Patriarhi un Praviesi-
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus un antīkajā pasaulē. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā. Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.….
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Patriarhi</strong> <strong>un</strong> Pravieši<br />
Nodaļa 24 - Iziešana<br />
Ar apjoztiem gurniem, ar kurpēm kājās <strong>un</strong> spieķi rokās Israēla ļaudis izbijušies <strong>un</strong><br />
tomēr cerību pilni gaidīja ķēniņa pavēli, kas tiem atļautu iziet. Pirms ausa rīts, tie jau<br />
atradās ceļā. Mocību laikā, kad Dieva spēka atklāsme iededza ticību vergu sirdīs <strong>un</strong> pildīja<br />
ar bailēm viņu apspiedējus, israēlieši pamazām bija sapulcējušies Gošenes zemē <strong>un</strong>,<br />
neskatoties uz pēkšņo bēgšanu, jau bija veikuši nepieciešamos organizatoriskos <strong>un</strong><br />
uzraudzības pasākumus lielā pūļa kustībai, sadalot to pulkos <strong>un</strong> nozīmējot vadoņus. Tie<br />
izgāja kājām “kādi seši simti tūkstošu vīri bez bērniem. Un arī pūlis svešu gāja ar viņiem<br />
(..).” (2. Moz. 12:34-39) Šajā pūlī atradās ne tikai tie, kas to darīja, ticot Israēla Dievam,<br />
bet daudz vairāk tādu, kas gribēja vienīgi izglābties no mocībām vai arī sekoja šim lielajam<br />
gājienam aiz uztraukuma vai ziņkāres. Tie Israēlam pastāvīgi bija tikai par kavēkli <strong>un</strong><br />
slazda valgu.<br />
Ļaudis ņēma sev līdzi arī “aitas <strong>un</strong> liellopus”. Tas bija Israēla īpašums, kas ķēniņam<br />
nekad nebija pārdots tā, kā ēģiptiešu manta. Jēkabs <strong>un</strong> viņa dēli uz Ēģipti līdzi bija atveduši<br />
savus ganāmpulkus, kur tie tagad bija ievērojami vairojušies. Pirms viņi atstāja Ēģipti,<br />
ļaudis, pēc Mozus norādījuma, prasīja algu par savu nesamaksāto darbu, <strong>un</strong> ēģiptieši, visai<br />
karsti vēlēdamies tikt no viņiem vaļā, to arī neliedza. Tā nu vergi devās ceļā apkrauti ar<br />
savu apspiedēju labumiem.<br />
Tajā dienā piepildījās Ābrahāmam pirms gadu simteņiem pravietiskā atklāsmē rādītie<br />
notikumi: “Piemini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, <strong>un</strong> tiem tur<br />
būs būt par kalpiem, <strong>un</strong> tos tur pazemos četri simt gadus. Bet arī to tautu, kas tos kalpinās,<br />
es tiesāšu; pēc tam tie dosies ceļā ar bagātu mantību.” (1. Moz. 15:13,14) (Sk. Pielikumā,6.<br />
piezīme.) Tā “K<strong>un</strong>gs izveda vienā dienā Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu<br />
pulku.” (2. Moz. 12:40,41,51; 13:19) Izejot no Ēģiptes, israēlieši līdzi ņēma dārgu<br />
novēlējumu — Jāzepa kaulus, kas tik ilgi bija gaidījuši uz Dieva apsolījumu piepildīšanos<br />
<strong>un</strong> kas verdzības tumšajos gadsimtos atgādināja par gaidāmo atbrīvošanu.<br />
Taisnākā ceļa vietā uz Kānaānu, kas gāja pa filistiešu zemi, K<strong>un</strong>gs viņu gājienu<br />
novirzīja uz dienvidiem, uz Sarkanās jūras krastiem. “Jo Dievs sprieda tā: “Lai ļaudīm<br />
netop žēl <strong>un</strong> tie, paredzēdami karus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.” (2. Moz.<br />
13:17,18,20-22) Ja viņi būtu mēģinājuši iet pa filistiešu zemi, tad sastaptos ar pretestību,<br />
jo filistieši tos uzlūkotu kā no k<strong>un</strong>ga aizbēgušus vergus <strong>un</strong> nevilcinātos uzsākt karu, bet<br />
israēlieši bija slikti sagatavoti sadursmei ar varenajām <strong>un</strong> kareivīgajām tautām. Tiem bija<br />
maz Dieva atziņas <strong>un</strong> maz ticības, tie izbītos <strong>un</strong> kļūtu mazdūšīgi. Viņi bija neapbruņoti <strong>un</strong><br />
pie kara nepieraduši; garīgi nomākti sakarā ar ilgo kalpošanu <strong>un</strong> pārāk aizņemti ar sievām,<br />
bērniem <strong>un</strong> lopiem. Vezdams viņus uz Sarkano jūru, K<strong>un</strong>gs sevi atklāja kā žēlastības <strong>un</strong><br />
arī kā sodības Dievu.<br />
99
Change language