Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 25 - No Sarkanās Jūras līdz Sinaja Kalnam<br />
No Sarkanās jūras israēliešu pulki atkal turpināja savu ceļu padebeša staba vadībā.<br />
Apkārtējās ainavas bija pavisam drūmas — kaili, tuksnešaini kalni, izkaltuši līdzenumi <strong>un</strong><br />
tālumā jūra, kuras krastus klāja ienaidnieka līķi; tomēr viņi priecājās, apzinoties savu<br />
brīvību, <strong>un</strong> ikkatra neapmierinātības doma uz laiku bija apklususi.<br />
Bet ceļojot tie trīs dienas nekur neatrada ūdeni. Līdzpaņemtie krājumi bija izsmelti.<br />
Vairs nebija ar ko dzesēt dedzinošās slāpes, kad viņi noguruši vilkās pa saules<br />
izdedzinātajiem līdzenumiem. Pazīdams šo apkārtni, Mozus dabīgi zināja to, ko nezināja<br />
citi, — ka tuvākajā apmetnes vietā Mārā, kur atradās avoti, ūdens nebija lietojams. Ar<br />
milzīgām bažām viņš vēroja vadošo padebesi, <strong>un</strong> viņa sirds pagura, dzirdot priecīgos<br />
saucienus: “Ūdens, ūdens,” kas atbalsojās visas kolonas garumā. Vīri, sievas <strong>un</strong> bērni<br />
līksmā steigā ielenca avotu <strong>un</strong> tad pēkšņi no lielā pūļa izlauzās moku pilns kliedziens —<br />
ūdens bija rūgts.<br />
Šausmu pārņemti <strong>un</strong> izmisuši, tie pārmeta Mozum, ka viņš tos ievedis šajā ceļā, nemaz<br />
nepadomājot, ka gan Mozu, gan arī viņus noslēpumainajā mākonī vadīja tieša Dieva<br />
klātbūtne. Ļaužu izmisuma apbēdināts, Mozus darīja to, ko tie bija aizmirsuši darīt; viņš<br />
nopietni sauca uz K<strong>un</strong>gu pēc palīdzības. “Tad viņš piesauca to K<strong>un</strong>gu, <strong>un</strong> tas K<strong>un</strong>gs viņam<br />
norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds.” (2. Moz. 15:25) Šeit Israēlam<br />
tika dots apsolījums: “Ja jūs klausīdami klausīsit tā K<strong>un</strong>ga, sava Dieva, balsi <strong>un</strong> darīsit, kas<br />
ir taisns Viņa acīs, <strong>un</strong> ievērosit Viņa pavēles, <strong>un</strong> izpildīsit visus Viņa likumus, tad es tām<br />
slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums; jo Es esmu tas<br />
K<strong>un</strong>gs, jūsu Ārsts.” (2. Moz. 15:26)<br />
No Māras tie gāja uz Elimu, kur “bija divpadsmit ūdens avoti <strong>un</strong> septiņdesmit palmas”.<br />
Šeit pirms došanās Sinaja tuksnesī viņi uz dažām dienām apstājās. Pēc iziešanas no Ēģiptes<br />
bija pagājis viens mēnesis, <strong>un</strong> tie pirmo reizi tuksnesī iekārtoja nometni. Barības krājumi<br />
jau sāka izbeigties. Apkārtnē bija maz zāles, kā rezultātā samazinājās arī ganāmpulki. Kā<br />
šādos apstākļos sagādāt barību tādam lielam pulkam? Viņu sirdīs iezagās šaubas, <strong>un</strong> tie<br />
atkal kurnēja. Pat virsnieki <strong>un</strong> tautas vecaji pievienojās ļaudīm, apsūdzot Dieva ieceltos<br />
vadoņus: “Kaut tā K<strong>un</strong>ga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl<br />
mitām pie gaļas podiem <strong>un</strong> mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši<br />
iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (2. Moz. 16:3)<br />
Līdz šim tie vēl badu nebija cietuši; pašreizējās vajadzības tika apmierinātas, bet tie<br />
baiļojās par nākotni. Viņi nespēja iedomāties, kā ceļojumā pa tuksnesi tik liels pulks sev<br />
varētu nodrošināt pārtiku, tādēļ iztēlē jau redzēja savus bērnus mirstam badā. K<strong>un</strong>gs<br />
pieļāva, ka tos apņem grūtības <strong>un</strong> samazinās līdzi paņemtie produktu krājumi, lai ļaužu<br />
sirdis pievērstos Viņam, kas līdz pat šim brīdim darbojās kā savas tautas Glābējs. Ja tie<br />
103
Change language