Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Vai darām pareizi, paliekot tādā neticībā? Kādēļ esam tik nepateicīgi <strong>un</strong> aizdomu pilni?<br />
Jēzus ir mūsu draugs, <strong>un</strong> visas Debesis piedalās ticīgu cilvēku labklājībā, bet raizes <strong>un</strong><br />
bailes apbēdina Dieva Svēto Garu. Mums nevajadzētu tik daudz gausties, jo tas tikai nomāc<br />
<strong>un</strong> nogurdina, bet nepalīdz panest grūtības. Nevajadzētu dot vietu tādai neuzticībai pret<br />
Dievu, ka sagatavošanos nākotnes vajadzībām dzīvē padarām par galveno, it kā mūsu laime<br />
būtu atkarīga no šīs zemes lietām. Tas nav Dieva prāts, ka Viņa ļaudis staigātu<br />
noraizējušies. Tomēr K<strong>un</strong>gs nesaka, ka mūsu ceļš būs brīvs no briesmām. Viņš nedomā<br />
savus ļaudis izraut no grēka <strong>un</strong> posta pilnās pasaules, bet norāda uz vienmēr pieejamo<br />
patvēruma vietu. Bēdīgos <strong>un</strong> nospiestos Viņš aicina: “Nāciet visi pie Manis, kas esat bēdīgi<br />
<strong>un</strong> grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Nolieciet baiļu <strong>un</strong> pasaulīgo rūpju nastu, kuru paši<br />
esat sev uzkrāvuši, <strong>un</strong> “ņemiet uz sevi Manu jūgu <strong>un</strong> mācieties no Manis, jo Es esmu<br />
lēnprātīgs <strong>un</strong> no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsit mieru savām dvēselēm”. (Mat. 11:28,29)<br />
Dusu <strong>un</strong> mieru ar Dievu mēs varam atrast, Viņam uzticoties, jo Viņš gādā par mums. (Sk.<br />
2. Pēt. 5:7)<br />
Apustulis Pāvils saka: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļa<strong>un</strong>ā sirds,<br />
atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebr. 3:12) Atceroties visu, ko Dievs mūsu labā ir darījis,<br />
mūsu ticībai vajadzētu būt stiprai, darbīgai <strong>un</strong> izturīgai. Lai kurnēšanas <strong>un</strong> sūdzēšanās vietā<br />
mūsu sirdi piepilda slava <strong>un</strong> pateicība: “Teici to K<strong>un</strong>gu, mana dvēsele, <strong>un</strong> viss, kas manī,<br />
Viņa svēto Vārdu! Teici to K<strong>un</strong>gu, mana dvēsele, <strong>un</strong> neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis!”<br />
(Ps. 103:1,2)<br />
K<strong>un</strong>gs nebija aizmirsis Israēla vajadzības. Tautas vadonim Viņš teica: “Redzi, Es likšu<br />
maizei līt no debesīm (..).” Un līdz ar to tika doti norādījumi, ka ļaudīm katru rītu jāsalasa<br />
uzturam nepieciešamais daudzums, bet sestajā dienā divkārša deva, lai tā tiktu saglabāts<br />
Sabata ievērošanas svētums.<br />
Mozus draudzei solīja, ka par tās vajadzībām tiks gādāts: “(..) tas K<strong>un</strong>gs dos jums<br />
vakarā gaļu <strong>un</strong> rītā maizi ēst (..)”, <strong>un</strong> piebilda: “Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs<br />
esat kurnējuši, bet pret to K<strong>un</strong>gu.” Tad viņš pavēlēja Āronam tiem sacīt: “Tuvojieties<br />
K<strong>un</strong>gam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu”, <strong>un</strong>, kamēr Ārons vēl r<strong>un</strong>āja, “tie pagriezās<br />
pret tuksnesi; <strong>un</strong>, lūk, tā K<strong>un</strong>ga godība kļuva redzama mākonī.” (2. Moz. 16:8-10)<br />
Spožums, kādu tie agrāk nekad nebija redzējuši, norādīja uz tiešu K<strong>un</strong>ga klātbūtni. Vērojot<br />
atklāsmi, kas vērsās pie viņu saprāta, tiem vajadzēja tuvāk iepazīties ar Dievu. Lai bītos<br />
Viņa vārdu <strong>un</strong> klausītu Viņa balsij, tiem vēl bija jāiemācās, ka tautas vadonis nav vienīgi<br />
Mozus, bet pats Visaugstākais.<br />
Iestājoties naktij, nometnes apkārtnē saradās ļoti daudz paipalu, tā ka to pietika visiem.<br />
No rīta “tuksnesī bija smalka, zvīņveidīga viela kā sarma tik smalka virs zemes”. “Tā bija<br />
balta kā koriandra koka sēkliņas.” Tauta to sauca par mannu. Mozus teica: “Tā ir tā maize,<br />
ko K<strong>un</strong>gs jums devis par barību.” (2. Moz. 16:14,15,31) Ļaudis salasīja mannu <strong>un</strong> atrada,<br />
105
Change language