Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Mozus kalnā tika brīdināts par atkrišanu nometnē <strong>un</strong> saņēma pavēli bez kavēšanās<br />
doties lejup. “Ej, nokāp zemē!” skanēja Dieva vārdi. “Tava tauta, kuru tu esi izvedis no<br />
Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem<br />
pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu <strong>un</strong> ir to pielūguši (..).” Dievs jau pašā<br />
sākumā būtu varējis apturēt šo atkrišanas kustību, bet Viņš tai ļāva aizsniegt zināmu pakāpi,<br />
lai, sodot nodevību <strong>un</strong> atkrišanu, sniegtu visiem noteiktu mācību.<br />
Dieva derība ar Viņa ļaudīm vairs nebija spēkā, <strong>un</strong> K<strong>un</strong>gs Mozum paskaidroja: “Un<br />
tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos Manās dusmās, ka Es tos iznīcinu, bet tevi Es<br />
darīšu par lielu tautu.” Israēla ļaudis <strong>un</strong> jo sevišķi līdzgājēji pastāvīgi bija gatavi sacelties<br />
pret Dievu. Tie arī uz priekšu kurnētu pret vadoni, apbēdinot viņu ar savu neticību <strong>un</strong><br />
stūrgalvību, <strong>un</strong> aizvest tos līdz Apsolītajai zemei vispār būtu grūts <strong>un</strong> nogurdinošs<br />
uzdevums. Viņi savu grēku dēļ jau bija pazaudējuši Dieva labvēlību, <strong>un</strong> taisnība prasīja to<br />
izdeldēšanu. Tāpēc K<strong>un</strong>gs viņus bija apņēmies iznīcināt <strong>un</strong> darīt Mozu par varenu tautu.<br />
“Laid, (..) ka Es tos iznīcinu,” skanēja Dieva vārdi. Ja K<strong>un</strong>gs bija apņēmies Israēlu<br />
iznīcināt, kas tad vēl drīkstēja par tiem aizlūgt? Cik daudzi šos grēciniekus būtu atstājuši<br />
viņu liktenim! Cik daudzi visas grūtības, nastas <strong>un</strong> uzupurēšanos, ko atmaksāja ar<br />
kurnēšanu <strong>un</strong> nepateicību, ar prieku apmainītu pret patīkamu <strong>un</strong> goda pilnu stāvokli, ja<br />
šādu atvieglojumu vēl piedāvāja pats Dievs!<br />
Bet Mozus saskatīja pamatu cerībai, kur, šķiet, bija tikai drosmi atņemoši apstākļi <strong>un</strong><br />
K<strong>un</strong>ga dusmas. Dieva vārdus: “Laid Mani,” viņš uztvēra ne kā aizliegumu, bet kā<br />
aicinājumu nostāties par Israēlu, kā norādījumu, ka nekas cits vairs nevar glābt kā vienīgi<br />
Mozus lūgšanas, kas panāktu, ka Dievs saudzē savu tautu, ja viņš par to lūgs. Un viņš lūdza<br />
K<strong>un</strong>gu, savu Dievu, <strong>un</strong> teica: “Ak K<strong>un</strong>gs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu<br />
tautu, kuru Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku <strong>un</strong> stipru roku?”<br />
Dievs bija licis saprast, ka Viņš atsakās no savas tautas. Viņš Mozum bija teicis: “Tavi<br />
ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes.” Bet Mozus pazemīgi noraidīja domu, it kā viņš<br />
būtu Israēla vadītājs. Tie nepiederēja viņam, bet Dievam: “(..) tauta, kuru Tu no Ēģiptes<br />
zemes esi izvedis ar lielu spēku <strong>un</strong> stipru roku.” Un viņš vēl turpināja: “Vai ēģiptieši lai<br />
saka: “Viņš tos ir ievedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu <strong>un</strong> lai tos izdeldētu no<br />
zemes virsas?”<br />
Nedaudzu mēnešu laikā, kopš Israēls bija atstājis Ēģipti, valodas par viņu brīnišķīgo<br />
atbrīvošanu bija izplatījušās visās apkārtējās tautās. Pagāniem uzmācās bailes <strong>un</strong> baismīgas<br />
nojautas. Tie kāroja uzzināt, ko Israēla Dievs darīs savu ļaužu labā. Ja tagad viņi tiktu<br />
nonāvēti, tad ienaidnieki triumfētu <strong>un</strong> Dievam būtu atņemts gods. Ēģiptieši apgalvotu, ka<br />
viņu apsūdzība bijusi pareiza, ka K<strong>un</strong>gs ļaudis nav vedis tuksnesī, lai tie Viņam upurētu,<br />
bet Viņš tiem pašiem licis palikt par upuri. Tie neņemtu vērā Israēla apgrēkošanos; <strong>un</strong> to<br />
ļaužu iznīcināšana, ko K<strong>un</strong>gs tik acīm redzami bija pagodinājis, darītu negodu Viņa<br />
113
Change language