Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
svēts, taisns <strong>un</strong> labs.” (Rom. 7:12) Un tas nevar būt nekas cits, kā desmit baušļi, jo tikai šis<br />
likums saka: “Tev nebūs iekārot.”(7.p.)<br />
Lai gan Pestītāja nāve izbeidza ar simboliem <strong>un</strong> ēnu saistītos likumus, tomēr tā ne<br />
mazākā mērā nesamazināja morāles bauslības uzliktos pienākumus. Pilnīgi pretēji, jo tieši<br />
tas fakts, ka Kristum vajadzēja mirt, lai izdarītu samierināšanu par šo likumu pārkāpšanu,<br />
pierāda, ka tie ir negrozāmi.<br />
Kas apgalvo, ka Kristus nācis atcelt Dieva baušļus <strong>un</strong> nobīdīt pie malas Veco Derību,<br />
tie par jūdu laikmetu r<strong>un</strong>ā kā par tumsības laikiem <strong>un</strong> ebreju reliģiju attēlo vienīgi kā<br />
dažādu ceremoniju <strong>un</strong> formu sakopojumu. Bet tie ir maldi. Visās Svēto Rakstu lappusēs,<br />
kur ziņots par Dieva rīcību ar Viņa izredzēto tautu, redzamas lielā Es Esmu liesmojošās<br />
pēdas. Nekad K<strong>un</strong>gs cilvēku bērniem nav sniedzis vēl skaidrākus savas varas <strong>un</strong> godības<br />
pierādījumus, kā tad, kad par Israēla valdnieku tika atzīts vienīgi Viņš, kad Viņš savai tautai<br />
deva bauslību. Tad valdības scepteri necilāja neviena cilvēciska roka, <strong>un</strong> neredzamā Israēla<br />
Ķēniņa cēlā gaita bija neizsakāmi varena <strong>un</strong> bijājama.<br />
Visās šajās dievišķās klātbūtnes atklāsmēs Dieva godība izpaudās Kristū. Ne tikai ar<br />
Pestītāja pirmo atnākšanu, bet cauri visiem gadsimtiem pēc grēkā krišanas <strong>un</strong> par<br />
atpestīšanu liecinošā apsolījuma saņemšanas “Dievs bija Kristū <strong>un</strong> salīdzināja pasauli ar<br />
sevi”. (2. Kor. 5:19) Kristus bija visas upuru sistēmas pamats <strong>un</strong> vidusp<strong>un</strong>kts kā sentēvu,<br />
tā arī jūdu tautas laikmetā. Kopš mūsu pirmo vecāku grēka vairs nepastāvēja tieša satiksme<br />
starp Dievu <strong>un</strong> cilvēkiem. Tēvs pasauli bija nodevis Kristus rokās, lai ar Viņa starpniecību<br />
izpirktu cilvēkus <strong>un</strong> aizstāvētu savas bauslības autoritāti <strong>un</strong> svētumu. Visa satiksme starp<br />
Debesīm <strong>un</strong> kritušo cilvēku cilti notika, pateicoties Kristum. Tas bija Dieva Dēls, kas mūsu<br />
pirmajiem vecākiem deva atpestīšanas apsolījumu. Tas bija Viņš, kas parādījās sentēviem.<br />
Ādams, Noa, Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs <strong>un</strong> Mozus izprata Evaņģēliju. Viņi cerēja uz<br />
pestīšanu ar cilvēka Vietnieka <strong>un</strong> Galvotāja palīdzību. Šie senatnes svētie vīri satikās ar<br />
Pestītāju, kuram bija jānāk uz šo pasauli cilvēka miesā, <strong>un</strong> daži no viņiem ar Kristu <strong>un</strong><br />
svētajiem eņģeļiem r<strong>un</strong>āja vaigu vaigā.<br />
Kristus bija ne tikai ebreju vadonis tuksnesī, — eņģelis, vārdā Jehova, kurš, padebesī<br />
tīts, gāja Israēla pulku priekšgalā, — bet Viņš bija Tas, kas Israēlam deva bauslību. (Sk.<br />
Pielikumā, 10. piezīmi.) Sinaja kalnā, bijājamas godības apņemts, Kristus, visai tautai<br />
dzirdot, pasludināja sava Tēva desmit baušļus. Viņš bija Tas, kas Mozum pasniedza uz<br />
akmens plāksnēm rakstītos likumus.<br />
Tas bija Kristus, kas savu tautu uzr<strong>un</strong>āja ar praviešu starpniecību. Rakstīdams<br />
kristīgajai draudzei, apustulis Pēteris par praviešiem saka: “Gribēdami izzināt, uz kuru vai<br />
kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām <strong>un</strong> tām<br />
sekojošo godību.” (1. Pēt. 1:11) Tā ir Kristus balss, kas uz mums r<strong>un</strong>ā visā Vecajā Derībā.<br />
“(..) Jēzus liecība ir Praviešu Gars.” (Atkl. 19:10)<br />
128
Change language