Download ePaper

Poetika(K.Dzilleja)

from annaoife More from this publisher

23.09.2022 Views

K . D z i ļ l e j a Poētika

Vidusskolu Kurss

Otrs,

pārstrādāts un īllūstrēts

Izdevum s

R ī g a , 1 9 2 , 8 .

Valiera. un Rapas akc. sab. izdevums

Valtera un Rapas

akc. sab. gramatspiestuve

Rīgā, Brīvības iela 129/133

Priekšvārds

otram izdevumam.

Pagājuši astoņi gadi kopš „Poētikas" klajā nākšanas. Toreiz

tā radās kā 1915 gadā izdotās „Latviešu rakstniecības

teorijas“ paplašināts pārstrādājums. Astoņu gadu laikā autoram

atkal krājušies novērojumi un aizrādījumi, kas grāmatā

grozāms un labojams. Tāpēc arī „Poētikas“ otrs izdevums

parādās pilnīgi pārstrādātā veidā.

Pirmkārt, pārstrādāts grāmatas iekārtoi

u m s, piemērojoties Millera-Freienfelsa u. c. psīehoioģiskā

iztirzājuma principiem. Līdz ar to saīsinātas vai pavisam izmestas

dažas mazsvarīgākās daļas, kas pirmajā izdevumā bija

uzglabājušas formālās poētikas lieko balastu.

Otrkārt, pārbaudīti 1i t e r ā r i s k o darbu p i e-

m ē r i, tos sijājot un papildinot ar citātiem no jaunākiem rakstnieku

darbiem. Un tā kā autoram nācies atteikties no „Poētikas

chrestomatijas“ izdošanas atsevišķā grāmatā, tad šī izdevuma

illustrātīvā viela papildināta ar chrestomatijai savāktiem

materiāliem.

Treškārt, vienkāršota valoda, sevišķi definīcijas,

lai „Poētika“ kā mācības grāmata nesagādātu grūtības.

Grāmatas zinātniskā pamatojumā autors pieturējies pie

savām agrākām autoritātēm: prof. A. Potebņas, profesora

() v s j a n i k o-K u ļ i k o v s k a, mākslas filozofa R. Millera-

Freienfelsa. Pa šiem gadiem nācis klajā arī profesora

O. Valceļa plašais darbs „Gehalt und Gestalt“, kas arī še

izmantots.

Lai ievērotu telpu oikonomiju, šīs grāmatas sastādīšanai

izmantotās un plašākām studijām ieteicamās literatūras

a i z r ā d ī j u m i no katras nodaļas pārnesti vienkopus grāmatas

beigās (sk. „Bibliogrāfiju“).

Lai grāmatas vielu, sevišķi tās vēsturiskā daļā, padarītu

dzīvāku un uzskatāmāku, šinī izdevuma ievietotas arī i 11 Lis

t r ā c i j a s prāvā skaitā.

Cerams, ka ar šo pārstrādāto izdevumu autoram būs izdevies

pakalpot kā skolu jaunatnei, tā ari skolotājiem un katram,

kas meklē teorētiskas zināšanas dzejas māksiā.

K. Dziļleja.

R īg ā, septembrī 1928.

I. Poētikas priekšmets.

1. Dzīves praktiskā un aistētiskā puse. Visa mūsu

darbība, lietas un parādības ap mums, t. i. mūsu dzīve, var būt

divējādas dabas. Vienu darbu darot, pēc vienas lietas dzenoties,

mēs sev jautājam: kas mums no tā būs? kādu labumu vai

peļņu mēs no tā iegūsim? Turpretim pie cita darba mēs nemaz

neprasām, kādu labumu no tā iegūsim, bet darām to tādēļ, ka

tas mums sagādā patiku.

Starpību starp šim divām dzīves pusēm J. Jaunsudrabos

loti labi izteicis dzejā „Dziesminieks“, dialogā starp dēlu un

tēvu. Kad dēls pieaudzis un grib atstāt mājas, tēvs viņam

ieteic izvēlēties kādu amatu:

Tēvs: V arbūt am atā tad iesi, —

Dēls:

Tēvs: Ādu —

Dēls:

Veidot drēbi —

Nenicinu

Tos, kas auž un šuj un lāpa;

Tom ēr grūti m anam prātam

Būtu raibās dzijās pīties.

Skaisti ir no ādas

Taisīt kurpes, augstus seglus;

Tomēr grūti

Tēvs: Koku —

Dēls:

Tēvs: Mālu —

Dēls:

Iešūt nejūtīgā ādā.

gaišas domas

%Izgrebt karotītes,

Taisīt lādes, tīnes, namus, — .

To es jauku darbu saucu...

Bet ko dos tas m anai sirdij?

Izritināt bļodas,

Tiltus celt un krāšņas pilis, —

Darbs ir dižens; tomēr zini:

Mūros dzīvības tiek liktas.

Tēvs: V arbūt akm eņus tad šķelsi?

Dēls: Skaisti vesers m ētā skam bas:

Bet šis darbs ir tikai rokām ,

Un — es neesmu tik* rokas.

Tēvs: Nu, tad cieto dzelzi kalsi?

Dēls: Kalt, lai baltas dzirkstis sprēgā,

Tas ir vīra cienīgs amats;

Bet — no dzelzs kaļ ari ķēdes.

Māte: Katrs amats godu d a r a ...

Dēls: Redziet, te Šo kokli ņemšu,

Tā būs mana ceļa biedre:

Viņas stīgas nesarūsēs,

Kamēr vien man sirds būs dzīva.

Tēvs: Putni tevi noklausīsies,

Meža zvēri dzirdēs tevi...

Cilvēkiem tu būsi nelga,

Kas bez darba apkārt klejo.

Tēvs vēlas, lai dēls mācītos kādu amatu, kas tam atnestu

praktiskās dzīves labumus, turprcti dēlam nerūp nekādi dzīves

labumi, tas grib būt tikai koklētājs, jo koklēt viņam patīk labāk

par visu, kaut arī citi viņu sauktu par nelgu.

V i s s t a s, ko m ē s d a r ā m k a d u iepriekš 11 o-

d o m ā t u m ērķu vai a p r ē ķ i n u s a s n i egšana i,

pieder pie dzīves praktiskās daļas. Turp

r e t i viss tas, kas mums patīk pats par sevi.

bez k ā d i e m blakus mērķiem un n o 10 k i em,

pieder pie dzīves a i s t ē t i s k ā s puses. (Grieķu

vārds „aistētika“ nozīmē tieši sajūtamu, bez jēdzieniskas domāšanas

aptveramu parādību: aistētisks ir viss tas, kas tieši

rada patikas vai nepatikas sajūtas. Šaurākā nozīmē par aistētiskām

sauc tikai mums patīkamas lietas un parādības).

Pievestajā piemērā tēvs vēlas, lai dēls izvēlētos kādu

praktisku darbu, kurpreti dēls vēlas nodoties tīri aistētiskam

darbam, kam nav nekāda praktiska nolūka: ja piepildītos tēva

vārdi un dēla kokles skaņas klausītos tikai putni un meža zvēri,

tas ar savu kokli neiegūtu sev nekāda praktiska labuma.

lā d u pat pretstatu starp praktiskām un aistētiskam dzinām

izteicis K. Skalbe dzejā „Sila pulkstenīši“ :

Bāli sila pulkstenīši,

Kas zem eglēm klusi sapņo ...

Kur gan der šie pulkstenīši?

Lieli meži noder malkai.

Kam šie meža pulkstenīši?

Pat ir zaķis viņu neēd —

Tam ir savi kāpostiņi.

Lācis vienaldzīgi samin,

Gliemēz’s kūtri garām velkas, —

Tur, uz treknām, glumām sēnēm.

Sila pulkstenīšiem nav praktiskas nozīmes, bet tiem ir

aistētiska vērtība; tie sagādā prieku:

Ganam, dienvidū kas sapņo,

Galvu noliecis uz sūnām.

2. M āksla un rotaļa. Mūsu aistētisko darbību mēdz

iedalīt divos veidos: rotaļā un mākslā.

Par rotaļu sauksim mūsu enerģijas brīvu bezmērķa

izlietošanu. Senie latvieši rotaļas parasti piekopa

svētku dienās vai arī pēc pabeigtiem darbiem, piem.

talkus dienās, kad ļaudis salasījās lielākā barā. Šādu enerģijas

izplūdumu, kas talciniekiem atlicies pēc praktiskā dienas

darba, redzam izteiktu latv. daiņā:

Talka nāca sētiņā,

Zelt’ābolu spēlēdama;

Atceliet vara vārtus,

Lai ietiek sētiņā.

Māksla ir augstāk attīstījusies aistētiska darbība. No

rotaļas, kas pastāv tikai īsu brīdi, māksla atšķiras ar to, ka

tā rada redzamus, dzirdamus, taustāmus u. c.

sajūtamus o b j e k t u s, t. i. viņa iegūst noteiktu saturu

un formu. Turpreti rotaļa kā improvizācija var palikt arī

bez kādas noteiktības satura vai formas ziņā un var katru

reizi izpausties citādā veidā.

Mākslas jēdzienā ietilpst: 1) māksla kā produkts (gleznas,

celtniecības, tēlniecības, dzejas u. taml. darbi) un 2) māksla

kā darbība (mūzika, dziedāšana, skatuves māksla). Mākslas

darba sākums — mākslinieka aistētiskās jūtas, un viņa noslēgums

— skatītāja vai klausītāja aistētiskais pārdzīvojums, kas

gūts kā jūtu ierosinājums no mākslinieka darbības vai viņa

darba produkta.

Mākslas darbs elementārā veidā aprakstīts J. Jaimsudrabiņa

„Baltas grāmatas“ tēlojumā „Velni“ :

Ak, tā bija tā skaistākā dāržīne, kādu vien es savā m ūžā esmu redzējis.

Visas četras sienas tai bija velniem apklātas no vienas vietas. Ar

asu nazi tur bija iegriezti gan lieli, gan mazi velni. Tur jāja uz stalta

zirga karalis, garu bārdu bet velns veda viņa zirgu, un divi velnēni ar

dakšām bikstīja tam pakaļkājas. Tur gāja vecs žīds, salīcis, lielu pckcli

uz muguras: bet uz pekeles sēdēja velns. Tad vesela elle, pilna velnu

un šausmīgu cilvēku.

—• Nu, vai tu tagad redzēji, kādi ir velni? — vecmāte vaicāja, kad

dāržīne bija aiz muguras.

- Jā.

Šos velnus bija vecā šķūņa sienā iegriezuši Vilīša dēli, ganos

iedami. Tie bija mākslas darbi, un viņu darinātāji bija īsti mākslinieki.

Bet vai nu aiz trūkuma, vai aiz sava talanta neapzināšanās, šie mākslinieki

kļuva par ikdienas darba cilvēkiem.

„Vēja ziedos“ J. Jaunsudrabos attēlo divu citu mākslas

veidu rašanos. Klusā vakarā Spodris spēlē savu vijoli. Rasma

klausās viņa mākslā un iet uz to pusi, no kurienes nāk skaņas.

Bet kad vijole apklust, viņa pati ir aistētisku jūtu pārpilna, un

no klausītājas tā kļūst arī par mākslas radītāju:

Es jūtos laimes un spēka pārpilna. Neatjēdzu vairs, ko daru.

Es esmu lasījusi par sirēnām. Esmu tagad sirēna un dziedu:

Nodzisa vakara blāzma —

Nāk n a k ts ... nāk nakts...

Sniedziet meitenei baltas rozes —

Nāk nakts . . . nāk nakts . . .

No sacītā redzam, ka māksla ir cilvēka darbība

vai darba produkts, k u r ā aistētiskās

jūtas jeb p ā r d z ī v o j u m i iz p a u ž a s ārēji noja

u š a m ā s form ās, kas citos c ilv ē k o s var

ierosināt līdzīgas a i s t ē t i s k a s jūtas.

3. Poēzija. Mākslas darbos cilvēka domas, jūtas un fantazija

izpaužas dažādā vielā: skaņās (mūzikā), krāsās (glezniecībā),

kustībās (dejā), veidojumā akmenī, kokā, metālā vai

mālā (tēlniecībā), būvmateriālā (celtniecībā) u. t. t. To mākslas

veidu, kam par izteiksmes vielu noder valoda, sauc.

par p o ē z i j u (no grieķu poiein, t. i. radīt). Citiem vārdiem

sakot, poēzija i r vārdu māksi a, ko latviski apzīmē

ar vārdu dzeja.

Poēziju parasti saprot kā pretstatu prozai ( 1 1 0 latīņu

oratio proversa, kas nozīmē valodu vienā laidā, t. i. nesadalītu

dzejotās rindās). Tāda ir šo jēdzienu vēsturiskā atšķirība.

Tagad gan mēdz uzlūkot poēziju un prozu kā divus

dažādus domāšanas veidus: 1) p o ē z i j a ir doru

ā š a n a g 1e z n ā s un 2) proza ir domāšana j ē-

d z i e 11 o s.

Poēziju jeb domāšanu gleznās redzam šādā piemērā:

j. Poruks stāstā „Sirdsšķīsti ļaudis“ kādā vietā nogrimst dabas

aplūkošanā. Novērojot ūdeni dzirnavdīķī, viņš neviļus

iegūst tādas domas ierosinājumu, kas agrāk tam nav prātā

bijusi — viņš salīdzina ar ūdeni cilvēka dvēseli:

Debess zilums kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Arvien dedzīgāki

sāka zvaigznes spulgot. Tālu apkārt dziļš klusums, caur kuru bija dzirdama

apspiesta viegla ūdens kritiena šņākšana no slūžām. Likās, it kā

kad dzirnavas sapņotu un tik šādā sapnī ūdens tiktu apspiests, atturēts

no nerimstošas darbības. Cik skaistu īpašību nav ūdenim! Visskaistākā -

tīrīt, skalot priekšmetus, pie tam sevi uzupurēt, tapt par samazgām, kuras

katrs uzskata ar riebumu un spļauj tām virsū. Bet nu ūdens atstāj

miesas — samazgas, pārvēršas garīgā stāvoklī, paceļas gaisos un krīt

atkal lejup tīrs kā pērles, lai no jauna tīrītu zemes tumšās krūtis. Un šī

pati īpašība piemīt arī dažā cilvēkā. Nevis aiz kaislības, nevis nezinādams,

ko dara — nē, aiz tīrības principa dažs metas netīrajā cilvēku

sadzīves peļķē, lai to skalotu un tīrītu. Zināms, pašam pie tam jātop netīram,

asins sagittējas, prāti top tumši, bet dzineklis uz tīrību ģēnijā

nekad neiznīkst. Viņš top gars un paceļas pār zemes k lē p i. . . Kas saista

skaidro ūdeni pie netīrām smiltīm? Kas labo pie — ļaunā? Vienīgi griba

uz darbību! Tumsa un gaisma, netīrība un spodrība, ļauns un labs: m ū

žam Šķirosies nešķirami zobu-rati, viens otrā tverdami un griezdamies, tie

dzen visu pasaules mašīnu. Un tu, nabadziņ, kas tu dzenies tik labu

vien sasniegt: raudi, lūdzies, vaimanā, — tu savu mērķi nesasniegsi!

Bet izputi, iznīksti, — un tu kļūsi pie miera, pie laba vien!

labam un pie tam dzīvot! — Ārprātīga ideja! Iz n īk s ti...

Būt absolūti

Gluži tāpat Fr. Mālberģa dzejā „Nespēka varā“ redzam

vērojamās gleznās noritējušu domāšanu (pirmos divos pantiņos)

un tās slēdzienu (trešajā pantiņā):

Pie Daugavas reiz nosēdos

Zem stāvām krasta sienām.

Uz ūdens lāsēm skatījos,

Kas pil tur naktīm , dienām.

Un nieka ūdens lāsītes,

Kas nerimdamas krita,

Ar laiku dziļas dobītes

Viscietā klintī sita.

Ko šaubīties par nespēku,

Liels darbs kad vājam darām s!

Caur pastāvīgu cīniņu

Nekas nav neuzvarams.

Prozaiskā domāšana šinī gadījumā būtu izpaudusies apmēram

šādā veidā: ar mazu spēku veicami lieli darbi. Pirmā

gadījumā doma izteikta gleznā (ūdens pilēšana), otrā — jēdzienos

(spēks un darbs).

Fr. Mālberģis savai dzejas gleznai devis arī savu iztulkojumu,

bet nevar teikt, ka, lasot divus pirmos pantus vien,

tos nevarētu iztulkot ar! citādi. Vēl labāks piemērs — J. Raii;a

darbu (piem. „Uguns un nakts“, „Spēlēju, dancoju“ u. c.) simboli:

cik dažādi tos nemēdz tulkot! Tā tad, jēdzienus var saprast

tikai vienā nozīmē, kurpreti poēzijas gleznam var piešķirt

dažādu nozīmi.

Pievestais dzejas piemērs rāda, ka poēzija atšķiras

no prozas n e vis p ē c d o m a s s a t u r a, bet pēc

satura apstrādā j u m a, kā to formulējis krievu kritiķis

Belinskis. Un tāpēc poēzijas atšķirība 1 1 0 prozas īsumā formulējama

šādi:

1) p o ē t s r u 11 ā gleznās, p 1*o z a i ķ i s — j ē-

d z i e n o s;

2) poētiskā g 1e z 11 a d od d 0 m u i e r o s i n ā-

jumu, bet proza — noteiktu jēdzienu par

kādu 1i e tu;

3) poētiskai gleznai var būt dažāda 11 o-

z ī in ē, kurpreti prozaiskam jēdzienam t i k a i

v i e 11 a p a r e i z a 11 o z ī rn e.

,4. Kas ir poētika? Par poētiku sauc teorētisku

mācību par poēziju jeb dzeju. Poētika aplūko

dzejnieka darbu un viņa darba produktus — dzejas darbus, pēta

to saturu un formu, dzejnieka īpatnējos izteiksmes līdzekļus,

kas atkarīgi gan 110 dzejnieka personīgām īpatnībām, gan no

vit.ia izvēlētās apstrādājamās vielas, gan no dzejas darba veida,

gan arī no dzejas valodas līdzekļiem.

Pirmais poētikas pamatlicējs bija grieķu filozofs Aristotelis

(IV g. s. pr. Kr.), kas savā „Poētikā“ mācīja, ka poēzija ir dabas

atdarinājums . Šis sacerējums nav nonācis līdz mums pilnīgā veidā: tas

satur traģēdijas un episkās poēzijas iztirzājumu, bet trūkst nodalu par

komēdiju un liriku. Aristoteļa „Poētikas“ tēzes vēlāk mēdza uzskatīt par

neapgāžamām aksiomām, ap kurām gan radās plaša paskaidrojumu literatūra.

Tā radies arī otrs poētikas mācības pamatakmenis — Horācija

(I g. s. pr. Kr.) ,.D e a r te poetica“. Šis darbs patiesībā ir Aristoteļa

„Poētikas“ pārstrādājums.

Horācija nopelns ir tas, ka viņš „Poētikas“ saturu

ietērpis jaunā, graciozā formā (pantos), kas lielā mērā veicināja

Aristoteļa uzskatu izplatīšanos, 7'ādā kārtā ,,De arte poetica“ kļuva nevien

par populāru un viegli piesavināmu pamācību dzejošanas mākslā, bet

šis sacerējums ar savu formu noderēja arī par paraugu neskaitāmām

poēmām. Horācija darbu XVII g. s. pēc Kr. savukārt pārstrādāja franču

rakstnieks un kritiķis B u a 1ô (Boileau) savā grāmatā „De l’art poétique“,

kuru XII un XVIII g. s. mēdza uzskatīt par nemaldīgu aistētisku likumu

grāmatu.

virzienu.

Bualô ar savu grāmatu nodibināja Francijā tā saukto klasicisma

No jaunlaiku poētikas pētniekim šeit jāmin sevišķi krievu profesori

P o t e b i.i a un Ovsjaņiko-Kuļikovskis un vācu mākslas filozofs

Millers-Freienfelss, kā arī literātūrvēsturnieks Oskars

/v f

V a 1c e 1i s.

Tie atmetuši agrāk piekoptās formālisma metodes un galveno

vērību piegriezuši dzejas darbu radīšanas pslcholo&iskai pusei.

Šo zinātnieku

principi likti arī šis grāmatas pamatā.

L a t v i e š u dzejas mākslas teorijai pamatus licis Dundagas m ācītājs

V i š m a n i s, kas 1697 gadā izdevis grām atiņu vācu valodā par

latviešu dzejas mākslu (ar latviskiem piemēriem). Grām atiņas tituls ir

šāds:

Opics bija Vācijā plaši pazīstams dzejas teorētiķis, un „Der Unteutsche

O P IT Z u, t. i. Nevācu Opics, nozīmē nevācu jeb latviskas dzejas teoriju.

Pirmo plašāko darbu latviešu valodā par dzejas mākslu sarakstījis

arī citādi čaklais Dinsberģis, kas 1<S90 gadā izdevis grāmatu ar šādu

virsrakstu:

Šai grām atai sekojuši vairāki citi darbi poētikas laukā, gan m ācības

grāmatu, gan dažādu speciālu pētījumu veidā.

II. Dzejnieks un viņa darbs.

1. Kas ir dzejnieks? „K atrā ziņā ne katrs, kas var

uzrakstīt kādu dzejolīti literāriskā valodā“ — saka R. Millers-

Freienfelss. Un tomēr, kā mums psīcholoģija māca, tas nav

nekāds pārdabīgs, fenomenāls gars, bet parasts, ikdienišķs cilvēks,

tikai ar īpatnējām gara spējām.

Savā laikā gan pastāvēja

teorija, ka lieli m ākslinieki, talanti, ģēniji ir anormālas būtnes,

jo tie ar saviem darbiem paceļas pāri vispārējam sabiedrības

gara līmenim (Lam brozo). Turpreti M. Gijo, kas uzlūko

mākslu kā sabiedrisku parādību, arī talantu un ģēniju uzskata

par normālu sabiedrības locekli, kurā tikai sevišķi spilgtā veidā

izpaužas viņa laikmeta gara dzīve: „Ko galu galā apstrādā

mākslinieks, dzejnieks, dom ātājs? Sava laikmeta ideju

un jūtu ansambli.“

G luži to pašu par sevi liecina arī paši dzejas talanti un

ģēniji.

Gēte par sevi saka:

E s ļauju apkārtnei uz sevi mierīgi darboties,

novēroju šo darbību un cenšos to pareizi un neviltoti

izteikt, tas ir viss tas noslēpums, ko sauc

par ģenialitāti. — P ar m aniem darbiem man nebūt nav jāpateicas

vienīgi m anai gudrībai, bet tūkstošiem lietu un personu

ārpus manis, kas m an deva vielu. N āca gudri un m uļķi, gaišas un

tum šas galvas, bērni un jaunekļi, kā arī sirm i vecīši. V iui visi m an

stāstīja, ko tie dom ā, k ā v iņiem klājas, ko tie dara un ko tie p ie d zīv o

juši. Man atlikās tikai visu to saprast un uzjem t, pļaut t o, k o c i t i

priekš m a n i s bija sējuši.

E m i 1s V e r h a r n s izsakās par dzejnieku:

Viss pūlis gadiem skrejot strādājis še tika.

Bet tikai dzejnieks rasties dziesmai lika.

J. Rainis izteicis līdzīgu uzskatu:

Mākslinieks i r norma. N av v iņa ne pārcilvēciska, ne p ā r

dabiska. M ākslinieks ir tas, kas savu enerģiju ieliek radošā darbā. V iņš

ir norm āls cilvēks. Māksla ir uzkrāta enerģija.

A n d r e j s U p ī t i s saka:

Oenijs un mākslinieks nav pārcilvēks, nav arī anorm āls vai ārprātīgs.

Viņš cilvēks starp cilvēkiem. (Mēs piebilstu v ē l:

cilvēks starp savas šķiras cilvēkiem ).

Ne savā būtībā, bet tikai ar savu

psīchisko īpašību augstāko pakāpi viņš atšķiras no pārējiem savas šķiras

cilvēkiem. M ākslinieka sevišķi attīstītās spējas ir sekošās: izsmalcināta

un sevišķi dzīva augstāko j ū t e k 1u, redzes

un dzirdes, iespaidu u z j e mšanas spēja, nep a r a s t i

rosīga u z j e m t o iespaidu pārveidošanas spēja ar

kombinējošas un sintezējošas fantazijas palīdzību, un beigās visu to psīchisko

funkciju apvienojums, ar kuru piepalīdzību redzam ās un dzirdam ās

ārējās formās attēlot iekšējo pārdzīvojum u, izjūtu un fantazijas kom bināciju

saturu.

,,Istu ģēniju“, saka M. Gijo, „pazīst no tā, ka viņš ir diezgan

plašs, lai paceltos augstāk pār reālo, un diezgan loģisks,

lai nekad nemaldītos prom no iesi) ē .i a m a. Ģēnija īpašība —

sakausēt sevī savu individualitāti un dabu . . . konstruēt un

asociēt daudzas individuālitātes savā.“ Ar vārdu sakot, ģēnijs

sevī kā fokusā atstaro apkārtējās dabas un sabiedrības parādības.

2. Kādēļ dzejnieks dzejo? Lai atbildētu uz šo jautājumu,

būtu jāatbild arī, kādēļ, piem., radušās mūsu tautas dainas

un pasakas, kādēļ reizēm dziedātas daiņas priekā un jautrībā,

reizēm skumjās un sērās, kādēļ reizēm stāstītas teikas

un pasakas par karaļiem un prinčiem aiz trejdeviņiem kalniem,

bet reizēm — par tuvākiem līdzcilvēkiem, muļķo Antiņu, muižas

vagaru u. t. t. Jo arī senās tautas gara mantas ir dzejnieku,

tikai neskaitāmu un nezināmu dzejnieku darbs.

Ja arī viss tas, ko izpauž dzejnieka persona, ir dažādas viņam

apkārtējās dzīves parādības, tad tomēr pati dzejas darbu

radīšana ir lielā mērā atkarīga no dzejnieka individuelām īpašībām

un tieksmēm. Šos individuālos momentus raksturojot,

viņus var ierindot šādos gadījumos:

a) Dzejnieks grib dzejā re m dēt savu dvēseli,

lai runātos pats ar savu sirdi. Visbiežāk tas parādās pie

dabas liriķiem, tāpat arī tautas dainās. Šādu gadijumu rāda

A. Š v ā b e s dzejolis ,,D z e j a i“ :

Kad diena le] ar savām sīkām rūpēm

Man sirdi sāpes pilienu pēc piliena;

Kad izraudāto as'ru karstā tvanā

Sm ok lielo dzīves m ērķu sārtā guntiņa, —

T a d. dzeja, tu man m i t r os vaigus glaudi

Un domām sakaitēto pieri atveldzē;

Tad tavas sarakstītās vaidu rindas

Man jaunu balzāmu lej dvēselē:

Un tavas gleznas, kas kā vajavīksna

Mirdz, viz un margo katrā burtu pudurī —

T ā s bārsta sidrabu m a n dienas jūgā

Un stundas m e 111 ā k ā s j e m apzeltī.

b) D z c j ii i e k s grib ap m i e r i n ā t savas mākslinieka

tieksmes. Kad viņa dvēsele ir kā pārpilns

trauks, tad saturs laužas uz āru. Puškins reiz kā skolnieks

ieslodzīts karceri un tur, papīra nedabūdams, aprakstījis dzejām

visas sienas. Tādu pat dziņu redzam izteiktu arī

J. Raiņa dzejolī „Pārpilns m ē r s“:

Vai visas šīs jūtas

Kas krūtīs tā jaucas,

Kas kūso un puto,

Uz ārieni spraucas,

Ko sirdī var saspiest,

Var teikt, kā tās saucas?

Tās šaudās un raustās,

Tik jaudas tās valdīt;

Aug augum ā briestot,

Sirds trauku grib skaldīt,

Sprāgt laukā un mīlā

Š o dzīvi grib saldīt.

Ņem kūsošo sirdi,

Nāc laukā, nāc ļaudis:

Kvēl sejas, mirdz acis —

Tās apskaus, tās baudīs,

l'ās m ūžīgu koplaimi

Nākotnei audīs.

c) Dzejnieks grib iegūt sev atbalsi. Pie

vestā dzejoļa pēdējā pantā dzejnieks runā par savas dzejas

atbalsi. Katrs dzejnieks, savus darbus radot, sagaida sabie

drības atzinību un simpātijās. Sevišķi tas sakāms par dzejniekiem,

kuru darbiem piemīt sabiedrisks raksturs. Kādā citā

dzejolī J. Rainis izsaka vēl skaidrāk, ko dzejnieks gaida no

sabiedrības:

Tur paspīd smaidi.

Tur acs top valga —

Ko, sirds, vēl gaidi?

T ā tava a 1g a.

d) D z e j n i e k s grib izteikt t o, k o d o m ā u

jūt sabiedrība. Tā A s p ā z i j a Gunas vārdiem saka:

Es spēju tikai izteikt to,

Kas neizteikts ikviena krūtīs dus.

Tāpat A. U p ī t i s saka:

Es visas pasaules rūgtumu

S avā pēdīgā dziesm ā ieliešu.

J. Rainis dzejā „Tautas gars“ saka:

Katra d o iri a no tevis v i e n iziet

Un atkal atgriežas turp

Kā vilks savā alā.

Viss sveras uz tevi kā sm agum s uz zem i;

Visi darbi tev aug un tev paliek,

Visi jūtu t ū k s t o š i pavedieni

Kā baltas saknītes vienā zemē roka s.

3. Dzejnieks un publika. Katrs dzejas darbs ir kā sēkla

kas krīt auglīgā zemē — dzejnieka sociālā apkārtnē. Tur no

tās izaug jaunas domas un jūtas, kas nav vairs tikai dzejnieka

vārdu saturs vien, bet pašu klausītāju, lasītāju domās un jūtās

radies auglis. „Taisni tāpat kā viņš domājis un rakstījis, nedomā

un nelasa neviens. Mākslas vārds nekad nav nobeigts

un gatavs: to, ko rakstnieks teicis, turpina lasītājs. — Mākslas

darbs nekad nav nobeigts, bet vienmēr plūstošs; m ā k s 1a

n a v fakts, māksla i r akts, r a k s t n i e k s s a r u -

u ā j a s ar lasīt ā j u“ (Aichenvaids). Ar savām domām

un jūtām rakstnieks iespaido publiku, bet tā savukārt iespaido

arī viņu. Saprašanās starp rakstnieku un publiku dod iedvesmi

radīt atkal jaunus un jaunus darbus. Tādu atbalsi redzam

j. R a i ņ a dzejolī „ P a rudzu lauk u“:

Es pārsteigts klausos: lūk, t a s vārds bij mans,

Ko jūs tur s a k a t; sen es viņu teicu.

No tāles skan kā svešāds paša zvans;

Nu atceros tās domas, sen tās veicu.

Vai vārds ir dzīvojis iekš jūsu sirds?

Kā grauds iekš zem es? — Priecīgs a s n u sveicu,

Kas zemes nests un veidots zaļi m irdz.

Tik sauja graudu bij, — kāds krāšņum s laukā!

Tas tagad zaļos negaisā un aukā.

Citādi jūtas K. Skalbe, kad tas dzied:

Kam lai dziedu, kam lai skanu?

Sveša staigā mana d z i e s m a.

Tā no rakstnieka uz lasītāju un no lasītāja uz rakstnieku

notiek nemitīgs apkārtriņķojnms, Tāpēc arī saka, ka rakstniecības

darbs ir sabiedrisks, ne i n d i v i -

d u e 1s a k t s.

4. Dzejnieka darbs. Dzejnieks rada gleznas, apsvērtās

visos sīkumos, apdomā tēlojamo personu raksturus vai

tipus, cenšas novērst pretruņas un kļūdas u. t. t. Šis darbs ir

grūts un dažreiz ilgstošs. Ja darbs sekmējas, autors manto

patikas sajūtu, it kā algu par padarīto darbu. Turpreti ja

darbs nesekmējas, dzejnieks nejūtas apmierināts: viņš mantojis

nepatīkamu sajūtu. A. Saulietis novelē „Varavīksna“ ļoti

raksturīgi attēlojis abus šos dvēseles stāvokļus:

a ) Nesekmīgs darbs.

Ators atm odās ap sešiem.

P irm ās domas bija par darbu, kā arvienu.

Bet aiz tam gulēja kaut kas neizprotam s: kā jautājum s, kā kādas bažas,

kā priecīgs n em iers. . . Domas uz darbu koncentrēt k ā nevarēja, tā

nevarēja.

Katrs teikum s, ko viņš uzrakstīja, izlikās pašam neīsts, no nepareiziem

vārdiem , katra aina aplam a.

lūkoja lasīt.

Saīdzis viņš nometa spalvu un

Bet par brīnum u sev pašam viņš redzēja, ka no visas izlasītās

lapas puses nebija tiklab kā nekā sapratis.

Tad viņš svieda atkal

grāmatu» nost un lūkoja par jaunu strādāt, bet tas pats D ie v s ...

Līdz pusdienai viņš noinalzījās pa māju.

K ādreiz paraudzījās arī pa

logu. Ap pusdienas laiku viņš izgāja un nenāca vairs m ājā līdz vakaram .

Staigāja tāli apkārt, iegriezās pie dažiem paziņām , kaut gan no viņiem

nekā nevajadzēja un tikties ar viņiem

tr;— ^

b) Sekmīgs darbs.

Ators strādāja. Vii;Š pats sevī klusi priecājās, cik labi šodien veicās,

cik gaišas un noteiktas bija domas. Jauka, gaiša darba diena!

Pēc pāra stundām pie viņa durvīm pieklaudzināja kalpone, kas rītos

mēdza viņam ienest tēju un uzkopt istabu. Kāri Ators iedzēra glāzi tējas

un strādāja tālāk. Pēc pusdienas viņš atkal strādāja vairāk stundu no

vietas, līdz beidzot pats juta, ka ir jau liels nogurums un galva metas

smaga. Tad viņš lika mieru.

„Sāks atkal dzirksteles skriet ap acīm un rādīties mānekli“, viņš

pasmiedamies nodomāja. „Šodien gana!“

Viņš piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Ar šo dienu viņš bija ļoti

mierā. Un kā īsi viņa bija pagājusi! Viss, kas ārpus viņa darba, bija palicis

nemanīts: simtiem gājēju tur ārā, ielās, ar viņu steigu, smiekliem un

raizēm.

Bet staigāšana pa šauro istabu viņam apnika; gribējās lielāka plašuma

— redzēt debesis, s a u li... Pēcpusdienās saule viņa logā nespīdēja,

un istaba bija kā krēslas pilna. Viņš uzvilka mēteli, paņēma spieķi

un gāja ārā. Savādi labi bija kāpt pa trepēm lejā: sirds tāda apmierināta,

laikam no sekmīga darba; prāts grimst ka atdusā — lēnā, klusā

sapnī. . .

5. Dzejnieka sajūsma. Sekmīgi dzejnieks veic savu

darbu sevišķi tad, kad pār viņu nāk sajūsma — gara pacilātība;

to var dot kā viņa personīgie pārdzīvojumi, tā arī dzīves ārējo

notikumu iespaidi. Dzejnieka sajūsmas brīžus P. Birkerts raksturo

tā: „Strauji un nevaldāmi plūst jūtas. Zem viņu spiediena

spārnos ceļas f a n t a z i j a. Prāts šos fantazijas lidojumus

noteikti vada. U z m a 1 1 1b a vērsta uz kaut ko vienu.

Kas senāk bija miglains 1111 krēslains, tagad kļūst gaišs un

spodrs, kā zibens apspīdēts nakts tumsā. Spēcīgi strādā griba.

Dzimstošie tēli laužas uz āru un stiepjas formās brīvi, strauji.

Kas senāk bija neiespējams, tagad kļūst iespējams. Kā pavasara

plūdi domas traucas uz priekšu.“ Protams, ka šāda sajūsma

kā pacilāts gara stāvoklis nevar būt nepārtraukta un

pārāk ilgstoša. Tāpēc Andrejs Upītis, runādams par savu rakstnieka

darbu, saka:

Rakstniecībā, kā katrā citā tā saucamā radošā darbā, mēs pazīstam

tikai sajūsmas mirkļus, spēcīgu jūtu un domu uzplūdu un saplūdu skanošā,

aizraujošā vilnī, kur visi dvēseles spēki aizsniedz savu augstāko sprindzību.

Bet tie pa lielākai daļai ir tikai mirkli, kas ierosina un liek noģist vispā-

rlgo virzienu. Spējš uzliesmojums, kur neskaidri paplaiksnās tālie mērķi.

Ēet garākos vai īsākos ceļa gabalus starp šiem mērķiem veic darbs —

brīžam ar dziļu tīksmi, brīžam ar šaubām, smagiem meklējumiem un veltiem

mēģinājumiem.

Un tomēr, bez sajūsmas, arī visrūpīgāk labojot un gludinot,

nav iespējams radīt vērtīgus dzejas darbus:

Mākslas darbi dzimst 110 sajūsmas, un sajūsma neatkārtojas. Kur ir

tas mākslinieks, kas savu sajūsmā radīto darbu „izlabojis“ ar loģikas olekti

1111 salta prāta šķērēm? Jeb kur ir tā māte, kas kroplo bērnu par jaunu

pārdzemdējusi veselīgāku un skaistāku?

(A. Upītis.)

6. „Vārdu mokas“. Nepatīkamu sajūtu sagādā vārdu

izvēle un valodas apstrādāšana — tā sauktās „vārdu m 0 -

k a s,“ Dzejnieks parasti izsaka arvienu jaunas domas un

jūtas vai fantazijas tēlus, bet neatkārto jau agrāk sacīto. Tādēļ

viņam allaž nākas meklēt jaunus vārdus savai izteiksmei,

un tas ne katrreiz viegli izdodas. Tā Antons Austriņš par

sevī pārdzīvotām „vārdu mokām“ saka:

Sen jau vecie dzejas tēli

Apnikuši, nāves žēli,

Un šie panti, velns to zina,

Leijerkasti atgādina.

Kādas „vārdu mokas“ rakstniekam nākas pārvarēt, to

ļoti zīmīgi aprakstījis Ž. Ž. Brusons, lielā franču romānista

Anatola Fransa sekretārs; par sava „maître“ rakstīšanas procesu

un korrektūrām viņš stāsta:

Visupirms viņš lieliem, šķībiem ķeburiem raksta uz kāda papīra gabaliņa,

kas tam gadās pie rokas. Šis izraibinātais papīrītis nonāk spiestuvē.

No spiestuves viņam atsūta salikuma korrektūru. Vai jūs esat kādreiz

redzējuši, kā zīmēšanas skolā labo skolnieku uzmetumus? Skolotājs šur un

tur piedur zīmuli skolnieka skicei, un banālais zīmējums tūdaļ atdzīvojas.

Tā dara Anatols Franss. Pirmajā korrektūrā viņš taisa akcentus. Piemēram,

no kādas biogrāfiskās vārdnīcas viņš izrakstījis šādu frāzi, ne

vārda tanī nemainīdams:

,,De Terulda kundze bija bagāta 1111 tai bija laba reputācija“.

Viņš pārlasa šo 110 kāda vēsturnieka patapināto frāzi un pats smejas

par to:

Banāli un pliekani. Bet pagaidiet, mēs šo dāmu ietērpsim modernāk.

Pieliksim akcentu.

Un viņš raksta:

„Tā kā Terulda kundze bija bagāta, tad viņu uzskatīja par sievieti ar

labu reputāciju.“

Viņš priecīgs par šādu vārdu arabesku.

Fs viņam iebilstu, ka viņš dara pāri godīgai sievietei; laba reputācija

dārgāka par naudu, — un vai viņš pārliecināts, ka Terulda kundzes labā

s la v a dibināta tikai uz viņas naudas?

Es varu galvot, ka tas tā ir. Naudai liela vara, mans draugs.

Un, bez tam, jūs veltīgi pūlaties aizstāvēt Terulda kundzi. Viņa jau sabirusi

pīšļos, bet mana frāze dzīvo.

Jaunas korrektūras, jauni labojumi. Šoreiz notiek „ravēšana“, kā

viņš pats saka. Jāravē laukā tādas nezāles kā „que“, „qui“, „qu'on“,

„dent“. ..

— Jaunais draugs, šie liekie vārdiņi var izmežģīt pat vislabāko stilu.

Dzeniet laukā arī sēmikēlonu, šo nevietā dzimušo pieturas zīmi, kas nav

ne punkts, ne komats. Un kur vien var, saīsiniet teikumu. Jo saīsināt

to var arvienu. Vai zināt, kāda frāze ir visskaistākā? Visīsākā.

Ceturto reizi korrektūra iet uz spiestuvi. Salikuma lapas nāk atkal

atpakaļ.

Anatols Franss pajem dažas loksnes: „Žaunas d'Ark“ pirmo nodaļu.

Lielām, vecmodīgām šķērēm viņš sāk graizīt frāzes. Šķeres lokās ap

katru vārdu.

— Meistar, jūs sagraizīsit svēto jaunavu.

— Paciešaties! Viņa celsies augšām. Sajūsmas ugunī — man gan

tā loti remdena, pat ūdeni nevarētu uzvārīt — dažreiz ielaidies vārdu

greznībā. Sāc jūsmot pats par sevi. Aukstās šķēres tad kā skalpelis novāc

visu nejaušo, atstāj tikai veselīgo. Šī operācija ir nežēlīga, bet nepieciešama.

It kā kārtis likdams, viņš rindo sev priekšā izgrieztās frāzes un kārto

dažādās kombinācijās . Reizes trīsdesmit viņš tā pārkārto nedaudzas rindiņas.

Beidzot izsaucas:

— Uzvāra! Tagad katra frāze stāv uz drošām kājām.

Piektā korrektūra: epitetu pārbaude.

— Dažs visu frāzi balsta uz darbības vārda. Es izvēlos visvienkāršāko,

visbērnišķīgāko vārdu, kas izteic kustību. . Bet es uzmanīgi rīkojos

ar īpašības vārdiem. Es piekrītu Voltēram, kas teicis: „Kaut gan īpašības

vārdi saskan ar lietu vārdiem kārtā, skaitlī un locījumā, tie tomēr

ne katrreiz sader viens ar otru. Un kāpēc tos vairot, kad tie izsaka

vienu un to pašu? Ja viņu jums daudz, ļaujiet, lai tie badās viens ar otru.

Nerakstait: .Cienījamie un dievbijīgie prēlāti. . . “ Rakstait: „Resnie un

dievbijīgie prēlāti . . . “

Sākot ar sesto korrektūru, meistars nekā vairs nepieliek: viņš tikai

īsina.

— Mans bērns, sargaities no konditorejas saldumiem, t. i. no liekiem

un mākslotiem vārdiem. Tie ātri liek novecot visskaistākām lappuselt1.

Pirmajās ,,2annas d’Ark“ versijās man bija konditorejas stils, es gribēju

būt daiļrunīgs. Tagad man nelabi no tā. Jūs domājiet, es pārspīlēju?

Reiz es aprakstīju ievērojamo Neapoles jūras līci. Neaizmirsu arī Vezuviju.

Es rakstīju: „Vezuvijs kūpēja līča dziļumā.“ — „Cienīts kungs, viņš nekūpēja!^

man uzsauca spciālisti. „Tēlotā notikuma laikā Vezuvijs

snauda! Man nācās apdzēst Vezuviju. Es ilgi mocījos. Beidzot „Vezuma

vietā es uzrakstīju: „Vezuvijs smaidīja“. Un nu bija VlļS

labi.

2 2

Šis piemērs rāda, ka dzejnieks dažreiz savus darbus pārlabo

vairākas reizes no vietas. Tolstojs savu romānu izteiksmi

labojis pat septiņas reizes! Viņa „vārdu mokas“ raksturīgi atspoguļojušās

ari šeit pievestā rokraksta paraugā.

Daži rakstnieki, kā piem. Andrejs Upītis, J. Rainis, nemēdz

nekā daudz labot, bet laiž savus darbus klajā tādā veidā,

kādi uzmesti pirm ā radīšanas procesā. Un tomēr, ari J. Raiņa

manuskripti dažreiz uzrāda raksturīgas „vārdu moku“ pēdas.

Lūk, kā izskatās dažas rindas no „Septiņiem maleniešiem":

Dzejas lasītājs ne katrreiz nojauš, cik daudz enerģijas dzejnieks

ielicis savā darbā. Tāpēc Andrejs Upītis saka:

Dzirdu priecājāmies: laimīgs tas, kas varējis uzrakstīt šo skaisto

dzeju! — Tie priecājas par šķīsto, mirdzošo metālu, bet nezin, cikās ugunis

tas pārkausēts.

III. Dzejnieks un viņa stils.

1. Kas ir stils? Senie grieķi un romieši par „stilu" sauca

rakstāmo riku. Viņi rakstīja uz vaska tāfelēm ar irbuli, kam

rakstāmais gals bija noasināts. Otrs gals tam bija plakans un

ar to uz vaska rakstīto izlīdzināja, lai rakstītu no jauna. Tāpēc

rakstniekiem toreiz ieteica: semper s t i 1u m vērtas“

(griez irbulim arvienu otru galu), un tas nozīmēja: izlabo rūpīgi

uzrakstīto sacerējumu. Tā cēlusies vārda „stils“ pārnestā

nozīme: pati rakstīšana, īpatnēji rakstīšanas paņēmieni,

valodas īpašības.

Franču mākslas teorētiķis J. M. Gijo saka: „Stils ir

māksla ieinteresēt, māksla vislabāk apgaismot

domu kā gleznu, beidzot — māksla padarīt

domu spilgtu, reljetu un izteikt to

visā viņas pilnībā. Stils ir vārds, kas iegūst

kā izteiksmes, tā arī iedvesmes spēku“.

To kopā saņemot, mākslas filozofs B r o ders C h r i s t i-

a 11 s e n s stilu apzīmē šādi: „Stils nozī 111 ē kāda

d a r b a dažādo f a k t o r u s a s k a 1.1 o j u m u tā, ka t i e

viens o t r u netrauc ē, b e t pabalsta u 11 rad a

v i e n ī b 11.“

Tā tad, par stilu sauc dzejnieka īpatnējo

izteiksmes līdzekļu kopību, ar ko tas izsaka

savas domas u n j ū t a s.

Stila īpatnība ir atkarīga no autora dzejisko spēju savādībām.

Viens, piem., var vislabāk tēlot kādu notikumu dzīvā,

veiklā stāstījumā; otrs turpreti var sevišķi zīmīgi uztvert tēlojamo

priekšmetu izskatu, krāsas, skaņas; trešais var ļoti dzīvi

attēlot dvēseles pārdzīvojumus u. t. t. Stila īpatnība ir atkarīga

arī no autora temperāmenta. Noteikti un enerģiski cilvēki

raksta īsiem, bet spēcīgiem teikumiem, mazāk enerģiski cilvēki

izplūst garos teikumos. Tāpēc franču prātnieks B i f o n s saka:

„Stils ir — cilvēks pat s‘\t. i. stilā atspoguļojat cilvēka

raksturs vai temperāments. Dažreiz, pat autora nezinādami,

mēs pēc stila varam pateikt, kurš rakstnieks ir viena vai otra

* darba autors. Tāpēc arī bieži lieto tādus izteicienus, kā: „Upīša

stils“, „Skalbes stils“, „Bārdas stils“ u. taml.

Bez tam, stila īpatnība atkarīga arī no la i k m e t a, kurā

dzejnieks dzīvojis. Šajā nozīmē var runāt, piem., par V e c ā

S t e n d e r a, Apsīšu J ē k a b a, B 1a u m a ņ a u. c. s t i 1u,

jemot šiem jēdzieniem par pamatu laikmetu īpatnības.

2. Izteiksmes veidi jeb virzieni. Dzejnieka stila īpatnība

atkarīga no dzejnieka dabas un viņa laikmeta. Tā izpaužas

šādos galvenos izteiksmes veidos jeb virzienos: reāliis

m ā, ii a t u r ā 1i s m ā, r o m auti s m ā, s i m b o 1i s m ā,

i m p r e s i o n i s m ā, eks p r e s i o n i s m ā u. c.

a) Reālists tēlo savā apziņa iizjemto dzīves īstenību, to

nepārveidodams pēc savas iegribas. „Reālisma galvenais nolūks

ir tēlot dzīvi viņas varenā patiesībā un īstenībā;

nevis no dzejnieka bagātās, raibās iedomu valsts mums

radīt tēlus, kas kaut kādā ziņā būtu pretdabīgi, neiespējami,

nevis nogleznojamo dzīvi izpušķot un pārkrāsot, bet, turpretī,

dibinoties uz pamatīgiem novērojumiem, mums gaiši un

taustāmi nogleznot dzīvi tādu, kāda tā ir“ — saka

mūsu mākslas teorētiķis J. Jansons. Tādu ceļu mūsu rakstniecībā

gājuši visi zemnieku dzīves tēlotāji, kā: Apsīšu

Jēkabs, 4. Saulietis, Rūd. Blaumanis, Andrējs Upītis u. c.

b) Naturālists arī tēlo „dzīvi tādu, kāda tā ir“, bet

cenšas būt gluži naturāls, t. i. dabīgs, pat zinātniski patiess.

Tā naturālisms nav nekas cits kā pastiprināts reālisms. Naturālisma

piemēru rāda dažas Andrēja Upīša noveles (piem.

„Maize“), romāni (piem. „Pērkoņa pievārtē“) u. c.

c) R o m a n t i ķ i s nesaistās pie dzīves īstenības, bet

r a i s ā s n o t ā s v a ļ ā. Viņš izpauž sevī īpatnēji izveidotu

saturu tēlos, kas var būt pilnīgi nereāli. Romantiskā dzeja arvienu

ir bijusi jaunu laikmetu un lielu cīņu lieciniece: tad dzeja

aicina no reālā, esošā projām uz fantazijā radītu ideālu, vēl neesošu,

nebijušu nākotni. Bet, no otras puses, romantisms parādās

dzīves sastinguma laikos, kad reālā īstenība vairs ne

liekas pievilcīga, bet ideālā gaismā rādās pagājība un klusi

sapni. Tā mūsu rakstniecībā, no vienas puses, ieraugām klusotp

pagātnes sapņos kavējošos J. Poruku, K. Skalbi, bet, no otras

puses, — uz nākotnes ideāliem saucošo Aspaziju, J. Raini,

J. Sudrabkalim u. c.

d) Simbolists izsaka savas domas un jūtas ainā, kas

novirza mūsu domas un fantaziju pavisam uz citiem priekšmetiem,

bet pati šī aina paliek tikai kā ārējā zīme. Tā, piem.,

saule, rīts, pavasaris var nozīmēt laimi, labāku dzīvi,

nakts — dažādu tumšu spēku varu u. t. t. Tādu izteiksmes

ceļu gājis mūsu lielākais simbolists J. Rainis, kas savām cū.ias

idejām simboliskus izteiksmes tēlus atradis ne tikai teiku

varoņos (Indulī, Lāčplēsī, Spīdolā), bet arī vienkāršās dabas

ainās („Lauztās priedes“, „Pavasara dienas“, „Nemiera sācējs“

u. c.).

e) Impresionists tēlo savā apziņā uztvertus a c u-

mirkļa iespaidus (impresijas). Viņa tēlojums ir subjektīvāks

nekā reālistam vai naturālistam, tomēr impresionists paliek

reālās pasaules robežās. Impresionisti mūsu dzejā ir:

J. Rainis (piem. „Sirds tik grūta“), K. Skalbe (piem. „Ba'rka

ar sienu“), Antons (skices „Dzīves degpunktā“) u. c.

f) Ekspresionists tēlo savas subjektīvās domas

un jūtas. Ja reālists vai impresionists tēlo „dzīvi tādu,

kāda tā ir“, tad ekspresionists saka tikai, kāda tā viņam

liekas. Tāpēc arī mēdz sacīt, ka tāpat kā -reālists kaut ko

tēlo, var tēlot arī cits; bet to, ko ekspresionists rāda, ir redzējis

un izjutis vienīgi v i ņ š, un neviens cits to attēlot nevar.

Tādā kārtā ekspresionisms ir pretstats

impresionismam, tāpat kā romantisms — reālismam:

impresionisms — ārējās pasaules iespaidi uz cilvēku;

ekspresionisms — cilvēka subjektīvo domu un jūtu

izpaudums. Ekspresionistisku izteiksmi atrodam mūsu jaunākā

laika dzejā (piem. L. Laicēna, A. Kurcija u. c. darbos).

3. Stila piemēri. Cik dažāds var būt dzejnieku stils

atkarībā no viņu virziena, to rāda šacli piemēri:

a) R e ā 1i s t a stils.

; • Istabas galā kuploja koku dārzs, aptaisīts ar slitiņu. Tur stāvēja četri

lieli bērzi, balti un stalti, nokāruši liplgi-zaļās lapu pīnes uz jumtu un gar

sienu līdz logiem un vēl zemāk. Pavasaros tiem laida sulas, bet nedaudz

dienu tikai, lai koki nekļūtu vārgi Tad caurumus aizsita ar sausa koka

tapām. Zem bērziem čemurojās zaru zaros vecs pliederu krūms. Ap Vasaras

svētkiem viņš ik gadus parādīja dažus bālganus ziedu zarus; bet, lai

pilnīgi uzziedētu, viņam trūka saules. Tāpat nīkuļoja arī zem bērziem

pāris jasmiņu un pilno rožu krūmi. Turpretim meža rozes plētās aizvien

platākas, un ziedi kļuva sulīgāki gadu no gada. (J. Jaunsudrabiņš.)

b) Naturālista stils.

Vienā pusē uz gara sola sēd drukna rTīta lauku saimniece. Galva

viņai ar bumbuļainu vilnas lakatu apsieta. Mugurā melns pirktas drēbes

mētelis, kājās jaunas, tikko Rīgā pirktas, kalošas. Tās viņa lāgu lāgiem

aplūko. Klēpī viņai sajemams stiebru kurvītis. To viņa uzmanīgi tura

abām 'rokām ; iekšā laikam kas plīstošs. Sēd viņa cienīgi, gandrīz pavisam

nekustēdamās, ļoti apmierināta ar to, kas šodien padarīts, un ar savu

vietu. Viņai blakus, tālāk uz loga pusi, liels kaulains zemnieka vecis, atkārušos

apakšlūpu, dzeltenām zobu drupatām mutē. Visu laiku viņš nesteigdamies,

it kā kautrēdamies, bāž pīpē no „kuģīša“ tabakas paciņas un

miklām mīlīgi zilām acīm vaicājoši skatās uz vienu, uz otru: „Kaut jel

kāds sacījis, vai te brīv pīpēt, vai nē?“ (A. Upītis.)

c) Romantiķa stils.

Tālu tava dziesma maldījās,

apkārt strūklās debess vīraks kāpa.

Riets ar blāzmu ceļā skūpstījās.

Bet tev mūžam jaunas tāles slāpa.

Tālāk, tālāk maldījies viens pats

tu pa bezgalības telpu plašo.

Visam pāri lidoja tavs skats

turp, kur dzintarkaini sirmi dvašo.

Dzintarkalni nāca, aizsteidzās,

Katrā zaļa maldu uguntiņa.

Miera nebij ne pie vienas tās —

miers ir tik uz skaidu spilventiņa.

d) Simbolista stils.

Vējš augstākās priedes nolauza.

Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja —

Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,

Ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt.

„Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —

Vēl ciņa pret tevi nav nobeigta,

(Fr. Bārda.)

Vēl ilgās pūc tāles dveš pēdējais vaids,

Ik zarā pret varu šuāc nerimstošs naids!

Un augstākās priedes pūc lūzum a

P ar kuģiem iz ūdeņiem iznira —

Pret vētru lepni cilājās krūts,

Pret vētru clua no jauna dūc.

..Brāz bangas lu, naidīgā pretvara, —

Mēs tāles sniegsim, kur iaim ība!

Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt! —

Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!“

e) Impresionista stils.

Cik skaists šis apgabals!' M ilzīga grava.

Pa vidu tek strauja upe.

(J. Rainis.)

Krasti apauguši kokiem.

Uz kraujas rēgojas pils un kādas vecas pilsdrupas.

Starp kokiem burbuļo strautiņi. Lakstīgalas . . . Vakara s a u le ...

Ganu meitas d z ie s m a ... K ā pasakā! Mēs skatījām ies viens uz otru,

un acis mums bija pilnas asaru. (Antons.) ^

f) Ekspresionista stils.

Zaļais semafors un sliedes bieza miglā

Zaļais zieds, kas nakti izplaukst augstu gaisā!

Zemes plašums -- lauki, meži, tilti,

Melnais tunel’s dziļā kalna serdē,

Sniegs un ledus, vētras sviesta krusa. .

Pilsētas un ciemi — skrejošs nemiers.

Vai tas mūžs. vai dzīves zibens asais,

Kas caur garo tumsu naktī cērtas?

Tas ir es, kam it nekur nav diezgan.

(L. Laicēns.)

No šiem piemēriem redzams, ka reālista, naturālista un

impresionista pajēmiens i r — tēlot dzīves parādības pēc saviem

iespaidiem. Turpreti romantiķis, simbolists un ekspresionists

ārienes iespaidus sevī pilnīgi pārveido un izteiksmes pamatā

liek ne dzīves īstenību, bet savu ,,es“.

4. Dzejnieka individualitāte. Dzejnieka stila īpatnība

redzama ne tikai viņa virziena pajēmienos, bet tā atkarīga

vēl no dzejnieka individuelām savādībām. Arī viena virziena

dzejnieki vienu un to pašu tēlojamo parādību var uzjemt katrs

savādāk un izteikt par to citādas domas un jūtas. Jemsim,

piem., r o m a n t i ķ u s K. Skalbi, J. P o r u k u un

Aspaziju un aplūkosim, ko viņi izteic par vienu un to pašu

parādību — zvaigžņotu nakti.

K. Skalbe:

J. P o r uks:

A s p ā z i j a :

Sīkas mazas zeltenītes *

Zilā debess pļavā dzied,

Sīkas baltas pīpenītes

V ainadziņā apkārt iet.

Izklīst zvaigžņu meitenītes

Nozied, nobirst pīpenītes.

Nozied sapņi, nobirst zvaigznes,

R īta vēji griež un aiznes . . .

Ir daudz pie debesim zvaigžņu,

Un katra savādi m irdz:

Ir daudz uz pasaules laužu,

Un katram savāda sirds.

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,

Un visas gaismu viež;

Ir daudz uz pasaules siržu,

Un visas m īlē un cieš . . .

✓

Nakts, redzi manas ciešanas,

Kad neredzēja tās diena!

Mirdz zvaigznes zil-zaļas un sarkanas ..

— „Ak, uzkiausait mani '<el v ie na!“

Gan Svērējs sidraba svaru sver,

Bet manas laimes nav viņā. —

Un zelta graudi, ko Sietiņš ber,

Man nekrīt priekšautiņā!

Tur, sasēdušās kā draudzenes

Iekš vieniem debesu ratiem,

Brauc garām Septiņzvaigznītes

Gar maniem miglotiem skatiem . . .

Bet tu tur, zv aig znīt’ vism azākā,

Kas vistālākā kaktiņā mīti, —

No lielajām zvaigznēm nolikta

Par debesu pelnrušķīti.

No šiem piemēriem redzam, ka K. Skalbe zvaigžņotu nakti

uzjēmis kā idillisku parādību un sevī sajutis klusas skumjas,

bet ne sāpes. J. Poruks, turpreti, zvaigznes uzlūkojot,

iedomājies cilvēku likteņus un viņu ciešanas. Bet Aspazija,

kas bieži jutusies kā likteņa pabērnīte, zvaigznēs neatrod sev

aplaimojuma un ierauga starp tām, tāpat kā starp cilvēkiem —

arī pelnrušķīti.

Tāpēc, apzīmējot visu šo triju dzejnieku izteiksmi par romantiķu

stilu, mēs tai piašā laikā varam sacīt arī, ka katram

no viņiem — K. Skalbēm, J. Portikam, Aspāzijai — ir ari

savs individuāls stils.

Rūdolfs Blaumanis savā dzeju ciklā „Kas tie tādi, kas dzied

āja?“ (Valtera un Rapas izd. kop. r. X sēj.) it kā rotaļādamies

imitējis dažu dzejnieku indivi-duelo stilu. Piem.:

J. Rainis:

J. P o r u k s:

Tanī tum šā naktī

Bargu kungu druvas

Bāra bērni bija apkopuši.

G āja vini mājās,

D rūm ai dizesmai dunot,

Melnais suns pa laikam līdzi kauca.

Ēda sunis zāli,

R unā bāra bērni:

„Bāleliņi, tas uz laika m ainu!“

Puika līcī zirgus gana,

Zvaniņš viens par otru zvana.

Upe vecas teikas stāsta.

Pusnakts nāk ar zvaigzņu rotu,

Mēnešsirpi sudrabotu,

Debess it kā dzelmē gāzta.

Raugās ganu puika dzelmē,

G alvā domas urbj un svelmē:

Kur tad ir tās īstās m ājas?

Vai tur augšā, vai še dzīlē,

Ko lai ienīst, ko lai mīlē,

Kurp lai iet un neklūp kājas?

Nāk no dzelmes vēsma salta,

Kalnā baznīciņa balta,

Torņa krusts tā maigi zvīļo.

Zēnam ir,

it kā tam sauktu,

Senu jausmu augšup jauktu:

Eji turp, kur tevi m īļo!

Jauni dzejnieki vai mazāk īpatnēji talanti nereti neapzinīgi

un negribot nonāk zem citu dzejnieku individuelā stila iespaida

un raksta, atdarinādami viena vai otra dzejnieka darbus. Piem.:

Biruta

Skuje nieks (Aspāzijas „Saulainā stūrīša“ garā):

Vecveca m ām iņa

Šķetina dziju,

Vecveco vienmuļo

Pelēko dziju . . .

R atiņa ritenis

Steidzīgi griežas,

Vienmuļi riņķī vien

Griežas un griežas

Rūkdam a spolīte

Nezin kam steidzas,

Vienmuļi rūkdama

Steidzas un steidzas.

Stāvu un pelēkā

D zijtiņā skatos;

Asaro actiņas

Skatos — un skatos . . .

Jānis G r o t s (J. R aiņa „Ave sol!“ g a rā ):

Zeme zina savu gaitu:

Laiks to ved caur gadusimtiem

Nākotnē uz jaunu cilvēkcilti.

Netveraties šajā lielā ejā —

Visus saberzīs, kas šodienai tik dzīvo.

Nākošie — tie neies sevi aprakt.

Lielāks nav par zemi vecais nespēks —

Laikm ets jauns pret sauli zemi šūpo,

Gaism as spārnos mūsu dzīves nesdams.

Zeme tiecas, laizdam ās pret rītiem,

Apkārt saulei, pati tapt par sauli.

IV. Dzejas darbu viela, saturs un

kompozīcija.

1. Viela un saturs. Lai uzceltu kādu ēku, namdarim vajadzīga

viela, no kuras to celt. Tāpat dzejniekam vajadzīga

viela, no kuras izveidot dzejas darbus. Vielu saviem darbiem

dzejnieks iegūst no dzīves: tie ir viņa paša p ā r d z ī v o j u m i

un novēroju m i. Šos ieguvumus no dzīves īstenības dzejnieks

pārstrādā ar savas fantazijas palīdzību tā, lai rastu

atbildi uz uzstādītiem jautājumiem. Tā no negatavas vielas rodas

dzejas darbu saturs — tas, ko dzejnieks tēlo. Tā, piem.,

J. Poruks vielu stāstam „Kukažiņa“ varēja iegūt no vienas vai

vairāku labsirdīgu vecenīšu novērojumiem, bet viņa stāsta

saturs ir tikai tā Kukažiņa, par kuru mēs lasām. Lasītājam

no svara nav viela, bet gan dzejas darba saturs.

Savu darbu radīšanai dzejnieks jeni negatavo vielu no saviem

p ā r d z ī v o j u m i e m, dzīves 11 o v ē r o j umie m, p ē-

t ī j u m i e m vai arī fantazijas iztēliem.

a) Subjektīvos p a r d z ī v 0 j u m u s rakstnieks visbiežāk

izteic lirikā. Tas notiek apmēram tā, kā to S a u 1i e t i s

attēlojis novelē „Varavīksna“. Dzejniekam Atoram dziesmiņa

„Sapņu tēlam“ radusies šādā kārtā:

Viņā joprojām kas plauka un sniedzās pēc gaismas, 1111 atkal viņa

domas cēlās un grima kā vieglā, smaršīgā un sārtā miglā. Kā siltā pavasara

novakarē, pie zaļas bērzu birzes, caur kuru vizēdama saule mirdz.

Gribējās izteikt kaut ko no tā, kas dvēselē, saistīt pie kā redzama. Rokā

atspiedies, viņš rakstīja ar zīmuli uz baltas papīra lapas. Pēc tam izlasījis,

viņš pasmējās, kā ar saules gaismu sejā, 1111 nolika papīra lapu uz

galda atpakaļ. Tur bija dziesmiņa:

Sapņu tēla m.

Skan kā tāla līgošana,

Puķu ziedi zvana, zvana ...

Saule brien pa zaļu pļavu,

Veltī vītolu un kļavu,

Veltī dīķī zaļās kalvas.

Dzintaros mirdz viņas balvas ...

Balta gaisma, zaļa telpa.

Silta, silta puķu elpa ...

Ziedi zvana — līgošana.

Sirds kā sapnī līgo m ana...

Koki šalc, un vēsmas glāsta,

Un par tevi stāsta, stāsta!

Sapņu tēlam ... viņš sevī domāja, — jā, tam tēlam, kura ainu dvēsele

pati sev rādījusi un glabā neaiztiekamu, apgarotu kā svētumu...

b) Novē r o j u tu i nepieciešami katram plašākam darbam,

kas atspoguļo dzīves īstenību. Beļģu dzejnieks E m i l s

V e rh a r n s savās poēmās apdzejojis tagadnes lielpilsētu.

Dzīvodams Parīzē, viņš mācījies to pazīt un iejusties viņas

dzīves straujā ritmā:

Verharns jūt nepieciešamību sajaukties ar lielpilsētu drudžaino dzīvi,

ieelpot mākslas un domu gaisu, just visu mūsu laiku koncentrēto darbu,

kurā baudas un mokas. Visa tādas milzu lielpilsētas dzīves āriene un

daudzveidīgums, kāda ir Parīze, uzbudina dzejnieku, ieliesmo viņa dvēseli,

apbur viņu, iedvēsmē viņu: viss viņam ir patīkams, visu viņš grib.

visu māk baudīt. Viņš iet pa dimdošām ielām, caur kustību, caur kliedzieniem.

caur drūzmu, skrien caur muzeju un izstāžu zālēm, klejo pa

priekšpilsētām, kur nakti spīd milzīgie fabriku stāvi, staigā gar piekrastēm.

gar izkraujamām laivām, pētī attālos pilsētas kvartālus, ieskatās

vecās ēkās, pieminekļos, magazīnu vitrīnēs, ļauj sevi ieraut tanī ārprātī=

bas virpuli, kas no rīta līdz vakaram vārās zem universālo magazīnu

kupoliem, iemīlas dzelzceļu vokzālēs viņu platformās, tanīs briesmīgās un

spīdošās mašīnās, kas pārvār telpu, dzelzsarchitektūrās, visās daudzkrāsainās

tagadnes dzīves nejaušības, kas tik bezgalīgas un tik pilnas

asu kontrastu... Un vēlāk, vakarā, murgodams pēc redzētām ainām,

kustības apreibināts un trokšņa iespaidu pārpildīts — viņš atgriežas uz

bulvāra augstumiem, kur viņam vēl redzama logos tās pilsētas bezgalīgā

spīguļošana, kur dienu un nakti strādā un dun „mūžam pieaugošais

pūļa spēks, kas ielu dziļumos jauc savu kurnēšanu, savus kliedzienus,

savu niknumu, savu dzīvi.“ (Gabriēls Morējs.)

c) P ē t ī j u m i vajadzīgi visiem tiem darbiem, kuros

rakstineks grib tēlot kādus konkrētus apstākļus: ģeogrāfiskās

vietas, vēsturiskas personas vai notikumus u. tml. Kā šādiem

darbiem vācis vielu franču romānists Gustavs F 1o b ē r s,

to rāda viņa lielie priekšdarbi:

Lai uzrakstītu „Bovarī kundzi“ , Flobērs izlasījis 114, „Svētā Antonija

kārdināšanai“ — 294, bet „Buvāra un Pekišē“ sacerēšanai ap 1500 grā-

K. D ziļleja, Poētika. ' 3

matu. Vēlēdamies aprakstīt kādu koku, viņš ilgi nodziļinājās botānikā.

Stājies pie „Salambo" sacerēšanas, viuš atrada, ka nepiecišams iepazīties

ar vietām, kur darbojušās romānā tēlojamās personas (senajā Kartāgā),

kāpēc devās ceļojumā uz Tunisu.

d) Fantazija papildina vai pārveido pārdzīvojumus

novērojumus un pētījumu vielu. Fantazija ir it kā gara acis,

kurām dzejnieks redz iedomātus tēlus. Mākslinieka fantazija

palaikam ir aktīva, t. i. viņa cenšas izpausties tādos tēlos, kas

būtu pieejami ne vien māksliniekam pašam, bet arī lasītājiem

(T. Ribo). Tādi fantazijas augli ir, piem., K. Skalbes pasakas

(„Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties“, „Ziemas pasakas“ u. c.).

Cik lielā mērā dzejnieku nodarbina viņa fantazijas tēli, to

Qēte izteicis savā „Pausta“ ievadā:

Jūs atkal tuvojaties, sapņu tēli,

Kas agri manus skatus saistījāt!

Vai tvert un turēt jūs? Vēl jūtu kvēli,

Ko dziļi sirdi jūs man iededzāt.

Jūs sliedzat klāt! Tad nākat, vaidat cēli.

Kā jūs no miglas tvaikiem izkāpāt;

Man krūtīs tvīkst un briest, ka jauns es esmu,

Jūs mani cilājat ar burvju dvēsmu!

(J. Raiņa tulk.)

2. Lasītājs un dzejas darbu saturs. Vienalga, va

dzejnieks savos darbos attēlo reālo dzīves īstenību (novērojumus,

pētījumus, pārdzīvojumus), vai arī savas fantazijas iztēlus,

mēs viņa darbu saturā vairs nesastopam konkrētus faktus,

bet subjektīvi pārveidotu pasauli. Nevar sacīt, ka viņa darbos

būtu saskatāmi tie paši cilvēki, ar kuriem viņš kopā staigājis

un runājis, ka tie būtu tie paši lauki, meži, mājas, pilsētas, ko

viņš redzējis. Dzīves īstenība gājusi cauri viņa domām, un

tagad tā ir dzejnieka galvā pārveidota īstenība; kur

lielā mērā atspoguļotas dzejnieka īpatnējās un subjektīvās domas

un izjūtas. Un kad mēs lasām dzejnieku darbus, tad mums

nav vairs no svara, kāda bijusi viela, no kuras tie radīti, bet

mūsu interese saistās tikai pie pārveidotā satura. Tā

A s p ā z i j a par savu „Saulaino stūrīti“ saka:

Neki It neinaz svarā, vai „saulainais stūrītis“ taisni tāds ir pārdzīvots

istenībā, vairāk krīt svarā, k ā es vidu pārdzīvoju mākslā un

kā tas dzīvo pats par sevi, bez manas personas.

Tāpat J. J a u n s u d r a b i 1,1 š savā autobiogrāfijā „Mana

dzīve“ par saviem darbiem saka:

Lasītājs sacīs: „Rakstnieks jau savu dzīvi izteic savos darbos. Ko

san, piemēram, Jaunsudrabiņš var par savu bērnību vairs teikt, kur

viņš to līdz pēdējam sīkumam aprakstījis „Baltajā grāmatā“? Viņa jaunība

ir „Aijā“ un „Vēja ziedos“. Visās viņa grāmatās skaidri redzamas

viņa domas, viņa uzskati, skaidri redzama viņa figūra. . . “

Nekā! Netrāpījāt! — Tā ir tikai manas balss skaņa, ko jūs tur dzirdat.

No visa simta „Baltās grāmatas“ tēlojumu nav neviena, par kuru

mana māte nesacītu: „Ai ben, aj — voj ta toa beja?“ Tur ir tik daudz

izdomāta, ka šiem tēlojumiem ar manu bērnību ir tikpat daudz kopības kā

kreklam ar ziedošu linu lauku. Tādas „Aijas“ pasaulē nemaz nav. „Vēja

ziedi“ izdomāti no sākuma līdz galam. „Atbalsij“ pat fons nav no

dabas. Nekas tur nav manis izdzīvots, — bet radot pārdzīvots un visos

sīkumos līdzi izjusts gan.

3. Satura izvēle. Parasti mēdz sacīt, ka dzejā atrod

vietu tikai tas, kas ir „skaists“ un ka viss cits, kas mums liekas

„neskaists“, nevarētu dzejnieku saistīt Patiesībā dzejā

par „skaistu“ var kļūt arī tas, ko mēs dabā un dzīvē saucam

par neskaistu (smieklīgu, kroplu, riebīgu u. tml.). Tā franču

skulptors Augusts Rodēns saka:

Patiesībā par „neskaistu“ mēs saucam to, kas kropls, nevesels,

kas liek iedomāties slimības; nespēku vai ciešanas, visu, kas ir pretējs

pareizam, t. i. veselam un spēcīgam, ..Neskaists“ ir kuprains, klibs, „neskaista“

ir lupatās tērpta nabadzība. „Neskaista“ ir netikumīga cilvēka

dvēsele un viņa rīcība; „neskaists“ ir slepkava un nodevējs... Bet tikko

liels mākslinieks, aizkar šādu neskaistumu, tas, it kā burvja zizlim pieduroties,

pārvēršas skaistumā: tā ir mākslas alchimija un burvība.

Skaistuma jēdziens nav absolūts: vienu un to pašu lietu

dažādi ļaudis var uzlūkot katrs savādi. Tā vecais Robežnieks

(Andreja IJpīša „Jaunajos avotos“) saka:

Ārīgs skaistums ir lepnums un kārdināšana; bet kārdināšana ir no

velna. Zemnieka cilvēkam nevajag nekāda skaistuma. Mūsu skaistums

u sviedru melns krekls un tulznas rokās.

Turpretī K. Skalbe par skaistām apdzied maigas, baltas

sievietes rokas:

Man tavas baltās rokas

Ir burvju atslēga...

Mēs redzam, ka skaistuma jēdziens ir atkarīgs no cilvēka

s u b j e k t ī v ā s sajūtas u n iedomas, jo s k a i s t u m s n a v

dabas priekšmetu ī p a š ī b a. Tā .1. Rainis par jūras

skaistumu saka:

Dailes kauss pār jūru izliets.

Balti puto, sārti blāzmo,

Jūra nejūt dailes plūsmu.

Tā tad, mēs varam uzskatīt, ka d z e j n i e k is a 11 ē 1o

savos darbos to, kas viņā rada aist ētiskas

jūtas, t. i. tādas jūtas, kas rada patiku pašas par sevi, bez

kādiem citiem blakus nolūkiem. Un tāpēc p a r ,,s k a i s t ir*

dzejas darbu saturā var s a u k t visu to, kas

rada a i s t ē t i s k a s j ū t a s.

4. Tendence un didaktika. Ja dzejnieks raksta ar nolūku

siudināt kādu ideju vai atziņu, bet ne aistētisiku jūtu mudināts,

tad mēdz sacīt, ka viņa darbi ir tendenciozi (no latīņu

tendentio, t. i. novirziens uz kaut ko). Tādi tendenciozi

darbi ir, piem., Apsīšu Jēkaba „Uz pilsētu!“, J. Pur piiķs*

„Jaunā strāva“-, A. Saulieša „Revolūcija Prātaiņos“, V a l i

„Juris Braša“, L. Laicēna „Attaisnotie“, L. Paegles „Par un

pret“ u. tml. Tas nenozīmē, ka dzejas darbos nedrīkstētu izpaust

dažādus sabiedriskus uzskatus, jo: „nedzīvo taču mākslinieks

(piem. dzejnieks) kur ārpus pasaules un cilvēkiem, kur

tālu gaisos sudrabotā mākonī; dzīves viļņojumi, trokšņainā

burzma un vientulības klusums vienādi atbalsojas viņa dvēselē

un 1 1 0 turienes izskan viņa darbos“ (A. Upītis). Visu to viņš

drīkst sacīt, tikai — nezaudējot aistētisko mērauklu un nepārvēršot

dzejas darbu par kailu propagandas līdzekli.

Ja dzejnieks s;tāda sev par uzdevumu sniegt dažādas pamācības,

tad viņa darbus apzīmē par didaktiskiem, t. i.

pamācošiem. Didaktiskus stāstus rakstījis, piem., Juris Neiķens

(„Bāris“, „Vai devītais bauslis vēl spēkā?“ u. c.). Raksturīga

didaktika izpaudusies arī dažās viņa dzejās; piem.:

Tev' un mati vecuma

F:dini un dzirdi,

Jem to savā pajumtā,

Glabā savā sirdī.

Tevi kopa nākt’ un dien*

Viņu mīļās rokas,

Dari tiem nu labu vien,

Remdē sāpes, mokas.

Didaktiku atrodam arī dažās J. Raiņa* dzejās-sentencēs

(piem. „Pats“), kā arī A. Upīša „Fabulās bez morāles“.

Kā izvairīties no tendences un nedzejiskas didaktikas? To

rāda, piem., Henrieta Roland-! lolsts, runādama, kā savu darbu

veido īsts mākslinieks:

Mākslinieks var sajust un attēlot daiļumu visās fiziskās parādībās, vai

;>rī kādā raksturā, darbībā, reliģiska un sociālā ideālā. To viņš nedara

• a r sevišķu n o 1ū k u, bet iekš ķ i gas d z i 1.1 a s v adīt s. Cita mērķa

viņš neuzstāda, kā to: izteikt daiļumu, ko viņš sajūt; šis daiļums var zīmēties

uz dabas priekšmetu, cilvēka seju, tas var arī vispārīgi attiekties uz

dzīvi, t. i. uzrādīt reliģiski-ētiska vai sabicdriski-ētiska ideāla iezīmes. Un

jo vairāk tas notiek, jo vairāk mākslinieka daiļuma jūtas neattiecas uz

personīgām jūtām, jo tālāk tās pārkāpj sava „es“ robežas un ietver vispārcilvēcīgas

lietas, t. i. sabiedrisko dzīvi, — totiesu varenāks būs viija

mākslas iespaids. Tikai tāda māksla aizkustina daudzu cilvēku dvēseles,

atver visplašākās izredzes, daiļumā svaidītas jūsmu un jūtu asociāciju

virknes. Vienīgi šādu mākslu, kas pārspēj laiku maiņas, mēs saucam

par dziļu, vienīgi tai ir vispārīgs raksturs: tā kļūst par dzīvības

simbolu!

(„Par dzīvību, daiļumu un mākslu“.)

5. Kompozicija. Apstrādājot vielu un pārveidojot to saturā,

rakstniekam jābūt skaidrībā par sava darba mērķi. Satura

veidošana jeb kompozicija ( = sastādīšana) īstenībā

nevar sākties, iekams rakstnieks nav izvēlējies t e m a t u, t. j.

p a r ko r a k s tīt. Tematu īsos vārdos parasti apzīmē sacerējuma

virsrakstā. Piem., Plūdonis poēmā „Atraitnes dēls“

arī runā par atraitnes dēlu, Blaumanis lugā „Pazudušais dēls“ —

par palaidnīgu dēlu, J. Rainis dzejā „Lauztās priedes“ — par

vētras lauztām priedēm u. t. t. Tematu rakstnieks parasti izvēlas

brīvprātīgi, bet var arī gadīties, ka to ieteic vai vēlas citas

personas. Tā, piem., Ģēte „Fausta“ tematu apstrādājis Šillera

pamudināts (0 . Valcelis), Gogoļarn „Mirušo dvēseļu" tematu

ieteicis Puškins u. tini. K. Skalbēm dzejas „Lievenis4" tematu

jokodamies uzdevis dzejnieks Bļaus: lai pamēģinot, vai par tik

vienkāršu priekšmetu varot sacerēt dzeju.

Pārveidojot vielu saturā saskaņā ar temata nolūkiem,

rakstnieks nodarbojas ar tā saukto f ā b u 1u un s i že t u. Fabula

ir vielas faktu jeb tēlojamo notikumu un parādību kopsakarība,

turpreti sižets ir satura jēdziens un nozīmē to pašu notikumu

un parādību sakārtojumu pēc rakstnieka patikas. Citiem

vārdiem — „f ā bula ir tas, kas noticis ī s t e n ī b ā,

bet sižets — kā dzejnieks to a 11 ē 1o“ (B. T omaševskis).

Piem., par fabulu K. Skalbes tēlojumam „Ezerieša

meita“ noderējušas daiņas rindiņas:

Ezerieša meita biju.

Putiņās mazgājos:

Laucinieki, dūņu vēži.

Nedrīkst mani bildināt.

K. Skalbes sižets, kas 110 šīs fabulas ar fantazijas palīdzību

attīstīts, notikumu risina jau mazliet citādā sakarībā: daiļā

Hzerieša meita pret pašas gribu, uz vecāku vēlēšanos, iziet pie

nemīlamā Dūņu Vēža, kas uzdrīkstējies gan viņu bildināt.

Sižets sasitādās no sīkākām tēlojuma vai stāstījuma vienīb

ā m, kuras sauc par m o.tī v i e 111. Motīvs ietver sevī kāda

priekšmeta darbības vai īpašības apzīmējumu. Piem., tanī pat

K. Skalbes „Hzerieša meitā“ gan viena, gan otra veida motīvi:

1) Miglainā rītā Dūņu Vēzis aizveda Hzerieša meitu. (Dūņu Vēža

darbība).

2) Aiz Hzerienes kalniem gulēja purvs kā jūra plašs (Purva īpašība).

Lai tēlojamā darbība risinātos, sižetā nepieciešamas tā

sauktās darbojošās p e r s 0 11 a s jeb ,,v a r 0 ņ i“. Plašākos

darbos, kur rakstnieks tēlo kādus objektīvus notikumus, viņš

stāsta par tiem, kā mēdz teikt, „trešā personā“ . Tā, piem..

Kaudzīši stāsta „Mērnieku laikos“ par Prātnieku, Kasparu,

Lieni, Pietuku Krustiņu u. c., R. Blaumanis „Ugunī“ par Edgaru

un Kristīni. Sīkākās dzejās kā subjektīvu izjutu attēlojumos

darbojošās vai stāstošās personas vietā stājas autors pats (piem •

J. Poruka „Es zinu“, Aspāzijas „Tāda es esmu“).

V. Izteiksmes oikonomizacija.

1. Izteikzmes oikonomizācija. Lai dzejas darbs gūtu

plašāku nozīmi, tam jāapvieno sevī vairāki priekšmeti un parādības

vai to īpašības. Ja mēs iedomājamies ainu, kas attēlo

tikai vienu konkrētu lietu, tad citu līdzīgu lietu izpratnei šī aina

nekā nedotu; citiem vārdiem, tai nebūtu apvienojoša spēka.

Viņas nozīme būtu atkarīga vienīgi 110 intereses, ar kādu saistīts

šis atsevišķais konkrētais priekšmets vai parādība. Tāds

tēlojums dzejā nederīgs; to sauc par konkrētu, fotogrāfisku

vai a n e k d o't i s k u (piem.; avīžu korespondences

par dažādiem notikumiem).

Bet ja dzejnieks konkrētus faktus pārstrādā tā, ka mēs tos

varam piemērot daudziem līdzīgiem faktiem, tad tie kļūst

daudznozīmīgi un iegūst dzejiska tēlojuma vērtību.

Dzejiskā izteiksme ir oikonomiska: domu un jēdzienu

dažādību tā ietērpj nelielā „saspiestā“ tēlā. Tādu izteiksmes

oikonomizāciju jeb „sabiezinājumu“ vislabāk rāda parunas,

kuru īsajos vārdos izsakām visdažādākās parādības. Piem.:

Pie pilnas bļodas draugu daudz.

Mazs cinītis gāž lielu vezumu.

Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā.

Par dzejiskās izteiksmes oikonomizācijas nozīmi krievu

mākslas teorētiķis Andrējs Belijs saka sekošo:

Māksla dibināta uz īstenības. īstenības attēlošana ir vai nu mākslas

mērķis, vai izejas punkts. Mākslai īstenība ir kā barība, bez kuras tā

nevar pastāvēt. Katra barība lemta dzīvības uzturēšanai. Bet to vajadzīgs

pārstrādāt. Pārtulkot īstenību mākslas valodā arī nozīmē to pārstrādāt.

Tāda sintezējoša pārstrādāšana noved pie apkārtējās īstenības

analizēs. Analizēt īstenību vajag tādēļ, ka ārējiem līdzekļiem nav iespējams

attēlot apkārtējās īstenības elementu pilnību un dažādību.

Pateicoties tam, ka īstenību nav iespējams

aptvert visā pilnībā, rodas īstenības

s c h ē m a t i z ā ci j a (resp. stilizācija). Mākslas darba spēks

bieži saistīts ar izteiksmes vienkāršību. Pateicoties

tādai schēmatizācijai, mākslas darba radītājam iespējams

izteikties kaut gau nepilnīgāk, toties tuvāk, noteiktāk.

Tāds schēmatisims mākslas darbā (dzejā) ir tā pati izteiksmes

oikonomizācija. Konkrēti, fotogrāfiski un anekdotiski tēli

schēmatizācijas ceļā pārstrādājas tā, ka viņu nozīmi var piemērot

dažādiem līdzīgiem gadījumiem.

Tēlu pārstrādājums var būt trijāds:

a) Konkrēts tēls pārvēršas abstraktā, k i s

apvieno daudzus 1ī d z ī g us f a k it u s. Tā rodas

schēmatisks tēls, kurā no vairākiem konkrētiem tēliem apvienotas

raksturīgākās īpašības, bet pats tas zaudē savu konkrēto

veidu.

b) Vienu tēlu p ā r s t r ā d ā j o t, rodas cits tēls,

kas aizved uz ja u n i e m f a k t i e m. Tā rodas s i m-

b o 1i s k s tēls, kurā zem vienas lietas saprotama pavisam

cita.

c) Vairāku ko n k r ē t u tēlu vietā rodas viens

k o n k r ē t s, a p v i e n o j o š s t ē 1s. To sauc par tipu.

2. Schéma. Kāda priekšmeta konkrētu ainu dzejnieks var

pārstrādāt tā, ka no tās iznāk diametrāli pretējs; konkrētu faktu

var pārvērst gluži abstraktā, kas attiecināms uz citiem līdzīgiem

faktiem. Lai to sasniegtu, dzejnieks atmet no šī fakta

visu, kas viņā konkrēts (vieta, laiks) un patur vai pat pievieno

no jauna tādus vilcienus, kas sastopami citos analoģiskos

faktos un var būt attiecināmi uz jebkuru vietu

un laiku. Tādus abstraktus tēlus, kas apvieno

daudzus līdzīgus faktus, sauc par schēmatiskiem

Lēļiem. Tā, piem., schēmatisku krusta zīmi rāda

divas sakrustotas līnijas.

Schēmatiskus zīmējumus parasti sastopam botanikas, zooloģijas,

anatomijas, ģeoloģijas u. c. mācības grāmatās. Zem tādiem

schēmatiskiem vulkānu, koku, mugurkaula dzīvnieku u. c.

zīmējumiem mums jāsaprot visdažādākie vulkāni, koki, mu-

gurkaula dzīvnieki u. t. t. Kaut arī šādiem zīmējumiem dažreiz

nevar noliegt māksliniecisku nozīmi, tomēr viņu tiešais nolūks

ir — gluži prozaisks: tie k a I p o prozaiskai d o m ā š a-

n a i. Bet arī šāds schēmatisks zīmējums spēj ierosināt fantazijas

darbību. Uzskatot tādu zīmējumu, mēs varam no abstraktas

vispārīgās schērnas pāriet uz atsevišķiem konkrētiem laktiem.

Tādu dēduktīvu domāšanas ceļu parasti lieto bērni

un kultūreli zemu stāvošas tauta s. T ā t a u-

( a s d z i e s m ā s, teikās u n p asakās s c h ē m a t i-

s k a s gleznas s a stop a m a s ļoti bieži. Lai atceramies

čaklās un s 1*i n k ā s malēji ņ a s, dzērājp

u i s i, pameitu un mātes m e i t u, divus gud r o s

dēlus u K trešo m u 1ķ i u, t. t. Tie visi ir schēmatisk?

tēli.

3. Simbols. Konkrētu tēlu dzejnieks var pārstrādāt arī tā,

ka tas novirza mūsu domas un fan'taziju pavisam uz citiem

faktiem. Jemsim, piem., konkrētu vulkāna gleznu schērnas

vietā. Dzejnieks no šīs gleznas var radīt tādu jaunu gleznu,

kas liek mums domāt netik par vulkāniem vien, bet par dabas

stichijām vispār par cilvēka niecību viņu priekšā, vai pat —

par stichijām pašā cilvēkā, kaislību vētrām,

kas sagrābj cilvēkus u. t. t. Tādā

gadījumā vulkāna glezna kļūst par ierosināto

domu, jūtu un emociju simbolu (no

grieķu symbolon, t. i. daudznozīmīgu zīmi.)

Krustu, piem., mēdz uzskatīt kā ciešanu

simbolu, ko attēlo šis zīmējums.

Par simbolu uzskatāms arī K. Skalbes

dzejolis „Izdegušā mežā“ :

Izdegušā skumju mežā

Sēro viena vālodzite.

Pelni. Melni priežu tēli.

Reta zaļa galotnīte.

Garas, bālas sveķu lāses

Gausi pil no šķelta koka.

Viena, viena vālodzite

Zaļā zarā balsi loka.

Vālodzīte lietus gaisa

Gaida balsi aizslāpušu,

Pelni izkaltuši gaida

Rasu, ilgi nelijušu.

Gaida viršu zilo ziedu.

Kas pār meža tumšām bēdām

Melnos pelnos maigi stiepsies

Vieglām aizmirstības pēdām.

Dzejnieks te, protams, nav gribējis rādīt vālodzes slāi>es,

bet šī glezna noderējusi viņam tikai kā izteiksmes līdzeklis,

zinām u domu un jūtu simbols. Viņa domas un jūtas nebūt nezīmējas

uz vālodzi uti mežu, bet uz cilvēku un cilvēka dzīvi:

šinī gleznā dzejnieks izteicis, ko pārdzīvo cilvēks, atgriezies izpostītā

dzīvē. Līdz ar to šī simboliskā aina ierosina arī lasītājā

tādas pat domas un jūtas, kādas pārdzīvo dzejnieks.

Simboliskas gleznas ir ari Plūdoņa ,,U z saulaino tāli**,

A. Upīša „Jaunā dzērve“, J. Raiņa „Ave sol!“ u. c.

Simbols apvieno priekšstatus, jēdzienus, idejas un ar

tiem saistītās domas un jūtas vienā kopīgā ainā. D ažreiz visu

apvienoto var izteikt vienā pašā vārdā. Piem., visu, kas saistīts

ar kristīgo ticību, var izteikt vienā vārdā vai zīm ē: krusts.

D zejā (un m ākslā vispār) simboliskām gleznām pieder loti

ievērojam a vieta. P ar simboliskām gleznām jeb simboliem

mākslā sakāms, ka chronoloģiski tās nāk pēc schēmatiskām

gleznām. Simboli m ākslā parādās vispirms tanī garīgās attīstības

pakāpē, kad cilvēka intellekts ieguvis jau tikdaudz domu,

ideju, jūtu un ēmociju, ka tam rodas vajadzība visu šo pārdzīvojumu

bagātību apvienot un izteikt īsās, apvienojošās

zīmēs. Bagātīgu simboliku mēs redzam seno kultūrtautu m itoloģijā

un antīkās pasaules dzejas un skulptūras darbos.

Visjaunākos laikos simboliskā m āksla arī ieņem redzamu

vietu. Jo m āksla nav un nevar būt tikai atsevišķu dzīves ainu

un anekdotisku gadījum u atspoguļotāja. Tas būtu garlaicīgi

ir māksliniekam, ir mākslas baudītājam . D zīva gara darbība

pastāv nevien redzamo priekšmetu novērošanā, konkrētu faktu

uzjemšanā, bet arī tieksmē saprast šo redzamo priekšmetu un

parādību dzīvu sakarību, viņu nozīmi un stāvokli dzīvē u. t. t.

Mākslas darbi dažreiz tikai liekas kā konkrētu gleznu un

anekdotisku notikumu atstāstījumu krājums. Patiesībā viiļi

arvienu izteic un atspoguļo sava laikmeta dziļākās un lielākās

domas un idejas un vēsturiskās gaitas izpratni. Tādi mākslas

darbi nenovecojas, vienmēr tie būs, kā J. Rainis saka — „veca

dziesma — jaunas skaņas“.

Latviešu jaunākajā rakstniecībā spēcīgākie simbolisti ir

J. Rainis un Plūdonis.

4. Tips. Loti liela nozīme ir vel tam dzejas gleznam,

kurās viena parādība ņemta vairāku parādību vietā. Tādi pajēmieni

lietoti ļoti bieži. Katrreiz, kad nākas aprakstīt kādu

vietu, dabas gleznu vai citu ko. dzejnieks no visām aprakstāmās

lietas īpašībām ņem nedaudzas,

bet visraksturīgākās, lai no šīm īpašībām

labi varētu pazīt aprakstāmo lietu,

un apvieno tās vienā konkrētā tēlā.

Krusti kapsētā sastopami ļoti dažādos

veidos, un katru no tiem pilnībā

varētu attēlot fotogrāfijā vai rūpīgs zīmējums.

Šeit ievietotā zīmējumā mēs,

turpreti, redzam veclaicīgu krustu tipu.

Andrejs Upītis gribēdams tēlot lietaina

rudeņa rītu, rāda tikai nedaudzas

raksturīgas īpašības: *>■

Pēc spēcīga lietus ārā sacēlusies smaga migla. Pagalms slapjš.

Vietām virmo lielas ūdens paltes. No salmu jumtiem gausi lāso brūns

slapjums. Pūš nepatīkams, šņācošs vējš.

Tādu pat pajēmienu lieto, kad jāapraksta kādas personas

dzīve: lai raksturotu visu dzīvi, apraksta tikai vienu īsu momentu,

vienu dienu, pēc kuras tad varam spriest par dzīvi visumā.

Tāds tēlojums ir mākslinecisks tips. Tas, ko mēs par

cilvēka tipu saucam, nav nekas cits kā viena persona, kurā atspoguļota

vesela cilvēku grupa, kārta, šķira u. t. t. Tipu zīmē

tā, ka tas mums stādās priekšā kā dzīva persona, individs, bet

viņa raksturā un darbos izpaužas veselas ļaužu grupas psīchi-

skās īpašības. Tā tad, ,,t i p s ir k o p īg u īpašību s a-

b i e z i n ā j u m s i 11 d i v i d u e 1ā t ē 1ā“. (Br. Christiansens).

Dzīvē mēs sastopam ļoti daudz liekulīgu un savtīgu cilvēku.

Lai rādītu šādu cilvēku tipu, vajadzīgs zīmēt noteiktu personu

no zināmas sabiedrības un raksturīgos vilcienos tēlot tās dabu

un dzīvi tā, lai zīmētā tipā atspoguļotos visiem cilvēkiem piemītošā

liekulība un savtība. Tāds tips ir Kaudzīšu Ķ e n c i s,

(„Mērnieku laiki“), kura rakstura īpašības (savtība un liekulība)

vislabāk parādās viņa 1ū g š a n ā.

Tips, tāpat kā simbols, ir gluži pretējs schēmai: ja schēmas

var saukt par apvienotie m tēliem (no vairākām radīts

viens), tad tipi saucami par a p v i e n o j o š i e m (tips apvieno

sevī vairākus priekšmetus).

Ar vārdu tips mēs parasti apzīmējam ļaužu tipus. Bet

rakstniecībā sastopami arī dzīvnieku, stādu, pilsētu, dzīvokļu,

valodas, parašu u. c. tipi: jo tips ir katrs apvienojošs tēls, kurā

kāda priekšmeta individuelām īpašībām pievienotas vēl citu

priekšmetu īpašības, tā kā viena glezna atspoguļo sevī vairākus

priekšmetus. Tādus tipus redzam L. Laicēna grāmatā „Laterna

tumsā“, kuras tēlojumus autors pats nosauc par ,,k o 11 e k 11 v-

t i p i e m“ : miesta, muižas, skolas u. tml. tipi.

Franču rakstnieka Romēna Rollāna plašajā romānā „Žanis

Kristofs“ zīmēti veselu tautu un zemju tipi: Francijas, Vācijas

un Italijas „sejas“.

Parasti izšķir sekošus ļaužu tipus: psīcholoģisk u s,

sadzīves un n a c i o n ā I u s.

a) Literātūrā bieži sastopam tipus, kuros atspoguļojas

zināma cilvēka kaislība, bet tā, ka šie tipi nostājas mūsu

priekšā kā dzīvi indivīdi. Pie tādiem tipiem pieder Šekspira

Hamlets, Otello, Makbets u. c. Tie ir tīri psīcholo&iski,

Viispārcilvecīgi tipi. Mūsu literatūrā vistuvāk Šekspiram stāv

Raina tipi: Spīdola, Indulis, Jāzeps. Pie psīchologiskiem tipiem

pieder arī Poruka Ansis Vairogs, Zalkšņu tēvs, A. Upīša vecais

Robežnieks u. c.

b) Sadzīves tipi ir šķiras vai grupas pārstāvji. Viņos

atspoguļojas zināmas sabiedrības idejas, mērķi un centieni.

I adi tipi ir, piem., A. Niedras Strautmalis („Līduma dūmos“),

\kmenis („Zeme“), Blaumaņa Roplaiņi („Pazudušais dēls“),

..Indrāni“, A. Upīša Alberts Kalve („Pēdējais latvietis“), Roberts

Neļķe („Pa vara vīksnas tiltu“) u. c. Dažreiz šie tipi atspoguļo

Lida laikmeta valdošās idejas, piemēram ]. Raiņa Andēls

(„Pusideālists“), A. Deglava Krauklīšu Pēteris („Rīga“) u. c.

c) Dažiem šādiem tipiem piemīt tik lielā mērā īpatnēja nacionāla

nokrāsa, ka viņus nekad nevar iedomāties pārceltus

kādas citas tautas dzīves apstākļos. Tādi, piem., ir br. Kaudzīšu

„Mērnieku laiku“, Blaumaņa stāstu u. c. tipi. Tādus tipus var

saukt par naci on ā 1i em.

Dažreiz mazāk apvienojošu tipisku gleznu sauc par

rakstu r o j u m u. Raksturojums satur sevī mazāk kopīgu

un vairāk individuelu īpašību nekā tips. Tanī bieži vien kopā

ar aprakstu lieto arī vēstījumu. Tādus raksturojumus visbiežāk

sastopam biogrāfijās jeb dzīves aprakstos (piem. E. Dinsberģa

„Autobiogrāfijā“). Par raksturojumiem var saukt arī

Birznieka-Uplša Pastariņu, J. Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas“

u. tml. personas.

VI. Dzejas darbu saturs un stils.

1. Aistētisku parādību veidi. Dzejnieks kā sabiedrī

bas loceklis, izsaka vienas vai otras sabiedrības daļas ieskatus,

centienus u. t. t Tagadējā sabiedrībā katrai šķirai vai

grupai ir savi dzejnieki. Tā, piem., J. Rainis ir „pam atšķiras“—

strādnieku revolucionāro un sociālistisko centienu paudējs.

A. Saulietis dievbijīgi rām ā pievilcībā tēlo veco zemnieku

paaudzi. A. Niedra „Līdiuma dūm os“ izpauž sava laikmeta bagātās

zemnieku jaunās paaudzes tieksmes pēc m uižām u. t. t.

Tas rāda, ka dzejnieku darbu saturs ir vii.iu sabiedrības un

laikmeta domu un jūtu saturs. Un itāpēc, k o rakstīt (s a

turu) un kā tēlot (s t i I u), nosaka nevien dzejnieka individualitāte,

bet arī pati dzīve, kuras atspoguļotājs ir dzejnieks.

Dažādos dzīves iespaidus izprotot un uzjernot, dzejnieks

dod vietu savu darbu saturā visām aistētiskām parādībā

m. Visu to, kas ietilpst jēdzienā „aistētisks“, mēdz

iedalīt cildenās, traģiskās, komiskās un daiļās

p a t ā d 1 b ā s.

a) K ā c i 1d e n as mēs sajūtam tās parādības, kas ar savu

diženumu un varenību paceļas pāri parastajām lietām. Tādas

sajūtas rodas, uzlūkojot Ēģiptes piramīdas vai Alpu kalnus,

pērkona negaisu vai varoņu cīņas. Cildenību redzam attēlotu

arī Ausekļa „T rim pulā“, J. Raiņa Lāčplēsī. („Uguns un nakts“),

Fr. Šillera „Vilhelm ā T ellā“ u. tml.

b) Traģisks pēc sava jēdziena arī saistās ar varonīgu

darbību, cīņu, kas traucējošos apstākļos tomēr nekļūst uzvāroša,

bet beidzas nelaimīgi. Ja kāds psīchisks akts aizturēts

savā dabīgā gaitā, tad rodas enerģijas sastrēgums, psīchiskā

darbība sasniedz augstāko cīņas momentu un arī lielāko ciešanu

mēru. Tēlotās ciešanas uzlūkojot, paceļas arī tēlotāja (un skatītāja)

pašvērtības jūtas: „es izbaudu pastiprinātā mērā to.

ko nozīmē būt cilvēkam “ (Lipss). Tādu traģism u ieraugām

J. Raiņa Induļa, Bjernsona Zanga, Ibsena Branta u. c. personās.

c) Komisks redzams tādās parādībās, kurās kaut kas

mazs un neievērojams grib būt par ko lielu un nozīmīgu.

„Komisks ir pārsteidzoši niecīgs“ (Lipss). Tā, piem.. A. Upīša

„Amaconēs“ Liepas kundze un jaunkundze vārdos ir lielas cīnītājas

par sieviešu emancipāciju, bet patiesībā izrādās par vistukšākām

sievietēm. Komisku parādību uzlūkojot, skatītājam

nāk smiekli: sīkā parādība neaizjem visu to garīgo enerģiju,

kas sagatavota tās uzjenīšanai, un enerģijas pārpalikuma

ārējais izpaudums ir smiekli. Komisku, smieklīgu parādību

izceļot, dzejnieks liek mums līdz ar to pacelties pāri tēlotam

maziskum am. T ā arī smieklīgā parādībā ir „viena g o

dīga, cildena persona — smiekli“ (Potebņa).

d) Daiļš ir jēdziens, kuru parasti lieto vienādā nozīmē

ar s k a i s t u. Daiļa var būt ari tāda parādība, kura nav ne

augsti cildena, ne dziļi traģiska, ne smieklīgi komiska, daiļuma

aploks — mierīgs vidusmērs. Tā, piem., J. Poruka „Brūklenāju

vaiņagā“ tēlotā jaunības mīla nav ne cildena, ne traģiska,

nedz arī komiska, bet vienkārši daiļa. Par daiļu apzīmējams

arī vairums mūsu dabas lirikas satura (kā Skalbes, Bārdas u. c.

dzejā).

2. Aistētisku parādību piemēri redzami, aplūkojot veselus

dzejas darbus vai arī atsevišķas tēlojumu ainas. Piem .:

a) Cildenums.

Kā sniegi kalnu galotnēs

Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas

Un sārtā zeltā blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj.

Vēl viui kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos

(laist zili baltos aebešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos,

Un — viņi sauli atstaros.

■— Kā sniegi kalnu galotnēs

Lai mūžam balti būtu mēs.

(J. Jaunsudrabiņš.)

b) T r a g i s m s.

(Trīs kūru kareivji noskatās uz

P i r in a i s.

Ko dari, Indul’, viens?

Induli s.

Es daru to,

Kas vieni pamestam ir jādara.

O t r a i s.

Ko roc?

Induli s.

Es roku kapu.

T r e š a i s.

Ak, Indul', dārgais, nāc pie mums un dzīvo!

Induli s.

Es diezgan dzīvojis, es nespēju

Jums brīvi glābt, tad nevaru vairs dzīvot...

— Arvienu vairāk spiež: Kā glābt? Kā glābt?

Ak D ievs, ak jods, ak pērkons, ūdens, līdziet:

(Vērodams.)

Kā ūdens plūst, kā dobēs sastrēdzas!

Sāks pāri skriet pār pašu sauso vietu.

Kur pērkons gunskuru sev uzcēlis

Zem tūkstotsgadu ozollapu biežņas.

Ha, ha, ha, lia! (rok zemi.)

(Ienāk kūru kareivji, klusi, noskatīdamies.)

P i r m a i s (rādīdams uz Induli, čukstot.)

Tur, tur! sev kapu rok. — Tās briesmas skatīt!

Pa laikam raud un smej un lād kā kūp.

Tik sauc: Kā glābt? — 1111 nevar rast.

111 d 111i s (pēc brīža.)

Velns! Dievs! — Kā glābt? Kā glābt? — Kā glābt tik daudzus?

Kā kapa zemes jūs man virsū brūkat.

Ū! ū! (7'ad rok atkal.) (J. Rainis — „Indulis un Ārija“.)

c) K o 111 i s tn s.

Guļam abi ar Čurbanu visu dienu istabā 1111 triecam par rakstniecību.

Čurbans saka, ka latviešu valodā gan laikam neesot nevienas grāmatas,

ko viņš nebūtu lasījis.

„0, 0 !“ izsaucos pārsteigts. „Tad tik labi jūs pazīstat latviešu

literātūru?“

„Literātūra? Kas tas ir?“ brīnījās Čurbans un skatījās uz mani

platām acīm.

„Tā ir rakstniecība“, es gribēju teikt.

„Jā, tā ir cita lieta. Latviešu rakstniecību es pazīstu smalki“, apgalvoja

viņš droši un pašapzinīgi.

„Pie skala uguns“ esat lasījuši? — jautāju.

„ J ā ... K ā ... Pie skala uguns... Vairāk reizes esmu lasījis“, atbild

lielmanis Čurbans.

„Nu? kā jums tīk Blaumanis?“

„Blaumanis? Kas tas ir?“

Šis mana biedra jautājums mani ļoti ieinteresēja, un es turpināju

mazo eksāmenu.

„Apsīšu Jē'kabu pazīstat?“

„Nē Kas tas ir tāds?“

„Nu, ko jūs sakat vēl par Aspaziju?“

„Aspāziju?“ minējās Čurbans. „Tādas grāmatas gan nebūšu lasījis...

Nē ... Nevaru atminēties ..; “

(Antons — „Viena vasara“.)

d) I) aiļu m s.

Tur zaļām lapām pilnas ceļmalītes,

Un zālē klusi smaršo kumelītes.

Vai asaras, ko bāra bērni sēja,

Vai rasa, kura nāk un zūd bez vēja, —

Uz visām lapām zelta sirdis zvīļo:

Tās tevi piemin vēl un mīļo.

Ikkatrs mazais zieds dveš tevīm: nāc!

Ja slims tu esi, tiksi dziedināts...

Tur zālē klusi tiktos galvu likt

Un sapņojot dzimtenes debesīs tikt,

Atvērtās dzimtenes debesīs tikt...

(K. Skalbe — ,.Dzimtene“.)

3. Stila iedalījums. Ja rakstnieks tēlo kādu priekšmetu

vai parādību, tad viņš to rāda tādu, kādu viņš to redz, t. i. tēlojumā

parādās viņa subjektīvās attiecības pret tēlojamo

objektu. Tas notiek pat tad, kad no ārienes tēlojums izliekas it

kā gluži objektīvs: subjektīvās jutās nojaušamas vai katrā tēlojuma

rindā. Atkarībā no tēlojumu subjektīvisma, E 1s t e r i s

sniedz šādu stila iedalījumu:

a) Lirisks stils — kurā autors izteic savu prieku

un sajūsmu par kādu daiļu parādību. Par šāda stila paraugu

noder J. Raiņa dzejolis „Pļāvēja diendusa“ :

K- Dziļleja, Poētika. 4

Mans zelta saules stariņš!

Tu sirdi manim spīdi

Ik katru bridi,

Ik katru mīlu brīdi.

Kā mīkstām lapām zariņš,

Tu vaigus manim glaudi.

Tev zīda audi,

Ap pirkstiem zīda audi.

Kas kait man negulēt zālē?

Man divas saulītes mirdz —

Tā viena debess tālē,

Tā otra — tava sirds!

b) Elēģisks stils — kad autors izsaka savas skumjas

par zudušo daiļuma vai laimes ideālu vai to nesaskaņu

ar dzīves īstenību. Šādā stilā uzrakstīts vairums dzejoļu

A s p ā z i j a s „Dvēseles krēslā“, starp tiem pazīstamais

„Ciānas bērni“ :

Izpostīts, samīdīts

Mums mūsu puķu dārzs!

Zemē gul vītušas

Nākotnes sapuu

Sārt-sārtās rozītes,

Zil-pulkstenītes;

Mēs nabaga Ciānas bērni!

c) Patētisks stils — kad autors pacilātā garā tēlo

kādu lielu notikumu. Šādā stilā rakstītas tā sauktās „odas“.

Patētisku stilu redzam arī P. Rozīša dzejā „18 Novembris

1918.“ :

Es dzirdu mūžību caur laikiem šalkojošu

Un tautas likteni kā bultu lidojošu,

Kad purpurs degošais pār galdiem lepni klāts

Un tautas griba, prāts tiek brīvi sludināts.

Tās ilgas degošās, kas bija sirdī nestas,

Tiek visā pasaulē kā skalas dziesmas mestas!

Dreb purpurs prieka pilns — viņš vēsta republiku,

Un Brāļu kapos sauc: „Par viņu galvu liku.

Kad tautu plosīja baigs viņas ienaidnieks!

Par tevi, Latvija, mums nomirt bija prieks,

Tu tagad ziedēsi tik brīva savā laimē,

Un tava vieta būs tur — visu tautu saimē,

Kur naida nepazīs, — lai viņš uz laikiem mirst!“

Šo dienu svinīgo nekad mums neaizmirst —

Jo brīva Latvija caur tautas sāpēm tika,

Lai mūžos slava skan tev, Latvju Republika!

(i)Satirisks stils — kad autors izsmej zemo un

nedaiļo, rādīdams to kā pretstatu cildenam un daiļam. Piemērs—

J. Raina epigramma „Darbonis“:

Cik vien spēji, tu zagi un rāvi,

Līdi, spiegoji, bendēji, kāvi;

Kas vien ir kauns, to tu darīji,

Nu tev ir jāslēpj šie traipekli —

Ej, uzkārs tiem virsū — lentīti.

e) Humoristisks stils — kad autors arī kādu parādību

izsmej, bet ne tik iznīcinoši un asi kā satirā. Humoristiskā

stilā rakstīts vairums E d. T'reumaņa epigrammu.

Piem.:

Dēl tēva nāves Līze gauži skumja bija...

„Nav raudāt vērts!“ tās vīrs to pamācīja.

„Priekš bērēm šitā nedēļa kā izredzēta — :

Uz tirgus teļa gala loti lēta . . . “

VII. Vārdu izvēle.

1. Valodas pārvērtības. Tautas dzīves saturam pastāvīgi

attīstoties un mainoties, attīstās un mainās arī valoda. „It kā

cilvēki, savā starpā satikdamies, cits 110 cita daudz ko noskatās

un piemācās, tā arī veselas tautas, cilvēku kopas, paplašina

un pakuplina savas zinības satiksmē cita ar citu; it kā

cilvēku starpā vairāk attīstītie lielākā mērā dod pamācības

mazāk attīstītiem, nekā 110 tiem jem, tā ari vairāk attīstītās

tautas ir attīstības ziņā lielākā mērā devējas nekā jēmējas,

mazāk attīstītās, turpreti, lielākā mēra jēmējas nekā devējas.

Tautas, cita no citas ar jauniem priekšmetiem iepazīdamās,

piesavina pa lielu lielai daļai līdz ar jauniem priekšmetiem

un nojēgumiem šo nojēgumu nosaukumus, tos daudzkārt

pa savai ausij un mēlei drusku pārgrozīdamas. Tā dabiskā

ceļā rodas svešvārd i“ — saka K. Mīlenbachs.

Tai pašā laikā tautas valodā notiek arī iekšķīgas pārgrozības: Vārdi

tāpat mirstīgi kā visas pasaulīgas lietas. Katrai valodai savi kapi,

savi dārgi aizgājēji. Patīkami zināt, ka dažreiz vārdam tikai dvēsele nomirst.,

bet miesa nesatrūd, un tad nabadziņam kā spokam jāklejo apkārt.

Tā ari „vārda nozīmēm sava dzīves un mūža gaita“. Bet veco, aizmirsto

vārdu vietā rodas jauni, kāpēc valodas bagātība neizsmeļama:

„Ja no ezera spaini ūdens izsmeļam, tad robs tūlīt pieplūst pilns un ūdens

virsus nolīdzinās kā bijis. Tāpat arī valoda piepilda katru robiņu pilnu,

kas tai cēlies no vienas vai otras formas nīkšanas.“ (J. Kauliņš.)

Bet tāds iekšķīgs dzīvs spēks valodā pastāv kamēr to

lieto kāda dzīva, vesela tauta. Sengrieķu un latīņu valodām

nav vairs tāda dzīva spēka, jo tagad neviena vesela

tauta tās vairs nelieto. Tādas valodas sauc arī par nedzīv

ā 111. Turpreti , latviešu, leišu, vācu, krievu valodas ir

dzīva s, jo tās lieto tagad dzīvojošas tautas.

Tādā kārtā tautas vārdu izvēlē sastopami: 1) no citām

valodām aizgūti vārdi, kurus sauc par svešvārdiem

jeb b a r b a r i s m i e m (no romiešu uzvarētājiem „barba-

riem“ latīņu valodā ieviesās jauni vārdi); 2) no jauna atvasināti

vārdi — j a u n v ā r d i jeb n e o 1o & i s m i ; 3) a p v i-

d u s vārdi jeb provincialism i, kas par jaunu elementu

vispārlietojamā valodā klust tad, kad rakstnieki tos sāk

lietot savos darbos; 4) i d i 5 t i s m i — īpatnēji izteicieni, kas

citās valodās nav sastopami: 5) s e n v ā r d i jeb archa i-

s m i, kas palikuši „vecmodīgi“ vai sastopami vēl tikai vecos

rakstos; dažreiz vārdi neizzūd no apgrozības, bet mainās

tikai to n o z I m e.

2. Svešvārdi (barbarismi). No lielajām tautām tuvāki

sakari ar latviešu tautu biiuši vācies i e m, zviedriem un

krieviem, kā arī mazajām kaimiņu tautām: leišiem,

līviem, i g a u ņ i e m.

a) N o v ā c i e š i e iri aizgūtie vārdi (ģermānis m i) pa daļai ir tādi,

kas savukārt aizgūti no latīņu valodas, piem.: altāris (altare), ārsts

(archiates), biķeris (becarium), kaķis (catus), k a īrtfb aris (camera),

kancele (cancelli), klosteris (claustrum), kurvis (corb's),

lilija (lilium), muks (monachus), mūris (murus), p i l ā r s (pilarium),

pipars (piper), plāksteris (emplastrum), prāvests (propositus),

priesteris (presbyter), roze (rosa), sīpols (cipula), spieģelis

(speculum), spīķeris (spicarum). sprediķis (praedicare), š ķ i n-

delis (scindula), zieģelis (sigillum), zeķe (socus), zole (solea),

tāfele (tabula), t r e k t e i is (tractarius). upuris (operari), vijole

(viola), v ī n s (vinum) u. c.

Bez šiem ap 1000 īstu vācu vārdu nākuši no lejasvācu

izloksnes (tajā runāja pirmie vācu ienācēji Latvijā). Daži no tiem jau

tiktāļ iesakņojušies mūsu valodā, ka izliekas par īstiem latviešu vārdiem:

aptieka (aptēk), avīze (awise), avots (o\va), baķis (backen), b a 1-

b i e r i s (balbēr), bēniņi (böhn), bēres (toderbeer), bezmērs (besemēr),

bīdelēt (bidel), bikses (bikšen), bizot (bisen), bomis (bom), brūte

(brut), bullis (buli), cedele (zeddel), cigoriņi (zigohm), dēlis (deele),

deniņi (dönning). dīķis (dik), dikti (düchtig), dubults (dubbelt),

dulls (dull); durvis (dor), etiķis (ettig), ēvele (hewel), ģīga (gig)>

īlens (Īle), joks (jux) kaplogs (kapploch), ķērne (kērn), kliņķis

(klinke), ķiļķeni tklūtjen), ķipis (kippe), krogs (krög), krūze (krus),

kurpe (kurpten), lete (lött), lievenis (leew), līķis (lik), 1i k o p s (linkop

= Leinkauf), lindraks (lintrock), loki (lok), maltīte (mabid),

modere (moder), mūlāps (mūlāp — Maulaffe), mūlis (mūl), nāburgs

(naber), niķīgs (nücksch), odere (fohder), o re (fohr), paijāt (pajen)»

pāvs (pāw), pīle (pile), pīpe (ptp),

pūlēties (pulen). pūst (pusten) pods (pott)

p i e t ē t (plātten), pudele (puddel).

redele (reddel), rēķināt

(rekn), riķi (tiek), rīme (rim), rīve (r.iw), runga (tunge), rūte (rut),

slaka (slach), spītīgs (spitig), spoks (spok), spole (spole), s t а 1 1 š

(stolt), stenēt (stenenj stops (st6 p). strīpa (stiip), strēmele (stremel)*

ziepes (seep), tapa (tappe) telts (telt), trumpis (trumpf = Triumph),

tūte (tute), ūtrupe (utrohp = Ausruf), upuris (upper), vēlīgs (vvalig),

vērzeles (wārsel), v i t ē t (witten), vīzdegunis (wTsnāsig).

Tāpat no lejasvācu izloksnes nākuši arī „vecm odīgākie“ vīriešu un

sieviešu vārdi, piem.: Bērtulis (Bartli Bartholomāus), Dīriķis

(Dierk — Dietrich), Evarts (Ehvvert — Eberliard), Oierts (Geert —

Gerhard), Jaucis (Jantze — Joiianu), J u r i s (Jiirk — Georg), Krišjānis

(Krischan — Christian), Mika (Micas), T e 11 i s (Tons — Anto-

nius), Pidriķis (W rierk Friedrich), А 11 n ! ī z e (Annlize — Anna-

Elise), D ā r t a (Dohrten — Dorothea), Lavīze (Lovvise — Louise), M ā 1 e

(Mahle - - Arnalie), Zūze (Sulise — Susanna).

b) Kā mantojums no zviedru 1 a i к i e ш inums valodā palikuši,

piem., šādi vārdi: b а 1} a (balja), b 1 а к а = tinte (blāek), bliezis (blek),

g и ī d a (gnida), grava (grai), kuģis (kogg), plāns — g r ī d a (plān),

r i e p a (rep), skapis (skapp), skola (skola), skrāpēt (skrapa),

s к r ī n e (skrin), s к r ī v e r i s (skrifvare), skurstenis (skorsten), s 1 ē-

p e s (slāpa), slinks (slānka), smaka (smak), smēde (smedja), s n i-

koris — galdnieks (sniekare), tīne (tina), tornis (torn) u. c.

c) N o krievu valodas, pēc K. Mīlenbacha domām, aizgūti kādi

pustūkstoš vārdi, no kuriem vispārpazīstamākie ir, piem., šād i: bagāts

(богат), baznīca (божница), b i г к a v а (берковец), b u г I a ķ s (бурлак),

dārgs (дорог), cena (цена), dīvains (дивный), dūša (душа), gatavs

(готов), gavēt (говеть), grēks (грех), īsts (истинный), kāposti (капуста),

kalps (холоп), kapeika (копейка), katls (котел), klanīties

(скланяться), krāsa (краска), kūms (кум), mokas (мука), muita (мыта),

nedēļa (неделя), o m a (ум), pagasts (погост), pagrabs (погреб),

palags (полог), pīrāgs (пирог), pulks (полк), rads (родной), rublis

(рубль), zābaks (сапог), zizlis (жезл), zvanīt (звонить), segli седло),

siers (сыр), slava (слава), sodīt (судить), solīt (сулить), svēts (свят),

t ē 1 š (телец), tirgus (торг), ubags (убогий) u. с.

No tiem, pēc prof. Šmita domām, ir vaiiāk vārdu, kas savukārt aizgūti

no mongoļu valodām.

Piem.: karogs (хоручвь — oranga), balamutis

(баламут — balamute), soma (сума — sumae), kule (куль — chule), tāsis

(туяс — toos) u. c.

d) Arī 1 e-i š u valoda, mūsu tuvākā radiniece, atstājusi savas

pēdas mūsu valodā, piem., šādos vārdos: žmogs (žmogus), ģelzis

(geležis), ģimene (gimine), ģīmis (gvmis), ģ i e d r s (geedras),

ķērpis (kerpe), ķirmis (ķirmis), neķītrs (kytrus), šunelis (šunelys)

u. c.

e) No līvu-igauuu vaoldām uzglabājušies vēl šādi vārdi, kā:

i a u d a (joud), j e d a (jada), j e 1g a v a (jālgab — pilēsta), joma (iuom),

kāzas (kāz), kaitēt (kait), kamols (kamal), laulāt (Ioul),

launags (lonagi), mudrs (morda), maksa (maks), nelga (naiga),

nūja (nūjā), paist (paist), paisums (paizotni), pestīt (pāst), pestītājs

(pastāji), pīkstēt (pīkst), p u i k a (puoga), puisis (pois),

pulgot (puolg), selga (sālga), sulainis (sulli), zaimot (sairn),

tērauds (tēroda). vajag (vajag), veseris (vasar), virca

(virtsa) u. c.

Kādā mērā mums svešvārdi a i z j e m a m i,

uz to K. Mīlenbachs devis šādu atbildi: „Mums jāsargā sava

valoda, cik vien iespējams, no svešvārdiem. Tautas serde,

caur caurim ņemot, nemīl svešvārdus, ko pierāda mūsu tautas

dziesmas, mīklas, sakāmi vārdi un pasakas. Sastopam gan arī

šajos skaidrajos valodas avotos dažu svešvārdu — jo tāda

tautas valoda nemaz nav iedomājama, kurai gadu simteņu satiksmē

ar kaimiņu tautām nebūtu neviens svešvārds piesities.

Pavisam neparezi būtu, ja mēģinātu vārdus, kas jau

pilnīgi pie mums ieviesušies un kurus dzirdot latvietis nekā

svešāda ne jutin nesajūt, no savas valodas izstumt, tamdēļ ka

tie svešvārdi. T ā tad, vārdi, kurus tauta jau

par savējie m atzinusi, kuru vietā mums latviešiem

p a š i e m nav a p z ī m ī g u nosaukum u,

bez kādām šaubām lietojami; tāpat var

arī 1i e t o t techniskus nosaukumus,' kultūras

priekšmetu apzīmējumus, kad latviešu

valodā vēl nav atrasts derīgs vārds, vai

arī nav atrodam s.“

Bet uzmanīgi mums jāizvairas no liekiem svešvārdiem,

kuru vietā mums jau ir savi jēdzienu apzīmējumi.

Tādi ir piem.:

c ā 1u n g a, f e i n s, ģ e 1d ī g s, g r u n t ī g s, kaufmanis, 1ī d e r ī g s,

P'l a c i s, r i k t ī g s, smeķīgs, š m u c ī g s, stellēt, u z p a s ē t,

v a k t ē t, tāpat ari a r t e ļ š č i k s, boļševiks, d v o r u i k s, konvojs,

malacis, meņševiks, podradčiks, pogroms, prop

u s k s, samovārs, ž u ļ i k s, t a č k a, večerinka u. c.

Šādu lieku svešvārdu lietošana pielaižama tad, ja ar tiem

grib raksturot nepareizas valodas lietotājus, kā to mūsu literatūrā

darījuši br. Kaudzīši, Doku Atis, Blaumanis, A. Deglavs,

Plūdonis, Ed. Vulfs u. c.

Kārkktvācietes Faustīnes runu A. Degi avs tēlo tā:

Ne tik vēn ka uz vārišen, jums arī citād ķēķ būs turēt iekš o r d n u 11 g.

Viss, kas uz li i g i ē n i š . . . H i n z i c li t, ka kupfertrau k, būs

blank pucēt... ^ („Rīga“ .)

Krievu vārdiem sabojāto latgaliešu izloksni Auto n s

A u s t r i ņ š tēlo šādi :

Vecais stāstīja, ka šinī ģ e r e v ņ ā visvairāk staro veru un prāvo

s I a v n o. Katoļu — septiņi saimnieki. Agrāk šo bijušas tikai piecas

dušas; bet tad pasataisījuši līdz divdesmit dušu, a zemes palicis tikpat,

cik agrāk. — Kad skatoties 110 12 asis augstā m a i a k a podzornajā

t r u b ā, tad varot redzēt, kā b ā ba pie Pēterburgas sarkanu govi ganot.

Svētku dienās uz pilskalna vienmēr esot guļa 1.1 je .“ („Māras zeme“ ).

3. Jaunvārdi (neoloģismi). Jaunvārdu atvasināšan

notiek.apzinīgi, varētu sacīt pat — patvarīgi: daži rakstnieki,

valodnieki paši atvasina jaunus vārdus un paši tos lieto savos

rakstos, kamēr tie pāriet tautas mutē.

Loti daudz jaunvārdu (ap 500)

radījis Juris Alu 11 ā 11 s, un vairums

no tiem arī pārgājis mūsu tagtdējā valodā. Raksturīgākie

J. Alunāna jaunvārdi ir sekošie: apziņa, ārzemes, attīstība,

austuve, burts, burtnīca, daile, di 1 011 i s, drēbnieks,

galms, kaislība, kalnraktuve, kokvilna, krātuve, pētnieks,

saeima, skābe, skolot ā j s, zemkopi s. vērptuve,

veikals, veltuve u. c.

Otrs mūsu lielākais jaunvārdu atrisinātājs bijis Kronvalda Atis.

Kā J. Alunāna, tā arī viņa jaunvārdi kļuvuši neilgā laikā tik nepieciešami

mūsu valodā, ka liekas nesaprotams, kā latviešu valoda kādreiz

bez tiem varējusi iztikt. Piem ēram : aizbildnis, c ē 1 011 i s, d z e j a,

ja u n k u 11 d z e, kauja, kundze, līdzeklis, omulība, padome,

pilsonis, rietumi, rīcība, slimnīca, stāvoklis,

sūtnis, tēvija, valde, viesnīca, vēstule, vēsture u, c.

Jaunākos laikos daudz jaunvārdu atvasinājuši arī mūsu dzejnieki, kā

Rainis (maldi, riets, z v ī g 01, spīgot, Salkums, vizma

u. c.), Plūdonis (c e r 0 n i s, jūkstlties, rēgi, stiegra u. c.),

A p s e s d ē 1 s (drēga — mikla vieta, d ū s t = nopūsties, ģ 0 b t =

bojā iet, m i 1d ī t — sapņot, sēsts — tronis) u. c.

mis vārdus atvasināt spēj tikai labs valodas pratējs,

kam ir ukst dzejnieka izjūtas, rūpības un apdomības. Kā

. Alunāns un Kronvalda Atis, tā Rainis, jaunus vārdus atvasinot

m-inuši arvien citas valodas par paraugu, pētījuši, no

kād i saknēm un ar kādu piedēkli radies zināmais vārds;

pēc un (ic meklējuši latviešu valodā sakni un galotni ar

līci/1. i jēdzienu un tad pārdomājuši un uzmanīgi klausījušies,

vai niia vārda skaņa ir piemīlīga latvieša ausij. „Uzspiest“

jatni' 11 dus tautai nevar, tiem pašiem savs liktenis. Un mēs

ari REDZAM, ka ne katrs radīts jaunvārds valodā ieviešas. Tā,

pici'i I. Alunāna ,,māksls“, Kronvalda „divatrons“ nav iesakņoju

mis, bet to vietu vēlāk ieņēmuši vārdi „zinātne“ un

„tc.iins“. No daudzajiem Apsesdēla jaunvārdiem vispārības

lietošama nav pārgājis gandrīz neviens.

Dažreiz mainās tikai vārda galotne. Tā pirmajā latv.

ut,muta, Pētera Kanīzija katķismī (1585) lasām „tiems

ne m a c ī g i e rn s jaunie m s b ē r n i e m s“, un tādu pat

dati\n sastopam vēl Manceļa sprediķu grāmatā (1654), bet

H. \dolfija sastādītajā pirmajā latviešu gramatikā (1685)

datīva ,,s“ jau nozudis un nejauši vēl uzglabājies apstākļa

vard.i „pareizām s“. Gluži tāpat XVI— XVII g. simtenī

lokalivs ,,i e k š a n“, ,,ā r a n“, ,,p riekša n“ u. tml. pārvērties

par ,,iekšā“, „ārā“, „priekšā“. Tāpat arī forma ,,ņ emiet a'\

,,d <>d iet a“, „rādiet a“ zaudējusi galotni ,,a“.

tamlīdzīgas galotnes sastrupināšana notiek arī lietas

vārdos. Jau Vecais Stende rs ieteicis „baudīšan

a s“, ,,g a i d ī š a n a s“, „g r i b ē š a n a s“, ,,d u s ē š a n a s“,

,,r a ii d ā š a n a s“ vietā sacīt ,,b a u d a“, ,,g a i d a“, ,,g r i b a“,

„dusa“, „rauda“ — un mēs redzam, ka jaunākā laikā

Veca Stendera vēlēšanās tiešām piepildās. Vārdi atbrīvojas

ka no smagā „- š a n a“, tā arī garās s t i b a s“, un ,,m i 1es

11 b a s“. ,.b r I v e s t ī b a s“, „valstība s“ vietā mēs tagad

sakām ,,m ī 1a“, ,,b r ī v ī b a“, ,,v a 1s t s“.

4. Apvidus vārdi (provinciālismi). Ja kāds rakstnieks

savos darbos lieto vispārībai vēl nepazīstamus apvidus vārdus

un panāk, ka tos lieto jau plašāka publika, tad arī tādā ceļā

sasniedzama valodas kuplināšana. Mūsu jaunākās literātūras

valodā sevišķi daudz provinciālismu ienesuši J. J a u 11 s u d r a-

b i ņ š (no Zemgales), Birznieks-Upītis (Kurzemes),

Antons A u s t r i ņ š (Vidzemes vidienas un Latgales),

L. L a i c ē 11 s (Vidzemes malienas), J. Janševskis (Lejaskurzemes)

u. c. Piemēri:

Jānis bija sācis ierkas skuit pats savam sarkanajam kažokam. —

Mēs ņēmām palagus un gājām uz p ū n 11 i. — Pār strēķa virsu brīžam

vilka it kā dzestrums — Papērksnītes zieds ar troksni atvērsies.

— Ap žeperainiem kociņiem vijās turku pupas. — Istabai bi.i

plāns, dobu dobēm.

(J. Jaunsudrabiņs.)

Viņš tur gulēja . . . liels kā siena t u p e z i s. Viņam visapkārt

brūnā sūna, šiliņi zilajiem ziediņiem, retie panīkušie kadiķīši.

Sāņus no viņa gar čiksta abām pusēm aizstiepjas ciema purvainās

pļavas.

(Rirznieks-Upītis.)

Bet suņi neatkurs t. rFad sažņaudza zedeni stiprāk rokā un

pamazām tipināja tālāk. — Kā šīs lietavas aizvelkas mūža dienas. —

Netiktu ne p a n i j u, ne sviesta. — Pie rijas stūra v a u k š ē j a aklais

Belka. Sacīja, ka stoikā (iebraucamā vietā) zirgus barošot ar

salmiem. Izkāmējuši (izbadojušies) nabagi. Zirgus varēšot laist

klāvā (kūtī). — Ganu meitene, nometusies četriski uz pārta

(kūla) lasīja pupas sietā. — Vasaru pajēmuši malaci (algādzi uz īsu

laiku). — Vecais plēš skalus no izkaltēta šķedēņa (bluķa). — Māte

mums ienesa tikko atritinātu baltu ručeņiku (dvieli). — Meža sargs

ienācis te p r i makos (iegātņos). — Viņas tērpjoties tumšās drēbēs ar

baltu skūteni (lakatu). (A. Austriņš.)

Rudenī Mīla varīja nevien putru, bet cepa pat kriķu karašas. —■

Mīla pie kūts atrada nocilas atnestas. — Mīla vārīja ķērpjus un dzaivārus

un visādus ziedus. — Viņa reiz bij pāršalkušo un stāstī-

.i ā s, ka no tā laika nejūtoties vairs labi. (L. Laicēns.)

Kā lillā jūra ā b u 1s . . . klau . . . d a 1ģ i b r u c i n a ... Tur sēku

g r ie ž ... zosis nodēd p a g a lm ā... (Līgotņu Jēkabs.)

Pie darba zēns ir kā nagla. Arī ēšanas ziņā nav d a 1g i s. Ja sausi

rāceņi ar zvērinātu siļķi un skābu putru, tad labāku gardumu nevēlas.

Arī citādi nav i z p e i c i s. Es savus zveņģus nelutinu, ne ari

sievai ļauju kā pāpināt. Mazie knapati aug pakal. Uz zemēm tādi

vīri var dzīt ganos.

(J. Janševskis.)

5. Id io tism i. Kā katrai tautai, tā arī latviešiem ir sav

īpatnēji vārdi un izteicieni, kas sastopami vienīgi latviešu valodā

un nav burtiski tulkojami citās valodās. Jau Vecais

S t e n d e r s savā laika grām atā (1783) uzrādījis vairākus

latviešu idiotismus, piem., ,,p a sau lļ a u ž u“, „p ā r g а 1v u

I a i s tu, ,,g т ā m atā i e l1i к t“ (tatgad arī „avīzēs

i e I i к t“), „с a u r u d i e n u“, „līdz šo baltu dien u‘\

,.p ā t a r u s skaitīt“ u. c.

Dažus latviešu idiotismus min arī J. Velme:

Tā, piem., krievs teic, „солнце восходит“, vācietis — ,,die Sonne g e h t

.i u f“, bet latvietis — „saule 1e c“. Pie vāciešiem pērkons un zibens „iesit“

(sciilāgt ein), bet pie latviešiem „sper“ un „iesper“, kā zirgs. Latvieši

teic, ka tiem kaut kas „duras“ acis. Ja tagad teic, ka „krīt“ acis,

tad tas izteiciens aizņemts no vāciešiem. Latviešiem ,,n ā k“ prātā, bet

vāciešiem „iekrīt“. Pie latviešiem un krieviem sniegs „ n ā k “, pie v ā

ciešiem un romiešiem „krīt“ (Schnee fāllt, nives cadunt). Latvieši „plēšas“

tagad un tie „plēsušies“ arī agrāk; „plēst“ tiem mīļš vārds: tie ne

nk lūkus „plēš“ no kokiem, skalus dedzināšanai un jaunu zemi, bet tie

arī „jokus plēš“, „naudu plēš“ un „cilvēkus plēš“. Arī „kauties“ latvieši

pratuši: tie ne tik ar ienaidnieku un svešiem kaujas, bet arī ar

miegu, ar trūkumu, ar bēdām, ar domām un vēl ar daudz ko citu.

Par idiotismu piemēriem noder arī daudzas parunas un

mīklas. Piem.:

Abi labi, bāz maisā.

Jo kaķi glauda, jo asti ceļ.

Kaķa lāsti nekāps debesīs.

Lēna cūka rok dziļu sakni.

Neskati viru no cepures.

Parāds nav brālis.

Suns suni blusiņa.

Tas kož kaulā.

Uzpūties kā pūpēdis.

Vīze netaps zābaks.

Auns vērša vēderā. (Zābaks un zeķe).

Dzelzu ķēve, linu aste. (Adata un pavediens).

Lācis tup tīrumā, dzelzu kurpes kājā. (Arkls.)

Mazs, mazs zirdziņš, dienu, nakti jājams (Slieksnis) u. c.

6. Senvārdi (archaismi). Vārdi novecojas pamazām,

l'āpēc valodā var sastapt gan vairāk, gan mazāk novecojušos

vārdus. Tā senajās latv. grāmatās, kā: Glika bībeles tulkojumā

(1685— 89), E1 vērsa, vārdnīcā (1748), Langes vārdnīcā

(1777) un Vecā Stendera leksikonā (1789) lietoti daudzi

vienādi vardi, bet daži no tiem mums kļuvuši jau stipri sveši,

daži pat pavisam aizmirsušies.

E. Glika bībeles tulkojumā ttrodam šādus senvārdus: a i z to,

dardedze (varavīksne), dimda. gint (izirt), izcilts (augsts),

jebšu, kašu (it kā), kārt (pie), maģ, malums, maina (draudzība),

neba, prieca. p u 11 (krist), secen, visnotaļ u. c.

E1v e r s a vārdnīcā atrodam : a p g a u s t (apsūdzēt), g ā 1e (Iedus),

g o b a (labības nodevas), i 1k s (galēja tumsa), klimstat (skaļi runāt),

lēst (līdzināt), liecinieks (kas virslaikā strādā), pagaidi (,,procentes“),

s a k a (teika), skundēt (kurnēt), s u m i n ā t (slavēt), šūde

(šuvums), šķetēties (bārties), zavēt (burt), tarpinieks (liecinieks)

u. c.

Langes vārdnīcā vēl sastopami: Aizdauga (Pārdaugava),

b 1ā z t, blāvs, d u b t, j u k u r i s (raiba rinda), m i e n a. (strīdus),

prieda nauda (piemaksa), preķis (tirgotājs), t i I p e, uzmava

(mufe), v ā r s a (chaoss) u. c.

Vecā Stendera leksikonā, kurā uzjemti Hlvērsa un Langes vārdu

krājumi, atrodam vēl šādus senvārdus: apstāve (priekšnams),

b 1ā k s n s (plakans), b u 1s (karsts), d a g a (dūcis), d z i e š a (vakarzvaigzne),

kārniņ i (dakstiņi). I ī g o t n i s (šūpuļa līksts), s 11k s n i s

(purvs), taujs (vizuļains) u. c.

Dažreiz sen aizmirstus vārdus no jauna uzmeklē un lieto

literatūrā. Tā Rainis Langes un Stendera vārdnīcā« atradis

veselu rindu daiļskanīgu vārdu, kurus daži noturēja

par jaunvārdiem, piem.: alkt. dziesn a, d r a u s m a, gi n t,

ģaubas, j u n d ē t, m ā 1e, not u ļ, sēras, ziesties,

trimda u. c. Pludo n i s ieteic lietot šādus no tautas tradici-

jām jemtus radu nosaukumus: dieveris (vīra brālis),

i e t a ļa (vīra brāļa sieva), ķ e 1u v a i n i s (sievas māsas

vīrs), m ā r š a (brāļa sieva). Daiņas pētīdami, daži rakstnieki

atmetuši latviešu garam svešās, pēc eittautu parauga

lietotās, prepozicijas un raksta pēc daiņu parauga: „Meitene

raud lelles'4 (Plūdonis), „'Ko bēdāt vakariņa!“ (Aspazija),

„Lāčplēsi, tu manis neilgojies?“ (Rainis).

pie senās tīrās daiņu valodas:

Putniņš savu bērnu raud —

Es raud’ savas māmuliņas.

Tā ir atgriešanās

7. Vārdu nozīmes maiņa« Mainīties var ne tikai varda

forma, bet arī saturs.

Ari nozīme ar laiku mainās, arī tai ir sava vēsture, savs dzīves gājums.

I'autas dziesmu kumeliņš ir pieaudzis zirgs, tagad tikai nepieaugušu tā

sauc. G a u ž i, t. i. gaudošā balsī agrāk varēja tikai raudāt, nožēlot, tagad arī

gauži priecājas, smejas, dej, un var būt arī gauži laimīgs. Dievs senos

laikos nozīmēja spīdētāju, tad debesi, vēlāk debessvaldnieku un vēl vēlāk

i jēdziena saturs ir simtējādi mainījies. Arkla un irkļa (t. i. ūdens

.irkļa) pirmatnējā nozīme ir: rīks, ar ko dala. Mednieks bija senāk tas,

kas mežā dzīvoja, mednis — katrs meža punts. No tālienes atbraukušos

Rīgā saukā par viesiem, bet īstenībā viesis ir tā paša ciema iedzīvotājs,

nevis svešnieks.

(J. Kauliņš.)

Vārda nozīmei mainoties, tā vai nu paplašinājas, vai sašaurinājas:

a) Jēdziens paplašinājas; piem.: ,,g a u ž i“, ,,p ē-

d a s“. (Vidzemē atrazdamies, mēs varam staigāt kāda vīra

„pēdās“, kas Vidzemē kājas nav iecēlis).

b) J ē d z i e n s s a š a u r i n ā j a s ; piem .: ,,k u m e ļ š“,

„mācītājs“: (pēdējais, kas īstenībā visiem skolotājiem un

amata meistariem piederētu, sašaurinājas par „baznīckunga“

īpašumu).

Skatoties pēc jēdziena satura, vārdu nozīmes pārgrozība

ir trijāda:

a) jēdziens patur s a v u p i r m a t n ē j o apj

o m u (piem.: ,,m ā c ī t ā j s“, ,,k u m e 1š“) ;

b) jēdziens maina savu apjomu pa daļai

(piem.: „kartupeļa a c s“, pudeles k a k 1s“, „pilsētas g a l v a“) ;

c) j ē d z i e n s maina s a v u a p j o m u p a v i s a m

(piem.: „tērauda s p a 1v a“, „spulg a ctiņ a‘\ „n eaiz-

m i r s t e 1e“).

Raksturīgi arī tas, ka viens un tas pats vārds, ja tas

iegūst daudzējādu nozīmi, var būt „pieklājīgs“ un arī „nepieklājīgs“.

Tā. piem., ir pieklājīgi teikt, ka „lode sprāgst4',

bet ka ,,z i r g s n o s p r ā g s t“, to smalki ļaudis nemēdz teikt.

Tāpat cūkai un zābakam ir „ p u r n s“, bet cilvēkam —

,,m u t e“ u. tml.

8. Sinonīmi un homonimi. Stils ir noteikts, ja auto

lieto tikai tādus vārdus un izteicienus, kas pilnīgi apzīmē viņa

domas un ko nevar pārprast vai ar citiem vārdiem samainīt.

Lai panāktu stila noteiktību, autoram jāievēro katra lietojam ā

vārda nozīme. Sevišķa vērība te jāpiegriež s i 11 0 11 i m i e m

un h o moninie m.

a) Par sinonīmiem sauc vārdus, kas katrs savād

bet kam vienāda nozīme, tikai katrs no tiem apzīm ē viena

un tā paša jēdziena dažādas nokrāsas.

Sinonim u nozīme vislabāk

saprotama, kad ievēro viņu celmus. Piem .:

apķērīgs (110 apķert) — kas sarežģītos gadījumos zin izpalīdzēties.

apdomīgs (no apdomāt) — kas nekā nesaka, pirms nav pārlicis,

prātīgs (110 prāts) — kas visur dzīvē parāda savu prātu,

gudrs — kam piemīt visas minētās īpašības augstākā mērā.

D ažreiz sinonīmus lieto vienādā nozīmē, kā tas redzams

latvju daiņā:

Kas tur s p i d. kas tur v i z

Daugaviņas maliņā?

Napjerskis („M agazīnu“ V s.) min latv. valodā biežāk

lietotos sinonīmus, un izskaidro arī to nozīmi. S v a

rīgākie no tiem ir:

klāt, segt;

mest, sviest, gāzt, zvel t:

r e d z ē t, r a u d z ī t; 1ū k o t, s k a t i t, s k a t»t i e s. v ē r t i e s;

vilkt, raut, plēst:

tīrs, skaidrs, šķīsts:

g r ū z t, stumt;

skaists, košs, daiļš, j a u k s, glīts:

pliks, k a i 1s ;

varēt, spēt, pagūt, 111 ā c č t.

b) Par hom onīm iem sauc vienādus vārdus, kas apzīm

ē dažādus jēdzienus. Ņemsim, piem., vārdu „puķīte“.

vārda dažādo nozīm i J . Kauliņš raksturo šādi:

Bērns tek pie mātes, priecīgi saukdams: „Maminin, es dabūju puķīti!

— Divi puiši, uz vienas vagas ardami, aptur, gribēdami atpūsties un

uzpīpēt. Pēteris, Jura pīpi ieraudzīdams, saka: „Kas tev uz galviņas par

smuku puķīti; mīsim; cik gribi piedevu?“ — Čigāniete ienākusi, lūdzas

110 saimnieces dāvanu, teikdama: ..Ak tu puķīte, zelta magonīte, dod

Šī

tit.m drusku krejumiņa.“ — Jauneklis raksta mīļākai vēstuli un sauc viņu

ni/.u reizēm par savu sirdspuķīti.

Arī vārds ,,k r ust s“ ir hom onim s un nozīm ē: 1) kapsētas

piemiņas zīmi, 2) divas šķērsu uzvilktas līnijas,- 3) godzīmi,

li dzīves grūtības, 5) cilvēka ķerm eņa daļu. Piem .:

1) Par vēlu laime zemei nāks

Kad zārks pie zārka kapos būs,

Kad krusts uz krusta lūzdams grūs...

(J. Poruks.)

2) Dzenis kala krustu sausā priedē. (L. daiņa.)

3) Ādams dienai par godu aptērpās mundierā, pie kura bija redzams

rublis“ par pieminu Vengrijas karam un ģenerāļa dotais krusts pie

Vevastopoles.

(Apsīšu Jēkabs.)

4) Ņem krustu uz pleciem un nes,

Lai Kanaanā var kļūt...

(Ed. Treumanis.)

5) Gribot arī dabūt lēcēju krustā. (Birznieks-Upītis.)

H om onim u lietošanu latv. valodā illūstrē šāds dzejas pants

I d. Treum aņa sakopojum ā „U z karstiem ķieģeļiem “ :

Tu, Frici, tūliņ vari nopļaut sienu.

Un kamēr es še zirgus laukā sienu,

Lai Miķel’s salmus sakrauj še gar sienu.

Tu, Anna, galdu šodien raugi klāt,

Jo skrīver’kungs uz brokastīm būs klāt.

Pēc brokasta tu iesi klūgas griezt

Un turpat mežā vari tās ar’ griezt

Tu, Trīne, ātrāk nebeidzi vis aust,

L.īdz pabeigts darbs, un kaut ar' rīts sāk aust.

Tā, tagad ziniet katris savu liet’ —

Ja lietus nav, tad puķes būs jums liet!

9. Rakstnieka leksikons. To valodas kopību, ko kāda

tauta lieto, sauc par viņas leksikonu. K ultūrtautu leksikons

satur apm ēram 60.000 vārdu.

Katra atsevišķa persona

savā ikdienišķā valodā lieto tikai niecīgu daļu no tā. B agātāks

leksikons ir jau rakstniekiem. Tā, piem., Moļjēra darbos

izlietots apm. 8.000 vārdu, Šekspira leksikonā — ap 14.000

vārdu.

Šekspira valodu vispār uzskata par ļoti bagātu, un

tomēr tanī ietilpst tikai apm. piektā dala no visa angļu tautas

leksikona.

Arī rakstnieka valoda, tāpat kā veselas tautas valoda, pārdzīvo

visādas pārvērtības: vārdi te iegūst, te zaudē tiesību

būt dzejnieka leksikonā. 0. V a 1c e 1i s savā grāmatā „Saturs

un forma“ saka:

Kādā jaukā dienā zināms vārds vai vārdu kopojums iegūst dzejā vai

ari valodā vispār tādu uzticību, ka tas sāk apmierināt augstākas prasības

liekā ikdienišķā valoda. Un gluži tāpat kādā jaukā dienā dažs vārds vai

zināma viņa nozīme var zaudēt savu tiesību piederēt pie dzejiskas itzeiksrnes.

Tādiem, par mazvērtīgiem atzītiem vārdiem, no dzejas valodas tad

jā pa zūd.

Šādā nozīmē A s p ā z i j a runā arī par v ā r d u

p ā r v ē r t ī b u :

Ko saprot kā tautas jaunības laikmetu? Vai tos zelta laikus, kad

apostrofi karāiās pie katra vārda kā Leiputrijā desas pie degungala? Tie

laiki gan vairs nenāks atpakaļ. Tāpat ari garie substantīvi izlobījušies no

savām galotnēm kā tauriņi no kāpura čaulas. Mīlai vairs nenāk pakaļ stiba,

it kā tā būtu kāds noziegums. Garā gaidīšana tapusi par uztrauktām

gaidām, pamazā steigšanās par lielajām steigām.

Allaž mainoties un papildinoties, dzejas valoda arvienu

ir izlase. Tāpēc arī Kolridžs teicis, ka „poēzija ir —

labākie v ā r d i la b ā k a j ā sakārto j u m ā‘4

VIII. Stila gleznas,

1. Stils un jutekļi. Ir vardi, kas, kalpodami prozaiskai

domāšanai, apzīmē vienīgi priekšmetu jēdzienus. Tādi vārdi

neko netēlo. Bet ir arī vārdi, kas, to pašu apzīmēdami, rada

sajūtu tēlus: vārdos tēlojas telpa, krāsas, skaņas, kustības,

smarša u. t. t. Piem., tādi vārdi, kā likums, padevība,

pacietība, labums, griba, vienīgs,

viņš, mans, iztikt, a -t s a c I >t i e s u. tml. — nerada

nekādu tēlu, tie kalpo tikai prātam. Arī vārds ē k a nesniedz

vēl noteiktu tēlu, jo tas ir tikai vispārīgs nojēgums jeb priekšstats.

Bet vārds nams jau liek iedomāties dzīvojamu ēku

ar logiem, durvīm u. t. t. Bet ja sakām n a m i ņ š, tad tēls

ir vēl noteiktāks: mazs, zems, ar niecīgu tilpumu u. t. t.

Pie tēlojošiem vārdiem pieder arī iet, brist, kāpt

u. tml. Ja saka „Uz darbu mežinieki iet“, tad rodas jau

noteikta glezna. Bet ja saka „Uz darbu mežinieki b r i e n“,

(A. Saulietis), tad glezna vēl pilnīgāka: redzams, ka jāiet pa

dziļu sniegu.

Vārdi var ierosināt ne tikai redzes, bet arī dzirdes

gleznas, piem.: „Smagi šņāca sila priede“. Pat vairāk,

vārdi var radīt gleznas, kas attēlo arī t a u s t e s, ožas, garšas,

vai arī v i s p ā r ī g u organisma sajūtu: nogurumu,

spirgtumu, aukstumu, siltumu, izsalkumu, slāpes u. t. t.

Stilu, kas rada noteiktus sajūtu tēlus, sauc par tēlojošu.

Tā uzdevums — tēlot vārdos dažādas sajūtas, lai mēs varētu

iedomāties priekšmetus un parādības, kas tai brīdī mūsu jutekļiem

tieši nav pieejami.

Vienas vai otras sajūtas gleznas atkarīgas no runātāja

vai rakstītāja psīcholoģiskām savādībām. Tāpēc franču rakstnieks

R. de-Gurmons saka: ,,S a j ū t a s ir pamats visai

mūsu dzīvei, kā fiziskai, tā psichiskai, bet jutekļi — vienīgie

vārti, pa kuriem ieiet viss, kas atrodas mūsu dvēselē,

K. Dziļļeja, Poētika, 5

pat atziņa par m ūsu personību un prātu. Jo arī ideja ir tikai

izbālējusi sajūta un pārkalķojies tēls.“

Tā tad, dvēsele savas bagātības iegūst 1 1 0 ārpasaules

iespaidiem, kurus jutekļi novada iekšpasaulē. Bet rakstniekam

ar iespaidu uztveršanu vien nepietiek, viņam vajadzīgas

vēl divas, pa daļai iedzimtas, pa daļai izkoptas spējas:

1) iespaidu atmiņa un 2) f a n t a z i j a.

Psīcholoģijā izšķir dažādus atm iņu tipus: redzes, dzirdes,

taustes u. c. Tāpat arī fantazija šķirojam a šādos tipos, jo

tā darbojas uz atm iņu parieta. Un tāpēc p ē c atmiņu t i-

p i e m var grupēt ¥ r I rakstniekus un viņu

stilu .

2. Redzes gleznas. Redzes atmiņas rakstnieki (tādu ir

vairums) saviem vārdiem glezno tāpat ka gleznotāji krāsām .

V iņi tēlo savus agrākos piedzīvojumus tā, ka tie iztēlojas atm

iņā vai fantazijā, vai arī pašlaik novērojamos faktus tēlo

reālā īstenībā.

krāšņas.

Redzes gleznas latv. literatūrā un tautas dzejā ir sevišķi

Mūsu labākie redzes tipa rakstnieki ir: J. Jaunsudra-

biņš, K. Skalbe, A. Upītis, Fr. Bārda u. c. Piem ēram :

No tālienes es pazinu

Savu siena pļāvējiņu:

Zilas zeķes, balts krekliņis,

Locas spaiļu galiņā.

Mellas kājas arājam,

Zelta kanna rociņā;

Tumša nakte zvejniekam

Sudrabs spīd laiviņā.

Zili stikli, zaļi ledi —

Vidū balti sniega svārki:

Zili stikli, zaļi ledi —

Vidū balti mēness vaigi;

ļ Zili stikli, zaļi ledi —

Vidū gari saules mati.

Mans namiņš pelēks

Un sakritis,

Guļ purva dūņās

Iegrimis.

(L. d.)

(J. Rainis.)

(K. Skalbe.)

No skursteņiem kāpj dūmu stabi,

Pār mežu smagi vārnas skrien,

Un, spožus cirvjus saņēmuši,

Uz darbu mežinieki brien.

No pavasara balti gulbji skrien

Uz vasaru zem zilām debesīm.

(A. Saulietis.)

(J. Grots.)

Skaists ir Kurzemes klajums mēneša spokainā vizm ā. (K. Strāls.)

Pār bērnu galvām kvēpst lampas sarkanā liesma, klases logi ir zili,

lampas gaisma paliek arvienu nem anām āka.

(K. Skalbe.)

Aiz purviem, aiz mežiem izceļas saules zeme — Ezeriena.

Tur guļ zaļi kalni, galvas nolikuši pie arāju sētām, kājas zilā ezerā.

Ap viņu pēdām tinas viļņu putas kā nospārdīti paladziņi.

(K. Skalbe.)

No nogrieztām cinim un zāļu saknēm lien dzeltenas skudras un nes

savus baltos kāpurus alās.

un lien a c īs ...

Meža līkum ā saules pusē es uzaugusi.

Ap galvu griežas veseli pulki odu un knišļu

(J. Akurāters.)

(J. Jaunsudrabiņš.)

Pa leju staipījās miglas dvieļi. Balta un vēl silta bija smilšu taka.

Es skatījos uz savām kājām . Tās bija baltas, b a lta s ... (J. Jaunsudrabiņš.)

Vecim pīpe vairs tikai ar kātiņu turas saujā. Cibukam dibens uz

augšu. Pelni birst uz biksēm. Viņš nekā nemana. Acis viņam nemaz

vairs nemirkšķinās, stāv kā piesietas. Mute pavērusies. No kaktiņiem

siekalas taisās stiepties uz leju. Viņš nekā nemana. (A. Upītis.)

Aiziet blāzm a sārtiem karogiem.

Laižas nakts ar ziliem baložiem.

Pieciem spārnos zvaigžņu uguntiņas,

Pieciem inēnessšķieznu kodeļiņas

Zili tīkli šķetinājās, v ija s . . .

Zilos tīklos strautu melodijas

Tinušās uz puķu krastiem kāpj.

(Fr. Bārda.)

3. Dzirdes gleznas. Dzirdes atmiņas tipi retāk sastopami,

tomēr mūsu dzejnieku darbos varam atrast ne mazum u

dzirdes gleznu. D ažreiz tās saistās ar redzes gleznām : redzes

atm iņa palīdz tēlot dzirdes iespaidus. Bet dzirde savukārt

palīdz mūsu sajūtām celties un grim t viena vai otra pantmēra

viļņos. Labākās dzirdes gleznas atrodam Plūdoņa, Raiņa,

A. Upīša u. c. darbos. Piem ēram :

V ai! Vai!

Mella auka

Šausmu laukā

Krusu kraukā!

5 *

Dzi' kā jodu lodes plīst!

Sērs un uguns š ķ īs t!...

... Trakā trauksmē skrienot, traucot,

Kartavkraukļiem kāri kraucot,

Vēja vilkiem sīvi kaucot,

Lādas, rā ja s ... (Plūdonis.) t

Žvīks, žvākš! —

Velns turp.

Brīkš, brākš!

Velns šurp. (Auseklis.)

Un dzirdu, ka durvis

Lēni čīkst,

Un pastaliņas

Pa grīdu švīkst. (K. S kalbi)

Klau... daļgi brucina . . . tur sēkn g rie ž...

Pie birzes iedziedas... tad pēkšņi apklust...

Nenobeigta dziesma

beidzas. ..

Kur nodib zeme ... Aizjāj pieguļā . ..

Vēl nočīkst v ā r ti... zosis nodēd pagalm ā... (Līgotņu Jēkabs.)

Dzirdēju cirvjus dobji krītam. Gandrīz kā pirmās smilšu lāpstas uz

zārka bija šis troksnis. Tad apstājās, tad sāka atkal stiprāk buksēt. Viens

cirtiens bija smagāks nu dobjāks, otrs bija viegls, gaišs.

(J. Jaunsudrabiņš.)

Āboli krīt 110 kokiem, un es varu dzirdēt, kā viņi atsitas pret zemi ar

mīkstu, smagu troksni.

(J. Akurāters.)

No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji,

Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūzt,

Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji.

Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūzt.

Ap mani klusums izklāj klaju telpu;

Kā viegla migla saulē mākons kūst,

Un augšā zilā debess aiztur elpu.

(J. Rainis.)

Pie sava galda es neesmu starp aukstiem gipsa, fajansa un porcelāna

traukiem, bet starp dzīvām runājošam un jūtīgām būtnēm.

Es piesitu pirkstu vienam — un dzirdu aušīgu, prieka pilnu jaunekļa

kliedzienu. Un otrs iespiedzas kā smalkās manierēs audzināta pilsoņu

jaunkundze. Un trešs čukst paslepus, kā patversmes iemītnieks, kam jāpārtiek

no kungu žēlastības...

(A. Upītis.)

4. Taustes gleznas. Arī taustes atmiņa dažiem rakstniekiem

ir ļoti dzīva. Piemēram:

Man bija mīksts mētelītis, kā visiem silta gultiņa, baita istabiņa kā

visiem.

(K. Skalbe.)

Zirgi ir noguruši. Es jutu' caur drēbēm viņu sakarsušās miesas

siltum u...

(J. Akurāters.)

Kur cits nekā nemanītu, es redzu blāvu plankumu baltajā glazūras

laukā. Tur mīkstai vielai neviļus pieskāries sviedrains pirksts. Varbūt

dedzināmās krāsns kvēle tur sabiezētā vērsmā ir pāri virmojusi.

(A. Upītis.)

Glumas kā apledojušas, melnās grāmatas slīd no rokām. Smagas

kā purvā mirkuši akmeņi,

(A. Upītis.)

Saule bija vēl tikai brokastlaikā, bet klēts priekšā akmens bija jau

karsts. Es nostājos uz tā. Klēts klons bija mitri auksts, bet te tik sauss

nn silts.

(J. Jaunsudrabiņš.)

Un kabatā sažņaugts valgs mutautiņš,

Tas asarās allaž mircis,

Un kaltusi maizes garoza,

Par pēdējo grasi ko pircis.

(J. Poruks.)

5. Ožas gleznas.

Kodīga darvas smaka, slāpējoša vīstoša dābola srnarša, istabas gaiss

piesūcies aptiekas un dedzinātas kafijas smaršas. (A. Upītis.)

Istabā patīkami smaršo no tikko berztām burkānu sēklām.

(A. Švābe.)

Bija karsts. Šad un tad pa durvīm ienāca vēsina ar vieglu maura

un kumelīšu smaršn un apstājās un izkusa meitai Jūlei uz sasarkušiem

vaigiem un krūtīm.

(K. Skalbe.)

No pannām kāpj dūmi un griežas ap bērnu galvām; viss ķēķis pilns

sadegušas gaļas un sīpolu smakas. Šī smaka visus lieliski uzbudina.

(K. Skalbe.)

No mitrās pielijušās zemes pacēlās viegli izgarojumi... smaršoja

tikko uzgrieztās velēnas. . . degunā cirtās asa smaka no kūts mēsliem,

ar kuriem bija noklāta papuve... lēns vējiņš no kuplā kviešu un rudzu

lauka atnesa vieglu zaļas labības smaršu . ..

(Antons.)

No zemes nāca vēsums, atāla un vīstošu lapu smarša. (A. Saulietis.)

Vecās istabās apiņi smaršoja tik saldi, kā sajuzdami prieka plūdumu

pa visu namu un dārzu, un šad un tad mājas saimnieces rokās

bija kāds ķekars, kuru viņa iedvašoja, papriekš pirkstos, saspiezdama.

(J. Akurāters.)

Zariņš bija tikko izplaucis ar maigām, dzeltenām lapiņām. Tam

nebija ne rožu, ne vijolīšu smaršas, bet tikai dvēsma no pirmā pavasara

zaļuma, bet es to odu un atkal odu. Nezinu, vai es pirmo reizi dzīvu

zaļumu turēju rokās, jeb vai pirmo reizi tikai mani jutekļi bija atvērusies?

(Aspāzija.)

Es cauri simtām bodes smakām uzreiz saodu siļķes smaku vien.

.(J. Jaimsudrabiņš.)

Pa upes lejam kalst vel siena vali;

Viss gaiss ar zemes dvašas smaršām pilst.

(J. Rainis.)

6. Garšas gleznas.

Citām reizēm Bui.iģis apēda pāris gabalus šķiņķa, tik pat daudz m a i

zes stūrus ar labu kārtu sviesta un balta piena, — kas vilkās vismaz

pusstundu. Vēlāk viņš, citiem aiz muguras, kas, pulciņā sastājušies, pie

sienas kartes studēja ģeogrāfiju, grauza sakaltušu taukainu sieru, kas,

saprotams, samaitāja biedriem visas slāpes pēc zinātnēm .“

(J. Poruks.)

Annele tura brītiņu sviestmaizi saulē paceltu, lai krietni sasilst, tad

uzm anīgi atbīda ar zobiem sviesta kārtu un nokož pirmo, gardo kumosu.

Nākošo tāpat. Lai aug sviesta dambītis. Lai viss labums un treknums

krājas uz beigām pēdējiem kumosiem!

(A. Brigaders.)

Kaut kas no pagājušiem la ik ie m ...

rokām baltu iejavu mīca kubliņā,

Māte līdz elkoņiem atlocītām

bet turpat uz plīts malas m āla bļodiņa

ar siltā ūdenī nomazgātām, izlasītām dzeltenbrūnām o d z iņ ā m ... Siekalas

saskrien mutē līdz ar spējo atmiņu, kā žāvētā sīkstā oga nošņirkstēja

zobos un uz mēles sūcās skābens s a ld u m s ...

(A. Upītis.)

Silti pīrāgi ar biezpienu un sviestu palaikam nesaderas.

atdzisusi un remdeni sāja.

Tēja bij

Pirmos kumosus Slaidiņš apēda kāri, bet tad

palika lēnāks. Lielā ēstgriba nebija remdināta ar tēju un biezpienu. G ribējās

kā sāļāka, spēcīgāka. Putekļiem piesērējusē mute un rīkles gals

savādi pārvērta ēdam ā garšu. Palika pretīgi, gandrīz nelabi. (A. Upītis.)

ugunīs.

Uz beigām siļķe kļuva loti sāļa. Mēle un visa mute kvēloja kā

Man pienes mazo kastrolīti ar ūdeni.

(J. Jaunsudrabiņš.)

Es pielieku drusku lūpas Pie

ūdens. . . Tas ir tik glums un sāļš. Nē, tādu nedzeru. (J. Jaunsudrabiņš.)

7. Vispārīgas organisma sajūtas. Vārdu gleznās bieži

vien tēlo arī vispārības organisma sajātas, kā: spilgtum u, nespēku,

aukstumu, karstumu, izsalkumu, slāpes, jautru vai bēdīgu

gara stāvokli u. t. t.

Piem ēri:

Cik jūtos spēcīgs liels un brīvs!

Pār mani brīnums g ā jis ... (Ed .Treumanis.)

Kā svina pielieta, uz krūtīm galva sveras;

Un rokas slābanas bez spēka klēpī krīt,

Un pagurusi acs ar varu kopā veras. (Plūdonis.)

Kur agrāk viņam bija solis, tur tagad jām ēro divi, trīs, kur agrāk

viņš arklu visu augu pavasari nēsāja kā paijiņu, tur tagad trīcošās rokas

to nenoturēja ne līdz vagas galam.

(Birznieks-Upītis.)

Sviedri mani ēd ka sālījums, un gruži birst azote un aiz pleciem.

Rīkle aizkaltusi putekļiem, bet apstāties nav laika. Es esmu dzīva m a

šīna, kas nekā vairs nejūt 110 darba grūtuma. Nospiedošs karstums sažņaudz

visu miesu, acis tumst, mute sausa 1111 elpa kā svelme.

otru.

Krauklim sāka mesties auksti.

(J. Akurāters.)

Viņš pam lņājās 110 vienas kājas uz

(A. Saulietis.)

Tikai retais pasažieris vēl kāpj iekšā un iziet cauri. Pēc lielās burzmas

vokzālē, pie kases, caur barjeru spraucoties, pēc visas lielo saiņu stiepšanas

un noguruma nu labprāt tīkas brīdi pasēdēt.

Ērti, silti un gaiši.

(A. Upītis.)

Viņš sagrīļojās, bet nepadevās. Saņēmās un skrēja tālāk. Likās;

jau sen viņš nav elpu atvilcis, visa pasaule degoša, slāpējoša karstuma

pilna.

Likās, nupat deniņos kas trūks, sirds plīsīs un viss nogrims sarkanās

liesmās un melni mutuļojošos dūmos. Bet tomēr skrēja. Kaut kur

apziņas dziļum ā bija ieslēpies, kas viņu vēl turēja uz kājām , kas vēl savilka

stingrāk atslābušās dzīslas.

(A. Upītis.)

8. Asociāciju gleznas. Daudzreiz rakstnieki zīmē ne atsevišķu

sajūtu gleznas vien, bet vairāku sajūtu kopīgu gleznu.

Un tiešām, cilvēks visbiežāk iegūst vairākas sajūtas reizē.

Piem., būdami m ežā, mēs vienā 1111 tai pašā laikā redzam,

dzirdami, ožam, m anām svaigumu, mitrumu, gūstam patīkamu

vai nepatīkam u organisku sajūtu u. t. t.

asociāciju gleznas. Piem ēram ;

Tā rodas savienotās

Es skatos gaisā un vēroju mākoņus. Mākoņi ir zeltaini, balti un

v ie g li. . . Es klausos, kā priedes dzied. Priežu dziesma ir viegla, mīksta.

Un tiešām te bija labi.

(J. Jaunsudrabiņš.)

Gar kalnāju, pie kura līkum oja klusa mež-

upīte, viņi bija nonākuši pie lielās tumšās eglaines. Tur pazuda meža ceļš,

pa kuru aizgāja biedri. Dziļum ā vēl bija dzirdamas viņu klaigas. Klusa,

kā mierīgu domu pilna, bija tumšā eglaine.

Saules gaisma strūklām līst pa zaļajiem zariem — smaragda zaļums

un dzintara dzeltenums. Apakšā dzelteni-zaļas sūnas, mīkstas — ka

pats savu soli nedzirdi. Tikai egļu zīlīte iespurdzas, un vēsajā klusumā

tinkš kaut kur viņas sudraba mēlīte. Vāverīte nošmūkstina, aci piemiegdama,

uzskrien zaļas egles galotnē un paliek tur kā uzmests brūna

dzīpara kamoliņš. Dzelteni-zaļa gaisma klājas pār mīksto sūnu segu, un

kā melni-zilas strīpas nozīmējas uz viņa platās egļu ēnas. Sēnes, pašķīrušas

sūnu segu, izbāzušas 110 viņas savas platās cepurītes — rindām vien.

rindām vien: brūnas, baltas, dzeltenas, vijolētas. Un silta, silta rudens

.saule un domīgs klusum s. . .

(A. Saulietis.)

Mūžam zili ir Latvijas kalni,

Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,

Mūžam raud taure par Latvijas kalniem.

(K. Skalbe.)

Ap mani klusums izklāj klaju telpu;

Kā viegla migla saulē mākons kūst,

Un augšā zilā debess aiztur elpu.

(J. Rainis.)

Birzē pogā lakstīgala;

Sudrabaina debess mala

Nogrimst tumšā klusā silā.

Mēnesnīcā atspīd ēna.

Iešana tik lēna, lēna:

Krūtīs elpa sāpes cilā! (J. Poruks.)

9. Aklā fantazija. Ja rakstnieka fantaziju sajūtu glezn

radīšanā pastāvīgi nekontrolē atminas reālie tēli, tad dažreiz

var rasties tā sauktā „aklā fantazija“ (katachrēzc), kas rada

tādas sajūtu gleznas, kas runā pretī loģikai un realai īstenībai.

Aklās fantazijas piemērus mūsu dzejā var sastapt it bieži.

Piemēram :

Liktens. . . sirds ligzdā katram posta olas dējis. (A. Bračs.r

Filistri mērc pirkstus tiku m ā.

(K. Skalbe.)

Tu, klusais, maigais s n i e g s,

Skar asu dvēseli.

Kā mežā eglīti,

Lai piesnieg zariņi. (K. Skaibe.)

Kad redzu sejās plūstam

Jums medus viru m u,

Hs labprāt klātu jauktu

Tur drusku v ē r m e 1u. (Aspāzija.)

No pārdurtās sirds vārās s a r k a n a s d u s m a s-

(A. Švabe.)

Viņas galvā žvadzēdamas trinas divas nule redzētas

ainas kā jūrmalas olii;as.

(A- Švabe.)

IX. Stils un j ūtas

1. Emocionāls stils. Valoda spēj izteikt un ierosināt nevien

prāta un fantazijas darbību, bet arī jūtas jeb emocijas.

Jūtām bagāts dzejnieks parasti raksta patētiskos vārdos, viņam

nav laika meklēt spilgtas sajūtu gleznas. Savu jūtu bagātības

izteiksmei viņš visbiežāk lieto vārdus, kas paši par sevi

parasti, nemeklēti, bet jūtu uzplūdums tos dažreiz liek izsacīt

sevišķā, neparastā vārdu kārtībā. T ā d u stilu, kas

attēlo un ierosina lasītājos dziļas jūtas,

sauc par ēmoci o n ā 1u.

Emocionālā stilā uzrakstīti darbi dažreiz ļoti dziļi aizkustina

lasītāju. Lasot kādu darbu, kas attēlo, piem., dusmas,

prieku, bēdas, labsirdību u. t. t., mēs paši it kā pārdzīvojam

šīs jūtas un smejamies, skumstam vai pat raudam tēlotam notikumam

līdzi. Kā gleznaina valoda mūs it kā pārcel uz aprakstāmo

vietu, un mēs to gaiši stādāmies sev priekšā, tā arī

emocionāla valoda mums it kā liek pārdzīvot citu personu dvēseles

izjūtas.

Pie ēmocionālā stila rakstniekiem mūsu literatūrā pieder

J. P o r u k s, A s p ā z i j a, K. Skalbe u. c.

2. Ēmocionālā stila līdzekļi. Emocionālā stila tēlošanas

līdzekli ir šādi: a) atsevišķi vārdi un teikumi un b) vārdu

un teikumu sevišķa kārtība un savienojumi.

a) Atsevišķi vārdi un teikumi. Gandrīz katrai

jūtai un sajūtai jau ir savs nosaukums, piemēram: skumjas,

žēlabas, mīla, dusmas, naids, greizsirdība

u. t. t. Bet bez tam vēl ir ļoti daudz tādu vārdu, kas paši

par sevi gan ne jūtas, ne sajūtas neapzīmē, un tomēr tās ierosina.

Piem.: varonis, kauja, cīņa, tirāns, vergs,

nodevējs, pavedējs, nelga, ģeķis u. tml. Pie tā

diem vārdiem pieder arī daži reliģiski nosaukumi, kā: Golgātā,

C i ā 11 a, J ū da. krusts, ērkšķu kronis u. t. t.

Zināmu sajūsmu dod arī daži teiku varoņu vārdi, ipiern.: Lāčplēsis,

1m a n t a, P r o m ē t e j s. Jūtas labi attēlo un ierosina

arī izsaucieni, kā: vai! ai! heisā! u. c. Tā tad visiem

tamlīdzīgiem vārdiem piemīt jau savs emocionālais elements.

Bet daudzreiz emocijas attēlo un ierosina arī tādi vārdi,

kuriem pašiem nemaz nav tāda emocionāla elementa. Piem.,

vārds „viens“ pats par sevi ēmdciju nevar tēlot vai ierosināt.

Bet ja saka: ,, mani atstāja vienu“, tad tūliņ

radīsies zināma sajūta: skumjas, grūtsirdība u. tml.

Emocionālu vārdu piemēri:

Kur jūs mani glabāsieti

Žēlabās nomirušu? (L. d.)

Mūžam baltās D augavas krāces

Veļ caur klintīm v a r o ņ u I ā s t u,

Mūžam nerimst D augavas krāces,

Mūžam nerimst v a r o 1.1 u g a r s. (K. Skalbe.)

Pēc nāves ceļa malā

Jū s mani a p r o c i e t.

Kur garām godīgi 1a u d is

Un rīkļu rāvēji iet. (Ed. Treumanis.)

Mēs nabaga Ciānas bērni!

(Aspazija.)

Vai, v a i, mūsu m ī 1 i e!

(J. Rainis.)

Tu būsi vien s,

Kad kaujā uzva r ē t s tu g u r d i d u sēsi

Un sirds tev žēli, karsti raudās

Pēc z u d u š ā, pēc dzīves b a uda s!

(J. Akurāters.)

b) Sevišķa vārdu un teiku m u k ā r t i b a u

to savieno j u m i. Kad dvēsele saviļņota, tad cilvēks

runā citādi nekā parastā, mierīgā stāvoklī: aprauj teikumus,

izlaiž vārdus, vai atkārto vienu un to pašu. Uztrauktā stāvoklī

bieži lietojam arī jautājošus teikumus, kaut gan nekādu atbildi

uz tiem negaidām; bieži lietojam arī pavēles izteiksmi,

pēkšņi pārtraucam runu u. t. Tā vispilnīgāk sasniedzams

tas, ka vārdos izteiktas jutās dod emocionālu ierosinājumu

ari tam cilvēkam, kas šos vārdus lasa vai dzird. Piemēram:

Pret rovain laivu viļņi triec ar vari:

Trūkst skotiņš . . . Mala lū z t...

Ar bāni ūdens p lū st...

Ai! palīdziet jūs, dižie debessgari!

(Plūdonis.)

— Manu pelēcīt! — Andris čukstēja raustīdamies. — Manu pelēcīt! .. .

Manu z ird z iņ !... Manu p e lē c īt!... Mana la im e !... Mana la im e ...

Mana puķe! —

Es biju tik laimīga, laimīga!

Jau kājiņa bija uz kāpiena —

Te u ztrū k o s...

ak. cik man žēl!

Es skriešu rīta nokrēslā:

Varbūt būs trepes vēl pagalmā!

(R. Blaumanis.)

Nupat es taču tās redzēju vēl

Ak, cik man žēl! ak, cik man žēl! (Aspāzija.)

Meitenīt,

Eņģelīt,

Kā gan tev veiksies?

Kādējos

Apstākļos

Reizi tu beigsies?

(Ed. Treumanis.)

T ēvs raud ilgi, līdz asaras apsīkst un krūtis sāk plosīt sausi krampji.

Pieceļas kājās, grib iet. bet, saujā ko sajutis, sāk skatīties. Krāsains papīrītis.

N a u d a ... Simts rubļu.

Roka kaist. Pirmās domas viņam : sviest zemē, samīt šo grēka naudu.

Bet otrās: s im ts ... vesels s im ts ... Nevar atminēties, kad viņš simts

rubļu turējis rokā. Tā ir liela n a u d a ... Un it sevišķi viņiem nabadzībā

un postā. Zirgs būtu jāpērk, rati jāpērk . . (A. Upītis.)

3. Emocionālas gleznas. Pēdējo piemēru lasot, līdz ar

kārdinājuma sajūtas attēlojumu atveras arī redzes glezna: mēs

redzam veco Robežnieku ar naudu rokā. Emocionālais elements

te cieši saistīts ar gleznaino: tas papildina un palīdz

uzjemt emocionālo. Tāpēc tamlīdzīgas gleznas var nosaukt

par emocionālām. Lai rādītu zināmu dvēseles stāvokli,

dažreiz rakstnieki pat nemaz nelieto mums jau pazīstamos

emocionālā stila līdzekļus: viņi zimē tikai sajūtu gleznu. Tā,

piemēram, Poruks, gribēdams rādīt Kukažiņas labsirdību,

zīrnē tikai redzes gleznu, kas mūs pārliecina, ka Kukažiņa tiešām

ir labsirdīga:

Nāk sanu meitiņa lielām, lielām kājām.

lielus, bet tās pastalas tādas kā laiskas.

Tās kājas pašas nebūtu tik

„Tās, jau tev, meit, nav pa kājai!“ saka Kukažiņa, „pag, es tiem puišiem

teikšu, lai viņi tev pataisa mazas smukas pastaliņas.“

Un pirms ganu meitiņa pagūst atsēsties uz nama sliekšņa, lai noautu

kājas, kad Kukažiņas roka zem sagšas sāk savādi kustēties. Ganu meitiņa

pasmīn. Viņa šo savādo rokas kustēšanos jau sen pazīst.

„Lūk, še tev ciema kukulis!“ Kukažiņa saka un pasniedz meitiņai

gabalu plāceņa, „tāds, kā sakrities . . . “

Redzes tēlos izsacītas jūtas arī šādā A. Saulieša

gleznā:

Vaivars piecēlās. Caur dejotājiem iedams, viņš pieliecās un nemanot

pacēla samītos ziedus. Savītuši, sašķaidīti, sm iltaini... Pagalam ...

Vaivars izgāja ārā.

Samītās puķes rokā turēdams, viņš gāja projām pavasara nakts krēslībā.

It kā viņam būtu rokā mazs mirstošs putniņš, kam spārni vēl trīs ..,

Sirdī smeldza.

Lai rādītu cilvēka bezbēdību visgrūtākā brīdī, j. Rainis

zīmē šādu emocionālu gleznu:

Pods sāpju pie diedziņa cerības

No aizlauzta zara nokaras, —

Bet sapņotājs zem koka lejā

Bez bēdu dusē ar smaidiem sejā.

Dažreiz varam ļoti labi novērot, kā vienkārša redzes

g 1e z n a p āriet ē m o c i o 11 ā 1ā. Sevišķi labi tas redzams

J. Raiņa dzejolī „Pie loga“ :

Skat ceļu, rudens izbrauktu,

Tais dziļās sliedēs nozūd rumbas!

Kur? Kur?

Dod pirkstiņu, to skūpstīšu.

Ar to to ceļu rādīšu —

„Nu, kur?“

Ak tas nav ceļš, ko domāju. —

Ar šo, šo maso pirstiņu

Tu pierē vilki man tās grumbas,

Skat, kur! , '• ' *

Gluži tapat arī dzirdes glezna var pariet emocionālā.

Tādu gadījumu redzam J. Poruka „Geja jūtīs“ :

Vai zvans jau skan? Vai miegā dzirdu?

Vai jāpošas?... Jā, tiešām sauc:

Ai, jaukais sapni, tevi mirtu,

Kur piedzimis, kur prieku daudz. (J. Portiks.)

Aspazijas dzejolis „Mēness starus stīgo“ arī ir tāda

ēmocionāla glezna, kura seko sajūtu gelznām:

Mēness starus stīgo

Dzelmē dzidrajā,

It kā balsis mani

Turpu aicina...

Tālāk jūtu pārdzīvojums izteikts gan vārdos, kas tieši apzīmē

tēlojamās jūtas („Nāc man līdz14, „Tur kur gars ar garu

jūtās satiekas“ u. c.), gan arī sajūtu tēlos, kas netieši rāda

pārdzīvojamās emocijas („Nāru laiviņā44, „Mēness sastop

saules meitiņu44, „Stars ar staru liesmās vienojas 4 u. c.).

X. Tropi

1. Tropi un to veidi. Jaunu vārdu radīšana ir loti

grūta. Tāpēc, ja cilvēkam trūkst vārdu jaunu jēdzienu apzīmēšanai,

viuš lieto agrāk iegūtā krājuma vārdus jaunā

nozīm ē.

Šādu jēdzina pārmaiņas procesu redzam, piem., vārdos

,,m e d n i e k s“ un ,,r a k s t ī t‘\Tas, kurš pirmo reizi par mednieku“

nosauca cilvēku, kas iet mežā zvērus šaut, lietoja šo

vārdu kā gleznu. Tā viņam atgādināja to „mednieku“, kas

pastāvīgi dzīvo mežā (pirmatnējā vārda nozīme). Tāpat arī

tam cilvēkam, kas pirmo reizi teica ..grāmatas* raksti“, burti

atgādināja līkumotas zīmes šuvējas vai adītājas darbā.

Kamēr vārdus apzinīgi lieto jauna nozīmē, tie dara

valodu no jauna gleznainu.

V ā r d u s un v ā r d u k o m b i n ā c i j a s, ko lieto

pārgrozītā nozī m ē, s a u c p a r t r o p i e m (trops

grieķiski nozīme apgriezienu).

minētiem piemēriem redzams, ka tropi pēc savas būtības

ir poētiskas izteiksmes līdzekļi, pati

poēzija.

Pēc s a m ēra starp apzīmējošo un apzīm

ē j a m o jēdzienu, izšķir šādus tropu veidus (grafiskā

zīmējumā A = apzīmējamais, B = apzīmējošais jēdziens):

a) S inekdoeha (grieķiski nozīmē 1ī d z a p-

z ī rn ē j u m u): apzīmējošais jēdziens pēc satura

plašuma ietilpst apzīmējamā jēdzienā, t. i. daļa

apzīmē veselu, mazāk aptverošs jēdziens —

vairāk aptverošu.

b) Metonīmija (gri

pārm aiņu): starp apzīmējošo un apzīmējamo

jēdzienu ir kāds pastāvīgs sakars,

kāpēc vienu lietu apzīmē'ar otras lietas nosaukumu.

c) Metafora (grieķiski nozīme pārnesu

m u): starp abiem jēdzieniem nav

nekāda sakara, tikai viens otru ar kaut

* ko atgādina, kāpēc arī viena jēdziena

apzīmējumu pārnes uz otru. v.

2. Sinekdocha loti bieži sastopama dzejiskā valodā, ja

dzejnieks grib kādu sarežģītāku procesu vienkāršot, viņš jem

daļu vesela, vienskaitli daudzskaitļa, noteiktu daudzumu nenoteikta

vietā u. tml. Piemēram:

Daudz galvu, daudz p r ā t u. (Paruna.)

Labs tas d a r b i 1.1 š, kas padarīts, labs tas kumoss, kas pataupīts.

Tik sauja graudu bii, — kāds krāšņums laukā!

Tas tagad zaļos negaisā un aukā. (J. Rainis.)

Rcd/.i un dzirdi:

Liki pleci, nopūtas, brūces. (J. Rainis.)

Pussimtu gadu mirt, man diezgan šķiet,

Es gribu simtus gadus dzīvot iet. (J. Rainis.)

Tūkstots zvaigžņu actiņām

Nakts man mirkšķina uz leju.

Jel dodat milzeņa domu man.

Lai veldzē tā dzīvi no ja u n a ...

(J. Rainis.)

(Aspazija.)

Būs zili glāžu logi

Un acu — zibošs pulks,

Un jaunu dziesmu dziedās

Tur tautas sapņu tulks. (K. Skalbe.)

Tava druva vēl nav pļauta,

Tavi dēli sēri dzied. (Ed. Treumanis.)

T ā zeme ir mūsu, to nedos vairs svešiem

N c z e m g a l’s, n e 1 a t g a l’s, ne sēlis, ne k ū r s.

(Paruna.)

(Plūdonis.)

Daudzreiz lieto arī plašāk attīstītu sinekdochu, kas neietilpst

vienā vārdā. Tās pamats tomēr paliek vienumēr tas

pats: apzīmējošā jēdziena saturs ietilpst apzīmējamā jēdziena

saturā. Piemēram, ja vajadzīgs aprakstīt kādu vietu, tad rakstnieks

jem 110 tās tikai nedaudzas, bet raksturīgākās īpašības,

tā kā mūsu fantazijā rodas šīs vietas glezna. Par šādas plašākas

sinekdochas piemēru noder J. Raiņa „Senatne“.

Lai tēlotu Latviju senatnē, Rainis rāda mums tikai nedaudzos

momentos Latvijas dabu un laužu dzīvi:

Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,

Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās.

Tur saulīte rotā trijkrāsaina,

Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.

Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo,

No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo,

Visapkārt kā noslēpums drūmi gul sils.

Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils.

No niedola nāras saldsērīgi smejas,

Un laumas tur mēnesnīcā vij dejas.

Bez saulītes vakarā bāri tur dzied,

Tie bargu kungu gaitās iet.

Bet melnā čūska mal jūrā miltus

Tie jāēd tiem, kam vara, kam viltus,

Tur karā jāj bālinš, aust asiņains rīts,

Pret ienaidnieku ass zobens trīts,

Un augšā kāpj pilskalns no senseniem laikiem,

No simtsgadu miega, caur dūmiem un tvaikiem.

Ačgārna sinekdocha rodas, kad samērs starp apzīmējamo

un apzīmējošo jēdzienu ir otrāds: kad šaurāks jēdziens

apzīmēts ar plašāku. Piem.:

Uz Rīgu visa tauta dodas. (V. Hglītis.)

Pa putekļaino ceļu.

Kur puķu nav, kas zied.

Zem savu apģērbu nastas

Lēni cilvēce iet. (K. Skalbe.)

3. Metonīmija. Daudzreiz priekšmeti pievelk mūsu uzmanību,

ierosina fantaziju vai domas ar kaut ko tādu, kam ciešs

sakars ar šo priekšmetu, kā: pagatavotā lieta ar materiālu,

saturs ar trauku, iedzīvotāji ar pilsētu u. t. t. Pie metonlmi- .

jām pieder arī tādi izteicieni, kas ar ārējo kustību aprakstu

rāda cilvēka dvēseles stāvokli (kā: neplāties = nelielies).

Piemēri:

Zīdā un samtā tev’ ietērpšu, māt! (Plūdonis.)

Steidzos iekšā: vienu glāzi

Iesviežu, vēl vienu, vēl. (Ed. Veidenbaums.)

Šīs rokas bij fcrīvas, nu varā kaltas.

(J. Rainis.)

.]usu bralus un masas ved atpakaļ drīz —

Jums Koma verdzību atnesīs. (J. Rainis.)

Rīga dimd, Rīga dimd,

Kas to Rīgu dimdināj*. (L. d.)

Lai rādītu gana meitenes kaunu un apmulsumu, t. i. dvēseles

parādības, A. Upītis zīmē tikai ārējās parādības:

Meitene pietvīkst līdz ausu galiņiem. Acis pieskrien asarām. Samulsusi

ķersta te maizi, te karoti. Sajūsma par brūngano cūkgaļas gabalu

pagalam. Kož maziem kumosiņiem un ar mokām norij.

4. Metafora. Valodā vispār ir ļoti daudz metaforisku

izteicienu, bet dzejiskā valodā metaforas pieder pie galvenākiem

gleznainā un ēmocionālā stilā līdzekļiem. Ar īpašības

vai darbības pārnešanu no viena priekšmeta uz otru (dzīva

priekšmeta īpašību pārnešanu uz nedzīvu vai otrādi) sasniedz

to, ka mēs dabūjam iespaidu no tēlojamā priekšmeta visraksturigākām

un visspilgtākām īpašībām.

Ne visiem metaforiskiem vārdiem valodā ir stilistiskā nozīme:

metaforas ar laiku, „novecojas“, t. i. paliek ikdienišķas

un nespēj vairs ierosināt mūsu fantaziju vai jūtas, bet dod

jēdzienu vienīgi prātam. Tā, piem., ja sakām: „pavasaris

atnāci s“, tad vārds „atnācis“ (metafora) nekādu jūtekļu

ierosinājumu vai ēmociju nerada: tas palicis jau par ikdienišķu.

„Novecojušā metaforas sastopamas, piem., vēl šādos

teikumos: „es loloju cerības“ ; „ziedoju labdarīgiem

mērķiem“ ; „pulkstenis iet“; „ceļš lokās“; „saule lec“;

„v ā j a balss“ u. t. t. Tāpēc, lai valodu uzturētu gleznainu

un emocionālu, rakstnieki pastāvīgi izdomā jaunas metaforas,

kas aizpilda novecojušos metaforu vietu. Tā, pastāvīgi radot

jaunas metaforas, rakstnieki izkopj savu stilu un dara to lielā

mērā gleznainu un ēmocionālu. Piemēri:

Kā Daugava vaida un bangas kā krāc!

Kā Staburags asaras rauda!

Saldas dienas, sūras dienas,

Dienas baltas, nebaltas: —

Gurst un steidzas, klūp un ceļas,

Pazūd beidzot s m i 1 1 i ņ ā s.

(Auseklis.)

(Kaudzītes Matīss.)

K. Dziļleja, Poētika. b

No skursteņiem kāpj duinu stabi.

Pār mežu smagi vārnas skrien.

(A. Saulietls.)

Cik tālu acis sniedz — lauks stiepjas kails,

Kā rūzgans palags, cels caur viņu vijas,

Ne koka, kura ēnā atdusēt,

Ne putniņa, ne strauta melodijas... (Ed. Treumanis.)

Gaisā mīkstākus vējus mana.

Mostas upītes, strauti zvana.

Dzimtenes pelēkā tīrumā

Rūs arklis un gaida arāja. (Līgotnu Jēkabs.)

Grimst gurdi padebeši

Un vēsas ēnas krīt,

Un blāzma novakarēs

Beidz zelta vagas dzīt. (K. Skalbe.)

Ceja malā, lauka galā

f!nas n ā k un ēnas m ū k.

Meža malā, noras galā

Ēnas a u g un ēnas brūk.

(Antons.)

Silst saule; dveš meži, un zālē

Zilzaļganas dzirksteles gail. (Plūdonis.)

Cik ilgi lai mīlu apslēpju.

Kas lēnām man sagrauž sirsniņu!

I e t bargais vakars,

N ā k niknais rīts,

Un vidū viss laiks

Ir naktī tīts. (J. Rainis.)

„Vienu dienu es n ē s ā j u a c ī s

Dait — daiļu ain u ... (J. Rainis.)

(Aspazija.)

5. Metaforas attīstīj’umi. Parastai metaforai tālāk attīstoties

un izveidojoties, rodas s a 1ī d z i n ā j u m s, parallelisms,

identifikācija, a 11ē g o r i j a, personifikācija.

a) Salīdzinājums. Ja viens priekšmets otru ar kaut ko atgādina,

tad to var izteikt ne vien parastā metaforā, bet arī salīdzinājumā.

Metaforā abi līdzīgie priekšmeti it kā sakūst vienā

kopīgā gleznā. Salīdzinājumā tie turpreti nekad nesakust kopā,

mēs tos tikai salīdzinām, t. i. vienā un tai pašā laikā mēs it kā

redzam abu šo priekšmetu gleznas katru par sevi.

Salīdzinājumiem liela stilistiska nozīme, tie dara stilu

sevišķi gleznainu un emocionālu. Ja rakstniekam nākas tēlot

kādu priekšmetu, kas nav diezgan uzskatāms vai pazīstams,

tad viņš to salīdzina ar kādu citu priekšmetu, kas labāk uzskatāms

un pazīstams. Tā rakstnieks netieši apgaismo arī pirmo,

pārnesdams uz to otra priekšmeta krāsu un gleznu bagātību.

Tāpēc salīdzinājumam ir pat vēl lielāka nozīme nekā parastai

metaforai: metafora var pārnest no viena priekšmeta uz otru

tikai vien u īpašību, bet salīdzinājums vairākas. Gleznainu

salīdzinājumu redzam, piemēram, Aspāzijas pantiņā:

Kā kvieši tēva tīrumā,

Vārpa pie vārpas briedumā,

Tā mani tikumiņi

Līkst kupli, zelta vālēm!

Kā salīdzinājums pārnes gleznainās īpašības no viena

priekšmeta uz otru, gluži tāpat tas var pārnest arī ēmocionālās.

Pēdējā gadījumā salīdzinājumus var saukt par emocionāliem.

Piemēram:

Nu kluss un drūms ir manā dvēselē,

Kā kad pār mežu pārgājusi auka

Un cēlos kokus, kas tur krāšņi plauka,

Ar milža spēku drumslās satriekusi

Un viiiu spilgto zaļumu

Ar gružiem, smiltim pārklājusi

(K. Skalbe.)

Skatoties pēc iekšējā satura, salīdzinājumi var būt trijāda

veida: 1) materiāla lieta salīdzināta ar materiālu, 2) garīga —

ar materiālu un 3) materiāla — ar garīgu. Visbiežāk sastopams

pirmais salīdzinājumu veids, retāk otrs; trešajam piemīt

ēmocionāla nokrāsa. Salīdzinājumu piemēri:

Vēl vītušā zālē kā liesmas

Deg astras sarkanas .. . (Plūdonis.)

Un ta d ... un tad — es palikšu v ie n s...

Ak nabags simtkārt un lieks. —

Kā atstāts kuģis ūdeņos,

Ko vētra pa nakti triek s!... (A. Saulietis.)

Tik laimīgs, līksms, jauns un spirgts.

Kā mirdzošs strauta vilnīt’s žirgts,

Pa sudraboliņām, kas rit

Un burbulīšus gaisā s it... (K. Skalbe.)

Kā gulbji balti padebeši iet,

Tiem vēlētos es lidzi tālu skriet...

Kā miroņa roka

Slāba un auksta

Uz krūtīm guļ migla,

Riebīga migla. (Ed. Treumanis.)

Un brīžam redzu es acis

Kā rudens vakarus skum jas.,.

Laiks iet un neapstājas -

Tik aši projām steidzas viņš

Kā precinieka kumeliņš,

Kas aizraidīts no mājas ...

Gar manu logu

Nu velkas dienas

Kā pelēkas cietuma sienas.

(Hd. Veidetibaums.)

(Fr. Bārda.)

(Aspāzija.)

(K. Skalbe.)

Maza meitene kā mazs cinītis sēdēja mātei blakus un skatījās it priecīgi

visapkārt.

(Birznieks-Upītis.)

Mani sagrāba atkal svešais, drudžainais spēks un spieda, kā vējš

spiež buras.

(J. Jaunsudrabiņš.)

Tēva balss ceļas, ceļas arvienu augstāk kā cīrulis, aizgrābts, noreibis

sava paša dziesmas sudrabskaņās.

(A. Upītis.)

Pļāvēji grozās kā balti putni rindā un, liekas, pēc ritma — kā kad

viņi peldētu pa augsto zāli kur uz malu.

(J. Akurāters.)

b) Parallēlisms. Jau katrs salīdzinājums pamatots uz divām

parallēlām priekšmetu gleznām: ja zināmas raksturīgas

īpašības min vienā gleznā, tad tās tūliņ atgādina otru ar līdzīgām

īpašībām. Bet dažreiz viena glezna atgādina otru tik

dzīvi, ka nemaz nav vajadzīgs izsacīt pašu salīdzinājumu, pietiek,

ja blakām, parallēli zimējam abas gleznas. Tādu izteiksmes

veidu tad ari saucam par p a r a 11 ē 1i s m u (parallēli =

blakām).

Parallēlisms parasti rodas tad, kad dzejnieks zīmē kādu

dabas gleznu un tai pievieno attiecīgu dzīves ainu, vai dvēseles

sajūtu (emociju).

Loti daudz parallēlismu var sastap latvju dainās. Piem.:

Smagi pūta sila priede.

Smalka lietus pielijuši;

Gauži raud tie bērniņi.

Kam nav tēva, māmuliņas.

Priede, egle kalniņā.

Paeglītis lejiņā;

Mātes bērni pie māmiņas,

Pabērnītis maliņā.

Div’ upītes strauji tek.

Trešā rāmi vizināja;

Div’ māsiņas gauži raud.

Trešā slauka asariņas.

Kas no liepas kuplumiņa,

Kad ziediem neziedēja?

Kas no meitas augumiņa,

Kad nav laba tikumiņa?

Šinīs piemēros redzam ievērotu arī vārdu un rindu siīnmetriju,

tas ir: cik rindās zīmēta pirmā glezna, tikpat daudzās

rindās izteikta arī otrā.

Parallēlismus lieto arī mūsu dzejnieki savos darbos.

Piemēram:

Pate smalkākā stīga

Notrūka jaunai koklei,

Pate skaistākā dziesma

Apklusa meitenītei.

Doma iet un atkal

Atnāk atpakaļ:

Sausā priedē dzenis

Vienmēr kaļ un kaļ.

Doma netiek tālāk,

Vienās sāpēs gauž:

Sausā priedē ķirmis

Vienmēr grauž un grauž.

Domas smalkie audi

Apraujoties irst:

Sausā' priedē skujas

Vienmēr birst un birst.

(J. Rainis.)

c) Identifikācija (— pielīdzinājums) pa daļai atgādina salīdzinājumu.

Tomēr tā atšķiras no pēdējā ar to, ka tā nevis salīdzina,

bet samaina divus dažādus jēdzienus, pilnīgi pielīdzinot

vienu otram. Piem.:

Skrien vientuļš tauriņš — ilgu nestā sirds

Uz balto pilsētu, kas saules kalnā. (L. Paegle.)

Tev mati — tumšs vētras mākon’s.

Kas vasaras pusdienā

Vīdamies, līgodamies

Grimst debess pamala,

Un piere tava —

Debess maliņa gaiša

Zem tā. (K. Skalbe.)

Vai atminies vēl viņus laikus.

Kad tev viens vienīgs plaucis zars.

Kas, pārkāries pār augsto žogu,

Jau bija vesels pavasars?

Plāns svārciņš bija tava rota.

Ciets bada kumoss tev bij salds.

Un kaktā neglīts koka soliņš ,

Tev bija greznis dzīru galds. (Aspāzija.)

d) Allegorijja. Metafora rodas no divu priekšmetu līdzības,

kas ir tik acīs krītoša, ka vienu priekšmetu varam noturēt

par otru. Tāda vilšanās jeb illūzija nepastāv ilgi. Bet var

notikt arī, ka viens priekšmets pastāvīgi un visuma atgādina

otru. Tādā gadījumā, lai tēlotu kādu priekšmetu vai parādību ar

tā īpašībām un darbību, var tēlot pavisam citu priekšmetu vai

parādību. Tad iznāk divi parallēli, līdz galam izvesti domu

gājieni, kas apvienoti vienā veselā gleznā: pirmkārt, aprakstāmo

priekšmetu vai parādību var saprast burtiski un, otrkārt,

zem tā paša tēla var saprast vēl otru, iedomātu priekšmetu

vai parādību, par kuru autors jau pašā sākumā ir domājis, bet

nav minējis. Tādu izteiksmes veidu nosauc par a 11 ē g o-

r i j ti (— līdzību).

Par vienkāršiem un raksturīgiem allēgoriju piemēriem noder

mīklas; piem.:

Tērauda cūciņa, pakulu aste. (Adata.)

Llkdegunis tiesu spriež. (Bezmērs.)

Saimnieks dzied bez grāmatas. (Gailis.)

Garastis tēvs, ragaina māte, apaļi bērni. (Abra. lize, maizes kukuļi.)

Gailis tup, zarnas kust. (Pulkstenis.)

Mazs, mazs vīriņš, bārda gaisā. (Vārpa.)

Parasti allēgorijās ietērpj tā sauktās fābulas un pasakas,

piemēram, Persieša „Ari pārestība“. Allēgorijās ietērpj arī plašākus

dzejas darbus: poēmas un pat lugas. Tādas allēgoriskas

poēmas ir: Raiņa „Ave sol!“ un Plūdoņa „Uz saulaino tāli“.

Tāda pat allēgorija ir ari K. Skalbes „Kā es braucu ziemelmeitas

lūkoties4'. Arī tādas lugas, kā Raiņa „Uguns un nakts“,

Aspāzijas „Sidraba šķidrauts“ un tml., nav nekas cits kā plašas

allēgorijas.

Dažreiz, ja alegorijā izteiktās dotnas grūtāk saprotams,

autors beigās vēl piesprauž no savas puses pamācību, kas

izteiktās domas tuvāk paskaidro. Tāda pamācība tomēr mazina

allēgorijas māksliniecisko vērtību. (Tādas, piemēram, ir

dažas Persieša fabulas: „Naža asmens un spala“, „Katram

savs“ u. c.).

Daudz lielāku svaru allēgorija iegūst, ja autors piegriež

vērību arī tās burtiskai nozīmei 1111 ārējam tērpam, darīdams

to pēc iespējas gleznaināku 1111 emocionālāku. Tāda gleznaina

allēgorija var mūs interesēt arī pati par sevi, neatkarīgi 110

savas nozīmes. Piemēram, allegoriskais Lāčplēša tēls („Uguns

un nakts“) pats par sevi ierosina mūsos stipras emocijas, kuras

tad pārnesam arī uz to ideju, kas Lāčplēsī ietērpa (Lāčplēsī

saprotams latviešu tautas spēks).

Gleznainās un emocionālās allēgorijas sastopam arī lirikā,

kā, piemēram, J. Raiņa „Nemiera sācējs“:

Kas ir tas rūcējs, tas šņācējs?

— Es tagad skaidrāk izšķiru:

Kad kalnu meži šņākotu.

Es skaļāk viņus dzirdētu;

Kad smilgu skaras čukstētu,

Es klusāk viņas dzirdētu.

Es pazīstu, es zinu gan,

Tas ezers ir tas nemiera sācējs.

Šie aši uztraucas un aši rimst.

Bet ilgi klusi ezera vilni klimst:

Vēl sen priekš vētras kust jau nemierā,

Un kad jau sen viss pārskrējis,

Viņš nav vēl miera atradis.

Un slēpu dobji dun savā dziļumā

Tas nemiera sācējs.

e) Personifikācija. Personifikācijas attīstās 110 tādām metaforām,

kas dzīvu priekšmetu īpašības pārnes uz nedzīviem.

Šīs metaforas illūzijā padara nedzīvu priekšmetu par dzīvu.

Lūkojoties uz augstiem kalniem, torņiem, kokiem, cilvēkam

rodas iedoma, ka tiem piemīt kaut kas lepns, drošs, spēcīgs:

kalna strauts viņam liekas jautrs, bezbēdīgs, trakulīgs;

viļņi liekas droši, neatlaidīgi, cīņas kāri u. t. t.

Nedzīvs priekšmets atgādina dzīvu pa lielākai daļai ar

ārējo izskatu. Dažreiz nedzīvā dabā dzirdamas skaņas,

kas līdzinās kustoņu balsīm; citreiz nedzīvu priekšmetu k u

stēšanās var atgādināt dzīvnieku kustības. Nedzīvu priekšmetu

kustības vai skaņas var atgādināt arī to, kas ir sakarā

ar cilvēka dvēseles parādībām. Arī mitoloģija bagāta

personifikācijārn: dažādus dabas spēkus mēs nosaucam seno

dievību vārdā.

Personifikāciju piemēri:

Rozei uz loga jau pumpuri tvīkst,

Ver austiņas zaļas un klausās

Ziemas skaņas g a u sa s...

Autiem klāta baltu baltiem

Daba maigu miegu snauž.

Ziemas saule stariem saltiem

Tumšās sila priedes glauž.

Sēd vakars sarkanā sēdekli,

Un apkārt tam zeltoti mākoņi.

(K. Skalbe.)

(R. Blaumanis.)

Es redzu to savu mantību dalām,

Nāk nakts, un dienas valsts ir pagalam.

Tumsa, lēni taustīdamās,

Lien no meža klajumā.

Plīvo viņas ogļu mati

Tumsa, kam tu pēdas dzen?

Vakars aizbrien ēnu garām kājām.

(Aspazija.)

(Ed. Treumanis.)

Tur sūnājus redz zaļos mundieriņos

Ar pušķu ķiverītēm maršējot;

To komandiers ir vējš: līdz tas ko ziņos,

Tie vienā strīpā viņam godu dos.

Un tur iet lēni mētru rinda gara.

Kā pliicējas uz māju vakarā,

Un laiskais apiņš, nokāries no zara,

Ar stīvu mēli viņas uzrunā. (Plūdonis.)

Pilns ar sarkanbrūnām ogām

Ķirsis smejot zemē liecas;

(J. Grots.)

Saldus augļus kairinādams,

Kairīgi pret pļavu sniedzas;

Zaļā zīda priekšautā

Pļava ogas uzķert tiecas.

(J. Rainis.)

Mēs abi ar sauli zālē

Pinam vaiņagus manām ilgām.

Ziedi. . . Zelts .. . Skatos — uz mani

Balts mākonlts laižas caur sm ilgām ...

Atlaižas, prasa man ceļu

Uz mājām, uz zvaigžņu pļavu. (Fr. Bārda.)

...P a t mežs tāds gurdens; bet spēcīgs viņš ir savā klusumā.

Viņš

ir kā varonis, kas ilgi cīnījies un cīnīdamies pakritis. Viņa apģērbs saplosīts

un asiņains. Bet visi ienaidnieki uzvarēti. Pēc laika viņš celsies

un svilpos uzvaras dejas, un zaļi vaiņagi viņu rotās no galvas līdz k ājām ...

Priedes man virs galvas savādu domu pilnas. Arī viņas sajūt ziemas

dobjos solus; lai gan viņu biezās asinis no sala nebaidās. (J. Jaunsudrabiņš.)

Vai tad atkal modīsies bērnu dienu tukšās bailes un atkal līdīs no

kaktiem sen izdzisušās ēnas? Nē — kas aizgājis, tas nevar atpakaļ

griezties. Bet tomēr paspārnēs, liekas, kāds guļus ložņā un piekusis sten.

Pret logu atjemdamies pakšķina, kā ar stīvu, nosalušu pirkstu. Pa jumtu,

dakstiņos skrapšķinādams, kas nobrauc lejā. Trubas guldzieniem kāri

strebj, aizrīdamās, kā riebīgā tīksmē smiedamās .. . (A. Upītis.)

Personifikācijas dažreiz nav gluži pilnīgas, tās atgādina

parastās metaforas. Ja dzejnieks neaprobežojas ar to vien,

ko viņam jutekļi sniedz, bet iegūto gleznu pats savā fantazijā

vēl papildina, tad gleznojamais priekšmets tiešām it kā

pārvēršas par dzīvu. Tāda pilnīga personifikācija,

dzīvas personas gleznojums, rāda viņas individuelās

īpašības, dramatismu, pat traģismu. Par tādu pilnīgu personifikāciju

var, piemēram, uzskatīt K. Skalbes dzejoli ,,V a -

k a r s“.

Sēd norā saules bērns,

Tam rokā zelta ābols,

Pa noru ritina;

Skan smilgas, dābols.

Smej sārti saules bērns

Un plaukstas sitina.

Dzirkst puķes, zāle,

Sarkst debess tāle . . .

No smiekla vaidziņš tūkst —

Te zelta diedziņš trūkst:

}

Aiz eglēm ābols krīt

Un jūras dzelmē slīd .. .

Tam līdzi skumjas klīst.

Un zālē rasa līst...

Te personificēta saules diena. Kā viņas individuelā īpašība

te zīmēta jautrība, prieks, smiekli: viņas traģisms —

piepēžā, negaidītā ābola iekrišana jūras dzelmē. — Saules

ābola zudums saceļ skumjas, sēras, drūmas jūtas un domas.

Tā personifikācijas emocionālā puse kļūst sevišķi spēcīga.

Tādas pat pilnīgas personifikācijas bieži lieto arī J. Rainis.

Fr. Bārda u. c. (piemēram: J. Raiņa ,»Dārgumu trauks“,

Ed. Treurnaņa „Grēks“, Fr. Bārdas „Pelēkā audēja“ u. c.).

XI. Epitets.

1. Kas ir epitets? Tēlojot kādu priekšmetu, rakstnieks

visparastāk izteic tā īpašības ar apzīmētāju. Ja apzīmētāja nolūks

ir rādīt tikai tās īpašības, kas tēlojamo priekšmetu

atšķir no citiem līdzīgiem priekšmetiem (piem.: „balts

papīrs“ un ,,m e 111 s papīrs“), tad tam vēl nekādas gleznainas

vai ēmocionālas nozīmes nav. Pavisam citādā nozīmē vārdu

„balts“ lietojis K. Skalbe:

Aiz mīksti ziliem miglas mākoņiem

Sēd māmiņa zem baltiem vītoliem.

Ap zariem noliektiem tur spieto bites baltas.

Te vārds „balts“ novirza lasītāja fantaziju taisni uz to

priekšmeta īpašību, kuru dzejnieks gribējis darīt redzamāku.

Vārdus, kurus lieto kopā ar kāda priekšmeta

nosaukumu, lai šī priekšmeta t ē 10 -

j u 111 u padarītu dzīvāku un vērstu lasītāja

vai klausītāja uzmanību uz to, sauc par

epitetiem ( = pieliktiem vārdiem). Atšķirībā 110 epitetiem

gramatiskā nozīmē, grieķu valodā tos parasti sauc par

,,e p i t h e t o 11 o r 11 a 11 s“, t. i. greznojošiem epitetiem.

Tā tad, epiteti izsaka nevis priekšmetu svarīgākās, bet

raksturīgākās īpašības. Minot vienu atsevišķu

priekšmeta īpašību, epitets tēlo priekšmetu

ar visām viņa pārējām nenosauktām īpašībām.

Tā iznāk, ka epitets ir īpatnējs sinekdochas

attīstīju in s. Atsevišķi to aplūkojam tāpēc,

ka epitets ir viens 110 visvairāk lietojamiem stila līdzekļiem.

2. Epitetu veidi. Starp tēlojamo priekšmetu un epitetu

var būt dažādas attiecības:

a) Epitetu etimoloģiskā nozīme saskan

ar tēlojamā priekšmeta jēdzienu. Tādus piemērus

atrodam latvju daiņās:

Kupla, kupla liepa auga

Gana ceļa m aliņā.

Augat mani balti lini,

Mālainā kalniņā:

Ciem ā auga vērpējiņa

Dzelteniem matiņiem.

Šinī gadījum ā epitets nereti izvēršas tautoloģijā, t. i.

liekvārdibā. Piem .:

Reiz vecos I ab o s laikos, kad tie labie gadi bija, vienam

kaķītim bija dzirnaviņas.

(K. Skalbe.)

Sīki,

mazi žagariņi

Paši pūta paši dega,

Sīkas, mazas meitenītes

Pašas vērpa, pašas auda. (L. d.)

b) E p i t e t u e t i m o 1o ģ i s k ā nozīme nesaskan

a r tēloja m ā priekšmeta jēdzienu (epitets p ārnestā

nozīmē). Tādi epiteti modernajā dzejā ir visparastākie

un vairāk lietotie. Piem .:

Es s k a 1ā dienā kaunos tev to teikt;

Tik dziļās jūtās slēpju, ko man devi.

To lielo mīlu, kas spēj visu veikt. (J. Rainis.)

Tev, Kurz;eme, nav dziesmās skanas baigas,

Tev īsā vārdā apreibinošs prieks. (J. Akurāters.)

Viens laukos aizeju pret tāliem zvanie m —

Un dzirdu šalcam latvju b ē r z u s sēros... (J. Sudrabkalns.)

c) Pastāvīgie pievārdi. Visparastāk epitetus

izsaka īpašības vārdiem, bet arī lietu vārdi var būt par epitetiem.

Tie ir tā sauktie pastāvīgie pievārdi. Loti daudz

pastāvīgo pievārdu atrodam latvju daiņās. Piem .:

Daugaviņa, mclnacit e.

Melna tek vakarā . . .

Lakstīgala — m e 1k u 1ī t e,

Saka īsu vasariņu.

Jāj, Jānīti — ziedainīti,

Pēterīti — 1a p a i n 11 i!

Alutiņi — sirmgalvīti,

Neb’ es tavu vecumiņu . . .

C īrulīti — mazputniņ.

Negul cel.a maliņā.

0 93

3. Gleznaini un emocionāli epiteti. Tā kā par epitetiem

parasti noder īpašības vārdi, tad tie visbiežāk tēlo dažādas

sajūtu gleznas. Piem .:

Un m īļākais ciemiņš, kas atjāja,

Bij sniedzir.iš uz balta zirdziņa.

Bet viesi vislielākās godības

Bij ziemsvētki rakstītās kamanās.

Vai es esmu sarkans pūķis

Zilā, siltā kalnu alā?

Vai es pelēks zemes rūķis,

C īru l’s klusā vagas galā? (K. Skalbe.)

Man zelta mati garie vaļā rīst,

Ar roku balto tos pret sauli ceļu,

Un vilnis zibošais caur pirkstiem līst.

(Aspazija.)

(Ed. Virza.)

„Esi m ūžam sveicināta, tu pelēkā smilts, kas tu manas pēdas kādreiz

sajēmusi m ī k s t ā m rokīīm.“

Prieks atcerēties sirmās krēslas stundas, kad balti tēli

lēnām kāpa no pirts, pa pļavas celfti uz māju. Sārtas sejas, tīras

drēbes. (

(J. Jaunsudrabiņš.)

Epiteti var būt arī ē m oci o n ā 1i.

Par ēmocionāliem

nereti kļūst tie paši epiteti, kas citā vietā rada sajūtu gleznas.

Tā, piem., vārds „balts“, ko Skalbe, Jaunsudrabiņš u. c. tik

bieži lieto kā redzes gleznu, var iegūt arī emocionālu nozīmi.

Piem ēram :

Brīvs un atraisīts es sēstos

Nāves baltā laiviņā. (K. Skalbe.)

Šinī gadījum ā „balts" ir ēmocionāls epitets,

jo tas liek

dzīvāk iedomāties nāvi un saceļ drūmas, pat šausmīgas jūtas.

D ažreiz epitets var būt tīri ēmocionāls, t. i. nekādu gleznu

neradīt. Tādu sauc par lirisku epitetu. Piem ēram :

Bargi kungi darbu deva,

Nedev’ svēta vakariņ’. (L. d.)

Birst ābelei balti ziedi,

Man birst gaužas asaras.

Divus ļoti mīļus vārdiņus

Es iečukstēju kam a u s īs ...

Tur ir tik jaukas līdzības,

Ka acīs saskrej asaras,

(L. d.)

(Aspazija.)

Tur sacīts par niknu tārpu, kas grauž

Un āboliņam sirdi lauž.

(Aspāzija.)

Mīļais,

Kur tu tik klusus vārdus jēmi?

— Ks tavā dvēselē ilgi skatījos,

Kur tu tik mīļus vārdus jēmi?

— Es tavās acīs ilgi skatījos.

Kur tu tik dziļu s vārdus jēmi?

— Es nāves klēpī ilgi skatījos. (J. Rainis.)

Tā kā dzejas darbos sajūtu gleznas pastāvīgi mainās ar

jūtu tēlojumiem, tad gleznainie epiteti sastopami kopā ar emocionālajiem,

kā tas redzams šādos piemēros:

Man bija brīnišķīgs sapnis

Vakar zem vīstošiem zariem.

Vakar zem birstošiem bērziem

Dārzā, kur mirdzēja lampas. (K. Skalbe.)

Uz trepēm zaļas skujiuas,

Un ļaudis svētku drānās iet

Un sveču liesmas plivinās —

Par bālo nāvi viui dzied.

Ak, viņa, svētā, laimīgā,

Kas šķirstā baltās drānās dus... (J. Poruks.)

XII. Figūras

1. Kas ir figūra? Ja tropi ir galvenā kārtā gleznaina

stila līdzekļi, tad figūras parasti lieto emocionālā stilā. P a r

figūru sauc parastās izteiksmes grozījumu

ar pastiprinātu iespaidu (Bēns). Figūras ar savu

neparasto vārdu vai teikumu kārtību pievelk

lasītāju uzmanību un atstāj sevišķu iespaidu. Figūras atšķiras

110 tropiem ar to, ka tanīs emocionālo izteiksmi iegūst ne atsevišķi

vārdi vai teikumi ar pārgrozītu nozīmi, bet īpatnējā

v ā rd u k ā r t īb a un te ik u m u forma.

Pēc ārējā veida figūras var iedalīt: a) atsevišķu vārdu

figūrās: 1) atkārtojumos, 2) kāpinājumos, 3) pretstatījumos

un b) teikumu figūrās.

2. Atkārtojums. Atkārtojot vārdus vai teikumus, rakstnieks

liek tos lasītājam vai klausītājam sevišķi ievērot, un tie

iegūst pastiprinātu ēmocionālu nokrāsu. Visbiežāk sastopami

šādi atkārtojumu veidi:

a) A n a f o r a — vārdu atkārtojums teikumu sākumā.

Piemēri:

Kam lai dziedu, kam lai skanu?

Sveša staigā mana dziesma.

Sveša man šī debess mala.

Sveša krūtīs kvēlo liesma. (K. Skalbe.)

Jums, nakts un saule, mīļākās,

j u m s, sniegi, zaļais lauks,

J u m s, sejas, sirds kam viļas —

Sveiks! Pilns mans maga trauks.

(J. Akurāters.)

Vējš šaušalaini naktī šņāc:

M an liekas, Baltā Jūra krāc,

M an liekas, Daugava tur šļāc,

M a n liekas, naktī gaudo kāds. (A. Kurcijs.)

Visu nakti lietus lija,

Visu nakti klausījos.

(J. Rainis.)

b) Epifora — vardu atkartojums teikumu beigas.

Piemēri:

„Man rozes skaistu- skaistās —

Ak, skaistās!

Viss dārziņš ziedos laistās.

Viss laistā s.

Tā vien tik laistās, laistās! (J. Rainis.)

Nomira vasara vasaras vidū,

Jā, vasaras vidū.

Ielika vasaru dzeltenā š ķ i r s t ā,

Jā, dzeltenā šķirstā.

Aizveda guldīt m ū ž ības j 0 r ā,

Jā, mūžības jūrā...

(Plūdonis.)

c) E p i c e i k s e (dubultojums) — vārdu atkārtojums

vienā un tai pašā rindā. Piemēri:

% No meža lēnām, lēnā in

Nāk nakts. (Plūdonis.)

Jet diena, nakts un seko rīts

Kas padarīts, tas padarīts.

Šyāc aiz loga rudens vēji,

Dun kā sāpēs kapa zvans;

Tā vien liekas, kāds tur teiktu:

Tagad mans tu, tagad mans.

(J. Rainis.)

(K. Skalbe.)

d) Epanalepse — vārdu atkārtojums teikuma sākumā

un beigās. Piem.:

Sapņo v i e n, s a p 1.1 o v icn:

Tev jau cita nav n e k ā...

Rudens sirdī, istabā;

Mats pēc mata metas balts.

. Neapklāts ir tukšais galds.

Nāve tuvāk, tuvāk lien —

S a p n o v i e n, s a p ņ o vien...

(Ed. Treurnanis.)

e) E p a n a r t o z e (atjēmiens) — jauna teikuma sākums

ar iepriekšējā teikuma beigu vārdiem. Piem.:

Par tevi dienas allažība

Kā upe lēni aizrit pāri;

Zied krastā puķes, lido spāri —

Tu lēni peldi līdz bez vaļa s.

Tu lēni peldi 1īd z' b e z V a 1as, —

Drīz ūdenspuķēm mīļi smaidi.

Drīz spārēm pakal skatus raidi

U z tālām saules debesīm.- .

Uz tālām saules debesīm

Velk tevi mūžam saldas ilgas:

Vējš smiedams zemē loka smilgas,

U n tevi loka ūdens viļņi.

Un tevi loka ūdens viļņi:

Ceļ tevi baltā kraujas galā,

Griež mutulī, tad izsviež malā, '

B e t paši smejot aizrit garām.

Bet paši smejot aizrit garām

Tur zilā līdzenuma tālē;

Tu paliec viens, un apkārt bālē

Tik tukša, sausa, balta smilts.

Tik tukša, sausa, balta smilts, —

Un augšā zila debess staro;

Turp tavas būtnes dvaša garo

No tukšas, sausas, baltas smilts. (J. Rainis.)

3. Kāpinājums (gradācija). Kāpinājums ir tāda figūra,

kurā katrs nākošais vārds vai teikums pastiprina iepriekš izteikto

domu. Līdz ar to paceļas lasītāja vai klausītāja uzmanība,

un tā tēlojamā glezna gūst lielāku iespaidu. Piemēram:

Trīs dienas, trīs naktis es gaidīju, , >.

Trīs gadus — trīs mūžības gaidīju,

Bet nenāca, nenāca viņa .. (Antons.)

Diezgan gaužaties, asaras lejiet!

M,o s t ā t i e s, ceļaties, cīniņā ejiet!

Par brīvi,, p a r tautu, par cilvēci .

Mirt ejat atkal kā varoņi. (J. Rainis.) r - .)

Asar’ plūdu, asins p 1ū d u

Jūra tūkst — izmet zvaigzni. (J. Rainis.)

4. Pretstatījums. Ja divi dažādi priekšmeti vai īpašības

pretstatīti viens otram, tad kontrasts starp tiem visai viegli atstāj

iespaidu uz mūsu jūtām. No divu lietu kontrasta rodas

šādi figūru veidi:

a) A n t i t e z e (pretība) — divu pretēju lietu parallēls tēlojums.

Piem ēri:

K- Dziļleja, Poētika. 7

Mana līgaviņa lika,

Lai es skumju kvēlē degu.

Mana līgaviņa tina

Apkārt sevim saltu segu.

(A. Saulietis.)

Tev dimantsprādzes kurpēs vizuļoja.

Man asins rētas dziļas dega kājās;

Es sen jau izdzīts biju no šīm ielām,

Tu sen jau laimi kopi šinīs mājās. (J. Akurāters.)

Plūdoņa dzejojums „Divas pasaules“ arī nav nekas cits kā

antiteze, kurā kontrasti attīstīti ļoti pilnīgās un plašās gleznās.

Par kontrastiem te jemti nabadzīgas zvejnieka sievas un bagātnieces

dažādie likteņi.

b) Kontrasts ir tāda figūra, kurā pretstatu rada lietas,

kas pašas par sevi gan pretstatā neatrodas: to rada nejauši

sagadījušies apstākļi. Piem ēram :

Jel saki, draugs, kur taisnība?

— To nāve savās rokās cilā!

„Kur paHek jaunā cerība?“

— To aizved lēnām kapu silā! (J. Poruks.)

Mēs maza cilts,

Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Par šauru mums tagad dzimtene plašā.

(J. Rainis.)

c) Hiperbola (pārspīlējums) ir pretstats starp parastām

lietām un .šo lietu pārspīlējumiem, pie kam pirm ā pretstata

puse parasti izpaliek. Hiperbola uzskatāma par antitezes tālāku

attīstījumu. Hiperbola labi izsaka rakstnieka emocijas:

nepacietību, brīnumu, sajūsmu u. t. t. Mēs lietojam hiperbolas

pat ikdienišķā valodā; piem.: Vai veselu mūžu būs jāgaida?

Lietus gāž s p a i 1,1 i e m.

Hiperbolas bieži lietotas latvju daiņās: piem.:

Kur kungam tādi vīri,

Kā tie mani bāleliņi?

Samet jūru kaudzītē,

Nes ozolu padusē.

Dziedāj' visas laucinieces —

Ne lapiņa nečabēja;

Dziedāj’ viena mežiniece —

Ozolam zīles bira.

Ak tu, govju māršavina,

Lielas govis audzējusi!

Kūtī ragi neietilpa,

Dārzā rūmes nedabūja.

Arī m odernajā literatūrā bieži lieto hiperbolas. Piem .:

Mirdz vienās liesmās kāzu nams.

(A. Saulietis.)

Vij rozes ap galvu

Un aizmirsti,

V a i esi, vai būs i,

Vai dzīvosi.

(Aspazija.)

E s es m u s k a i s t ā k ā p a r v i s u,

K a s zemes virsū un zem zemes ellē.

(J. Rainis.)

Tu, lndul, krāc kā pērkons...

(J. Rainis.)

ir gan šopavasar pureni noauguši: kāti kā īkšķi un ziedi

tādi kā dūres.

(R, Blaumanis.)

Ķencim bija tik plāns deguns, ka. ja uguni turēja otrā puse, tad spīdēja

gaisma cauri.

(Br. Kaudzīši.)

d) 1r d n i ja u n sark a s m s. Dažreiz pretstatījums

izsaka apsmieklu vai nicinājumu. Pirm ā gadījumā to sauc

par i r o n i j u (apsmieklu), otrā — par sarkasm u (nicinājumu).

Piemēri:

Ironija: Vecais tēvs ar apini

Viens otram labu dara:

Tēvs dur mietu apipam —

Apins tēvu dancināja. (L. d.)

Teic Budzītis: ,.lai grāmatniecība plauktu

Un lai bez tam par gaismas vīru mani sauktu,

Es grāmatveikalā vai katru nedēļu

Par trijām kapeikām sev pērku — pastmarku.“

(Ed. Treumanis.)

Sarkasms: Griežat ceļu, griežat ceļu!

Liela kunga dēli brauc:

T r im k ā j ām k u meliņ š,

Viena sliece kamanām.

(L. d.)

Bagāts vii.iš, bet mīkstu sirdi:

Dzird par grūtdienīšu raudām,

Tūdaļ kabatā bāž roku,

Izvelk — savu nēzdodzi i; u. (J. Rainis.)

100

e) Paradokss — ārīgi šķietams jēdzienu pretstatījums,

kurā slēpjas kāda dziļdoinība. Te pretstatījums saista

lasītāja uzmanību ar savu neparasto jēdzienu salīdzinājumu un

liek iedziļināties izteiktās domas saturā. Piemēri:

Sargies no simpātiskā cilvēka — viņš ir tavs kungs.

Labākais līdzeklis sevi slēpt ir — runāt to, ko domā.

Mūžīgās patiesības ir pārāk lielas mums, tāpēc izgudrojam sev vienas

dienas patiesības.

(R. Šterns.)

f) Kalam burs (vārdu rotaļa) ir asprātīgs izteiciens, kas

rodas, mazliet pārgrozot kādu vārdu vai vārdu kārtību. Vairākus

kalambūrus sastopam J. Raiņa lugā „Pusideālists“.

Piemēri:

A 11 d ē I s:

Pag, paga — tu Jaunuta, Landvīle

Un Zieduška, P ra s u n a , Pra s u u ā t a.

Jēcis:

Ka, saimniek, par suni pārsunāta?

Vai: Žanis:

Es vizītē — diplomu ieguvu —

A n d ē 1s:

Būt’ v ī z ī t ē s nācis — tad iegūtu —

īsts tautiet’s nu — ieguva tavu brūti.

g) C h i a s m s (krustojums) ir izteiciens kurā sinunetriski

atkārtojas kādu jēdzienu pretstati, pie kam izteiciena

otrā puse, salīdzinot ar pirmo, ir apgriezta otrādi šādā kārtībā:

a = b, b = a (griekiskais nasaukums cēlies no burta ,,chi‘\

kas atgādina krustu).

Es leišu tautas, leišu tauta mana.

Vai es nemīlu puķes?

Ak, kā es tās mīlu!

B e t ne es priekš rozē m,

Ne rozes priekš manis.

(J. Poruks.)

(J. Rainis.)

5, Teikumu figūras. Rakstnieki savos apcerējumos

visbiežāk vēsta par sevi vai apkārtējām lietām, bet ne ikreizes

to izsaka vēstošos teikumos. Lai sasniegtu spilgtāku

tēlojumu, tie lieto izsaukumus, kur nekādu izsaukumu nav,

jautā, kur nemaz atbildi negaida, pagājušus notikumus tēlo ta

101

gadnē, uzrunā kādu priekšmetu, ar kuru nemaz nedomā sarunāties.

vai arī izlaiž, noklusē vārdus un neizrunā teikumus līdz

galam. Ja kāds notikums attēlots steigā, tad rodas tikai vārdu

virkne bez parastām saitēm starp vārdiem, un otrādi: ja notikums

plūst rāmā gaitā, tad starp vārdiem rodas nevajadzīgas

saites, un teikuma ritums kļūst rāmāks. Tā rodas šādas teikumu

figūras:

a) 1z s a u k u m s — vēstījums izsaukuma teikumos:

Bet nē! Vēl viena rota ir man, —

Tā — mana dvēseles dzeja! (Ed. Treumanis.)

Mans Dievs, mana laime,

I . Mana dvēsele... tu !...

Bez tevis man

Dzīvības nebūtu! (A. Ķēniņš.)

b) V a i c ā j u m s — vēstījums jautājuma teikumos:

Vai tev ir tik daudz asaru,

Ka vari dzejnieks būt?

Un tik daudz sāpju, sirdsēstu,

Ka krūtis elpo g rū t?

(J. Portiks.)

Vai atmini vēl viņus laikus.

Kad tev viens vienīgs plaucis zars.

Kas, pārkāries pār augsto žogu,

Jau bija vesels pavasars? (Aspazija.)

c) Uzruna — vēstījums, kur uzruna lietota bez uzrunas

nolūka:

Atbalss nemirst, Gauja, tavās gravās. (Plūdonis.)

Es tevi mīlu, tevi vienu,

Tu, zaļo druvu, sudrabdaiņu tauta.

Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.

(J. Sudrabkaļus.)

(J. Rainis.)

d) Laiku m a i ņ a. Lai pagājušus notikumus dzīvāk attēlotu,

bieži pagātnes vietā lieto tagadni (dažreiz ari nākotni).

Tādu laiku maiņu redzam Ausekļa balādē „Beverīnas

dziedoni s“, kura iesākas pagātnē, tad pāriet uz nākotnes

formu, tālāk — uz tagadni un nobeidzas atkal pagātnē:

Beverīnas staltā pilī

Tāluvaldis valdīja,

Viņa slava tālu, tālu

Visā zemē izpaudās.

102

Igaunīši, bālelīši

Naidu cēla Latvijā:

Viņa pilij virsū mācās,

Skaudras bultas šaudīja.

Kara vētra, kara vētra pili gāzis gruveklos!

Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem!

Ai, ai, aijajā! galvas skaldīs varoņiem!

Augstu, augstu, vaļā logā — vaļā logā

Vaidelotis parādās — parādās.

Sirmiem matiem, baltu bārdu — baltu bārdu,

Vaidu kokles rociņā — rociņā

Strinkšēja kokles, dziedāja vecais,

Igauņiem vāles no rokām šļuka u. t. t.

e) l: 1i p s e (izlaidums) ir vārdu izlaidums vai noklusējums.

To lieto, kad tēlojams uzbudinājums vai darbības straujums.

Piem.:

Ks stāvu pie drupu kaudzes ...

Un drupām līdzinos pats . . .

Tas b ija ... b ija ... Un nu vairs nav... nekā vairs nav...

Trīs vārdi iznīcināja visu... (Antons.)

XIII. Daiļskanība un ritms.

1. Daiļskaniba. Lai valodas skaņas pašas par sevi būtu

tēlošanas līdzekļi, tām jābūt daiļām. Tas panākams, a) novēršot

skaņu v i e n m u ļī b u, b) lietojot onomatopoētis

k u s vārdus, kas attēlo dažādus trokšņus un skanas dabā

un c) atkārtojot dažas skaņas izmeklētā kārtībā.

a) Skaņu vien m u ļ ī b a novērsta jau lielā mērā ar

to, ka katrā valodā patskaņi 1111 līdzskaņi mainās viens ar

otru un vārdos reti kad sastopami vairāki patskaņi vai līdzskaņi

blakus. Daiļskaniba būtu vispilnīgākā, ja katram patskanim

sekotu līdzskanis. Tas tomēr nav sasniegts nevienā valodā,

un latviešu valodā daudz tādu vārdu, kur blakus stāv vairāki

līdzskaņi, kas padara vārdu nedaiļskanīgu un neveikli izrunājamu

; piem.: kūtrs, katrs, krekls. gudrs,

stiprs u. tml. Ja šos vārdus ņem citos locījumos, kur atkrīt

skaņa ,,s“, tad tie skan jau labāk. Dzejnieki ar labu skaņu

izjūtu parasti cenšas šādu nedaiļskanibu (k o k o f o n i j u) novērst.

Piemēri, kur tā nav novērsta:

Feba četrjūgs varenais. (Ed. Virza.)

Daudz skanīgs un dunošs kā jūra Šellijs smej.

Un dvēsele kā zvīlošs dima n t g r auds.

(J. Akurāters.)

(J. Sudrabkalns.)

Arī patskaņi, blakus atkārtojoties, bojā daiļskanību. Lai

to novērstu, dažreiz apostrofē vārdus sākumā vai beigās.

Piemēram:

Kuršu ’guni, kuršu ’guni! (J. Rainis.)

Nu visa pasa u 1’ apbrīno.

(Plūdonis.)

Daiļskanību bojā ari blakus atkārtotas vienādi skanošas

vārdu saknes vai vienādas vārdu galotnes. Piem.:

Darbīgi darba ļaudis darbojas cītīgi savās darbnīcās.

(A. Bračs.)

A. Vēbera raksts „Kādi vārdi Vārdam“ vārdu pa vārdam

skan šādi...

(Dr. P. Zālīte.)

104

Dažreiz, tēlojot maigu saturu, dzejnieki cenšas izvairīties

no skarbām skaņām, piem., no ,,r‘\ Tā rodas tā sauktās 1i p o-

g r a m m a s, t. i. dzejoļi, kuros trūkst kādas skaņas. Tādu piemēru

rāda J. Alunāna dzejolis „Līgas svētki“ : tanī nav skaņas

,,r‘\bet toties jo bieži atkārtojas mīkstā skaņa „1“ :

Luk, kā deg pa augšu liesmas!

Līksma dzīvo Līgas saime.

Laipna mielo viņus laime;

Lejās, kalnos atskan dziesmas!

Lieli, mazi klaigā, saukā,

Laužas, lēkā, līgo laukā

Līdz pat saulei lecot kalnos.

b) 0 n o m a p o ē t i s k i v ā r d i ir pakaļdarījums dažādiem

trokšņiem un skaņām. Valodas attīstības pirmsākumā

cilvēks mācījās savus vārdus izrunāt, atdarinot dabas skaņas.

Tagad šī parādība valodā mazāk sastopama, tomēr daudzi

vārdi arī vēl tagad atgādina dabas skaņas un trokšņus. Piem.:

Un dzirdu — durvis lēni č ī k s t.

Un pastaliņas pa grīdu švīkst.

T ik pa taku!

BI a k u b 1a k u

Ž v i k u ž v a k u!

ž v i k u žvaku!

Un ripu ripām rit aiz rata r a t s.

(K. Skalbe.)

(Plūdonis.)

Kaķītim bija dzirnavas. Viņas gāja dien’ un nakti: m u r r a, m u r r a,

fflltrr...

Nakti melnais jātnieks cēla viņu savā kumeļā, un tad gāja caur

mežiem — dipada d a p, dipada dap. — — (K. Skalbe.)

c) A l i iterācija un aso nance. Vienādu skaņu

(burtu) atkārtojumu vārdu sākumā sauc par a l i iterāciju

(burtu vienādība, no „litera“ = burts). Piem.:

Liptin lipa liepu lapa.

Riti, riti, rīta rasa.

Gludu, gludu galvu glaudu.

Vītin viju vainadziņu. (L. d.)

Ja vārdos atkārtojas vienādi patskaņi, tad tādu daiļskanlbas

veidu sauc par asonanci. P iem .:

Kā Daugava vaida un bangas kā krāc,

Kā Staburags asaras rauda. (Auseklis.)

105

Un baigi klaigā izbaidetās kaijas.

Mazā Alma rasā bradā

Basām kājām krastmalā.

(Zeltmatis.)

Audz augumā, Laura, šmauga.

Līdz līgšu es līgaviiju. (J. Grīns.)

(Plūdonis.)

d) A n o m i n ā c i j a ir divu blakus stāvošu vārdu saskaņojums.

Piem .:

Kad vakars lēns ar klusu dus u

Uz mieru gurdo dabu sveic;

Pie debess zvaigznes skaistās laistās

Un mīklā tērptas teikas teic. (Fr. Plostnieks.)

2. Ritms. Vārdiem kā skaņām vien nevar būt plašas

nozīmes. Toties ritmā tiem ir liela nozīme. Ritms ir

laika ziņā vienādi ilgstošu parādību pareizs

atkārto j um s.

Ritmu cilvēkam devusi pati daba, piem., vienmērīgi viļņu

atsitieni pret krastu; cilvēks arī pats sevī novēro ritmu: sirds

pukstienos, soļos u. t. t. Jau pašā kultūras attīstības sākumā

cilvēki pazīst ritmu un atrod tanī patiku: ritmiski darbodamies,

cilvēks izlieto savu enerģiju visizdevīgāk. Ar to arī izskaidrojama

cilvēka pastāvīgā tieksme ieturēt savā darbībā ritma

kārtību. Tāpat pirmatnējais cilvēks atrada ritmu arī valodā,

un to viņam palīdzēja darbs.

Darba iespaids dziesmu ritmā jo labi redzams

latviešu malēju dziesmās. Viņu sērajā vienmuļībā izskan

dzirnu vienmulīgais troksnis un darba smagums. Kulšanas

dziesmās jau lielāka ritma dažādība: tās kopus, vairāku

darbinieku dziedātas.

Ritmiskā valoda sākumā bijusi dziedama valoda (kā mūsu

daiņas), un tāpēc valodas ritmam ir ciešs sakars ar darba

ritmu. Darbā ritms nokārto cilvēka kustības. Tāpat ritms nokārto

valodu arī dzejā, saistot vārdu pie vārda tā, lai pareizā

kārtībā sekotu valodas elementi ar vienādu balsienu skaitu

Piem., neritmiska būtu šāda frāze:

106

D ivi

sacīja, \ tā i esot ļ mana. I

Turpreti ritmiski, t. i. 'laika ziņā vienādi ilgos jeb garos

elementos sakārtota, ši pati frāze skan:

D ivi teica, tā ir ļ mana. ļ

Ritmā sakārtota valoda atstāj uz klausītāju lielāku

iespaidu. Tāpēc senajā Grieķijā tiesu spriedumi un pareģu

pravietojumi sludināti ritmiskā valodā. Senatnē domāja ari, ka

par dievu un varoņu darbiem nevar stāstīt parastā valodā,

tos „apdziedāja“ ritmā saliktos vārdos. Arī latviešu burvības

vārdiem lielā mērā piemīt ritms. Piem.:

Šam dari, Č am dari, 1 Kodari, 1 Todari, ' nosprāgsti, pakojies, i novārgsti,

! drips! I

Kas tur kūp,

P irte kfip, ! pirte kūp.

1 kas tur k ūp ? ļ

Kas tur peras, 1 kas tur peras?

Kungs peras, kungs peras. |

(Kungu un tiesas vārdi.)

Pēc ritma izšķir saistītu un n e s a i s 11 t u jeb prozaisku“

valodu. Par saistītu sauc v al o d u t a d, j a

vārdi salikti ritma k ā r t ī b ā. Nesaistītā valodā

ritms nav pilnīgi ievērots, tomēr gluži bez ritma valoda gandrīz

nekad nav. Ritms mūsu apziņu saista pie tēlojamās lietas

tāpat, kā mūzikas takts gājēja soļus.

3. Pantmērs. Mūzikā ritmu sauc par takti, bet dzejā —

par pantmēru. Ritmiskā valoda sadalāma elementos, kas

sastāv 110 vienādu balsienu skaita. Šos vienādos un atkārtojamos

elementus sauc par p ē d ā m. Pēdas sastāda saistītās jeb

dzejotās valodas rindas, kuras sauc par pantiem. Tā kā pēdas

var izrunāt pēc pareizas takts, tad pēc pēdu skaita it kā mērī

pantus, no kā arī radies nosaukums „pantmērs“.

Izšķir trijādus pantmērus: metrisko, tonisko un

s i 11 a b i s k o.

a) Metriskais pantmērs dibināts uz garu un

īsu balsienu atkārtojumu pēdās; tas atrodams seno grieķu un

romiešu valodā. (Garās pēdas apzīmē ar strīpiņu, īsās ar lociņu,

un vienu pēdu atdala no otras ar stāvu strīpiņu). Piem.:

Seni le gntt ur fre ’ g e r it.1 (Horācijs.)

107

b) T o n i s k a i s pantmērs dibināts uz u z s v ē r-

t i e m (akcentētiem) un neuzsvērtie m jeb smagiem

un viegliem balsieniem. Toniskais pantmērs piemērots

slavu un ģermāņu valodām, kur balsieni atšķiras viens

no otra nevis pēc garuma, bet uzsvēruma. Uzsvērtos balsienus

apzīmē ar akcentu (’)• Piem.:

c) S i 11 a b i s k a i s pant m ē r s dibināts uz vienādi

gariem un vienādi uzsvērtiem balsieniem;

par pēdu pieneni katru balsienu, un tāpēc sillabiskas dzejas

izšķir tikai pēc balsienu skaita dzejas rindās. Sillabiskais

pantmērs piemērots romāņu tautām (frančiem, itāļiem u. c.)t

kas patskaņus izrunā apm. ar vienādu garumu un uzsvaru.

Piem. (8-pēdu jeb 8-balsienu ritida):

Metriskaja pantmērā pēdas ir Šādas:

a) D i v b a 1s i e n ti pēdas.

b) Trlsbalsienu p e d a s.

108

c) Cetrbalsienu pēdas.

Tā kā metriskais pantmērs dibināts uz sariem un īsiem balsieniem, tad

metriskās pēdas var apzīmēt arī ar nošu palīdzību. Piem.:

4. Latviešu valodas pantmērs, pēc doc. K. Strauberga

domām stāv tuvāk metriskai nekā toniskai sistēmai: arī latviešu

valodā balsienu izšķirība pastāv vairāk garumā nekā

uzsvarā. Tāpēc arī pēdu apzīmēšanai var lietot metriskās zīmes

(strīpiņu un lociņu). Latviešu valodā visbiežāk sastopamās

pēdas ir sekošās:

1. Trochajs (kritējs). To lietojot, dzejas valoda kā

līgot līgojas. Daiņas un vieglākie dzejas gabali pa lielākai daļai

uzrakstīti trochajos. Piem.:

2. Jambs (lēcējs). To lieto, kad izteicama kāda.enerģiska

doma, vai kāda tēlojamā glezna saceļ stipras emocijas,

straujumu:

\ •

3. Daktils (pirksts). To lieto maigās, ilgu pilnās, sērās

liriskās dzejās. (Nosaukums cēlies no tā, ka pirkstam pirmais

kauliņš garāks par diviem pārējiem, tāpat kā balsieni šinī pēdā).

4. A n a p e s t s (u z 1ē c ē j s) mūsu dzejā lietots ļoti reti;

pa lielākai daļai to lieto kopā ar citām pēdām. Vislabāk tas

attēlo iekšķīgu nemieru, mokas un sāpes:

5. Amfibrachs (vajkajis). Ta balsieni, krizdami un

celdamies, liek valodai mierīgi tecēt. Tāpēc to visvairāk lieto

110

episkos tēlojumos,

steigas:

kur visu medz sacīt apdomīgi un bez

Muzikālais iespaids 110 katras pēdas var būt savāds, un

tāpēc arī pēdu ēmocio n ā lais raksturs ir dažāds.

Izšķir k ā p j o š ā s un krītošās pēdas. Pie pirmajām

pieder jambs un anapests. Šīs pēdas izrunājot, balss ceļas

pēdas beigās, kas piešķir tām strauju un enerģisku nokrāsu.

Turpretī krītošās pēdās — trochajā un daktilā — pēdas beigās

balss krīt; tā šīs pēdas iegūst maigu, dažreiz sērīgu noskanu.

Bet amfibrachā balss ir ceļas, ir krīt, kāpēc tam piemīt

mierīga nokrāsa.

Bet šīs pēdas nav vienīgās; to redzam pie daudzu dzejoļu

analizēs. Tā, piem., Aspāzijas trochajos rakstītais dzejolis

Mēs redzam, ka triju pēdējo beigu rindu pēdas izrunā kā

īsus balsienus, bet pirmās rindas divās pirmajās pēdās un pēdējās

rindas pirmajā pēdā abi balsieni ir gari.

No šī piemēra redzam, ka arī latviešu valodā sastopamas

pēdas ar vienādi smagiem balsieniem. Lietojot citreizējos

grieķu nosaukumus, varam sacīt, ka latviešu valodā sastopams

arī spondejs, pirichijs u. c. Mūsu daiņās sastopams blakus parastajam

trochajam un daktilam vēl sponde j s (vienādīgais),

pirichijs (dejotājs), dubultpirichijs, p a i o n i (lēkātā

ji) u. c. Piemēri:

111

Daktils und spondejs:

Daktils, dipirichijs, spondejs, trochajs:

U u u U ___ W W v / _ --

Guli, guli, | saulīte, i ābelu ! dārzā I

KJ y j O _VJ u — u

Pilnas tavas | actiņas | ābelu I ziedu. |

Daktils, spondejs, pirmais paions, trochajs:

__ w __ \J u -KJ U - u

Putniņš ļ dziedāja ! olnīcas i galā, ļ —

__ w u l ; __ u __ w u — U

Ne tas bija I putniņš, ļ ne zvirbuļlītis. |

5. Ritma pārvērtība. Nereti viena pēda pārvēršas otrā,

izkrītot vai pavairojoties kādam balsienam.

a) Ja trochaja pēdā viena viegla balsiena vietā ņem

divus vieglus, tad iznāk d a k t i 1is k a pēda. Piem.:

b) Ja j atnba vieglā balsiena vietā ņem divus vieglus,

tad iznāk anapēsta pēda. Piem.:

c) Ja daktiļa pēdā izkrīt viens vieglais balsiens, tad

iznāk trochajs. Piem.:

d) Ja a n a p e s t a pēdā izkrīt viens vieglais balsiens, tad

iznāk j a m b s. Piem.:

Ja šāda ritma maiņa psīcholoģiski pamatota, t. i. ja vajadzīgs

izteiksmi paātrināt vai palēnināt, tad tā pielaižama. Bet

ja dzejnieki dara to bez vajadzības, tad tas ir tikai pareiza

ritma bojājums.

112

6. Pantmērs kā izteiksmes līdzeklis. Katram saturam

nevar noderēt viens un tas pats pantmērs. Brašam saturam

piemērotas kāpjošās pēdas (jambs, • anapests) turpretī

sērīgu noskaņu attēlojumam noder krītošās pēdas (trochajs,

daktils). Kā pantmērs maināms atkarībā no satura, to visai

zīmīgi izteicis V. Dambergs savā dzejā ,,Maestro“:

Es, ritmi, atnāku pie jums jau kā maestro,

Jūs meklēt, valdīt ir mans dzīves uzdevums,

Un visur mēģinu es būt uz pēdām jums.

Un dzejas pantmēros jūs tvert kā drošos sprostos,

Lai ļaužu dvēs’lēs jūs arvien 110 jauna mostos.

Lai dzejā pukstētu jūs tā, kā miesās sirds,

Kā mežā šalkas trīs, kā kalnos strautiņš irdz,

Lai kaisli viļņotu kā ziemas aukās borējs!

Man paklausīgs ir jambs, man kausa arī horēis.

Jūs, smagie daktiļi, tu arī, anapest.

Jūs visus saprotu es stingrās rindās vest.

Kad skumja dvēsele, j a m b s klusi dzied

Man noguris par viņas dziļām sērām;

Bet vai tu saproti, vai, dvēs’le, vied,

Šīs skumjas dziļas ir lidz kādam mēram?

Cik dziļi slēpts ir viņu pirmavots.

No kādām pirīnbūtības klintīm šķeļas

To plūdums straujš un asarots

Un vispasauli pārplūdinot veļas?

No viņām piepildās ik kura sirds,

Un līdz ko ieskanas sērs ritums dzejās.

Jau daudziem skatieni no as’rām mirdz.

Un daudziem pāri jau 110 skropstām lejas.

Tā klausa mani jambs. Bet, lūk, kur rindās vingri

Nāk smagie trochaji tik nopietni un stingri.

Cik gaitā ritmiskā tiem svinīguma daudz!

Kā bēru gājiens tie uz priekšu lēni trauc.

Lūk, caur vispasaules milzu klaju

Sēru gājiens velkas tumšs un garš.

Raudu pilns skan drūmo spēlētāju

Sopēna tik sērais maršs.

Manas dvēseles šis bēru gājiens

Lauztās cerības un laimi ved;

Saules pilns reiz bija laimes mājiens,

Tagad cerības sirds bed.

Bezgalīgu sēru pilns un raudu,

It kā elsodams skan sēru maršs

Klajumā, kur ziemel’s svelpj un gaudo,

Gājiens velkas drūms un garš.

Iet lēni trochaji, jau tumsā pazūd viņi.

Bet, palūk, zvārguļi un jautri pulkstentiņi

Sāk skanēt sudrabā; šķiet, zeme apkārt dim

No soļu sitieniem, kas reizē skan pa trim.

Tur, liekas, jautrība, tur, liekas, intresanti...

Ak, noreibuši tie nāk trīspēdlgic panti!

No saviem biedriem, lūk, zem padusēm pusnests

Nāk skaļi trokšņodams un kliegdams anapests.

Ja arvien tikai būtu no bēdām

Mūsu liktenis rnocošs un slikts,

Būtu uzkāries tūdaļ uz pēdām

Es, bez šaubām, kā likts!

Bet par laimi, kad skumjas ar bēdām

Sāk kā peles man dvēseli krimst,

Es pie biķera ķeros uz pēdām,

Un man apzina dzimst,

Ka es nelaimēm visām un bēdām

Varu teikt, lai uz elli tās brauc,

Varu smieties un dejot uz pēdām,

Ka lai papēži klaudz!

Un tur ar d a k t i ļ i e ni iet soli naigi-čaklā

Kāds amfibrachs it jautrs un klaigā pilnā kaklā.

Lai dziesmās mums jautrība skan

Kā trokšņojošs viln’s,

Tik jauki un labi ir man,

Es reibuma pilns!

Ak, skumjas un bēdas ir nieks,

Kam vesela sirds;

Vīns pildītos kausos un prieks

Mums starodams mirdz!

Biedri, ak, tālabad dziedāsim skaļi,

Kamēr aug vīnogu ķekari zaļi!

Jautri un trokšņaini dziesmas mums līs,

Kājas lēks dejojot: viens, divi, trīs.

Lai likten’s nāk draudēdams man,

Kā trokšņojošs viln’s,

Vēl jautrāki dziesmas tad skan,

Es reibuma pilns!

K. Dziļleja, Poētika.

114

Un jaunavu lūpas tad jūt,

Cik karstņa man sirds.

Vai pasaulē skumjām vērts būt,

Kur saule mums mirdz?

Biedri, ak, tālabad dziedāsim dziesmas.

Kamēr deg mūsos vēl dzīvības liesmas;

Sarkanās strūklās vīns kausodams līs,

Kājas lēks dejojot: viens, divi, trīs.

Un aiziet arī tie. Tā manas dvēs’les sejas

Prot uztvert pantmēru un manu pantu slejas.

7. Ritms nesaistītā valodā. Dzejnieks cenšas arī nesaistītu

valodu darīt daiļskanīgu, jo daiļskanīgā valodā rakstīts

dzejas darbs ciešāk saista lasītāja uzmanību pie satura.

Skatoties pēc ritma īpašībām, nesaistīta valoda var būt

norauta un periodiska.

a) Norauta valoda sastāv gandrīz vienīgi no īsiem

virsteikumiem; un ja kādreiz sastopami arī palīgteikumi, tad

tie ir ļoti īsi. Pie norautas valodas pieder arī tā saucamās

vārdu virknes un vārdu vītnes.

Par vārdu virknēm sauc savilktus teikumus, starp

kuriem nav biedrotāju. Turpreti par vārdu vītnēm

sauc tādus savilktus teikumus, kuros starp‘vairākiem vienādiem

teikuma locekļiem atkārtojas viens un tas pats biedrotājs.

Vārdu virknes lieto, kad tēlo darbības vai priekšmetu

dažādību un steigu. Turpreti vārdu vītnes lieto, kad grib

bez steigas tēlot kādu parādību. Piemēri:

Vārdu virkne:

Visi Oliņu mājas ļaudis bija uz kājām, rīkodamies vairāk nekā uz

kādām godībām un skraidīdami ātrāk nekā pie uguns dzēšanas: tur tika

kauts, vārīts, cepts, kapāts, skaldīts — tīri kā kādā muižas saimniecībā.

(Br. Kaudzītes.)

Vārdu vītne:

Mēs ilgi sēdām manā klētiņā un runājam par saimniekiem un darbiem,

un par ļaudīm, un par vasaru.

(J. Akurāters.)

b) Periodiska valoda nav nepārtraukti tekoša, kā

vārdu virknes un vītnes, bet sadalās ritmiskās daļās, kas

gan nav tik pareizas un noteiktas kā dzejotās valodas pant-

115

pēdas, tomēr katra no tām ir pilnīgi noslēgta. Noslēgtas

ritma daļas nesaistītā valodā sauc par periodiem.

Periods ir salikts teikums, kas sastāv no p a c ē-

! u in a un nolaiduma. Par pacēlumu sauc perioda pirmo

daļu, jo to lasot, vienmēr vairāk paceļ balsi. Par nolaidumu

sauc perioda otro daļu, to izrunājot, balsi pamazām nolaiž.

Periodu lasot, starp balss pacēlumu un nolaidumu rodas balss

pārmaina („cēzūra“ ; to apzīmē ar II). Perioda pacēlums un

nolaidums sastāda vienu ritma vilni.

Ņemsim kādu periodu, sadalīsim to mazākās daļās un apzīmēsim

visu perioda ritma vilni:

Nevis aiz kaislības (1), nevis nezinādams (2). ko dara (3), — | ne,

aiz tīrības principa dažs labs metas netīrajā cilvēku dzīves peļķē (4), lai

to skalotu un tīrītu (5).

(J. Poruks.)

Apzīmējot katru teikumu ka visa ritma viļņa daļu (1—5) ar

paceltu vai nolaistu iīniju, iznāk ritma viļņa zīmējums attēlotā

veidā.

XIV. Dzejas rindas.

1. Dzejas rindas. Ritmiski sakopota valoda sadalās apmēram

vienāda garuma ritma viļņos. Rakstot dzeju, parasts

katru šādu jaunu vilni iesākt ar jaunu r indu (strofu). Nereti

ar ritma viļņiem sakrīt teikuma sākums un beigas. Tā ari

radies saistītas jeb ritmiskas valodas sadalījums dzejas rindās.

Dažreiz rindu beigas pilnīgi sakrīt ar teikumu beigām.

Piemēram:

Izdziest mana uguntiņa,

Nomirst mana māmulīte.

Ciemā teku uguntiņas,

Kur tecēšu māmulītes?

(L. d.)

Visbiežāk tomēr teikums stiepjas pa vairākām rindām.

Piemēram:

Kā svēti sargi

Stāv gar laukmalām

Koki vientulīgi,

Galvām atsegtām. (K. Skalbe.)

Ir arī pretēji gadījumi, kur vienā rindā ietilpst vairāki teikumi.

Piemēram:

Viss māņi vien. Pilns putekļu guļ parks.

Un pili apmaldos es viens kā silā. (J. Jaunsudrabiņš.)

Garu rindu izrunājot, vidū parasti vajadzīgs pārtraukums —

cēzūra (to apzīmē divām strīpiņām II). Piemēram:

Slava no dieviem nu lemta ļ j uz nākotni dzimumam tavam.

Tādēļ, ka dzemdēja tevi tik raženu Pēnelopēja.

(„Odiseja“, Mīlenbacha tulk.)

īsās rindās, tāpat kā īsās pēdās, izpaužas izteiksmes vieglums

un straujums, bet garās rindās, tāpat kā garās pēdās,

vēstījums plūst rāmā gaitā.

2. Rindu garums atkarīgs no pēdu skaita katrā

rindā.

117

Izšķir šādas rindas jeb metrus (metrs — mets):

1) Vienpēdu rinda (monometrs):

Viss nams j

Jau dus |

It rāms |

Un kluss.

2) D i v p ē d u rinda (dimetrs):

(Plūdonis.)

Mellā ļ auka

Šausmu laukā

Krusu kraukā. , (Plūdonis.)

3) T r ī s p ē d u rinda (trimetrs):

Saule mūsu māte,

Sāpes mūsu aukle. (J. Rainis.)

4)Cetrpēdu r i n d a (tetrametrs):

Saulīt’ tecei’ tecēdama. (T. dz.)

5) P i e c p ē d u rinda (pentametrs):

Kā gulb ji bal ti padebe'ši iet.

Tiem vē lētos es tā lu lī dzi skriet. (Bd. Veidenbaums.)

()) Se š p ē d u rinda (heksamctrs):

Vai at minies vēl, draugs, kad sa cēlās pret mums ,

No viļsiem iellu stū riem nā vīgs saišutums? (Ed. Virza.)

Heksametros uzrakstīti grieķu dziedājumi ,,Iliade“ un

„Odiseja“.

Atnāca i ceturtā ļ dienā, |ļ un viss bija galīgi ļ pabeigts;

Piektajā Kalipsas ! nimfa no ļ salas to atlaida projām,

Tērpusi smaršotās , drēbēs, ļ| nomazgājusi to ļ pati.

(„Odiseja“, Mīlenbacha tulk.)

Var sastapt, gan reti, arī scptiņpēdu un astoņpēdu rindas.

Daudzpēdu rindas sauc par p o 1i m e t r i e m.

Latvju daiņu rindu pantmēram ir sava īpatnība:

trochajiskās dziesmās nav jāskaita pēdas pa vienai, bet p a

divām kopā. Tādu kārtību sauc par d i v p ē d u likumu.

Kur beidzas divpēda, tur beidzas arī vārds, kāpēc cēzūra nekad

nesadala vārdu starp divām divpēdām. Divpēdu likums

mūsu dainās loti stingri ievērots, tā kā pat izņēmumi nav sastopami.

Piem.:

118

Ej, sauļlite, | drīz pie I Dieva, ļ

Dod man | svētu ļ! vakariņu.

Divpēdu likums ievērots arī tādās dziesmās,

mainās, piem., daktils ar trochaju. Piem.:

Audz, mago|niņa, ;i aiz dadžu ļ krūma,

Lai tevi | nepūta | ziemeļa | vēji.

kur ritmi

Rindas ikreizes nebeidzas ar veselām pēdām. Dažreiz

paliek pāri viegls balsiens — pēdas daļa. Piem.:

Vai palzīsti ! tu mūļsu llļču salļdo sienu

Gar Gauļju, Dauļgavu | un Ogires lēzlnām ma'lām?

(K. Jēkabsons.)

Trochaju un daktilu rindās nereti arī beigās atrodas viens

smags balsiens. Tas tomēr nav pārpalikusi pēdas dala, bet

pēdas saīsinājums — nocirsta pēda. Piem.:

Sarkanļbaltais I karoļdziņš

Uz sarkana plivināja. (.1. Rainis).

3. Atskaņas. Līdz ar pantmēru dzejas valodā lieto arī atskanas.

Par atskaņām sauc vienādi skanošas rindu

beigas, sākot ar pēdējo uzsvērto balsienu.

Atskaņas var būt trijādas: 1) vienbalsiena jeb vīrišķas, 2) divbalsienu

jeb sievišķas un 3) trīsbalsienu jeb daktiliskas. Ja

dzejā lietotas vienīgi vienbalsiena atskanas, tad tā iegūst straujumu,

enerģisku nokrāsu. Turpretim divbalsienu atskanas piešķir

dzejai maigumu. Visbiežāk lieto vienbalsiena un divbalsienu

atskanas kopā. Daktiliskas atskanas sastopamas retāk.

Piemēri:

1) Vienbalsiena (vīrišķas) atskaņas:

Viss krīt, kas šķir, kas spiež un d r a u d, — —

Cik tāli acis redzēt jaud:

Viens vienīgs līdzens ūdens lauks,

Kā milzīgs piepildīts dzīves trauks. (J. Rainis.)

2) Divbalsienu (sievišķas) atskaņas:

Mans tētiņ, tu sirmais a u k 1J t’s —

Skrej projām kā jauns krauklī t’s.

(Aspāzija.)

119

3) Trīsbalsienu (d a k t i 1i s k a s) atskaņas:

Skrien vēlās bezdelīgas,

No salnas bīdamās,

Pār bāliem stiebru laukiem

Kā sapni tīdamās. (Sudraba Edžus.)

4)Četrbalsienu (paioniskas) atskaņas:

Es neprasu, ko nesis rīts —

Ko bēdāt vakariņa?

Es karājos kā kukainīt’s

Pie ziedu pakariņa. (Aspazija.)

Atskaņām ir svarīga stilistiska nozīme: tās vērš lasītāja

vai klausītāja uzmanību uz atskaņotiem vārdiem. Tā atskaņas

it kā norāda ceļu, pa kuru jāseko autora domām. Tas labi

redzams K. Skalbes dzejolī:

Kur zem eglēm kluso taku

Zari klāj ar baiļu ēnu,

Sapnis ved ar roku lēnu

Manu mazu z ē n u.

Šinī piemērā redzams, ka vārds „lēnu1“ radies tikai tāpēc,

ka dzejnieks jau bija izvēlējies „ēnu“ un varbūt paredzējis arī

„zēnu“. Te atskaņotie vārdi it kā prasa viens pēc otra un ātri

rada gleznas un idejas.

Krievu dzejnieks K. D. Baļmonts par atskaņu stilistisko

nozīmi saka tā: „Skaists ir viens kalns, bet kad divas augstas

virsotnes — zināmā tuvumā vai tālumā saistās kopā un paceļas

it kā viena otru atkārtodamas — ne vienmuļīgā vienādībā,

bet draudzīgā radniecībā, — tad skatītāja dvēselē rodas

dziesmu prieks, tur it kā rinda rindai piekļaujas un izaug vesela

dziesma, kurā rindas dažādas, un tomēr vienotas, tāpat kā dažādi

kalni, kopā saistīdamies, rada vienotu kalnu grēdu.“

Ka atskaņas nav dzejnieku mākslīgs un nevajadzīgs izgudrojums,

to pierāda arī daudzās atskaņas tautas dzejā (daiņās,

mīklās, sakāmos vārdos u. c.). Piem.:

Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā.

Ne čabu, ne grabu, labrīt pie loga.

Divi stagari, divi pagari, četri zemes mērotāji,

devlts kara vadon’s.

Divi badās, divi kratās, divi virsū skatās.

120

Meitiņām, lapiņām,

Tām divām rudens nāk.

Raud meitiņa aiziedama,

Čukst lapiņa nobirdama. (L. d.)

Atskaņas tautas valodā jau pazinis arī pirmās latviešu

poētikas autors V iš manis un min kā piemēru parunu:

Kas māk,

Tam nāk.

Salīdzinot ar citu tautu liriku, mūsu dzeja nabadzīga atskaņām.

Tāpēc tautiskajā laikmetā uzstādīts jautājums,

vai latviski maz ieteicams dzejot mākslīgā pantmērā, un Apsīšu

Jēkabs ieteicis labāk turēties pie tautas dziesmu bezatskaņu

rindām. Sākot ar Ausekli, daudzi mūsu dzejnieki (K. Skalbe,

J. Akurāters, J. Poruks, J. Rainis u. c.) raksta arī bez a t-

skaņām („baltās rindas“). Piem.:

Bāli sila pulkstenīši,

Kas zem eglēm klusi sapņo

Kam tik bālas viņu krāsas?

Reti meža dzijā krēslā

Paveras tiem debess bāla.

Ilgodamies uzlasīja

Pulkstenīši debess gaismu. (K. Skalbe.)

Dzeja ar atskaņām, bez šaubām, formas ziņā stādāma

augstāk par dzeju bez atskaņām. Bet ja atskaņas kur lieto,

tad tām jābūt pareizām. Nepareizas atskaņas rodas,

ja atskaņotās vārdu galotnes nav līdzīgas rakstībā (grafiski)

vai izrunā. Rakstībā nepareizas atskaņas ir, piem.: sauc —

daudz, sirds — mirdz. Izrunā nepareizas atskaņas būs,

piem., lika — nīka, jūra — būra. Mūsu dzejas forma

vēl nav sasniegusi īstu pilnību, kāpēc nepareizas atskaņas pat

labāko dzejnieku darbos sastopamas diezgan bieži. Piem.:

Bet kur ir ienaidnieks? Un binoklis strādā,

Un virsnieki aiz upes kalnu rāda. (K. Strāls.)

Vēl pilsētas slavenas dažas citas

No zemes virsus kā noslaucītas. (A. Austriņš.)

Kam to vairs vaļā raka,

Kas postā cieti bērts,

Vai senā skūpstu ak ā

Ir malks kāds neatsvērts? (P. Rozltis.)

121

Vēl biežāk sastop nepareizības daktiliskās (trīsbalsienu)

atskaņās, kur pēc pēdējā uzsvērtā balsiena nav atskaņoti visi

trīs, bet nereti tikai pēdējais balsiens. Piem.:

Viens, snauzdams pusviru plakstiņiem,

Viņš redzēja dievišķas spēles;

No dievu brīnišķiem ēdumiem

Tam saldums nāca uz mēles.

Ak, saldo rēgu burvība,

Ko sargāja piesaule klusa!

Tur ganot meitene dziedāja,

Kā medus balss viņai kusa. (K. Skalbe.)

Lēni debess aizver p 1a k s t i e n u s,

Nededz vairs ar liesmām a p v ā r k š ņ u s.

Bāls, bez liesmu, noslīd z i b e n i s;

Negaiss vētrā elš kā aizsmacis. (Aspāzija.)

No kļūdainām atskaņām iā atšķir tāda atskaņu rotaļa,

kādu lieto, piem., Marģeris Tanks: atskaņās saskan

pirmie balsieni, bet pēdējie dažādi. Piem.:

Tēvi un eņģeļi, sēdošie g o d ī b ā,

Aizsakait Dievmātei žēlīgu vārdu!

Antikrists Pēteris, uzlikts par sodību,

Apcirpt liek cienīgiem bajāriem bārdas.

Pēc Edgara Po izteiciena, atskaņas dzejā ir „zelta

iemaukti“ dzejnieka domai un sajūsmai. Nereti redzams,

ka dzejnieki atskaņu labad lieto rindu beigās vai nu gluži

nevajadzīgus, vai pat sagrozītus vārdus. Piem.:

Lai kā tavas bangas b r i e s,

Ka gaulēt to tvīksi,

Tāds droši tev vaigā skries.

To nepievīksi. (Apsesdēls.)

„Zelta iemauktus“ redzam arī apostrofētos vārdos,

kas saīsināti, lai iznāktu atskaņas. Piem.:

Te prātā krievs, te francūz’s, anglis tāls.

Ik dzīva būtne liekas mīlams b r ā l’s.

Ugunī sirds — dedzi un trīc’!

Stāviet man klāt, — pusnakts un rīts!

(V. Eglītis.)

(K. Štrāls.)

4. Atskaņu kārtība mēdz būt visai dažāda. Raksturīgākie

gadījumi ir šādi:

122

a) Blakus atskaņas — blakus stāvošās rindās.

Piemērs:

Tā valodiņa man iuktin j ū k,

Un visi vārdiņi projām mūk. (Aspazija.)

b) Pamīšus atskaņas (1 un 3, 2 un 4 rindās).

Piemērs:

Tie laiki loti seni, par viņiern teikas pauž:

Bij divas māsas brīvas un kādreiz atkal būs...

Tie laiki loti seni, un likten’s sāpes a u ž

Ap divu māsu sirdīm, kas tomēr brīvas kļūs. (P. Rozitis.)

c) Apkampjošas atskaņas (1 un 4, 2 un 3 rindās).

Piemērs:

Pa vakariem, kad zvaigznes d z i m s t,

Sirds — svētcelniece skaidrā I a u k ā,

Kur tālums puto zaļā zāļu aukā.

Kas mūžu ledus velvēs neno r i m s t.

(J. Jaunsudrabos.)

d) Atkārtotas atskaņas piešķir dzejai formas

vienību.

Piemērs:

Es, draugs, šos smaidus pazīstu:

Kad šalkas skrien pār ezeru,

Tad saulē priecīgs sudrabs mirgo.

Es reiz tās naktī lūkoju,

Kad mēness meta vizumu, —

Ak vai, mans ezers, vai tu s i r g o?

Cik melni ēnu drebuli!

Kā vaigam pārskrien sāpīgi! —

Tad tādi tie, kas saulē mirgo!

(J. Rainis.)

XV. Pants.

1. Pants. Atskaņas, atkārtodam ās dzejoto rindu beigās,

saista rindas dažādās vienībās. Divu vai vairāku

rindu savienojumu noteiktā posmā, kas dzejā

atkārtojas, sauc par pantu.

Skatoties pēc atskaņu atkārtojum a panti var būt dažādi.

Tomēr „jābīī't vism az divām rindām, lai starp tām dziedātu atskaņas,

un tām jābūt ne divām , bet vairākām : trim trijrindā,

četrām četrrindā, astoņām oktāvā, četrpadsm itām sonetā un

daudzām , neskaitāmi daudzām poēm ā.“

(K. D. Baļmonts).

Pēc atskaņoto rindu skaita, pantus iedala šādos veidos:

a) D i s t i c h s — divrindu pants ar atskaņu kārtību a a ~

b b — c c u. t. t.

Nu reizi sevi par cilvēku just,

Viss drūmais troksnis apkārt klust.

s a

Nav vairs ko slēpt, nav vairs ko bēgt,

| b

Var krūtis reiz sev vaļā slēgt.

Tur vēja laukā vientuļš koks

Stav brīvi zarodams stalts un loks. (J. Rainis.) e

b) T e r c I n a — trijrindu pants ar atskaņu kārtību aba —

bcb — cdc — ded u. t. t. Piem .:

Kaut neesmu es dzejā formas frants,

ļ a

Bet teikt bez meliem varu, ka pa laikam

i b

Man iepatīkas stingrs un izkalts-pants.

Kur labāks strauts būs manam jūtu tvaikam

Par tercīnām, kas ir no dižas cilts,

Un sonetrindām izmeklētām, slaikām?

Caur tiem no dzejnieka top radīts tilts

Uz mākslas pili nopietnu un staltu,

• Kur dažs tik karsti grib tikt iekšā vilts. (Ed. Virza.) c

124

c) Kvarta — četrrindu pants ar dažadu atskaņu kartību:

a b a b, a b b a, — a— a u. c. (vai arī bez atskaņām).

Piem ēri:

Tie laiki loti seni, par viņiem teikas pauž:

Bij divas māsas brīvas un kādreiz atkal būs...

Tie laiki ļoti seni, un likten’s sāpes auž

Ap divu māsu sirdīm, kas tomēr brīvas kļūs.

(P. Rozītis.)

Tu zvaigžņu pūlī vizošs medinieks,

Visdaiļāko no daiļā iegūt vēlies.

Tev zelta līksts, tu zelta ilgās cēlies,

Un tavās acīs liesmo saules prieks.

(J. Akurāters.)

Saldā, debešķīgā laime, —

Grūtā brīdī liec mums gādāt,

Ka no jauna atkal varam

Ticēt, mīlēt, ciest un strādāt. (Līgotpu Jēkabs.) ' a

Bij man dziesmu pieci pūri, —

Vēl ar kaudzi vācelīte. —

Kad gribēju, tad dziedāju, ' —

Labas vien lasīdama. (L. d.) —

d) K v i 1 1 1a — piecrindu pants ar atskaņu kārtību a b a a b

u. c. Piem.:

* Nu izpausts top viss še dzejās, a

Ko prāts reiz kaunīgi slēpis.

Tās puķes, kas dzimtenes lejās

Raud rasā un saulē smejas,

Še nomestas vesels klēpis. (Aspāzija.) b

e)Sekstīna — sešpēdu pants ar atskaņu kārtību

a b a b c c u. c. Piem.:

Nāc, jaunība, nāc, sniedz man savu roku!

Nāc, runāsim nu tagad mēs bez gala

Par lielumu, par pārvarēto moku,

, a

Par zaļām pļavām, kas zem sniegiem bāla;

Par visu, kas mums pazuda un gaisa,

Lai smaidot mētras uzvara nu kaisa. (Aspāzija.) c

ļ n

125

f; Septima —• septiņrindu pants ar atskaņu kartību

ababbcc u. c. Piem.:

Nu dusi, dvēsele, nu dusi, izmocītā

Zem zaļiem zariem lido viegla snauda,

Bet mežu gali mostas gavilējot rītā!

Un debesīs plūst jaunās dienas jauda;

Jau krūtīs dziļi aprimusi rauda —

Tā pēdējā. Lai pasaule nu svin c

To mīklu, kuru sirds tik sen jau min. (A. Kurcijs.) c

g) Oktāva — astoņrindu pants ar atskaņu kārtību

abababcc u. c. Šo panta formu visbiežāk lieto garākos dzejojumos

(poēmās).

Piem.:

Nu visai Latvijai ir jāmainās,

Lai nepaliek nekas vairs tāds kā bijis.

i b

Ne kungs, ne saimnieks, nedz ar' strādnieks tas,

! a

Kas vilkās aizkrāsnē, līdz, ieraudzījis

Tur nāvi, novīta. Lai atmostas a

Par brāļiem visi nu, un ja tos vijis

Ir likten’s vienkopus, tad visiem tiem

Būs darbā doties nu kā brīvotiem. (V. Eglītis.) c

h) Nona — deviņrindu pants ar dažādu atskaņu kārtību

(3— 4 atskaņas). Latviešu valodā pavisam reti sastopama.

Piemērs:

Rādi sevi tīru kā zelts,

ļ a

Teic katram taisnību acīs;

Bet — vai nu tu tiksi slavēts vai pelts —

Citi par tevi citu ko sacīs,

! b

To, ko tie dzirdēj’ši no šī un no tā!

Un tā tas paliek, un tu nezini kā,

Bet tu ej, it kā dabūjis brūces,

Tu ej kā mēness aiz mākoņu tūces,

Un tevim pāri aug — leģenda. (A. Brigaders.) c

i) D e c i m a — desmitrindu pants ar dažādu atskaņu kārtību

(4— 5 atskaņas); to lieto episkos tēlojumos. Latviešu

dzejā reti lietota.

Piemērs:

126

Pavasarpilsēta, atmirdzi kvēlā

Aprija tumsā, kad gaišums tavs kveld,

Traucos kā spārnots pusnakti vēlā

Debesīs augsti, kur mākoņi veld;

Brīžiem viss smeldzinās smeldzoņā žēlā,

Izmisums dažubrīd sirpjaini dzeld —

Tad atkal aizdegas straujjūsma cēlā,

Sveicinu kuģus, kas jūrās tev peld —

Pilsēta naksnīgā, aprīļa nemierā irdzošā,

Kaislībās vērsmainā, mūžīgi mirdzošā. (J. Sudrabkaļus.) c

Bez šiem parastiem pantiem, dzeja retāk sastopami arī

garāki, 11—20 rindu panti.

2. īpatnējas pantu formas. Dažādu tautu dzejā vēsturiski

radušās dažas īpatnējas pantu formas ar noteiktu

pantmēru un atskaņu kārtību. Dažas no tām tagad kļuvušas

par vispārlietojamām. Galvenās formas, kas arī latviešu dzejā

sastopamas, ir šādas:

a) heksametra un pentametra savienojums, b) atbalss,

c) ritornele, d) stanss, e) sonets, f) saīsināts sonets, g) sonetu

vaiņags, h) gazele, i) rondele, j) rondo, k) dubultais

rondo, 1) tanka, m) trioleta, n) madrigale, o) akrostichs.

a) Heksametra un p e n t a m etra savienoj

u m s ir īpatnējs divrindu pants. Tāds pants dod iespaidu, it

kā pirmā rindā jūtu pārdzīvojums celtos, bet otrā — iestātos

nomierinājums, kā to Šillers zīmīgi izteicis savā pantā:

Im Hexameter steigt des Springquells flüssige Säule,

In dem Pentameter darauf fällt sie melodisch herab.

Latviešu dzejā heksametra un pentametra savienojumu

lietojis J. Sudrabkalns:

Laikus šos aizmirst kas spēs? Līdz visdziļajām dvēseles dzelmēm

Sniedz viņa liesmainais skats. Kāds tur valdīja miers.

b) Atbalss ir forma, kas nākusi no Francijas. Dzejolis

sastāv no jautājumu rindām, kurām atbildi un atskaņu dod

viens vārds — „atbalss“. Tādu formu latv. dzejā ievedis

J. Rainis:

127

Kur ir tev tava dziļā mīla?

Vīla.

Kur viss, kas bij tev dārgs un svēts?

Tika lēts.

Kur tavi dārzi ar ziedošo daili?

Stāv kaili.

Kur tavi uguns un tērauda dēli?

Nokauti tēli.

c)Ritornele ir itāliešu trijrindu pants (pantmērs un

pēdu skaits nav noteikts), kurā atskaņotas pirmā un trešā

rinda (a— a). Ritom eli mūsu dzejā ienesis J. Rainis; par piemēru

noder viņa dzejolis „Saujiņa ziedu“ :

Svaigs ozola zars!

Tev vienam klājas pušķot varoņkapus;

Tur gul tev līdzīgs mūsu spēks un gars.

d) Stanss ir dzejolis no patstāvīgiem, saturā noslēgtiem

četrrindu pantiņiem jambos vai trochajos (pēdu skaits rindā var

būt dažāds). Tā ir forma, kas nākusi no Italijas un tagad

izplatīta visās zemēs. Arī mūsu dzejā stanss nav retums.

Piem ēram :

Sirds mostas. Aiz loga kāds draudoši čukst.

Kur tumsa no mežiem un gravām ceļas,

Kā kamoli melni pār laukiem veļas,

Vējš koku galotnēs līgo un šņukst.

Uz nāves gultas kvēl saule un dziest,

Un mēness deg bālu sveci,

Uz kapiem ved mirušo veci.

Šodienu, kurai ir apnicis ciest.

„Man žēl tevis, draugs!“ aiz loga kāds teic.

Vai redzi aiz sienas pelēko ēnu,

To sendienu mirušo lietuvēnu,

Vai redzi, kā mēness uz ziemeļiem steidz?

(A. Kurcijs.)

e) Sonets ir dzejolis no divām kvartām un divām tercīnām

(5— 6 pēdu jambos), kas savienotas atskaņām pēc schēmas:

abba — abba — cdc — dcd (vai arī citādi). Diviem

pirmajiem pantiem piemīt mierīga nokrāsa, divi pēdējie pāriet

straujākā tempā. Sonets ir itāliešu forma, kas bijusi pazīstama

jau XIIJ g. s.; bet XIV g. s. Petrarka kā sonetists sa-

128

sniedz augstāko pilnību. Tagad sonetus sastop visu tautu

dzejā. Arī latviešu dzejnieki (J. Akurāters, Ed. Virza,

P. Rozītis, J. Sudrabkaļus, K. Krīīza u. c.) rakstījuši sonetus.

Piemēram:

Tu liec man apstāties un atskatīties,

Cik skaisti skati vēl visapkārt veras,

Kā skumju ceļā zaļas skujas beras

Un bēdas var ar saldiem maldiem mīties.

Tu rādi, draugs, pēc kā vēl dzīvē dzīties,

Kur cerībām un jūtām jāpieķeras,

Kad neziņā jau visas domas sveras

Un visas sāpes sāk kā viena vīties.

Tu liec man just vēl vēsumu kā kvēli,

Kā karstā kaisrnā kausēt ledus slogu

Un nomest melno izmisuma dēli:

Lauj viegli kāpt pār aso dadžu žogu,

Ko tu ap saviem sapņu dārziem cēli,

Un ilgi lūkoties pa laimes logu ...

(K. Krūza.)

f) Saīsināts sonets ir īpatnējs dzejoļa veids, ko

mūsu rakstniecībā nodibinājis J. Rainis. Tas sastāv no viena

četrrindu, viena trijrindu un viena divrindu panta. Parastā

atskaņu kārtība ir šāda: abab— cbc—dd (dažreiz arī citāda).

Piemēram:

Zila debess dienas vidū klājas tāli,

Uz platām vīģu lapām saule silst;

Pa upes lejām kalst vēl siena vāli;

Viss gaiss ar zemes dvašas smaršām pilst.

Tas saldais maigums tavu dvēs’li raisa,

Tai klusas dienas brīnums ir ko bilst,

Sirds kūst un ilgojas no saules gaisa.

Līdz sāpēm pilna dvēs'le aug un lūzt,

Bez gala dailē, jaunā plūsmā plūst.

(J. Rainis.)

g) Sonetu vaiņags ir 15 sonetu savienojums, kur

katrs nākošais sonets iesākas ar iepriekšējā soneta beigu rindu,

bet pēdējais sonets (maģistrāle) ir kā mezgls, kas sasien kopā

129

visu 14 sonetu pirmās rindas. Sonetu vaiņags ir sevišķi grūta

forma, pie tās tikai reti dzejnieki ķeras. Latviski sonetu

vaiņagus rakstījuši P. Bļaus, K. Štrāls un J. Sudrabkalns.

Par piemēru noder J. Sudrabkalna sonetu vaiņags „īesvaidījums“

(grāmatā „Spārnotā armāda“):

No visiem laikiem — slava saules ritam,

Kas lūgšanās un dziesmās kļuvis svēts;

Viņš atspīdējis kuģim, vētras dzītam,

Kad spēki brūk un viļņu niknums rēc;

Kā burvju vairogs šaubu nomocītam

Vii.iš rokās vājās ticis nepārspēts;

Viņš licis aizdegties ir vārgā spītam —

Jo taures skan: pēc tumsas saule lec,

Jo viņa taures skan: nav ļaunam varas!

Kur šķita purvs ar mūžu krēslu, staigs,

Skat’, sudrabotās zaļo auzu skarās

Un klusos smaidos trīso ūdens vaigs, —

Kad visi vārti vaļā rītam darās,

K a s zemes ēnu gatvās lejas zaigs.

Kas zemes ēnu gatvās lejas zaigs,

Kā rīts, — tam katra roka preti māta.

Kā dzelmē, nogrimst tumsas cēliens baigs,

Jau dzīves viļņu gaisma pāri klāta.

Tā saul’ un zvaigžņu šūnās satek laiks,

Vien dzīve dzīvā neiziet no prāta,

Un rudens mākoņus dzen projām vaigs —

Sirds, saules rīta mūžam modināta,

Skan gaisos vējainos kā uzvilkts stops,

Un ceļa stiebram, tūkstots kāju mītam,

Sūrst saules sapņos sāpēs šķeltais robs.

Sirds sūta domas preti jaunam rītam,

Kā pavasara piecelts bišu strops —

Sirds mīla visa tālam, nepazītam.

II.

III.

Sirds mīla visa tālam, nepazītam,

Kas zaļā ausmā mūžu sniegos svīst,

Kas pirmcilvēkam, zvēru ādās tītam,

No mežiem lika pirmās druvas līst;

I\. Dziļleja, Poētika. 9

Ar pirmiem sapņiem ceļā izvadītam,

Kas viņam līdzi bij, kad debess šķīst;

Kas viņam, dienas rūpju sagūstītam,

Kā rēta spoža sirdī nesadzīst.

No vakariem, kas iegrimst krēslā miklā,

Tā brīžiem šaujas zilgans rūsas zaigs,

Kas trīsas saceļ gājējsirdī biklā,

Un ceļš caur mežu naktīm raisās naigs.

Kā dimants, tālais griežas dvēs’les stiklā,

K as naktīm cauri trīs’ kā zvaigžņu tvaiks

IV.

Kas naktīm cauri trīs’ kā zvaigžņu tvaiks

Kas jūras spoguļos no rītiem staro,

Kas atspīd dvēselē, to neņem laiks,

To saknes dziļākas kā zeme, baro.

Cik ilgi roze zied, cik narciss slaiks, —

Viss paiet, dzeltē, vīst un novakaro

Vien sapņu dārzu zaļais mirdzums maigs

Caur mūžiem mūžīgs tūkstots zariem zaro,

Sirds klusums šūpojas kā ezers mīksts,

Miers kuģim solīts, bargu viļņu dzītam.

Laiks rāmi atlaižas, kā brīva līksts,

Svētvakaram reiz jātiek nosvētītam;

Mirdz klusums, kas nekad nav bijis sīksts, —

L a i slava stundām, kad mēs ceļos krītam.

Lai slava stundām, kad mēs ceļos krītam,

Kad gaisos zelto rieta zvanu vēsts.

Sniedz gredzenu, kam jātiek apmainītam,

Gaid’ priedes zārks un krusts vēl nenotēsts.

Reiz dzīves negaisam būt savaldītam,

Lai cik ar’ viņa spārnu spožums plēsts;

Reiz jāceļ vārti rietam sengaidītam,

Reiz acis jāaizdar, kad viss būs dzēsts.

Lai klusi paliekam šo stundu gaidot,

Lai stājas naids, zūd mīlas sapnis maigs,

Kad rieta kuģus zelta ostās raidot,

No ziliem ezeriem kāpj dzestrums svaigs,

Uz domu liturģiju svētu svaidot —

J o domās ēnojas un staro vaigs.

131

VI.

Jo domās ēnojas un staro vaigs —

Jo dzīve dziļāka un starošāka.

Kūst jasmīnsmaršā pēdējs vakars baigs,

Un atspīd dzīvība no zārka vāka.

Ir dzīve miglā mūžīgā purvs staigs,

Ja nekaist kjūt tā mūžam varenāka,

Ja neapspīd to tālu cīņu zaigs —

Par uzvarām, kad zeme dzīvi sāka,

Par uzvarām, kas viņu jaunu spulgs.

Tam laikam, mūžam zaļiem lauriem vītam,

Ir kapos apgūlies pēc pulka pulks,

Tam laikam domās jātiek iezvanītam —

Jo dvēs'les pārdomās augs dzīvei tulks,

U 11 ziedi vainaga m, kam j ā t i e k pīt a m.

VII.

Un ziedi vainaga m, kam j ā t i e k pītam,

Un uzvaras, kas jāizcīna būs,

Kad debess dārzam, zvaigžņu ziedu šķītam,

Jauns saules negaiss zeltā pāri grūs —

Reiz visam jātiek dzīvē izbaudītam,

Reiz visi laiki piepildīti kļūs.

Draugs tālais mans, tev jābūt sataisītam,

Ka prieka strūklas sausos vējos žūs,

Ka laukā tevi pārsteigs krusas brāzma,

Un ceļus krustos varens negaiss baigs,

Un tavus kuģus dauzīs vilnu gāzma.

Tev klusi pārdomāt vēl tādēļ laiks —

Un ticu es, ka drošam saules blāzma

P 1a u k s k 1u s u m ā, k a s ir p a r visu maigs.

VIII.

Plauks klusumā, kas ir par visu maigs,

jauns darba prieks un jauna ceļa doma;

Kļūs krusts kā katedrāles tornis slaiks,

Ko zvanos pacel kāda jauna Roma.

Ak, dzīves vērpums nevar būt tik naigs,

Ka dienu sīksmē zustu svētā loma, —

Raug’, miglu katlā atspīd zeltā tvaiks,

Un zvaigznes caurmirdz Putnu Ceļa joma.

Kas sevi maldos kādreiz zaudēt var,

Tam piederēs ar’ atrašanās slava.

132

Draugs tālais mans, ak, viss, ko ilgas skar,

Zied, atzaļo kā nevīstoša pļava, —

No priekiem nevairies, kas rozēs star’,

No mokām, ierauj kas kā kalnu grava.

No mokām , ierauj kas kā kalnu grava,

No mokām vienīgām plaukst rožu prieks.

Bet, vai! tam, sāpes stingst, kam it kā lāva,

Zem kuras visam dzīvam mūžīgs miegs —

To neskar vētras vairs, tam sapņu nava,

Vien šalko vēsais, bālais, sausais sniegs.

Cik daudzkārt saldāk atšalc zaļā kļava,

Kad tēva mājas pārnāk trimdenieks!

Viņš kā no jauna smiltis, zarus skata,

Un reizē mīļš tam ticis trimdas sals:

Kur saule silta nu! Kur diena plata!

Un tici, savā vapenī viņš kals:

„No mokām nevairies, kas dvēs’li krata,

No priekiem, kuros moku s ā k u m s, g a 1s.“

No priekiem, kuros moku sāk u m s, ga 1s,

It kā no kalniem atspīd gaišas tāles.

Kas mokās kveldināts kā Parsifāls,

Tam saule atstaro no ledus gāles.

Kā avots sudrabgrodos, Svētais Grāls:

Dzied zvans no Montsalvatas katedrāles;

Un ved no jauna zilais sapņu skals,

Un slavas lūgšanu čukst mītās zāles.

Ne vienu uzvarējis vēl nav vilt’s,

Nav taisnība, ka vara garu kāva —

Brūk spēks un vilt’s kā vēju triekta smilts,

Brīvs ceļas cietumnieks, ko važas skāva.

No prieka vien, uz mūžību kas tilts,

Draugs tālais mans, lai atspīd d v ē sl e tava.

XI.

Draugs tālais mans, lai atspīd dvēs’le tava.

No prieku mūžības kā kalnu logs.

Ar strautiem, dārziem zaļiem ielīkst grava,

Pār ezeriem mirdz varavīksnes logs.

133

Mūžs kļūst kā zelta bišu pilna drava,

Kā dziju sakņu pacelts ziedošs koks,

Kam saule debesīs un ēna sava,

Kas savā brīvībā pats sev vien žogs.

Draugs tālais mans, lai tavas dienas laistās,

Kā kroņi, kuros dimants, safīrs, lals —

Lai tavas domas, ceras, sapņi saistās,

Kā rubīns, smaragds, zvaigžņu naktsopals

Lai mūžs tavs atspīd varavīksnēs skaistās,

K ā debess diadēmā saulkristalls.

XII.

Kā debess diadēmā saulkristalls,

Ir gars, kas priekā sevi atbrīvojis

Tā asins lāses noritina spals,

Kas cīņās uzvaru ir izkarojis.

Kas priekā sekls, to likten’s drupās mals,

Kas nodziest, reizi sauļup uzliesmojis,

Tam dzīve nosviesta kā zeltgabals,

Ko nabags Iikteņsliekšņos iemantojis.

Tad mana dzīve zied, draugs tālais mans,

Par kuru tuvāku man bijis nava,

Par tevi vēsta man sērs kapu zvans,

Ar cīruļiem plūst dziesmās dvēs'le tava,

Tev dots mans vēlējums, mans talismans:

Lai tavus rietus svētī sapņu slava.

XIII.

L a i tavus rietus svētī s a p ņ u slava,

Kad logos zeltojošos dzīve iet!

Skat’, rasā laistās ganu rītu Pļava,

Iet meitas Jāņu naktī kroņus siet,

Dūc bišu koros mana tēva drava.

Tumst. Vējo. Mākon’s celsies laukus liet.

Un atkal zelta karogos deg kļava,

Pār laukiem bezgalīgiem saule riet.

Lai tavus rietus sapņu slava svēta,

Pār gultu trīso zilgans zvaigžņu skals,

Sirds mīla lai nekad nav izmīlēta.

Lai jasmīnsmaršā līdzi iet tev balss

No uzvarviesula vēl neredzēta,

L a i tavus rītus vada cīņas spals!

134

XIV.

Lai tavus rītus vada cīņas spals,

Kas vadījis ir tavus pirmos brāļus,

Kas liesmas izšķīla, kad stinga sals, ,

Kas dziļos purvos dzina pirmos pālus

No mūžības rit zeltā ērgelbalss,

. Šķir zibens miglā blieztos zvaigžņu vālus:

Dzied putni zaros, kad jau šķita gals,

Un rīta saule apspīd laukus tālus.

Skat’, krustu kalns. Te trakoj’s kauju spēks.

Miers brāļu kapos cīņās aizvadītam,

Kad liesmoj’s sapņu pirmais ugunsgrēks!

Lai slava nedziestošam cīņu spītam,

Kas paceļ vairogu: Vēl saule lēks —

No visiem laikiem slava saules rītam!

Maģistrāle.

No visiem laikiem — slava saules rītam,

Kas zemes ēnu g a t v ā s lejas zaigs;

Sirds mīla visa — tālam, nepazīta m,

K a s n a k 11 tn cauri trīs’, kā zvaigžņu tvaiks.

Lai slava stundām, kad mēs ceļos krītam.

Jo domās ēnojas un s t a ro vai g s,

Un ziedi vaiņagam, kam jātiek pītam,

Plauks klusumā, kas ir par visu maigs.

No m o k ā m, ierauj kas kā kalnu grava,

No priekiem — kuros moku sākums, gals,

Draugs tālais mans, lai atspīd d v ē s’l e tava,

Kā debess diadēmā saulkristalls;

Lai tavus rietus svētī sapņu slava,

Lai tavus rītus vada cīņas spals.

h) Gazele ir persiešu forma (pantmērs un pēdu skaits

dažāds); tā iesākas ar kvartu, kam tikai viena atskaņa, pie

tam trešā rinda bez atskaņas (aa); kvartai pievienojas divrindu

panti, kuriem pirmā rinda bez atskaņas, otrā — ar to

pašu atskaņu (a— a— a). Rindu skaits gazelē nav aprobežots

Bez tam, gazelē atskaņoto rindu beigās pievieno kādu vardu,

kas visā dzejolī nemainīdamies atkārtojas. Mūsu dzeja gazele

ir reti lietota forma. Piemērs:

Zemi vārpsti, ziediem smaidi — priecājies,

Ziediem vīstot augļus gaidi — priecājies.

Skumjās sūrākās vēl tici:

Klīdīs tumšo sapņu baidi — priecājies.

Tas, kas mūžu savu nava

Līgodamies dejā slaidi — priecājies.

Burvju kausu tas nav dzēris,

Kurā nodziest grēka vaidi. Priecājies,

Kamēr salds tev dzīves malks!

Dzīves dzīrēm sevi svaidi, priecājies! (A. Erss.)

i) R o n d e 1e sastāv no divām kvartām un vienas kvintas

(4 pēdu jambos), kurās dzejoļa pirmā rinda atkārtojas 3,

otrā — 2 reizes. Visā dzejoli ir tikai divas atskaņas šādā kārtībā:

abba— abab— abbaa. Rondele aizgūta no Francijas.

Piem .:

K ā senatne un tautas gars, (1)

Ar dabu vēl jūs savienota; (2)

Jums katris vārds, ko sakat, rota,

Kā zemei ziedošs pavasars.

Kaut pilsēta pār Jums kā bars,

Ko spiežot, sirds tiek ievainota,

K ā senatne un tautas gars, (1)

Ar dabu vēl jūs savienota. (2)

Bet mākslinieks ja dabu skars,

Tā nākotne tiks vainagota,

Jo dailes veidojumiem dota

Tā jūs, kā daba, kuras svars

K ā senatne un tautas gars. (1) (L. Laicēns.)

j) R o īi d o sastāv no trim pantiem: kvintas, tercīnas un

kvintas (4— 6 pēdu jambos), pie kam pēc otrā un trešā panta

atkārtojas pirmās rindas sākums (refrēns). Visā dzejolī ir

tikai divas atskaņas šādā kārtībā: aabba— abb— aabba (vai arī

citādā). Tāpat kā rondele, arī rondo nāk no Francijas, un

mūsu dzejā tā maz lietota forma. Piem.:

Jūs, biedri, vēlaties, lai pāreju no dzejas.

Kas liegi rit un skan un tā kā straume lejas

Pa oļiem rūzganiem, bet apkārt koki šalc,

Un skaidrā atvarā peld nāru augums balts, —

Uz prozu nopietno, par kuru dzejnieks smejas?

Bet vai jūs neaizrauj — jel sakait — daiļās sejas,

Kas dzīves priekā smej un kuru ķontūrs stalts?

Jeb labāk vīru aplūkot, kas bruuās kalts,

Jūs, biedri, vēlaties?

Es tiešām nezinu, kā ienīdēt var dzejas

Un dzīves krāšņumu, ja tas kur pakavējas?

Jo vecums taču nāks, un klāsies skumju galds,

Kur piesēdīsies ij jim en's izdilis un sa;is.

Lai dotu skūpstienus viņš manim simtkārtējus,

J ū s, b i e d r i, v ē 1a t i e s?

(V. Eglītis),

135

136

k) Dubultais rondo (rondeau redoublé), ir forma,

kas latviešu dzejā ļoti reti lietota, bet Francijā tā bijusi vienādi

populāra ar sonetu. Tā sastāv no 6 kvartām, pie kam pirmās

kvartas rindas pēc kārtas atkārtojas nākamo četru kvartu

beigās, bet pēc sestās kvartas nāk pirmās rindas sākuma atkārtojums

(refrēns). Atskaņas ir tikai divas: abab— baba—

abab— baba— abab—baba. Piemēru rāda šāds L. Laicēna

rondo:

Jums rondo skan, ko vien jūs nespēlētu, (1)

Reiz nedēļā kad apmeklējat mūs — (2)

Caur klavierēm ar sirdi aizturētu, (3)

Mums atskanat kā lauku rondo Jūs. (4)

Mums pārdomāt, ka zemei smagi būs,

Ja daiļuma nekur vairs neslavētu.

Bet kas ar jums, tam dzīve skaista kļūs:

Jums r o n d o skan, ko vien jūs nespēlētu. (1)

Jet rudens gauss pa mūsu veco sētu,

Un krāsas irst, un lietū dzīve rūs —

Tak atkal viss te, liekas, saskanētu,

Reiz nedēļā, kad apmeklējat mūs. (2)

Mums dzīve vairs tā prieka nedabūs,

Ko jūsu laiks var noturēt par lētu;

Bet atcere kā vīna reibums kūs

Caur klavierēm, ar sirdi aizturētu... (3)

Daudz redzam mēs kā tīši nokavētu,

Ko prāts no sirds vairs mūžam neatgūs,

Kad atmiņā par sīko mazpilsētu

Mums atskanat kā lauku rondo Jūs. (4)

Kas plūstošs ir. tas m ūžam projām plus:

Ak, m ūzika! Kas tevi apburt spētu

Par dzīvi sev, tam laime nesagrūs

Kā smilšu pils!

Jums rondo s k a n.

Lai sirds tur atmirdzētu,

1) Tank a ir japaņu kvinta (tautas dziesmu, kā arī modernās

dzejas forma); latviešu dzejā to ienesis A. Švābe.

Tankā nav vienāda ritma, tur mainās daktils ar trochaju, bet

137

otrā daktiļa rinda iesākas ar vienbalsiena anakrūzu (atgrūdienu).

Atskaņu nav. Piem.:

Bambuku | ēnas

Kā | zobeni ' duelī |

Krustojas i logā; |

Gongi un i mūzika | skan,

Geišai slīd i kiinano raibs. (A. Švābe.)

m) T r i o 1e t s ir franču oktāva jambos. Tanī ir tikai

divas atskaņas (abaaabab) un pirmā rinda atkārtojas trīs,

otrā — divas reizes. Tā ir rotājoši viegla, gracioza dzejas

forma, kas labi piekļaujas tādu pat vieglu domu vai jfitu izpaudai.

Labākie latviešu trioletisti ir P. Rozītis (,,Zīlu rota")

un K. Krūza („Trauslā traukā“ u. c.). Piemērs:

No Francijas šī forma nāca, (1)

Tās v e c m e i s t e r s monsieur S c a r r o n. (2)

Kad visu vielu smagums māca, —

No Francijas šī forma nāca,

(I)

Lai vii,ia latvjus daiļot māca, —

Ja grēkoju, monsieur, pardon!

No Francijas šī forma nāca —

Tās vecmeisters monsieur S c a r r o n. (2)

(P. Rozītis.)

n) Madrigale ir itāliešu dzejas forma ar nenoteiktu

rindu skaitu (5— 16) un pantmēru. Parasti rindas nav vienāda

garuma — īsākās mainās ar garākām. Tas laupa madrigalei

tādu maigu plūdumu kā sonetām. Katrā ziņā madrigale ir

forma ar vienotu saturu. Par madrigali uzskatāms

L. L a i c ē n a dzejolis „Kurzemei“ :

Kam, Kurzemes klajum, pie viņiem vien lieni,

Kam nenāc ne reizes man preti?

Nu saprotu beidzot: tu sonetus cieni —

Es sonetus rakstu tik reti.

Man madrigals pašlaik vien ritumos prasās,

Kad apdzejai dzimtene stājas:

Un vārdiem man šķautnes tik neganti asas,

Ka modelis sagriezt var kājas.

Tad paliec vien guļot, es tāpat no tāles ,

Pārs glaimu tev uzrakstīt varu.

Kad patriots rudenim līdzīgi bālēs,

238

Tev kļūšu par ziedošu zaru

Starp kokiem, še uzvarā šalcošiem dzīviem,

Ko cilvēces okeāns dzirdīs —

Kas tveicē dos ēnu tev, strādniekiem brīviem

Ar daiļumu spirdzinot sirdis.

o) Akrostichs ir pants, kura rindu pirmie burti sastāda

kādu vārdu, uz ko zīmējas dzejoja saturs. Tādos pan-

:os mēdz kādu personu cildināt vai arī zobot. Piem.:

M a r i j a.

Mans dienu gājums saistījies ar tevi,

Ap tevi vien mans domu kamols tīts.

Rirnst kvēlā sirds — tu mieru vir.iai devi,

Ikkatrs glāsts tavs balzamu nes līdz.

Jauns ausis rīts, es jaunu jūtu sevi.

Ar tevi ceļš kad kopā ievadīts. (K. Dziļleja.)

3. Brīvais ritms. Brīvais ritms saistītā valodā iestāja

tad, kad vairs neatkārtojas viena vien pantpēda vai

arī tās nemainās noteiktā kārtībā, bet dažādas pantpēdas

mainās gluži nejauši. Vairākas pēdas kopā tomēr

sastāda vienotu ritmisku vilni, kāpēc valoda ritmu pavisam

zaudējusi nav. Brīvo ritmu savās dzejās lietojuši H. Verharns,

V. Utitmens, C. Flaišlens, latviešu dzejā J. Sudrabkaļus,

P. Ērmani's, A. Kurcijs, L. Laicēns u. c. Piemēri:

Kādā naktī, kad februārvētra dauzījās kokos pašā nakts vidū, kad

lietus un tumsa sitās logos, es pamodos spēji, es uztraucos no

miega, es pietrūkos kājās.

Jo stiprāk par vētru, par lietu un tumsu kāds runāja un spīdēja

naktī. Uitmeua balss! šī jūru pārkrācejbalss, varenā Valta

balss, — es teicu tūlīt to sev, uz vietas es pazinu to, kaut

vētra bij, lietus un nakts. Ak, klausaities, ko runāja, ko

dziedāja Uitmens savās velēnu mājās:

Uzvaras stunda! manas dzīves visspožākā stunda! mana evan&eliskā

augšāmcelšanās, atdzemdība un ieeja mūžīgā dzīvībā! tā nu

lai tevi es atceros,

Staraini — gaišā, rožziedu vieglā, smaršaini — kairā un dzidrā,

šais manos mūžīgās aiztumsas aiztvaros. (J. Sudrabkalns.)

139

Es arī strādnieks:

Rokos savā sirdī

Dziļāk.

Tik dziļāk,

Redziet, jau tik daudz gadus.

Skaudri pūš vēji no dziļumiem preti,

Smagi kāp trūdi.

Jūs kliedzat:

Izracies zemei viņš cauri!

Ne zemei, bet sirdij —

Un zinu es visu. (A. Kurcijs.)

Riebumā sonetu sviežu es nost, kaklsaitei, pletdzelža gludinātai,

žņaudzošai līdzīgu,

Sviežu es trioleta pulksteņķēdi zeltoto, roudo mēteli siltpilsonīgo,

oktāvas zābakus spiedošklabošos.

Esmu svabads no gludā visa, izmērītā, mierīgā.

(P. Ērmanis.)

4. Brīvais pants. Ja brīvais ritms sarauj pareizo pantpēdu

viju, tad pantu formas izjūk un rodas brīvie panti: rindas

dažāda garuma, atskaņas nejaušas, bez noteiktas kārtības.

Šādus dzejoļus rakstījuši Hd. Treumanis-Zvārgulis, A. Švābe

un citi. Piem.:

Uz melnām lapām slīga sniegs

Kā nāves miegs.

Tās šausmās notrīcēja:

Mirt viņas vēl negribēja.

Te saule starus lēja

Pār tām.

Nu lapām melnajām

Spožas asaras rita,

Līdzi ar asarām krita

Sniegs. (Ed. Treumanis.)

Darbs, ratu ritināts, caur maniem pirkstiem raiti rit,

Un biedra veser’s blaku

Sit zolē baltu špeiļu taku:

Nav vaļas —

Sit!

Iet garām kājas klusas, skalas,

Iet, nāk un neredz manis,

Bet eiot, nākot, visiem viena balss: Kas daļas?

(A. Švābe.)

XVI. Poēzijas veidi.

1. Tēlojošā un liriskā poēzija. Visus poētiskos sace

rējumus iedala divos veidos: tēlojošos un liriskos.

Tādus poētiskus sacerējums, kas sastāv no tēlojošām

gleznām, sauc par tēlojošiem. Turpretī ja kāda valodas

glezna izvēršas pa.r emociju jeb lirisku jūtu izteiksmi, tad rodas

liriski sacerējumi.

Attiecības starp gleznu un emociju poēzijā ir dažādas.

Pirmkārt, glezna un emocija var būt tik cieši saistītas, ka

tās nekādā ziņā nevar atdalīt vienu no otras un uzjemt katru

par sevi. Gleznai var būt patstāvīga nozīme (piem., kā tipam),

bet ja tai atjemtu emocionālo nokrāsu, tad līdz ar to glezna

zaudētu savu nozīmi kā domu un jūtu ierosinātāja. Piemēram,

ja atjemtu 110 Raiņa Antiņa („Zelta zirgs1“), Aspāzijas Mirdzas

(„Vaidelote“), Poruka Anša Vairoga („Pērļu zvejnieks“) viņu

lirismu, tad paliktu tikai schēma, ne māksliniecisks tips.

Otrkārt, glezna var būt bez patstāvīgas nozīmes: tā var

noderēt tikai kā emociju ierosinātāja. Tāda nozīme poētiskām

gleznām ir tanīs gadījumos, kad sacerējumā zīmētas dabas

gleznas. Par piemēru šim gadījumam noder Ed. Treumaņa

dzejolis „Brīnums“:

Ziedonis caur birzi iet

Zaļā samta togā.

Kur viņš liesmu acis griež.

Čaukst un plaukst un pogā.

Apkar viņš ar lapiņām

Kokus, krūmus, pītes, —

Met uz puķu galviņām

Ziedu cepurītes.

Beidzot vēl no pleca sviež

Gaisā laikstīgalu,

Un tad aiziet smiedamies

Prom gar birzes malu.

141

Brīdi vaļā mutītes,

Ap tām stindzis smīnums, —

Bet tad iesāk gavilēt

Lielais, svētais brīnum s------

Treškārt, gleznu pavisam var aizēnot emocijas izteiksme.

Tādu piemēru redzam J. Poruka dzejolī „Kad būs as’ras izraudātas“

Kad būs as’ras izraudātas,

Kad būs izpriecājies prieks,

Mīlestība izmīlēta, —

Mani apjoms nāves miegs.

Tad uz kapiem neej, mīlā, —

Neej mani modināt!

As’ras, prieki, mīlestība

Nedrīkst mani valdzināt.

Lai uz kapa zied tik rozes,

Lai ap mani daba klus;

Lai tie, kas man bij tik mīļi,

Visi man pie kājām dus.

Gleznas tiesā nozīme šinī piemērā nemaz nav: ir tikai jūtu

izpaudums, kas sacel lasītāja dvēselē stipru lirisku saviļņojumu

jeb ēmocīju.

Atkarībā no tā, vai poētiskos sacerējumos jem pārsvaru

tēlojošais vai liriskais elements, poēziju iedala: 1) tēlojošā

tiešā nozīmē un 2) liriskā. Dažos sacerējumos ir vairāk no

svara tēli (tipi): tanīs atspoguļojas sabiedriskā psīcholoģija,

parašas, raksturi u. t. t. Tādi sacerējumi pieder pie tēlojošās

poēzijas (piemēram: Blaumaņa, Aspāzijas un Raiņa

lugas; Poruka un Saulieša stāsti; Upīša un Deglava romāni).

Turpreti citos sacerējumos galvenā vērība var būt piegriezta

jūtu izteiksmei, tad gleznām pašām par sevi ir tikai

blakus nozīme. Tādi sacerējumi pieder pie liriskās

poēzijas (piem.: Treumaņa, Aspāzijas, Raiņa, Skalbes,

Bārdas u. c. dzejoli).

2. Tēlojošās poēzijas formas: eposs un drāma

Tēlojošās poēzijas formas attīstījušās vēsturiskā gaitā. Tās

iedala divās pamatformās: a) e p o s ā un b) d r ā m ā.

142

a) Radīdami gleznas, dzejnieki var tanīs ietērpt noteikti

apzīmētas personas (kā Pumpura Lāčplēsis, Poruka Ansis

Vairogs, Upīša Robežnieku Jānis), var stāstīt par viņām, rādīt

viņu īpašības, raksturot viņu psīcholoģiju u. t. t. Autors var

vai nu pats par tām stāstīt, vai likt, lai cita persona par viņām

stāsta (kā to Skalbe darījis pasakā „Kā es braucu ziemeļmeitas

lūkoties“), vai arī likt, lai šīs personas pašas runā (kā Poruka

„Brūklenāju vaiņagā“, J aun sudrabi ņa „Vēja ziedos“ un „Aijā“,

Akurātera „Kalpa zēna vasarā“). Kā pirmā, tā ortā gadījumā

ir tikai vēstīts par kādu personu. Tādu vēstošu formu sauc

par e p i s k u p o ē z i j u jeb epos u.

b) Dažreiz, stāstīdams par kādu personu, autors pārtrauc

savu stāstu un liek, lai šīs personas nevien stāsta par sevi, bet

arī darbojas: domā, spriež, sarunājas viena ar otru. Tādā

gadījumā nebūs vairs tīra episka forma, tā līdzināsies jau

d r ā m a t i s k a i.

Par dramatisku sauc tādu dzejas formu, kurā stāstošais

elements (no autora puses) pavisam izzudis, bet viss sacerējuma

saturs izpaužas vairāku personu sarunās un darbībā.

Autors no savas puses tikai uzskaita darbojošās personas, reizēm

īsumā viņas raksturodams, un sniedz dažas piezīmes, kā:

„ienāk“, „aiziet“, „smejas“ u. tml. Tādos sacerējumos mūsu

priekšā nenostājas vairs pats autors, bet viņa radītās

personas. Tādu formu izvēlējušies, piemēram, Blaumanis —

„Indrāniem“, „Pazudušajam dēlam“, Poruks — „Hernhutie-*

šiem“, Brigaderu Anna — „Princesei Gundegai un Karalim

Brusubārdam“, Aspāzija — „Vaidelotei“, „Raganai“, „Gunai“,

Rainis — „Zelta zirgam“, „Ugunij un naktij“, „Indulim un

Ārijai“, „Jāzepam un viņa brāļiem“ u. tml.

3. Liriskā poēzija. Liriskā poēzija kā jūtu izteiksme

tērpjas emocionālās gleznās. Parasti dzejnieks lirikā izteic

pats. savas jūtas un pārdzīvojumus. Liriskā tēlojuma nolūks

ar vienu ir — ierosināt lasītājā tādu vai tamlīdzīgu jūtu saviļņojumu,

kādu dzejnieks pats pārdzīvojis. Loti labi tas redzams

K. Skalbes dzejolī „Barka ar sienu“ :

143

Rudeņa viļņos, kad vakars dzēš dienu,

Līgo uz leju barka ar sienu.

Ūdenī melnā kā vasaras ēnā

Siena kaudze šūpojas lēna.

Laivnieks jauns vēl un vasarai rada

Barku pār mirušiem ūdeņiem vada.

Nakts ir augšā, un ūdeņu lejā

Zvaigznes lūkojas laivniekam sejā.

Atspiedies sienā, viņš debesis vēro,

Viens uz tumšiem ūdeņiem sēro.

Apkampj to zāles kā mirstošas rokas,

Čukst tam ausīs vissaldākās mokas,

Vasaras nakšu reibums un tvans

Dūc pār viņu, kā aizsmacis zvans.

Ak, cik reiz tuvu bij daba un prieks!

Runāja puķīte, kukainīt’s, nieks...

Rudeņa viļņos, kad vakars dzēš dienu,

Līgo uz leju barka ar sienu.

Šis piemērs rāda, ka tēlotās jūtas dzejniekam ierosinājusi

kāda redzēta aina. Šo ainu viņš attēlo nevis ar nolūku sniegt

redzes gleznu, bet tā ir viņa ēmociju izteiksme. Kā viņam šī

glezna asociācijās saistījusies ar jūtām, tā viņš grib panākt, lai

arī lasītājs pārdzīvotu līdzīgu psīchisku stāvokli.

Atkarībā no dzejnieka dvēseles savādībām, liriskā fantazija

var parādīties dažādos veidos: tā var vai nu iztēlot kādu

nekustīgu statisku ainu, vai ari trauksmi un kustības. Visbiežāk

abi šie veidi sastopami kopā. Arī visrāmākai lirikai piemīt

zināms drāmatisms, jo katra psīchiska pārdzīvojuma process

pēc savas dabas ir dramatisks. Sevišķi zīmīgi tas izpaudies

J. Raiņa dzejolī „Kalnā kāpējs“ :

... nu kalnu tālēs

Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;

Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:

Visapkārt tevi ledains vairogs segs,

Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

4. Poēzijas veidu ārīgā un iekšķīgā atšķirība. Atšķirība

starp episko, drāmatisko un lirisko dzeju atkarājas nevien

no tā, kādu izteiksmes formu lieto, bet arī no attiecībām pret

tēlojamo objektu. Piemēram, Antona novele „Dzīves deg-

144

punkta“, pec formas spriežot, pieder pie e p i s k a s poēzijas;

bet tās saturs gandrīz viscaur ir pilnīgi dramatisks:

Vai zināt ko, manas puķes tin mana vientulība?

„Nu?“

Tie gribēja mani nopirkt.

„Kas tad?“

Nu — tie!

„Kas — tie?“

Nu tie, kam ir pulka naudas

„Ko tad viui gribēja no tevis?“

Manu garu.

Tas bija puķēm liels brīnums. Arī mana vientulība to nevarēja lāgā

saprast un brīnījās.

„Garu? Ko tad viņi gribēja no tava gara?“

Nu — lai viņiem kalpotu, lai vairotu viņu mantu, lai saldinātu viņu

dzīvi. Citiem vārdiem: savu garu es varēju ieguldīt viņu familijas

spīķeros, kantoros, fabrikās ...

Sevišķi mani kaitināja tas, ka cilvēka gars tik lēts.

„Cik?“ jautāja manas vientulības draudzenes.

Tie deva man — trīsdesmit sudraba gabalu.

Na!

Es negribēju tapt savam garam par nodevēju!

Nē!

Bet var būt arī otrādi: drāmatiskā formā var ietērpt

episka satura būtību. Tā, piem.; J. Rainis, nevarēdams

,,Indulī uin Ārijā“ tieši uz skatuves parādīt kaujas lauku, liek

sievām stāstīt:

Pirmā sieva:

Zēni un viens skuķis aiznesa Induli; gluži vienos gabalos esot sakapāts,

kā mūsu nabaga virini kaujā ap pili. Tos nu jau tagad vāci griež un

ēd no iesma.

Otrā sieva:

Nekā, nekā — šeit jau vāci guļot sakauti, kaudzēs sakrauti.

uz otra, viens uz otra. Rokas, galvas pa visu mežu izsvaidītas.

Viens

Trešā sieva:

Indulis esot veselām virknēm leišus sasējis kā paipalas auklā, kam

nenākuši laikā palīgā Embūtei.

Otrā sieva:

Mels’, mels’, vinumāt: Pudiķis vācu ūdenī mērcētos kūrus veselu

dēķenu samērcis šepat mūsu purvā.

145

Līdzīgā kārtā tēlojumam var būt arī lirisks saturs, kas

ietērpts episkā vai dramatiskā formā. Tā, piem.,

J. Jaunsudrabipa tēlojumam „Ar makšķeri“ ir vairāk liriska

nekā episka daba. Piem.:

Es izbaudu papilnam rīta un vakara krēslas burvīgumu. — Es brienu

pa vēsas rasas noguldītu zāli, manas acis redz tik daudz jauna, ka sirds

aiz prieka kūsā pāri. Vai tāda kādreiz ir bijusi viņa mežmala, gar kuru

nogulušas trīs miglas švīkas, kā ar krītu viegli ievilktas? Vai tādā krāsā

ir jau kādreiz ūdens vizējis lielā akmeņa atspulgā? Griež griezes, kūko

dzeguzes, un visapkārt mostas darba dienas troksnis.

Aspazijas „Zeltītē“, dramatiskā dzejas darbā, atrodam

šādu lirisku vietu (Zeltītes vārdus):

Vai zināt, kur skaistākā princese,

Kam vismazākās kājiņas pasaulē?

Ne asnu galiņi neliecas,

Kur staigā šīs mazās kājiņas.

Un puķes sārtāk un sārtāk zied,

Kad viņa smaidot tām pāri iet.

Kad princese brīnišķi dziedāt sāk.

Tad putniņi klausīties kopā nāk.

Un sapņainās ilgās iedrebas

Uz koku zariem lapiņas.

Pa strautu viļņi tad straujāk plūst,

Un rasa par siltām asarām k ļū s t...

Un otrādi: lirika var būt ari iekšķīgi dramatiska. Piem.:

„Ir dzīve kustība“ — ,,Un nāve?“ — „Arī“ —

„Tik veids ir cits.“

— „Tu raugi, kā likt lietā viņu vari!“ (J. Rainis.)

Stāstošu (episku) elementu redzam šādās A. Upīša dzejas

rindās: *

No rīta mazā gaismiņā

Mans tētis līdumā izgāja:

Pie rokas bērltis pavadā,

Pār plecu lemeši spīdēja.

Un kur viņš pa rasu izgāja,

Div’ sliedes zālē palika.

K. Dziļleja, Poētika. 10

XVII. Episka poēzija.

1. Episkās poēzijas īpatnības. Pie episkās poēzijas

kā redzējām, pieder vēstoši sacerējumi, kuros tēlots kāds

notikums un ar to saistīto personu (dažreiz arī kustoņu, stādu

u. c.) dzīve vai darbība. Episks sacerējums jeb vēst ī j u m s

rāda mums notikumus tā, kā tie norisinājušies, chronoloģiskā

kārtībā: viens notikums seko otram. Rakstnieks stāstīdams

rūpējas tikai par to, lai lasītājs nezaudētu sakaru starp atsevišķiem

notikuma momentiem, bet uz brīdi viņš var arī apturēt

vēstījumu un notēlot kādu lietu vienā brīdī, it kā laikam apstājoties.

Tā rodas apraksts, kas episkos darbos bieži mainās

ar vēstījumu. Tā, piem., rīkojies Valdis grāmatā „Staburaga

bērni“, Akurāters stāstā „Kalpa zēna vasara“ u. c. Arī Ausekļa

„Beverīnas dziedonī“ mainās abi šie elementi.

Vēstij u m s:

Beverīnas staltā pilī

Tāluvaldis valdīja.

Viņa slava tālu, tālu

Visā zemē izpaudās.

Igaunīši, bālenīši

Naidu cēla Latvijā.

Viņas pilij virsū mācās,

Skaudras bultas šaudīja.

Kara vētra, kara vētra pili gāzīs gruvekļos!

Ai, ai, aijajā! pili gāzīs gruvekļos!

Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem!

Ai, ai, aijajā! galvas skaldīs varoņiem!

Apraksts:

Augstu, augstu vaļā logā — vaļā logā

Vaidelotis parādās — parādās.

Sirmiem matiem, baltu bārdu — baltu bārdu,

Vaidu kokli rociņās — rociņās.

V ēstījum s:

Strinkšēja kokles, dziedāja vecais,

Igauņiem vāles 110 rokām šļuka.

147

Nu vairs nerūca kara bungas,

Nu vairs nekvieca somu dūkas.

Dziesmu vairogs atsita bultas,

Dziesmu skaņa pārņēma troksni,

Dziesmu vara aizdzina karu,

Tautu izglāba dziesmu gars.

Vēstošu tēlojumu rakstnieks rada šādiem līdzekļiem:

1) apraksta un i z s k a i d r o notikuma vai darbības

Raitu; piem.:

Mana tēvu zeme, ak, es gribētu krist ceļos uz tevis, ietverties dziļi,

dziļi tevī savām rokām, izplēst gabalus no tevis un spiest tos pie savas

krūts, tik ļoti es tevi mīlu! Ilgi, ilgi es tā negribēju nevienam teikt, jo

mīļas jūtas nemēdz izpaust, bet lūk, es svešumā, uz svešām smiltīm jūtu,

ka tās nav radītas manam kapam, manai atdusai pēc ilgām, nevienam nezināmām

ciešanām, ka tāpēc es nevaru iegulties zemē un atpūsties, ka es

tevi esmu atstājis, tu mana mīļā, mīļā tēvu zeme! Un nu es klīstu un

sēstos, dorhāju un atkal klīstu.------ (J. Poruks — ,,Brūklenāju vaiņags“.)

2) liek, l a i darbojos ā s p e r s o n a s p a š a s r u n ā,

izsaka savas domas un jūtas; piem.:

„Stāv un stāv,“ — tēvs iebrēcās. ,,Ar to velna pīpēšanu viņam aiziet

laiks. Paskrien, Jāni, pakliedz, lai sāk kustēties.“

„Ko es skriešu,“ — Jānis spītīgi atteic un nokāpj no baļķa. „Gan

jau. viņš pats zinās.“ — Vecais iekarst vēl vairāk. Viņš kliedz uz Jāņa,

ka viņi izkūpēšot. Būšot ar saimnieka godu pagalam. Jānis dzēlīgi pasmejas.

„Saimnieka gods, saimnieka gods! Kur tad viņš ir? Tavos ielāpos,

tavās tulznainās rokās, tavā postažas celmājā, kas riņķī apkārt. Met

nu nost, tēv, to lieko lepnību. Algādzis tu esi un paliksi, mēs ar, kamēr

te k v ēpstam ...“

(A. Upītis — „Jauni avoti“.)

3) rāda dvēseles parādību ā r ī g o a t s p o g u -

ļ o j u m u ; piem.:

Nu Jānis sāka no tiesas raudāt, brēkdams, plaši ieplēstu muti, aizmiegtām

acīm, kā mazs bērns. Pa vaigiem .viņam rindām vien skrēja

baltas asaras.

(J. Jaunsudrabiņš — „Posta dzeguze.“)

2. Episka sacerējuma kompozicija jeb uzbūve parasti

pastāv no šādiem momentiem: 1) ievada jeb priekšstāsta;

2) stāsta; 3) pēcstāsta; 4) iesprauduma jeb starpstāsta.

1) Ievads jeb priekšstāsts nepieder pie tēlotā

notikuma pavediena, bet rakstnieks to dažreiz lieto kā iepriek-

10*

148

sēju paskaidrojumu galvenajam stāstam. Visbiežāk to dara

lai iepazīstinātu ar darbojošos personu („varoņu“) -raksturu,

lai viņu turpmāk tēlojamā rīcība būtu lasītājam labāk izprotama.

Ar vārdu sakot, priekšstāsts runā par to, kas un kā

bijis priekš tēlojamā notikuma. Dažreiz priekšstāstu nelieto

sacerējuma sākumā, bet vidū: autors it kā „atlec“ laikā atpakaļ,

Pēc kam atgriežas atkal pie galvenā stāsta pavediena.

Tādu priekšstāstu atrodam, piem., Neiķena stāstā „Oliņi“ : pastāstīts,

kā „Oliņos“ dzīvojuši gadus trīsdesmit-četrdesmit

priekš tā, ko autors tālāk vēsta. Māteru Jura „Sadzīves viļņos“

ir „atlēciens“ uz priekšstāstu sacerējuma vidū, kad autors pastāsta,

ka priekš 220 gadiem Felzenberģa senči iecelti muižnieku

kārtā.

2) Stāsts ir katra episka sacerējuma galvenā dala, to

savukārt var iedalīt vairākos elementos:

a) Terosinājum s, ar ko iesākas vēstījuma sižets un

pie kā vēlāk nonāk atpakaļ stāsta pavedieni. Piem.: ugunsgrēks

un bērnu samainīšana Kaudzīšu „Mērnieku laikos“ ; Valga

un Spodra atnākšana Jurģos uz ogļu dedzinātāja mājiņu

J. Jaunsudrabiņa stāstā „Vēja ziedi“.

b) Nostādījums un attīstījums — notikuma

vai notikumu virknes apraksts, raksturu un tipu tēlojums

u. t. t. Darbības tēlojumā var nākt sevišķi sarežģīti momenti

jeb sastrēgums, kas var izvērsties katastrofā. Piem.:

Krustiņš savā palaidnīgā dzīvē nonāk tik tālu, ka iet apzagt

savu tēvu (R. Blaumaņa stāstā „Pērkoņa negaiss“.)

c) Atrisinājums — notikuma noslēguma vai darbības

rezultāta tēlojums. Piem.: A. Upīša romānā „Pērkoņa pievārtē“

Antonu Kaiju nošauj kā spiegu; K. Skalbes pasakā „Kā

es braucu Ziemelmeitas lūkoties“ jūrnieks ar nicināšanu atstāj

„trekno cūku zemi“.

3) P ē c s t ā s t s parasti pārcel lasītāju kādu laika sprīdi

uz priekšu no attēlotā momenta. Tā, piem., J. Poruka „Brūklenāju

vaiņagā“ stāstītājs pēc ilgiem gadiem atgriežas dzimtenē;

J. Vesela romānā „Tīrumu ļaudis“ tēlots laikmets nākotnē

— no tagadnes veselu paaudzi uz priekšu.

149

4) Iespraudums jeb starpstāsts satur kādu

sīku atgadījumu, kas pie galvenā stāsta nepieder, kādu atceri,

anekdoti u. tml. Iesprauduma veidā episkā sacerējumā parasti

atrod vietu arī tā sauktās „peizažas“ jeb apraksti: dabas jeb

sadzīves (kultūras) tēlojumi. Tādas peizažas ir, piem., R. Blaumaņa

„Andriksonā“ meža un barona istabas apraksti.

Tā tad, tipisko episka sacerējuma kompoziciju

apzīmēt ar šādu schēmu:

var

Pagātne, tagadne un nākotne šinī schēmā nozīmē (.'hronoloģisku pakāpenību

starp trim vēstījuma elementiem. Tos visus var uzrakstīt arī pagātnē,

vai pirmos divus pagātnē un trešo tagadnē u. t. t.

Episkus sacerējumus tautas pazinušas jau sirmā senatnē

(teikas un pasakas), un tos rada dzejnieki arī jaunākos laikos

(fabulas, jaunlaiku pasakas, balādes, romances, idilles, poēmas,

romānus, noveles un stāstus).

3. Tautas teikas un pasakas ir visvecākais episkās

poēzijas veids. Tās ir pašā tautā kopīgi (kollektīvi) radītas

gara mantas. Līdz mūsu dienām teikas un pasakas uzglabājušās,

kā A. Lerchis-Puškaitis saka, no mutes uz muti: „Paaudzes

nāca, paaudzes gāja, bet šo mantu neviens kapā līdz nejērna,

— bērni un bērnu bērni glabāja tālāk, zinādami, ka šinīs

stāstos tēvu tēvi iezīmējuši savus uzskatus par cilvēku dzīvi.“

K a s ir teika un kas pasaka? Prof. P. Šmits

uzsver šādu izšķirību: „Kamēr pasaku tura par

brīvu tautas nostāstu, kas neattiecas ne uz

kādu zemi, ne arī uz kādu laiku, tik rn ē r teika

ir saistīta vai nu ar kādu vietu, personu, vai

150

a r kādiem m ā ņ i e m. Tā daži stāstiņi ipar Rīgu, Kurbadu,

apraktu naudu un tml. ir īstas tautas teikas. Kamēr pasaka

izrāda pilnīgu vienaldzību pret pagātni, tikmēr teika jau grib

dot atbildi, kas ko ir izdarījis un kur tas noticis. Tā tad, ar

teikām jau iesākas vēsture.“

Līdzīgā kārtā pasaku no teikas norobežo A. Švābe: „ P a

saka vēstī par notikumiem, kas nekad un nekur nav notikuši,

kas stāv ārpus laika un vietas — „aiz trejdeviņām zemēm“.

Viņas notikumu cēloņsakarību noteic b rīnu m s un b u r-

v ī b a, aiz kuriem pilnīgi pazūd cilvēka darbības parastie

motīvi un to sekas. Arī teikās sastopam brīnumu, bet tas

tikai laikiem pārtrauc notikumu dabīgo gaitu, atstādams plašu

darbības lauku dzīves patiesībai un cilvēku s a-

dzīve i“.

Teikām vielu deva dzīves īstenība, ka arī fantazija.

A. Lerchis-Puškaitis saka: „Vecās māmuliņas, tētiņi stāstīdami

apgalvo, ka lietuvēnus, vadātājus, pūķus un kā viņus

visus sauc, taisni paši savām acīm redzējuši parādāmies, vai

stāstīdami tic, ka citi tā to redzējuši. Šīs lietuvēnu, pūķu un

tml. teikas tauta tad arī kādreiz atstāsta, cik vienkārši

vien iespējams, bez jauku vārdu izpušķojumiem — taisni t ā.

kā teicas pieredzējuši esam. Citādi ir ar varoņu

teikām 1111 stāstu („garajām“) pasakām. Tās šimbrīžam tauta

uzlūko tikai par stāstāmo vielu 1a i k a k a v ē k I i m , bet ticēt,

ka tā patiesi noticis, netic“. Tajās arī atrodam viskrāšņākos

fantazijas izpušķojumus.

Ja kāds bija sacerējis pasaku un tā gāja 110 mutes mutē.

tad līdz ar to viņā pastāvīgi notika pārgrozības: katrs tālāk

stāstītājs tanī ielika kaut ko savu, īpatnēju. Tā radušies

varianti (dažreiz pāri par 50).

Pēc mūsu pasaku pētnieku domām, tikai viena ceturtā daļa

no visām mūsu pasakām un teikām ir īpatnēji latviskas un pašu

radītas, bet pārējās ir vai nu k 0 p ī p a š u m s ar citām tautām,

vai arī a i z g ū t a s 110 tām.

Tāpat kā Eiropas tautu valodas izaugušas 110 viena valodu

kopcelma, tā arī liela daļa 110 tautas teikām un pasakām pieder

151

pie šāda indo-eiro piešu jeb āriešu kopcelma. Ari

latviešu tautas teikas un pasakas uzglabājušas lielu daļu no

āriešu tautu senajiem kopražojumiem. Vislielākā skaitā tie

sastopami kustoņu teikās, kas radušās vēl tajos laikos,

kad āriešu tautas dzīvojušas kopīgā tautu saimē. Tie sastopami

vēl arī m i t o 1o ģ i s k ā s teikās un pasakās, piem., par

mēnesi,.sauli u. c.

Bez tam teikas un pasakas aizgūtas arī no citām tautām:

dažas pasakas tā kļuvušas par „ceļojošām“. Daudzas

latviešu pasakas, piem., par milzi (vai velnu) un gana

puiku, izrādās par variantiem no līdzīgām leišu, krievu, vācu,

poļu u. c. tautu pasakām. Pat daži elementi no „Kurbada“ un

„Lāčplēša“ sastopami pie citām tautām.

Tautas teikas un pasakas var iedalīt: a) mitoloģiskā s,

b) s a d z ī v e s, c) d a b a s, d) vēsturiskās un vietu

u n e) dēku pasakā s.

_a) Mitoloģiskās pasakas atspoguļo senos tautas

uzskatus par dievībām, labiem un ļauniem gariem un mirušo

dvēseļu (veļu) dzīvi un to sakariem ar dzīvajiem (piem.: pasakas

par Dievu un velnu, raganām, burvjiem, pūķiem, veļiem

u. t t )

b) Sadzīves pasakas tēlo notikumus no ikdienišķās

cilvēku sadzīves. Visbiežāki sastopamie tipi sadzīves pasakās ir:

p a m e i t a u n m u ļ ķ ī t i s — no vienas puses — un mātes

m c i t a un g u d r i e b r ā ļ i — no otras. Pie sadzīves pasakām

pieder arī: „Vīrs sievas darbos“, „Par gudro sievu“, „Vīrs

un sieva skābuma ķērnē“, tāpat arī par „Speķotiem brāļiem“ un

tml. Šajās pasakās izpaužas tautas dzīves gudrība.

c) Pasakas un teikas par dabas parādībām

radušās vēl tolaik, kad āriešu tautas dzīvojušas vienā kopīgā

saimē. Tādas ir neskaitāmās pasakas par vilku, lapsu, lāci.

zaķi, gaili un tml. Šeit pieder arī tās pasakas, kas izskaidro

dažādu parādību cēloņus, kā: „Kāpēc zaķim pāršķelta lūpa?“

„Kāpēc akmeņi sm agi?“ un tml.

d) Vēsturiskās un vietu teikas radušās sakarā

ar kādām vēsturiskām personām vai notikumiem. Tādas ir,

152

piem., teikas par Induli, Viesturi, Vecpiebalgas pils izpostīšanu,

par bargiem kungiem, kariem un tml.

e) Dēku pasakas rāda mums dīvainus, neticamus

atgadījumus, kurus parasti piedzīvo jaunākais dēls, kas izjājis

svešumā meklēt laimi vai savus zudušos brāļus. Šinīs pasakās

bieži darbojas pateicīgie dzīvnieki: pasakas varonis sākumā

izrāda dažiem dzīvniekiem labvēlību, par ko tie vēlāk aiz pateicības

viņu glābj no nelaimes, novērš tam visādus šķēršļus un

palīdz iegūt kāroto laimi (princesi u. c.).

Mūsu tautas teikas un pasakas sakrājuši F r. B r ī v z e m-

nieks un A. Lerchis-Puškaitis. No jauna tās sakārtojis

prof. P. Š m i t s.

4. Fābula. Zūdot senlaiku ticībai, ka kustoņiem ir tādas

pat dvēseles spējas kā cilvēkiem, zuda ari interese par

pasakām, kas uz šādu ticību bija dibinātas. Tad daži rakstnieki

šādas pasakas sāka lietot kā piemērus un līdzības (allēgoriias),

runājot par cilvēku dzīvi. Tā pasakai nāca klāt pamācība.

Tādu pamācošu, allēgo risku pasaku sauc par

f ā b u l u.

Domā, ka vispirms fābulas sākuši lietot austrumos budisma

sludinātāji, lai ar allēgoriju palīdzību savu mācību darītu saprotamāku.

No austrumiem fābula pārnākusi uz Grieķiju un Romu.

Slavenākais grieķu fābulists bijis Aizops (VI g. s. pr. Kr.),

romiešu — F e d r s (ap Kr. dzimš.). Franču slavenākais fābu-

153

lists bijis Lafontēns (ap 1800 g.), krievu — K r i 1o v s

(XIX g. s. sākumā). Labākais latviešu fābulu rakstnieks bijis

Persietis (M ē 1g ai i s). Fābulas rakstījuši arī E d. T r e u-

manis, J. R a i n i s, P 1īī d o n i s u. c.

5. Jaunlaiku pasakas, tāpat kā fābulas,

ir dzejnieku mākslīgi sacerējumi. To

pamatā ir vai nu teiksmainais elements, vai

arī allēgorija. Ievērojamākie pasaku sacerētāji

ir: angļu — Oskars U a i 1d s, vācu —

Vilhelms H a u f s, krievu — L e v s

T o 1s t o j s, Maks i m s G o r k i j s, latviešu

— Kārlis S k a 1b e („Ziemas pasakas“

u. c.).

6. Balāde (= dejas dziesma). Vidus laikos dienvidus

Francijā par balādi sauca dziesmu, ko dziedāja dejojot vai rotaļājoties

(kā, piem., mūsu „Tūdaļīi.i, tagadīņ“, „Kumeliņi, kumeliņi“

u. c.). No turienes balāde pārnesta uz Francijas ziemeļiem,

pēc kam vēl tālāk uz Angliju. Jaunākā laikā balāde ir bieži

lietots dzejas veids. Dzejnieki jcm tai vielu gan no vēsturiskiem

notikumiem, gan arī no teiku valsts.

Tādā veidā balāde nodibinājusies arī mūsu rakstniecībā.

Piemēram: Ausekļa „Lai top!“, „Beverīnas dziedonis“ :

A. Pumpura „Imanta“ ; J. Raiņa „Karaļmeita“ ; Rud. Blaumaņa

„Tālavas taurētājs“ ; Plūdoņa „Zal^ales Mada loms“, „Tīreļa

noslēpums“, J. Kārkliņa „Marijas pils“ u. tml. Tā tad, tagad

p a r balādi sauc dzejisku vēstījumu par notikumu,

kurā darbojas kādi p ā r d a b ī g i, teiksmaini

spēki.

7. Romance (=dziesmiņa romāņu valodā) radusies Spānijā.

Tāpat kā balāde, tā īsi attēlo kādu notikumu, kas saviļņojis

dzejnieka jūtas. Romancēs visbiežāk ir runa par mīlu. Šādā

nozīmē par romancēm var saukt arī dažas mūsu tautas dziesmas,

kā, piemēram: „Seši mazi bundzenieki“, „Pūt, vējiņi!"

154

u. c. Pec tautas romancēm (panāksnieku dziesmām) J. Rainis

sarakstījis savu lugu „Krauklītis“.

Kā romances paraugi mākslīgā dzejā noder: J. Poruka

„Pelnrušķīte“, K. Skalbes „Ansītis un Grietiņa“ u. c.

8, Idille (= maza glezniņa) tēlo klusu, m i e r ī g u

dzīvi. Idille vispirms radusies Aleksandrijā (Ēģiptē), kur

bagātnieku dzīve bija pārāk grezna. Izlutinātajiem bagātniekiem

likās sevišķi pievilcīga idillēs rādītā ganu un zemkopju

dzīve. To pašu iemeslu dēļ idillei bija lieli panākum i arī Romā,

ķeizara Augusta laikā. Te idilles rakstīja V e r g i 1i j s.

Jaunākā laikā sevišķi lieli panākum i idillei bija sentimentālā

(juteklīgā) rakstniecībā: zemnieka dzīve un viņa darbs bija

galvenais priekšmets, ko sentimentālisti apdziedāja.

Par idilles paraugu noder mīīsu tautas dziesma „D ivu brāļu

pagalm ā“. Cik te dzīve mierīgi ritējusi,

redzam no uztraukuma, ko ļaudīs saceļ

niecīgais notikums — viesu ierašanās:

brāļi ar savām sievām (māršām) iznāk

preti, m ām iņa raud. Un pat tāds niecīgs

notikums atgadījies tikai reizi pēc deviņiem

gadiem. Mūsu jaunākajā literātūrā

idilles rakstījuši: J. Po'ruks („Tracis“),

K. Skalbe (,.Ziedoņa idille“), Fr. Bārda

(„Maza cilvēka vakara lūgšana“\R. B'au"

manis („Brenča pavasara vēstneši“) u.

c. Par idillēm uzskatāmi arī tādi garāki

sacerējumi, kā: Valža „Staburaga

bērni", Jaunsudrabiņa „Baltās grām a

tas“ tēlojumi, Aspāzijas „Zilā debess“, Birznieka-Upīša „Pastariņa

dienas grām ata“ u. tml.

9. Poēma ir d z e j i s. k s vēstījums par notikumiem,

kas aptver veselu laikmetu kādas t a u-

155

tas vai atsevišķa cilvēka dzīvē.

Tā, piemēram,Homēra „Iliade“ tēlo to laiku

grieķu tautas dzīvē, kad izdzītie Eiropas

grieķi karoja ar kolonistiem Trojā; viņa

„Odiseja“ aptver laikmetu pēc Trojas kara:

Pumpura „Lāčplēsī“* tēlots laikmets, kad

vāci iebruka Latvijā; Plūdoņa „Atraitnes

dēlā“ atstāstīt notikumi jaunekļa censoņa

dzīvē.

Gandrīz neviena cita dzejas forma nav tā mainījusies kā

poēma. K 1a s i s k ā s (senās Grieķijas) poēmas vēsta par diženajiem

varoņdarbiem, ar kuriem bijusi saistīta visas tautas

dzīve un liktenis. Vidus laikos rodas pseudoklasiska s,

t. i. mākslīgas, klasiskām pakaļdarinātas poēmas. Bet vidus

laiku dzīvē vairs nebija sastopami tādi acīmredzami varoņi,

tāpēc pseudoklasiskās poēmas izzūd un to vietu ieņem r o

ni a n t i s k ā s, kur darbojas teiksmaini, pārdabīgi spēki. Mūsu

dienās poēma atgriežas atkal pie cilvēka un tēlo kadas personas

darbību. J a u n 1a i k u poēma vēsta par stipru cilvēku,

viņa spēcīgo prātu, gribu un jūtam, viņa cīņu ar dažādiem

šķēršļiem. Palaikam šie cilvēki cīnās par kādiem ideāliem,

savu tuvāku vai sabiedrības labā u. t. t.

Pie šī poēmu tipa pieder somu ,,K a 1e v a 1a“ (L. Laicena

tulkojums), kas vēsta par diviem slaveniem brāļiem, Veinemeineini

un Ilmarinenu (šo poēmu dzejnieks Lenrots kā viengabala

eposu izveidojis no tautas dziedājumiem-rūnām).

156

Pie ievērojamākām poēmām pausaules literatūrā pieder

itāļu dzejnieka Dantes „Dievišķa komēdija“ (Māsēna tulkojums),

amerikāņu dzejnieka Longfellova „Dziesma

par H a j a v a t u“ (A. Švābes tulkojums), kā arī beļģu dzejnieku

Emila Verharna liroepiskās poēmas (Ed. Virzas

tulkojumi grāmatā „Dzīves sejas“).

Ievērojamākās poēmas mūsu rakstniecībā ir: Pumpura

„Lāčplēsis“, Plūdoņa „Atraitnes dēls“, „Uz saulaino tāli“,

„Rekviēms“, A. Švābes „Pilsēta“, V. Eglīša „Pelēkais barons“,

K. Štrāla „Kauja pie Glemu-liepas“ u. c.

10. Rom āns. Jau klasiskajā poēmā redzamu vietu iejēma

sadzīves tēlojums (kā Homēra „Odisejā“). Arī vidus laiku literatūrā

sadzīves tēlojumam piegriezta liela vērība. Vispilnīgāko sadzīves

tēlojumu sniedza tā sauktie b r u ņ e n i e k u r o m ā n i.

(Nosaukums „romāns“ sākumā nozīmēja sacerējumu romāņu

valodā; tolaik visus zinātniskos darbus rakstīja latīņu valodā.

un tā „romāns“ vispirmāk nozīmēja nezinātnieku

sacerējumu romāņu valodā; vēlāk par

„romāniem“ sāka saukt vienīgi vēstījumus

par bruņenieku dzīvi). Bet līdz ar bruņniecības

panīkšanu šādi romāni zaudēja savu

agrāko pamatu un izvērtās par nedabīgiem

notikumu tēlojumiem. Spāniešu rakstnieks

Servantess romānā „Don-Kichots“ (ap

1600 g.) nostādīja bruņenieku varoņdarbus

smieklīgā gaisma un līdz ar tto nobīdīja pie

malas bruņenieku romānu šablonu.

Tad radās romāni ar pavisam jaunu saturu: tie sāka plaši

atspoguļot ļaužu sadzīvi vai kādu vēsturisku laikmetu.

Tā ar laiku romāns kļuva par visplašāko episkās poēzijas

formu ar neierobežotu laikmeta, darbojošos personu pārdzīvojumu

un ārējo apstākļu tēlojumiem.

Pie ievērojamākiem romānistiem pieder: angļu Valters

Skots, Dikenss, franču Viktors I g o, E. Z o 1ā,

A. F r a n s s, R o m ē n s R o 1a n s, vācu Š p ī 1-

157

h a g e n s, Zudermans, Kellermans, krievu Tur-

S e ņ e v s, Tolstojs, Dostojevskis u. c. Latviešu

romānu literātūra sākusi attīstīties tikai jaunākajā laikā. Pirmie

latviešu orīģinākomāni ir : Māteru Jura „Sadzīves

v iļ ņ i“ (1879) un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki“

(1879), kas atspoguļo latviešu zemnieku dzīvi 70 gados.

A. N i e d r a s ,,L ī d u m a d 0 m o s“ attēlotas XIX g. s.

beigas, kad latvieši uzsāka cīņu ar vācu muižniecību, gribēdami

paši pie labklājības kļūt. A. Deglava ,,R ī g a“ ir tagadējās

latviešu sabiedrības attīstības vēsture. Redzamu vietu mūsu

literatūrā pēdējā laikā vēl iejēmusi A. U p ī š a romānu triloģija

„R o b e ž n i e k i“ („Jauni avoti“, „Zīda tīklā“, „Ziemeļa

vējš“), kur redzama latviešu sadzīve uz laukiem un pilsētā,

pirms 1905 g. revolūcijas un revolūcijas laikā. No jaunākā

laika 'romāniem minami v ē l: J. A k u r ā t e r a „P ēteris

D a u g a“, V. E g 1ī š a „Skolotāja K a 1ē ja piedzīvoj

u m i“, A. U p ī š a „P ē r k o ņ a p i e v ā r t ē“, A. G u 1b j a

„0 ļ ģ e r t s S i 1a r ā j s“, „Pēc simtsgadie m“, K. Z a-

r 1ņ a „Brāļu dēli“, K. Š t r ā 1a „Karš“, J. Janševs

k a „Dzimten e“ un ,,B andav a“ u. c.

11. Novele un stāsts. Par noveli ( = jaunu ziņu) agrāk

sauca vēstījumu par kādu jaunu notikumu, bet tagad tai cita

nozīme. Novele ir episks darbs, līdzīgs romānam, tikai ar šaurāku

apmēru un saturu. Romāns aptver visu dzīvi kādā laik-

158

metā turpretī novele stāsta tikai par vienu atsevišķu gadījumu.

Tā, piem., R. Blaumaņa novelē „Andriksons“ aittēlota

tikai viena daļa no Andriksona dzīves — tā, kas saistās ar meža

degšanu. Notikums norisinās vienā dienā, bet kā Andriksons

agrāk un vēlāk dzīvojis, par to nekas nav stāstīts.

Par noveles nodibinātāju uzskatāms itāļu rakstnieks

Bokačio (1313— 1375). Vēlāk novele loti plaši attīstījusies

visu tautu literatūrās. Ievērojamākie novelisti ir: franču

M o p a s ā n s, krievu G o g o 1i s, Č e c li o v s, vācu P auls

Heize u. e. Arī latviešu literatūrā

novele kļuvusi par ļoti izplatītu dzejas

formu. Labākie latviešu novelisti ir: R.

Klau m a n i s (. Andriksons“, „Nāves

ēnā“), J. Portiks („Asaras“, „Romas

atjaunotāja“, „Sirdsšķīsti ļaudis“), A. S a u-

1i e t i s („Nelaime“, „Aiz sniega un tumsas“,

„Pērkonis“, „Soda diena“), A. U p i -

tis („Nemiers“, „Darba laikā“, J. Jaunsudrabi

i.i š („Baltās grāmatas“ tēlojumi)

u. c.

Stāsts, tāpat kā novele un romāns, tēlo notikumus kāda

cilvēka dzīvē. Stāsts atšķiras no noveles galvenā kārtā ar

to, ka tas piegriež lielāku vērību dzīves ārējiem apstākļiem.

Tāpēc arī stāsts ir pilnīgāks laikmeta vai sabiedrības attēlojums

nekā novele.

Kā novele tā arī stāsts ir ļoti izplatīta dzejas forma. Pie

labākajiem stāstu rakstniekiem pieder; krievu G o r k i j s.

Koroļenko, vācu P. R o z e g e r s, norvēģu Hamsun s,

franču Anatols Franss un citi. Arī latviešu literātūra ir

bagāta stāstiem. Labākos stāstus vispirms rakstījis

Juris N e i k e n s („Bāris“, „Oliņi“). Vēlāk — Apsīšu

Jēkabs („Bagāti radi“, „Pie pagasta tiesas“, „Svešos ļaudīs“),

A. S a u 1i e t i s („Purvā“, „Kalējs Indriķis“), B i r z-

nieks-Upītis' („Smēde“, „Druviņi“), J . Akurāters

(„Kalpa zēna vasara“, „Degoša sala“), J. J a u n sudrabi ri š

159

(,,Aija‘\ „Atbalss“, „Ziema“), H d. Vulfs („Līzipa”).

J. Hz e r i ņ š („Leijerkaste“) u. c.

12. Feļetons. Pedeja laika arvienu, plašaku nozīmi iegūst

tā sauktais feļetons. No visiem episkās dzejas veidiem tas ir

visdzīvākā atbalss uz ikdienišķās dzīves parādībām. Ar savu

saturu, kā arī māksliniecisko izteiksmi, tas rada itin kāpāreju no

publicistikas uz dzejisku sacerējumu.

Mūsu labākie feļetonisti ir: R ū d. B 1a u m a n i s (P u 1i e-

r i s), E d. Vulfs (P u 1i e r a padēls), P. G r u z n a (P e-

G e), D r. Orientācijs (V. G r ē v i ņ š), 0 1i v e r e 11 o

(ļ. S u d r a b k a 1n s), L. Š a n t e k 1ē r s, S u k u b u r s u. c.

XVIII. Dramatiska poēzija.

1. Dramatiskās poēzijas īpatnības. Dramatiskā poēzija,

«tāpat kā episkā, tēlo dzīves parādības, tikai citādiem līdzekļiem.

Drāmā dzejnieks nestāsta pats no sevis, bet liek runāt

darbībā esošām personām („drāma“ grieķiski nozīmē „darbību“).

Bet darbojošos personu sarunas vien nevar diezgan

dzīvi attēlot notikumus, tās papildina aktieri, skatuves

uzvedums. Tāpēc, lasot dramatisku sacerējumu, mēs ari

parasti iedomājamies, it kā tas būtu uz skatuves attēlots: iedomājamies

aktieru kustības, vaibstus, balsi, ārējo tērpu (dekorācijas)

u. t. t. Uz skatuves mēs nevien dzirda m par notikumiem,

bet redzam tos acu priekšā. Tā drārnatisks sacerējums

var sniegt dzīvāku izteiksmi nekā episks.

Bet ne katru tematu vienādi labi var apstrādāt episkā un

drāmatiskā dzejā. Piemēram, kā lai drāmā parādītu dabas jaukumus

Daugavas krastos (kā Valža „Staburaga bērnos“), vai

kā lai attēlotu atraitnes dēla braucienu uz Pēterpili (Plūdoņa

„Atraitnes dēlā“)? Toties jo labāk drāmā var attēlot cilvēku

darbību un sarunas. Sarunas notiek vai nu dialogu (divu

personu sarunu) veidā, kā J. Raiņa „Zelta zirga“ 1 cēlienā starp

Biernu un Lipstu, starp Antiņu un tēvu, vai arī monologu

(vienrunas) veidā — kā ubaga stāsts par princesi stikla kalnā.

Lai dialogs jo dzīvi ritētu, sarunas nav jāstiepj garumā

un nedrīkst arī noklīst uz blakus lietām: sarunām jābūt dzīvām,

pārliecinošām un ierosinošām. Šīs dialoga īpašības atkarājas

no tā sauktām replikām, t. i. no tāda runas nobeiguma, kas

tūliņ prasa atbildi no otras personas. Piemērs (no Raiņa

„Uguns un nakts“):

Lāčplēsis.

Man ceļš ir savs —

Zemi skaidru mēzt —

Ir Laimdotai nebūs būt —

Visam Jaunam būs zust,

Tikai tad man būs miers!

161

Spīdola.

Lai nav ir tad!

No miera sargies!

Bez manis tu noslīksi mierā

Un nesasniegsi ne sava mērķa.

Lāčplēsis.

Haha! Es smejos tavu draudu.

Tu nemierīgā un mainošā.

Palūko tu, ka uz skaidrību mainies

Pati ar savu daili!

Spīdola.

Lāčplēs’, Lāčplēs’, mainies ir tu uz augšu!

2. Drāmatiska sacerējuma kompozicija. Spēcīga dramatiska

darbība parādās tikai tādos notikumos, kas saistīti ar

cīņu vai tieksmēm pēc kāda mērķa. Kad mēs gribam stāstīt par

notikumu, kurā ir cīņa un darbības straujums, mēs neviļus

sākam lietot sejas vai ķermeņa kustības, mainām balss skaņu

u. t. t. Tāds stāstījums atstāj stiprāku iespaidu uz klausītājiem.

Tāpēc arī saprotams, cik lielu iespaidu var radīt drāmatisks

sacerējums ar straujas darbības un cīnās attēlojumu,

ja to vēl papildina skatuve: aktieri, kostīmi, dekorācijas.

I )rāmatiskā sacerējumā tēlotā cīņa var būt ārīga un

iekšķīga. Pimā gadījumā cilvēks cīnās ar nelabvēlīgiem

apstākļiem un ienaidniekiem (kā „Zelta sirga“ Antiņš ar

brāļiem, melno princi); turpreti otrā gadījumā viņš cīnās

pats ar savām iegribām, sirdsapziņu, pienākuma jūtām u. t. t.

(kā ,.Pazudušajā dēlā“ Krustiņš ar'savu palaidnīgo dabu).

Aplūkojot kādu drāmatisku darbu, mēs tanī atrodam:

a) ierosinājumu, b) nostādījumu, c) attīstījumu

un d) a it r i s i n ā j u m u.

a) Ierosinājums iesāk drāmatisku sacerējumu. Tas

parasti rodas no darbojošos personu savstarpējām sadursmēm,

no sadursmēm ar ārējiem apstākļiem, vai arī 110 kāda nejauša

iemesla. Tā izceļas drāmatiska cīņa. Piemēram, darbības

ierosinājums J. Raiņa „Zelta zirgā“ rodas no nabaga stāsta par

apburto princesi, Blaumaņa „Pazudušajā dēlā“ — no Krustiņa

uzdzīves un sadursmes ar vecākiem.

K. Dziļleja, Poētika. 11

162

b) Nostādījums nāk pēc darbības ierosinājuma. Darbības

nostādījumā autors liek, lai darbojošā-s personas savstarpējās

sarunās attēlo notikuma apstākļus, vai lai tās pašas

sevi raksturo (kā Antiņa brāļi „Zelta zirgā“).

c) A11 ī s t ī j u m s un īstā cīņa nāk pēc tam, kad autors

iepazīstinājis skatītāju (vai lasītāju) ar galvenākiem apstākļiem,

no kuriem atkarīga darbības gaita. Tā „Zelta zirgā“ galvenais

darbības pavediens sāk šķetināties tūliņ pēc tam, kad

Antiņš dabūjis no nabaga zināt par apburto princesi stikla kalnā

un karaļa solījumu.

Tagad nāk paši svarīgākie cīņas momenti, kas saistīti ar

visdažādākiem šķēršļiem (piemēram, Antiņa jājiens stikla kalnā,

cīņa ar kraukļiem un Saulcerītes modināšana, cīņa ar melno

princi pie karaļa). Cīnītājs savam mērķim drīz tuvojas, drīz

attālinas no tā. Tā, uzmodinājis stikla kalnā Saulcerīti, Antiņš

ir jau mērķim pavisam tuvu, bet Melnā prinča iejaukšanās

viņu .atkal uz laiku no tā attālina (gredzena nolaupīšana).

d) Drāmatiskās darbības beigas sauc par atrisinājumu.

Tas ir notikums, ar ko cīņa beidzas. Atrisinājums

var būt cīnītājam labvēlīgs vai nelabvēlīgs, Antiņš savu mērķi

sasniedz — atsvabina Saulcerīti, viņam atrisinājums ir labvēlīgs.

Turpreti Blaumaņa „Pazudušajā dēlā“ atrisinājums

iznāk nelabvēlīgs: Roplainis nošauj Krustiņu. Šādu pēkšņu

darbības atrisinājumu sauc par katastrofu.

Drāmatiskus sacerējumus jeb lugas iedala cēlienos.

Ar samērā lielāka laika starpu atdalītie notikumi sastāda vienu

cēlienu. Ja lugas darbība norit bez pārtraukuma, tad

lugai ir tikai viens cēliens. Visbiežāk gan sastopamas div-, trīs-,

četr- un pieccēlienu lugas. Cēlieni sadalās skatos; jauns

skats iesākas ar to, ka kāda persona uznāk uz skatuves vai

noiet.

Drāmatiska sacerējuma kompoziciju un darbības galvenos

momentus var raksturot šāds zīmējums:

163

I, II, III, IV im V apzīmē lugas cēlienus. A — lugas darbības sākums

ieb ierosināju m s. , Tālākos lugas darbības momentus apzīmē līnija

ABCD: a) nostādījums, b) attīsti jums, c) atrisinājums.

No sākuma atrisinājums iet lēnu pieaugošu Raitu, bet tad pēkšņi krīt (ka t a-

strofa CD).

3. Dramatiskās poēzijas veidi.

a) Drāmas pirmsākumi. Dramatiskā dzeja attīstījusies

no sengrieķu dievkalpošanas ceremonijām, kam sekojusi

kopīga deja.

Senie grieķi pavasaros un rudeņos rīkojuši savam auglības

dievam D i o n i s a rn jeb B a k c h u m svētkus ar dziesmām un

dejām. Šim dievam bijusi divējāda

daba: bēdīga un jautra. Pavasara

svētkos Dioniss tēlots kā

bēdīgs, rudens svētkos Bakehus —

kā jautrs dievs. Svētku dziesmās

tēloti dieva piedzīvojumi. Tos

stāstījis kora vadonis (korifejs), un

koris tos pavadījis dziesmām. Koris

pa tam dejojis ao altāri, uz kura upupa

tam dejojis ap altāri, uz kura uputājs

vīna kalnā. ‘Koristi ģērbušies

par āžiem, arī Dionisa pavadoņiem

— fauniem bijušas āžu kājas un

164

ragi, Tāpēc šāda ceremonija ari dabūjusi nosaukumu traģēdija

(= āža dziesma), un no tās ar laiku attīstījusies luga.

Vēlākā laikā grieķu traģēdijas tēlo likteņa nolemto cilvēka

dzīves gaitu, kurā cilvēks pats nekā nespēj grozīt (kā, piem.,

Sofokla „Oidips“). Tā vārdi „traģēdija“ un „traģisks“ iegūst

pavisam citādu nozīmi nekā sākumā.

Jautros Bakchus svētkus svinēja rudenī, kad novāca vīnogas.

Ļaudis gāja no ciema uz ciemu, dziedādami jautras dziesmas

par Bakchu. Tā radās komēdija (= ciemu dziesma).

Arī no tās ar laiku attīstījās luga. Grieķijā komēdijai piegrieza

mazāku vērību nekā traģēdijai.

Sengrieķu teātris bija ļoti vienkāršs: 2—3 aktieri tēloja

8—9 lomas, dekorāciju nebija, izrādes notika zem klajas debess.

Tāpēc arī sengrieķu lugas sacerēja tā, ka darbība notiek vienā

vietā un vienā laikā, pie kam galveno lugas darbību nedrīkstēja

pārtraukt blakus personu darbība.

Tā radusies tā sauktā vietas, laika un darbības

vienība (pēc Aristoteļa „Poētikas“ prasībām).

Ievērojamākie sengrieķu dramatiķi ir: traģēdiju rakstnieki

A i s c li i 1s, S o f o k 1s, E u r i p i d s un komēdiju rakstnieks

A r i s t o f a n s.

Romieši, grieķu mākslas turpinātāji, dramatiska dzeja bija

tikai pakaldarinātāji grieķiem.

b) Viduslaikos drāmatiskie sacerējumi sākumā

atradās zem baznīcas un garīdznieku iespaida un attēloja tikai

165

notikumus no svētiem rakstiem (tā sauktās mistērijas), bet

vēlāk radās arī tā sauktā pseudo klasiskā drāma, t. i.

neīsts pakaldarījums klasiskai drāmai. Ievērojamākie pseudoklasiķi

ir : M o 1j ē r s, R a s ī n s, K a r n e i j s. Pseudoklasiskās

drāmas teorētiķis bija B u a 1o, kas, tāpat kā Aristotelis, prasīja

laika, telpas un darbības vienības ievērošanu.

c) Jaunlaiku drāma sākās ar angļu dzejnieka

Šekspīra (1564— 1616) darbiem, kurus gan tikai XIX g. simteni

sāka atzīt. Šekspīrs atmeta sengrieķu un pseudoklasiķu

darbības, laika un vietas vienību, jo teātra iekārta jau bija kļuvusi

pilnīgāka (ar dekorācijām, priekškaru, attiecīgu aktieru

skaitu). Te jautrais nebija vairs nošķirts no bēdīgā, kā traģēdijas

un komēdijās, un darbība vairs nebija atkarīga no likteņa

lēmuma, bet no cilvēka paša dabas. Vēlāk jaunlaiku drāma

166

ieguva plašu attīstību vācu Ģ e t e s uu Š i 11 e r a, norvēģu

I b s e n a, krievu Čechova u. c. darbos.

d) Latviešu drāma. Pirmā latviskā luga —

Jaunā Ste līdera „Žūpu Bērtulis“ — iznāca 1790

gadā; tas bija pārstrādājums no dāņu valodas. Pirmo latvisko

orīģināllugu „T ā dzimšanas diena“ sniedza Kārlis

Elverfelds savā „Līksmības grāmatā“ (1804), kur bija

ievietota arī pamācība, kā teātris izrādāms. Latviešu drāma

sāka uzplaukt tikai pag. g. s. 70 un 80 gados, kad nodibinājās

pirmais latviešu teātris pie Rīgas Latviešu Biedrības (1868).

Pirmais latviešu teātra vadītājs Ādolfs A 1u n ā n s arī sarakstījis

daudz orīģināllugu (kā: „Seši mazi bundzinieki“, „Visi

mani radi raud'1, „Kas 'tie tādi, kas dziedāja“, „Mūsu senči“

u. c..). Gadu simteņu maiņā redzamāko vietu ieņem R. B 1a u-

m a ņ a darbi (kā: „Skroderdienas Silmačos“, „Pazudušais dēls“,

„Indrāni“ u. c.), kuros attēlota lauku dzīve, un A s p ā z i j a s

lugas („Zaudētās tiesības“, „Vaidelote“, „Sidraba Šķidrauts“

u. c.). Visjaunākā laikā ievērojamākie drāmatiķi ir J. Rainis

ar savām lugām („Zelta zirgs“, „Uguns un Nakts“, „Indulis un

Ārija“, „Jāzeps un viņa brāļi“ u. c.), Brigaderu Anna

(„Princese Gundega un karalis Brusubarda“, „Maija un Paija“,

167

„Lolitas brīnum putns“ u. c.), A. U p ī t i s („M irabo“, „Peldetaja

Susanna“ u. c.).

4. Traģēdija, komēdija, drāma. Arī jaunlaiku drām ā

lieto senos nosaukumus: traģēdija un komēdija, bet

gan citādā nozīmē nekā sengrieķu drām ā.

Traģēdijās tagad parasti atrod vietu parādības, kuras mēs

vispār apzīm ējam par traģiskām (līdz pilnīgai uzvarai neizvedamas

cīuas tautas dzīvē vai cilvēka personīgās nepiepildāmās

tieksmēs). ,,L i k t e n i m “ tanīs vairs nav nekādas lomas, tā

vietā stājas dzīves apstākli (kā, piem., J. R aiņa „1 n d u 1ī

u n ā r i j ā “, „Krauklīt ī“).

Turpreti komēdijas tēlo zemas, sīkas un smieklīgas dzīves

parādības, kurās nav cildenības un varonības (kā, piem.,

R. B laum aņa „Trīnes g r ē k i“).

Starp traģēdiju un kom ēdiju stādām i sacerējumi, kurus

mēs saucam par „drāmā m “ parastā nozīmē. Tie tēlo parasto

dzīvi, neizmeklējot viņā vienīgi traģiskās vai komiskās

parādības, bet rādot, kā nopietni, dažreiz pat traģiski dzīves

sarežģījum i m ainās ar dabiski kom iskām ainām .

Jo tāda ir

dzīves īstenība: augsti ideāli un centieni bieži saistās ar zem

ām un sīkām dziņām .

P ar drām ām parastā nozīmē uzskatāmi,

piem., šādi darb i: Rūd. B laum aņa „1 n d r ā n i“, Aspā-

z i j a s „Zeltīt e“, J. Poruka ,,H e r n h ū t i e š i“ u. tml.

XIX. Liriska poēzija.

1. Liriskās poēzijas īpatnības. Liriskā poēzija jeb lirika

savu nosaukumu dabūjusi no sengrieķu mūzikas rika, ko

sauca par „1 iru“: grieķu dzejnieki savus sacerējumus dziedāja,

uz liras līdzspēlējot. Tā dziedāja nelielus sacerējumus, kuros

galvenām kārtām attēloja jūtas jeb ēm ocija s. Turpreti

domu saturs lirikā reti iejem galveno vietu.

Ja lirika ir jūtu jeb dvēseles dzeja, tad ari saprotams, ka

tā ir s u b j e k t ī v a, t. i. dzejnieks tanī runā galvenā kārtā par

sevi un saviem pārdzīvojumiem.

Tā kā jūtas ir loti mainīgas, tad arī liriskās dzejas stilā ir

loti liela dažādība. Uzmanīgi lasot kaut kuru lirikas grāmatu

(piem., Plūdoņa, „111 liriskas dziesmas“, K. Skalbes „Kad

ābeles zied“), mēs redzam, cik dažāda bijusi dzejnieka izteiksme,

mainoties attēloto jūtu saturam, jautram vai drūmam

gara stāvoklim.

169

Dažreiz dzejnieks savu gara stāvokli izsaka tiešos

vārdos, nosaucot pārdzīvojamās jūtas, kā to redzam šādā piemērā:

Sirds dziļumos tik sāpes mēro,

No viņas dzelmēm baidās prieks;

Kas klusi cieš, tas klusi vēro

Kas iraid īsts un kas ir nieks. (J. Poruks.)

Bet dzejnieks var arī nemaz nesaukt vārdā savas jūtas,

izsakot tās ar kāda redzama tēla vai ainas palīdzību, kas

līdzība rāda dzejnieka paša pārdzīvojamo gara stāvokli. Piem.:

Ik smilšu graudiņš jūrā reiz no plūsmas

Top augšup izskalots un sauli redz

Un tukstots krāsās izkliedz savas jūsmas —

Un es?

(J. Rainis.)

Cilvēka gara stāvoklis ir lielā m ērā atkarīgs no apkārtējās

dabas: dabā tas it kā meklē sev draugu. Meklējot sev atbalsi

dabā, dzejniekam var būt divējādi gadījumi:

a) Dzejnieka dvēsele saskan ar dabu. Piem.:

Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.

No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks.

(«ars līdz kā dūmu stabiņš slaicin-slaiks.

Nāc, vasarlaiks!

(J. Rainis.)

b) Dzejnieka dvēsele nesaskan ar dabu. Piem.:

Lai dzied zeltene pa birzi,

Lai aiz druvas pļavas zaļas, —

Mana sirds ir bēdu pilna.

Man nav vaļas, man nav vaļas.

(J. Poruks.)

2. Liriska sacerējuma kompozīcija. „Lirika 4, saka

A. Upītis, ,,vispār ir jūtu māksla. Lasītājam labs lirisks dzejolis

liekas tik vienkāršs un viegls, it kā tas pats par sevi jau

gatavs rastos dzejnieka fantazijā. Patiesībā lirisks dzejolis tikai

pēc savas ārienes ir vieglākā un pieejamākā literāriskās

izteiksmes forma. Bet tā psīchisko saturu izveidot un pieskanot

ārējai formai ir visai sarežģīts un grūts darbs. Ne

ikkatrs jūtu viļņojums ir pietiekoši spēcīgs, lai izpaustos m ākslinieciska

izteiksmē. Tāpēc visu labāko dzejnieku dar

170

bos blakus spēcīgiem liriskiem darbiem bieži atgadās pavisam

vāji panti.“

Liriska sacerējuma kompozīcijas

šādi:

galvenie noteikumi ir

1) Pantmērs, kā ārīgā forma. Gara stāvokl

vai jūtu noskaņu, kā redzējām, var izteikt piemērotā pantmērā.

Senie grieķi pazina pantmēra emocionālo nozīmi, un

viņi lirikas veidus izšķīra nevis pēc satura (kā mēs), bet pantmēra:

lirikas veidi bija „jam bs“, ,.heksametrs“ u. tml. Daži

dzejnieki zīmīgi apliecinājuši, ka pantmērs tiem it kā skanējis

ausīs, pirms vēl dzejas saturs sātSs veidoties. Tā Šillers sacījis,

ka dvēseles saviļņojums tam izpaudies papriekšu

ritmā, kas tikai pēc tam sācis aizpildīties vārdiem. Tāpat

G. Flobērs kādreiz izteicies: „Man vēl jāuzraksta vairāk

desmit lappušu, bet rindu beigas man jau ir gatavas un skan

ausīs“. Dažreiz, turpreti, izvēlētais pantmērs kā kompoziciias

ārējā forma vārdiem neaizpildās, tad, lai netraucētu formas

likumību, dzejnieks atstāj dažus pantmēra elementus (rindas)

vārdiem neaizpildītus. Tādus paņēmienus vairākkārt lietojis

Puškins (poēmā „Jevgeņijs Oņegins“ un dzejās). Piem., dzejā

..Pulkvedis“, kas rakstīta sešpēdu jambā, atrodams šād* ritmisks

tukšums:

Там, устарелый вождь, как ратник молодой,

Свинца веселый свист услышавший впервой.

Бросался ты в огонь, ища желанной смерти —

Вотще!— .....................................................................

О люди! жалкий род, достойный слез и смеха!

Жрецы минутного поклонника успеха, u. t. t.

Tā tad, lai izveidotos saturam pieskanīgā ārīgā forma,

dzejniekam jābūt skaidrībā par to, kādā ritmā un p a n t -

m ērā, kādos rindu savienojumos (pantos) un

kādā atskaņu kārtībā viņš uzbūves visu lirisko sacerējumu.

2) Tropi, metaforas u. c. izteiksmes līdzekli

kā iekšķīgā forma, kurā dzejnieks izteic savas

jūtas. Tā kā dzejnieks parasti lirikā izteic savas subjektīvās

171

jutās, tad viņa stila gleznas, kaut tas arī it ka tēlotu reālo dabu,

iegūst simboliskas izteiksmes nozīmi. Piem.:

Man apziņā akmeņi auksti,

Ko sūnas un sūrenes sedz;

Un apkārt kā aizmirstā akā

Tik nedzīvu ūdeni redz.

Šos akmeņus aukstos es valstu,

Un dzīve man liekas kā lāsts;

Un pāri kā ledainā laukā

Tik mūžīgais pelēkums vāzts.

(K. Krūza.)

3. Tautas dziesmas un mākslīga lirika. Jēdzienu

„tautas dziesmas“ mēdz lietot visās Eiropasi valodās, lai atšķirtu

pašas tautas sacerējumus no jaunākā laika dzejnieku

sacerējumiem.

Miīsu tautas dziesmas jeb daiņas senatnē

ir nevis runātas, bet dziedātas. Katram gada laikam,

katriem svētkiem, godiem, darbiem un vaļas brīžiem ir bijušas

savas īpašas dziesmas, savi dziedāšanas paņēmieni, savas

melodijas. Pavasarī sākusies gavilēšana un rotāšana,

Jāņu dienu gaidījuši ar līgošanu, rudens un ziemas

vakaros pie darbiem vakarējuši. Savas dziesmas

bijušas arī lauku darbiem, godiem un

dzīrēm, kad parasti notikusi apdziedāšanās.

Mūsu tautas dziesmas min vārdus

„dziesmu v ā c e 1e“, ,,d ziesmu

k a m o 1s“. Pēc tautas dziesmu

krājēja Kr. Barona paskaidrojuma tie

nozīmē sekošo: „Dziesmu saturs bija

raibu raibais, bet atmiņas dēļ tās lūkoja

kautkā ārišķi saistīt, īpaši ar kādu svarīgāku

vārdu dziesmā. Ja izdziedātā

dziesmā, piem., bija vārds „ozols“,

tad sekoja vairāk ozola dziesmu. Ja kādā

no šīm gadījās vārds ,,liepa‘‘, tad tā derēja

par ievadu tālākai dziesmu virknei par liepu. Tāpat vār-

172

diņi: vainadziņš, kumeliņš, līgaviņa, ļaužu valodas u. c. noderēja

par saiti sekojošām dziesmām. Tā īpaši dziesmas

„krāja vācelē“, tā dziesmas „tina kamolā“. Bet katra dziesmiņa,

lai gan tādā veidā otrai pieslieta, taču palika gluži patstāvīga,

un katru brīdi to varēju atkal atšķirt un sevišķi lietot,

īpašos gadījumos 110 šīs dziesmu vācelītes piederīgās dziesmas

izlasīties jeb no dziesmu kamola pareizi nošķetināt bija

atkal sava ziņa; to varēja iemanīties no slavenām teicējām.“

Lielākās dziedātājas bijušas sievietes. Jaunās meičas

mācījās dziesmas 110 vecajiem ļaudīm; dziesmas mācījis

arī bāli ņ š, kas izstaigājis svešas zemes un daudz pieredzējis

un dzirdējis. Arī pati daba mācījusi un likusi dziedātājai

„dziesmas darināt“. Starp latvju daiņām var

atrast arī 110 citām tautām aizgūtas dziesmas. Tāpat kā

tautas teikas un pasakas, arī dziesmas gājušas 110 mutes mute

un pārdzīvojušas dažādas pārgrozības. Šīs kopīgās (kollektīvās)

dziesmu sacerēšanas pēdas vēl tagad redzamas daiņu

v a r i a n t 0 s, kādu dažai dziesmai ir līdz 50.

Pēc satura tautas dziesmas iedala: a) mitoloģiskās

dziesmās, kas izspauž tautas senos uzskatus par dievībām;

b) sadzīves dziesmās, kas tēlo cilvēka mūžu, viņa darbus

un sadzīves uzskatus; c) dabas dziesmās, kurās senais latvietis

atspoguļojis savas dzimtenes dabu.

Nodibinoties rakstībai un grāmatniecībai, tautas dzejas

attīstība mitējusies, un tās vietā stājušies dzejnieku

sacerējumi, kuru saturu un formu nosaka vienīgi viņi

paši, un lasītāji vai klausītāji vairs nespēj tos labot un grozīt

pēc savas patikas. Tā tad, pretēji daiņu kollektīvajam radīšanas

veidam, jaunlaiku mākslīgā lirika ir gluži individuels darbs.

4. Lirikas veidi. Galvenākie lirikas veidi viņas attīstībā

ir šādi:

a) R e 1i ģ i s k ā lirika — visvecākais lirikas veids.

Kad kādā tautā nodibinājās reliģija, tad radās arī reliģiskā

dzeja: lūgšanas 1111 slavas dziesmas dieviem. Visvecākie reli

173

ģiskās lirikas sacerējumi ir seno indiešu „Vēdas“. Seno jūdu

reliģiskā lirika atrodama, piem., „Dāvida dziesmās“. Arī jaunlaiku

dzejnieki rakstījuši reliģiskus dzejas darbus, kā, piem.,

mūsu literātūrā Kristaps Firekers, Andrējs Pumpurs, A. Saulietis,

Kārlis Jēkabsons u. c.

b) Kara dziesmas — bijušas pazīstamas jau tautu

sirmajā senatnē, un uzglabājušās arī vēl mūsu daiņās,

piem.: „Kara vīri bēdājās“, „Es karāi aiziedams“, „Zīle

dzied“, „Sniedziņš sniga, putināja“. Par kara dziesmu piemēru

noder arī J. Akurātera dzeja „Uz kauju“, („Ko zobenu

c ilā ..

c) O d a. Par odu sauc svinīgu slavas dzies rn u

(oda grieķiski nozīmē dziesmu). Senajā Grieķijā olimpiādēs

notika sacīkstes, pie kam uzvarētājam piešķīra godalgu un

viņam par godu sarīkoja svinības. Uzvārētāja tuvinieki svētnīcā

upurēja, un pēc tam dziedāja un dejoja. Grieķu dzejnieki

tādos gadījumos sacerēja uzvārētājam par godu sevišķas dziesmas

— odas. Loti populārs odu rakstnieks Grieķijā bija

P i n d a r s (ap 500 gadu pr. Kr.), kas slavēdams uzvārētāju,

prata iepīt oda arī atmiņas par visas Grieķijas pagātni un tagadnes

centienus. Pindara odām ir rūpīgi izstrādāta forma un

bagātīgs saturs. Pateicoties Pindaram, oda kļuva par trešo

klasiskās dzejas pamatformu (pirmā — poēma, otrā — traģēdija).

Ko Grieķijas oda pārgāja uz Romu. Ievērojamākais romiešu

odu rakstnieks — Horācijs (ap Kristus dzimšanu).

Viņa odas mazāk nopietnas, tanīs galvenā kārtā slavēti

Romas ķeizari kā mākslas veicinātāji. — Pseudoklasiķi

mēģināja savas odas tuvināt Pindara odam. Pēc Bualo teorijas,

odā var apdziedāt tikai ārkārtīgi svarīgus notikumus un

ievērojamus cilvēkus; tai jābūt rakstītai augstā stilā, tropiem

un figūrām izpušķotā valodā; lai rādītu autora jūtu saviļņojumu,

odā jābūt tā sauktai „liriskai nekārtībai“, t. i. pēkšņai

pārejai no viena priekšmeta uz otru, un patētiskai dievu piesaukšanai.

Bieži odas mēdza rakstīt uz pieprasījumu, un tādā

kārtā tās izvērtās par salkanām slavas dziesmām.

174

X IX gadu simtenī odas sastopamas ļoti reti; pie tam, tās

vairs nav slavas dziesmas kādai personai vai notikumam, bet

izteic sajūsmu par ko augstu un cēlu vispārīgi. Tādā nozīmē

par odām var saukt B a u m a ņ u Kārla „Dievs, svētī

L a t v i j u“, Plūdoņa „Latvju himn u“, A s pā z i j a s

„Dzimteni“ u. tml.

Klasiskās odas formai vistuvāk stāv A s p ā z i j a s

„Dzimte n e“. Šai, tāpat kā Pindara odām, ir 3 daļas

(strofa, antistrofa, epoda) :

Kā savu dzimteni lai tēloju?

Taii augstu kalnu nav, nedz strāvu platu,

Kas citas zemes sudrabjostās jož,

Ne lielisku un krāšņu dabas skatu.

Tai rožu maz, tik nātras asi k o ž ...

Un tomēr — svešumā, aiz krastiem tāliem,

Kur dienas it kā raudot aust un riet,

Caur smagiem, pelēktumšiem miglas vāliem

Tā man kā gaiša laimes sala šķiet,

Kā apvīta ar staru vaiņagu.

Sirds ir tik pilna žēlām atmiņām:

Tur, dzimtenē, silst siltāk saules stari,

Un maigāk lietutiņš tur zemē līst,

Tur pavasarī dūcot bišu bari,

Pa baltiem ķiršu ziediem apkārt klīst.

Es atminu vēl mežā šauro taku

Un mīļo vietiņu zem ābcles,

Es redzu zaļo mauru sētai blaku,

Kur izkravāju bērnu spēlītes.

Pat tumšā naktī turp ja noietu,

Es katru akmentiņu atrastu.

To brīdi, dzimtene, vēl atminu,

Kad tavas durvis cieti manim vērās,

Man, izstumtai, bij svešu slieksni mīt;

Es mieru meklēju tad gara sfērās,

Un smagās brūces sāka lēni dzīt —

Es atmodos un jutu jaunu dziņu,

Un garā tevi pāraug’ sirmo māmuliņu,

Bet sirds pie tevis mani dzītin dzen,

Es tev pie kājām raudot noslīgstu:

„Dod, māte, dzimtene, man svētību!

175

d) E r o t i s k ā jeb mīlas lirika. Arī tās saknes

meklējamas tautas dzejas pirmsākumos. Jau dainās mēs atrodam

ļoti daudz piemēru, kur izpaužas mīlas jūtas, šķiršanās

sāpes, ilgas pēc m īļākā un laimes gaviles. Erotiskā lirika

bijusi attīstīta jau senajā Grieķijā (dzejniece S a p f o) un

Romā (Horācijs). Vidus laikos šo lirikas veidu kuplināja

trubadūri un mīlas dziedoņi (mfnnezingeri). Erotiskās lirikas

galvenās formas bija serenāde un sonets; ievērojamākais

rakstnieks bija itāliešu Petrarka (XIV g. s.). Jaunāko

laiku rakstniecībā mīlas lirika ieņem vienu no pirmajām

vietām — kā plašuma, tā arī mākslinieciskās pilnības ziņā.

Ievērojamākie mīlas dzejnieki: vācu Q ē t e, Š i 11 e r s,

ri e i n e ; franču AlfrēdsMissē, ŠarlsBodlērs; krievu

P u š k i n s, Lermontovs, F e t s ; latviešu Esenberģu

Jānis, J. Poruks, J. A k u r ā t e r s, A s p ā z i j a.

K. S k a 1b e, Plūdonis, E d. V i r z a, P. R o z ī t i s u. c.

e) Elēģija. Grieķijā par eleģiju sauca dzejoļus ar

nenoteiktu saturu un pantmēru. Vēlāk par eleģijām sāka saukt

Mazāzijas un Āfrikas dzejnieku skumju un sēru pilnos dzejoļus.

Arī Romā par eleģijām sauca dzejoļus ar skumju un sēru

nokrāsu. Ievērojamākais romiešu eleģists bija 0 v i d i j s. Dzīvodams

trimdā, viņš sarakstīja daudz dzejoļu, kuros izpaudās

viņa bezcerību stāvoklis, dziļās skumjas un sēras. No tā laika

par eleģijām sauc vienīgi skumjus un sērus dzejoļus.

Vēlāk Vakareiropas sentimentālistiem un romantiķiem ele-

176

ģija bija pats nepieciešamākais dzejas veids. Elēģija nav izzudusi

ari reālisma laikmetā, un loti redzamu vietu tai ierādījuši

atkal jaunlaiku jaunromantiķi.

Elēģijā izteiktās skumjas var būt divējādas:

1) Dzejnieks sev atrod apmierinājumu, kā, piem., Poruka

dzejoli „Nekas netīk“:

Nekas netīk! Kā apreibusies

Ir pašam sirds. Kā izdegusi

Ir tvīkstošā dvēsele.

Netīk nemaz! Netīri mēļš

Ir zemes dubļainais vaigs.

V ē l tikai reiboņa sapnis

Pie bezdibeņa malas ir m a i g s.“

2) Dzejnieka skumjas pāriet neglābjamā pesimismā, ka, piemēram,

Blaumaņa dzejā „Apnikumā“ :

Sirds, it kā ledainā ūdenī mirkst:

Tā salst, tā salst, bet neatžirgst.

Kur aizplūdis spēks? Kam griba snauž?

Ar gļotainu roku mani reibums glauž.

Vai dzīve tā kalsnējā atraitne ir,

Kas netīrā grāmatā raksta un šķir?

Ko čirkstošai spalvai tu ļauji tā skriet!

Liec punktu! Smiltis virsū — un grāmatu ciet!

Mūsu labākie eleģisti ir: vācu Q ē t e, Š i 11 e r.s, Heine:

itāliešu Leopardi; angļu Bairens; krievu P u š k i n s,

177

L e r m o n t o v s, Ņ e k ra sovs; latviešu Rainis, Aspazija,

P o r u k s, Plūdonis, Skalbe, Akurāters,

T r e u m a n i s, K. K rūza, K. Š t r ā 1s, P. R o z 11 i s.

f) Satira. P ar satiru sauc tādu lirisku dzeju, kurā

izsmieti un nosodīti cilvēku netikum i un trūkum i. Senajā G rieķijā

satiru sauca par j a m b u. Jam bus rakstīja ar vienu uz

asprātības dievietes Cerēras svētkiem : šo svētku izprieca

bija — runas un kodolīgas asprātības.

Labākais grieķu jam-

bists bijis A r c h i 1o g s (VII g. s. pr. Kr.). Nosaukums ,,s a-

t i r a“ radies Rom ā, kur par satiru sauca sacerējumus par dažādiem

priekšmetiem (vārds „satira“ nozīm ēja kurvi ar d a žādam

ēdam vielām )

Labākie romiešu satiriķi ir H o r ā c i j s

un J u v e n ā 1s (ap 100 gadu pēc K r.); pirmais no viņiem —

viegli zobgalīgs, otrs — ass un graizīgs.

V ēlāk satiras rakstījis

fraucu pseudoklasiķis Bualo.

iejem redzamu vietu.

Arī jaunāko laiku lirikā satira

Satiru, kas tēlo kādu smieklīgu parādību, sauc par

humoru (piemēram, Zvārguļa „Sievas gods“); ja izsmiekls

loti ass, satiru sauc par sarkasmu (piem ēram D oka „L a

bāko fam iliju izloksnē“).

īsu, bet asprātīgu satirisku dzejolīti

sauc par epigramm u.

Par epigrammas piemēru noder J. Raiņa „Ideāls“:

Teic, liberāls,

Kāds ir tavs ideāls?

— Mans karogs un mans svētums

Ir gaisma, patiesība, — darba lētums! —

D audz epigram m u rakstījis Ed Treumanis-Zvārgulis, kas

izdevis veselu epigrammu krājum u („Epigram m as“).

Jaunāko laiku labākie satiriķi ir: H e i n e, V. I g o,

Bairens. P u š k i n s, Ļ e r m o n t o v s, Ņekrāsovs,

latv. E d . Veidenbaums, Doku Atis, Treumanis-

Z v ā r gulis, Raini s u. c.

g) Filozofiskā lirika atspoguļo dziļas domas (par

uzīvību un nāvi, dzīves nozīmi, cilvēka uzdevum iem u. t. t.).

Tāda satura dzejoļus rakstījuši daudzi jauno laiku liriķi, pie-

K. Dziļleja, Poētika. №

178

mēram: Ģ ē t e, Š i ll e r s, Heine un citi. Arī latviešu rakstniecībā

filozofiskā lirika nav sveša. Visievērojamākais dzejnieks-filozofs

ir R a i n i s. Filozofiskais elements atrodams arī

J. P o r u k a, V. E g 1ī š a, Plūdoņa lirikā.

Pie filozofiskās dzejas pieder arī sentences — īsi

dzejolīši, kas izsaka kādu domu vai atziņu. Sentences rakstījis

J. R a i n i s, piem.:

Uz gudriem vīriem neatsaucies,

Pats visā iegremdēties traucies:

Kas pats zin atrast labu, ļaunu,

Tas pasauli zin celt par jaunu.

Par sentencēm īsā veidā uzskatāmi arī sakāmvārdi

un parunas. Piem.:

Dari ko darīdams, apdomā galu.

Pie pilnas bļodas draugu daudz.

Kas māk, tam nāk.

5. Dzejoļi prozā. Parasti liriskus sacerējumus raksta

pantos. Bet pie lirikas pieder katrs darbs, kas attēlo jūtas,

kaut arī tas nebūtu pantos uzrakstīts. Tādus sacerējumus

mēdz saukt par „dzejoļiem prozā“, jo liriskus sacerējumus parasti

sauc par „dzejoļiem“. Labākos liriskos dzejoļus prozā

rakstījis franču! dzejnieks Šarls Bodlērs. Arī latviešu

literatūrā sastopami dzejoli prozā. Piem.:

Kad miris būšu —

vediet mani uz Latvijas birzēm; atdodiet dzimtenei — kaut

mirušu — viņas vajāto d ē lu . . . Uz Latvijas birzēm vediet

mani; vēl pēc nāves gribas dzirdēt viņu šalkoņu, just, kā

bālās lapas gurdi krīt uz zārka vāku. Un nesakait: viņš miris

un nejūt vairs, ko dzimtene, meži stāsta. Nē, viņu nopūtas

dzirdēšu —

kaut miris būšu . . .

(J. Straujānis.)

XX. Dzejas izpratne

1. Ko no dzejas darba prasa? Lasītājiem var būt visdažādākās

prasības no dzejas darbiem, atkarībā no tā, kāda

katram vispārīgā attīstība un literāriskā izglītība, un ne katrs

ir spējīgs pilnīgi izprast un izjust dzejas darbu vērtību.

Daži uzsver tikai sacerējuma fabulu, t. i. tēloto notikumu

gaitu vien. Tādi lasītāji interesējas tikai par to, kas

noticis, sevišķi —■„kas iznācis beigās“, un viņiem pilnīgi svešs

paliek episko vai dramatisko darbu psīcholoģiskais tēlojums,

tāpat ari dabas lirika. Protams, ka tādi lasītāji stāv tālu no

īstas dzejas darbu izpratnes.

Prozaiska izpratne parādās tad, ja dzejas darbu

uzlūko tikai kā zināma jautājuma izskaidrojuma vai illūstrācijas

līdzekli. Nevar krievu-franču kara laiku vēsturiski izskaidrot

ar L Tolstoja romāna „Karš un miers“ palīdzību, tāpat kā latviešu

senatni ar J. Raiņa „Induli un Āriju“, jo Tolstoja Napoleons,

Kutūzovs u. c. nav vēsturiski patiesi, bet rakstnieka

fantazijā radīti tēli. Tāpat arī Indulis nav vēsturiskais varonis,

bet Raiņa paša radīta persona ar īpatnējām domām' un

jūtām.

Citiem vēl ir n a ī v a izpratne, t. i. par tēlotās parādības

izpratnes mērauklu tie uzskata reālo īstenību un jautā:

bet vai tik tas tiešām tā ir, kā rakstnieks tēlojis? Protams,

ka arī šāda izpratne nav pareiza, jo dzejas darbi dažreiz stāv

ļoti tālu no reālās īstenības. To redzam pat tādā vienkāršā

piemērā, kādu rāda A s p ā z i j a savā grāmatā „Zilā debess“ :

ābecē „Bērnu prieks“ viņa atradusi, ka grāmatā aprakstītais

un reāli skatāmais un dzirdamais ir pavisam dažādas

lietas:

Tur bija: „Grieta vērpj mīkstus linus:

Sīmanis maļ smalkus miltus“ u. t. t.

modere baro treknus teļus;

Bet nu nāca priekš manis vislielākais brīnums, ko es dēvēju par

pasaules pārdalīšanos, par šķiršanu starp pasauli un īstenību.

12*

180

Tur bija: „Grieta vērpj mīkstus linus“. Bet mūsu kalpones nevienu

nesauca Grietu, un patlaban viņas neviena nemaz nevērpa linus,

bet vilnu!

Un kur ir modere ar trekniem teļiem?

izskatās: gan brūni, gan raibi.

Es it kā redzēju, kā viņi

Un tādu Sīmani es arī nemaz nepazinu, kas smalkus miltus maļ,

tikai samaltus tos biju klētī redzējusi.

Tomēr es šīs vēl nekad dzīvē neredzētās dzirnas redzēju, kā tās

griezās un rūca un kā milti dikti putēja.

Kad es vēl pēc daudz gadiem redzēju īstas dzirnavas, tad atmiņu

veidols man stājās priekš acīm, un es tās abas salīdzināju.

Protams, ka īstas dzirnas ar iedomātām nesaskanēja.

Arī sapņotā Grieta ar gariem smalkiem liniem izskatījās daudz skaistāka

par mūsu kalponēm.

Nu es biju kaut ko atradusi: es varēju visu citādi iedomāties nekā

īstenībā ir un kā grāmata vēl piepalīdz.

D rī2; vien es sāku iedomāties nevien to, kas citādi ir, bet arī to,

kā nemaz nav.

Šis piemērs rāda, ka īsta dzejas izpratne

būs nodrošināta tad, ja lasītājs spēs „iedzīvoties“ saturā izteiktās

domās un jūtās. īstam dzejas darba izpratējam, tāpat kā

mazajai Aspāzijai, jābūt arī pašam zināmā mērā dzejniekam,

lai savā fantazijā līdz ar. dzejnieku ieraudzītu visus gan redzētus,

gan neredzētus tēlus, gan to, „kas citādi ir“, gan arī to,

„kā nemaz nav“. Bet tie nav „meli“ vai „illūzija“ ; sofisti senatnē

teica, ka melu pavisam nav, un tas zināmā mērā attiecināms

uz poēziju. ,,A i s t ē t i s k ā pārdzīvo jum ā“, saka

E. Meimanis, „mēs pilnīgi iegremdējamies

pašā mākslas darbā un aizmirstam visu

pārējo īstenību. Dramatiska izrāde, opera vai jūsmīgas

dzejas lasīšana mūs var pilnīgi saistīt, un tad pavisam nepaceļas

doma, ka tam visam nav nekā kopēja ar „ikdienas dzīves

īstenību“. Taisni šī pilnīgā iegremdēšanās padara mums

mākslas darbā attēloto par neattēlotās

īstenības ekvivalent u.“ 0. V a 1c e 1is to pašu izsaka

šādā īsi formulētā slēdzienā: „Mākslas darbu var

izjust, bet nevar to uzjemt ar prātu (j ē d z i e -

n i e m)“.

181

Dzejas darbu ar sabiedriski-vēsturisku raksturu pilnībā

izbaudīs tikai tāds lasītājs, kas pazīst tēlojamo laikmetu, sabiedrību,

valdošās idejas reālās dzīves apstākļus, dabu u. t. t.

Tā, piem., franču rakstnieka Pjera Loti romāns „Islandes zvejnieks“

mūsu lasītājam nav pilnīgi izprotams un tāpēc liekas

arī maz saistīts: franču jūrmalnieku dzīve viņam nav pazīstama.

Tāpat Bretaņas zvejnieks bez sevišķas intereses lasītu

mūsu „Mērnieku laikus“ vai „Pūt, vējiņi!“, jo latviešu nacionālās

īpatnības, kas izpaužas šajos darbos, tam ir svešas.

Tas nozīmē, ka katra tauta vispilnīgāk spēj izprast un izjūst

savu nacionālo dzeju: vispārcilvēciskās idejas te tērpjas

nacionāli īpatnējos tēlos.

2. Asociāciju loma. Saistīgi, interesanti mums liekas tie

darbi, kas mums „patīk“, bet patīk viss tas, kas modina bagātīgas

asociāciju saites un tā liek pārdzīvot dzejas darbā ir to,

„kas citādi ir“, kā arī to, „kā nemaz nav“. Asociāciju lomu

labi raksturo Andrējs Upītis piemērā ar J. Raiņa „Uguns un

Nakts“ izrādi:

Skatītājs lugas tēlos uz skatuves redzēja to, kas neizteikts dusēja

vina krūtīs. Viņa sajūsma, varbūt, bijusi šaubīga, neizveidota un bikla.

Dzejnieka apgarotais jūsmas spēks viņu iesildīja un aizrāva. Ar to viņš

no spiedīgās, nepatīkamās apziņas un sajūtu stāvokļa izkļuva noteiktas

pārliecības un spēcīgi apjaušamas jūtu trauksmes straumē. Tur auga viņa

pašapziņa un pašsajūta. Viņš ne tikai vēroja cīņu uz skatuves, bet

iekšķīgi pārdzīvoja to līdz. Līdz ar lugas varoni viņš cīnījās ar velniem

un mošķiem. Līdzi tam nokāpa apburtā pilī, kur sastapās ar drausm ī

giem nezvēriem. Viņš nebaidījās burves-raganas valgu, atturējās no

visādiem kārdinājumiem, kas to tīkoja novērst no uzsāktā ceļa, miera,

pieticības un baudas klusā kaktā. Viņš droši uzsāka cīņu ar Melno bru-

ņenieku un cīņā aizgāja bojā. Skatītājs -strādnieks pārdzīvoja līdzi visus

cīņas punktus. To, kas viņam un viņa šķirai jāpārdzīvo ilgas attīstības

un cīņas laikmetos, viņš izbaudīja dažās stundās. Viņš iznāca no teātra

skaidrots, spēcināts, savu uzdevumu apzinīgs un cīņas drošs.

Turpreti cits skatītājs varbūt redzēs „Uguns un Nakts“

tēlos tikai krāšņu senatnes teiku, asociācijas tam atgādinās

Pumpura „Lāčplēsi“ un liks domāt par aizvēsturisko varoņu

laikmetu vispār.

182

Bet ne tikai simboliskos darbos — arī reālos tēlojumos

katrs lasītājs, atkarīgi no viņa īpatnējām asociācijām, atradīs

savu saturu. Katra vārda reālais tēls jau ikvienam ir savāds.

Runājot par „galdu“, viens to iedomājas lielu, otrs — mazu,

viens, četrām kājām, otrs — trim, viens melnu, otrs — baltu

u. t. t. Bet ja visvienkāršākā satura priekšstatos jau šāda dažādība,

tad jo lielāka tā būs sarežģītos priekšstatos.

Asociatīvi uzjemamais saturs nekad nebūs identisks ar to

saturu, kādu dzejnieks savos tēlo-s domājis ielikt. Dzejā katrs

priekšstats ir subjektīvs, jo katrs lasītājs ik vārdā var ielikt

savu saturu.

3. Dzejas nozīme. Dzeja izdaiļo cilvēka jūtas, padziļina

viņa dvēseli, kultivē viņa sabiedriskās simpātijās un antipātijās.

Lasot, dzirdot, skatot kādu dzejas darbu un tanī iztēlotās

cilvēku ciešanas, ilgas un cerības, mēs aizmirstam savas

sāpes un jūtam līdzi mums reizē tālo un tuvo svešnieku dzīvei.

Bet simpatizēdami vienai tēlotai personai, mēs sākam just

līdzi visai tai sabiedrības daļai, pie kuras tā pieder, vai arī, ja

šī persona mums liekas pretīga, mēs novēršamies arī no viņas

sabiedrības. Tā dzejas darbs modina mūsos sociālas jūtas

un domas un ved mūs pie sabiedrības, tas kļūst par

,,p ievilkšanas centru, tāpat kā aktīva ģēnija

g r i b a“ (M. Gijo). Tāda ir dzejas darbu sociālā n o -

zīme.

„Atziņa un pat laba griba par sevi ir nekustīgi, pasīvi, statiski elementi“,

saka A. Upītis: „un mākslas tēli ir tie, kas cilvēkā ierosina šo

aktīvo dzinēja spēku. Zinātniska un politiska aģitācija ierosina galvenā

kārtā prātu. M āksla vispirms rauga ieviļņot jūtas,, mēģina ievirzīt klausītāju

un skatītāju līdzi dzīvot un līdzi radīt. Ideju skeletam tā piešķir dzīvas,

organiskas formas. Abstrakto domu tā rāda veseli noskaņotā patiesas

vai izdomātas dzīves tēlojumā. Jo klausītāja idejiskā pārliecība

un apziņa ir daļa no tā, kas mākslas tēlojumā redzams un dzirdams“.

Bez tam dzeja, kā Br. Christiansens saka, „aizpilda

radīšanas procesu t a m, k a s viņā nepiedalās

(t. i. lasītājam, skatītājam). Viņai ir pat tā priekšroka, ka tā.

ar pašu dzejas radīšanu salīdzinot, pareizāk ved pie mērķa:

183

mākslinieks var savilkt vienā punktā visus emocionālos faktorus

kā starus lupā un sasniegt ļoti intensīvu efektu/1

Tā dzejas darbs iegūst vispārinošu ētisku un

aistētisku nozīmi, kā to J. Grīns zīmīgi izsaka kādā

dzejā:

Draugs, dzirdi viņas brīnišķīgās skaņas,

Kas klusākajām stīgām trīsēt lika?

Ja dzirdi, klausīsies tu kā bez maņas,

Viss līdz šim tālais tuvs un mīļš tev tika.

Kā ziedoņvējš pār tukšām tālēm staigā,

Sauc puķes ziedēt, vecas sirdis — mīlēt.

Tu mīļāk vērsies savam draugam vaigā

Un steigsies pazudušo laimi zīlēt.

Viens otram veram slēptos dvēs’les dziļumus,

Jo visiem naidniekiem nu esam rada,

Un rādām sevī iznēsātos dārgumus.

Daudz sirdis saplūst vienā harmonijā,

Kā orķestris, ko viena roka vada,

Un izskan dziļākajā melodijā.

4. Kritika kā dzejnieka un publikas starpniece.

I )zejas darbu izpratnei palīgā nāk kritika. Pēc Br. Christiansena

izteiciena, kritikas uzdevums — „sagatavot mākslas

d a r b u i z p r a t n i“. Bet par ko tad kritiķim jārunā, lai tā

pakalpotu dzejas darba izpratnei?

Vai tikai par viņa reālo ī s t e n ī b u? Tas aizvestu uz

naivo iin prozaisko izpratni.

Vai tikai par psīcholoģ'isko a n a 1i z i? Tas aizvestu

sānus no aistētiskā tēlojuma.

Vai tikai par dzejas darba t e c h n i k u? Darba izpratnei

techniskā puse ir mazsvarīga.

Vai tikai par dzejas tēliem? Ja tos pārvērš par jēdzieniem,

tad dzeja pārvēršas par prozu.

Vai tikai par dzejas darba radīšanu? Arī tas aizvestu

projām no tā aistētiskās vērtības.

Vai tikai jāapraksta un j ā k 1a s i f i c ē dzejas darbi

kā Linejam stādi? Tā dzejas iekšķīgā būtība paliktu neredzēta.

184

Katrs no šiem nolūkiem kritiķim nav pilnīgi atmetams, bet

„ja kritikai tiešām jābūt nekam citam kā izpratnes palīgam,

tad tās pozitīvo vērtību sastāda ne tikdaudz tas, k o kritiķis

'raksta par darbu, cik tas, ko vitļš var izteikt

starp rindā m “ (Br. Christiansens).

Tas nozīmē, ka kritiķis, pirm kārt, var radīt dzejas darba

lasītājam vai skatītājam iepriekšēju vēlam u sajūtu: optimistiskās

gaidās uzjemam u dzejas darbu iespējams vislabāk

saprast.

O trkārt, viņš var lasītājā ierosināt ēmocionālas

jūtas, līdzīgas tām, kādas varēs sniegt dzejas darbs.

jāattīsta publika, jāizkopj tās dzejas izpratne.

Viņam

Treškārt, kritiķis var būt p a 1i g s a r ī pašam dzejniekam,

novēršot dažādus aizspriedumus, kas traucētu viņa

darbu uzjemšanu, kā ari aizrādot, kur tas grēko sava darba

saturā vai izteiksmē. Bet lai kritiķis to spētu, arī viņam pašam

jābūt savā ziņā dzejniekam.

Tā kritiķa uzdevum s ir ļoti daudzpusīgs. Lai dzejas darbu

vispusīgi aplūkotu un darītu publikai saprotamu, franču kritiķis

Henneke n s izskaidro dzejas darbus no trim viedokļiem

: t e c h n i s k ā, psīcholoģiskā un socioloģiskā,

t. i. iztulko kā dzejas darba formu, tā arī saturu, jo

abi šie elementi ir vienādi svarīgi dzejas darba būtībā.

Tā tad, kritika nav pašmērķis, tā ievada un pavada

dzejas darbu publikā, lai tad dzejnieks par saviem darbiem līdz

ar Raiņa Spīdolu varētu sacīt:

Es visam tēlu dodu un veidu,

Un katra būtne caur mani nošķiras,

Un pati top par sevi un greznās ainās

Atjaunodamās attīstās mūžam.

Bibliogrāfijā.

Šinī saraksta uzjemti autora izlietotie un plašakām studijām ieteicamie

darbi, kas iznākuši speciālos izdevumos (grāmatās). Periodikā izkaisītie

raksti šeit nav aizrādīti.

1. Vispārīga satura avoti.

R. Miiller-Freienfels — Poetik. Zweite Aufl. Leipzig-Berlin, 1921.

Dr. Rudolf Lehmann — Deutsche Poetik. München, 1908.

Prof. Dr. K. Borinski — Deutsche Poetik. Berlin-Leipzig, 1912.

Dr. E. Kleinpaul — Poetik. Neunte Aufl. Bremen, 1892.

Wilhelm Scherer — Poetik. Berlin, 1888.

Dr. Oskar Walzel — Gehalt und Gestalt im Kunstwerk des Dichters.

Berlin-Neubabelsberg, 1923.

A. A. Потебня — Изъ записокъ по теорш словесности. Харьковъ, 1905.

Проф. Д. Н. Овсянико-КуликовскШ. — Teopia поэзш и прозы. 2-ое изз.

Москва, 1909.

Его-же — Языкъ и искусство. СПБ., 1895.

А. Шалыгинъ — Teopia словесности и хрестомат1я. 5-ое изд., Иетроградъ, 1916.

„ — Дополнительный курсъ теорш словесности. СПБ., 1910.

H. Н. Шульговсюй — Теор1я и практика поэтическаго творчества. С.-Петербургъ

— Москва, 1914.

Б. Томашевский — Теория литературы (поэтика). Ленинград, 1925.

Б. А. Лезинъ (ред.-изд.) — Вопросы теорш и похолопи творчества. Сб. статей.

1—VIII томъ.

Поэтика. Сб. статей. Временник словесного отдела госуд. института истории

искусств. Ленинград, т. I 1926, т. II 1927.

И. Рубановский — Как и над чем работать писателю. Москва— Ленинград, 1928.

Антуан Альбала — Искусство писателя. Пер. с франц. И. Б. Мандельштама.

Петроград, 1924.

Литературная Энциклопедия под ред. Н. Бродского, А. Лаврецкого, Э. Лунина.

В. Львова -Рогачевского, М. Розанова и В. Чешихина -Ветринского,

Москва—Ленинград, 1925, т. I—II.

2. Stilistika.

Richard М. Meyer — Deutsche Stilistik. München, 1913.

Ernst Elster — Stilistik. Halle, 1911.

Dr. Siegfried Kadner — Einführung in die deutsche Stilkunst.

burg, 1920.

Dr. Th. A. Meyer — Stilgesetz der Poesie. Leipzig, 1901.

Charlotten-

186

Max Deri — Naturalismus, Idealismus, Expressionismus. Leipzig, 1920.

О. Бургардтъ — Новые горизонты въ области изслЪдовашя поэтическаго

стиля. Юевъ, 1915.

П. Н. Сакулин — Теория литературных статей. Москва, 1928.

3. Metrika un fonētika.

B. Жирмунский — Введение в метрику. Ленинград, 1925.

• — Рифма. Её история и теория. Петербург, 1923.

М. Малишевский — Метротоника. Москва, 1925.

Андрей Б'Ьлый — Символизмъ. Москва, 1910.

— Глоссалопя. Берлинъ, 1922.

Валерий Брюсов — Основы стиховедения. Курс В. У. 3. Часть I и II.

Изд. 2-ое. Москва, 1924.

„ „ — Опыты по метрике и ритмике, по евфонии и созвучиям,

по строфике и формам. Москва, 1918.

Шарль Вильдрак и Жорж Дюамель — Теория свободного стиха. Москва, 1920.

Friedrich Kaufmann — Deutsche Metrik. Marburg, 1912.

Dr. Franz Saran — Deutsche Verslehre. München, 1907.

4. Dzejas veidi.

a) E pika.

A. Švābes red. — Prozas māksla. Teorētisku rakstu krājums. Rigā, 1924.

Виктор Шкловский — Теория прозы. Москва—Ленинград, 1925.

„ „ — Развертывание сюжета. Петербург, 1921.

— „Тристан Шенди“ Стерна и теория романа. Петроград,

1921.

А. А. Реформатский—Опыт анализа новеллистической композиции. Москва, 1922.

A. А. Грифцов — Теория романа. Москва, 1927.

Georges Duhamel — Essai sur le roman. 1925.

b) Drāma.

M. Burkhards — Teātris. A. Būmaņa tulk. A. Gulbja Univ. Bibl.

Nr. 111/112.

C. Лунин — Греческий театр. Вологда, 1922.

Gustav Freitag — Die Technik des Dramas. Leipzig, 1863.

c) Lirika.

B. Жирмунский — Композиция лирических стихотворений. Петербург, 1921.

Ю. Тыянов — Проблема стихотворного языка. Ленинград, 1924.

Conrad Hermann — Die ästhetischen Prinzipien des Versmaasses. Dresden,

1865.

5. Daiļradlšana un dzejas izpratne.

P. Birkerts — Dailradīšanas psîcholoèija. I. d. Rīgā, 1922, II. d.

Rīgā, 1925.

187

Dr. E. Meimans — Ievads tagadnes aistētikā, A. Gulbja Univ. Bibi., Nr. 44/46.

Проф. Э. Мейман — Эстетика. Ч. I. Москва, 1919, Ч. II Москва, 1920.

Broder Christiansen — Philosophie der Kunst. Berlin-Steglitz, 1912.

Richard Miiller=Freienfels — Psychologie der Kunst. 2. Aufl. Leipzig-

Berlin, I B. 1922, II B. 1923.

Max Dessoir — Aesthetik und allgemeine Kunstwissenschaft. Stuttgart,

1906.

I'. Нинокур — Критика поэтического текста. Москва, 1927.

А. Upītis — Proletāriskā māksla. Maskavā, 1920.

6. P о ē t i k a s vēsture.

Aristotelis — Poētika. A. Ģiezēna tulk. A. Gulbja Univ. Bibl. Nr. 264/65.

Alfred Gudeman — Aristoteles über die Dichtkunst. Leipzig, 1921.

Проф. В. Я. Каплинский — „Поэтика“ Горация. Саратов, 1920.

Буало — Поэтическое и с к у с с т в о . Пер. С. С. Нестеровой. Ред. пр.~дон.

П. С. Когана. СПБ., 1914.

L. Bērziņš — Nevācu Opics. Rīgā, 1925.

Diinsberga Ernsts — Metrika ar tahm wajadsigahm dseijas mahkslas

sii.n.ialnn, Leepaja, 1890.

S A T U R S .

Lapp.

P rie k šv ārd s............................................................................................................3

I. Poētikas p r ie k š m e ts .............................................................................. 5

1. Dzīves praktiskā un aistētiskā puse. 2. Māksla un rotaļa. 3. Poēzija.

4. Kas ir poētika?

IL Dzejnieks un viņa darbs......................................................................... 13

1. Kas Ir dzejnieks? 2. Kādēļ dzejnieks dzejo? 3. Dzejnieks un

publika. 4. Dzejnieka darbs. 5. Dzejnieka sajūsma. 6, „Vārdu mokas“.

III. Dzejnieks un viņa s t i l s .........................................................................23

1. Kas ir stils? 2. Izteiksmes veidi jeb virzieni. 3. Stila piemēri.

4. Dzejnieka individuālitāte.

IV. Dzejas darbu viela, saturs un k o m p o z ic ija .................................. 32

1. Viela un saturs. 2. Lasītājs un dzejas darbu saturs. 3. Satura

izvēle. 4. Tendence uu didaktika. 5. Kompozicija.

V. Izteiksmes o ik o n o m iz ā c ija .................................................................... 39

1. Izteiksmes oikonomizācija. 2. Schēma. 3. Simbols. 4. Tips.

VI. Dzejas darbu saturs un s t i l s ................................................................46

1. Aistētisku parādību veidi. 2. Aistētisku parādību piemēri. 3. Stila

iedalījums.

Vil. V ārdu iz v ē le .............................................................................. .... . .-.52

1. Valodas pārvērtības. 2. Svešvārdi (barbarismi). 3. Jaunvārdi (neoloģismi).

4. Apvidus vārdi (provinciālismi). 5. Idiotismi. 6. Senvārdi

<arehaismi). 7. Vārdu nozīmes maiņa. 8. Sinonimi un homonimi.

Rakstnieka leksikons.

VIII. Stila g le z n a s ............................................................................................. 65

1. Stils un jutekļi. 2. Redzes gleznas. 3. Dzirdes gleznas, 4. Taustes

gleznas. 5. Ožas gleznas. Garšas gleznas. 7. Vispārīgas organisma

sajūtas. 8. Asociāciju gleznas. 9. Aklā fantazija.

IX. Stils un j ū t a s ................................................. ' . . . . . . . . . 73

1. Emocionāls stils. 2. Emocionāla stila līdzekļi. 3. Emocionālas

gleznas.

\. T r o p i.......................................................... ................................................ 68

1. Tropi un viņu veidi. 2. Sinekdocha. 3. Metonimija. 4. Metafora.

5. Metaforas attīstījumi: a) Salīdzinājums, b) Parallēlisms. c) Identifikācija.

d) Allēgorija. e) Personifikācija.

190

L a p p .

XI. E p it e t s ................................................................................................ yi

1. Kas ir epitets? 2. Epitetu veidi. 3. Gleznaini un emocionāli epiteti.

XII. Figūras ................................................................................................ 9 5

1. Kas ir figūra? 2. Atkārtojums. 3. Kāpinājum s (gradācija). 4. Pretstatījums.

5. Teikumu figūras.

XIII. Daiļskanība un ritm s .........................................................................103

1. Daiļskanība. 2. Ritms. 3. Pantmērs. 4. Latviešu valodas pantmērs.

5. Ritma pārvērtība. 6. Pantmērs kā izteiksmes līdzeklis. 7. Ritms

nesaistītā valodā.

XIV. Dzejas rindas.......................................................................................116

1. Dzejas rindas. 2. Rindu garums. 3. Atskaņas. 4. Atskaņu kārtība.

XV. P a n ts .................................................................................................... 123

1. Pants. 2. īpatnējas pantu formas. 3. Brīvais ritms. 4. Brīvais pants.

XVI. Poēzijas veidi.......................................................................................140

1. Tēlojošā un liriskā poēzija. 2. Tēlojošās poēzijas formas: eposs

un drāma. 3. Liriskā poēzija.

attīstība.

4. Poēzijas veidu ārīgā un iekšķīgā

XVII. Episkā p o ē z ija .................................................................................. 146

1. Episkas poēzijas īpatnības. 2. Episka sacerejuma īpatnības. 3. Tautas

teikas un pasakas. 4. Fabula. 5. Jaunlaiku pasakas. 6. Balāde.

7. Romance. 8. Idille. 9. Poēma. 10. Romāns. 11. Novele un stāsts.

12. Feļetons.

XVIII. Dramatiskā p o ē z i j a ......................................................................... 160

1. Drāmatiskās poēzijas īpatnības. 2. Drāmatiskā sacerējuma kompozīcija.

3. Drāmatiskās poēzijas veidi. 4. Traģēdija, komēdija, drāma.

XIX. Liriskā p o ē z ija .................................................................................. "168

1. Liriskās poēzijas īpatnības. 2. Liriska sacerējuma kompozicija.

3. Tautas dziesmas un mākslīga lirika. 4. Lirikas veidi. Dzejoli

prozā.

XX. Dzejas iz p ra tn e .................................................................................. 179

1. Ko no dzejas darba,prasa ? 2. Asociāciju loma. 3. Dzejas nozīme.

4. Kritika kā dzejnieka un publikas starpniece.

B ib lio g r ā fijā .......................................................................................185

191

K. Dziļļejas sastadītas mācībās gramatas:

Latviešu rakstniecības teorija. Vidusskolu kurss. (Izpārd.). 1915.

Poētika. Vidusskolu kurss. Otrs pārstrādāts un illūstrēts izd., 1928.

Mazā poētika pamatskolām. 5 izd., 1927.

Latv. rakstniecības vēsture pamatskolām. 3 izd., 1926.

Darbs un Dzīve. I— VI. Latv. daiļliterātūras chrestomatija pamatskolām.

Mazais valodnieks.

I.— III. Latv. valodas mācība pamatskolām.

Brīvie domraksti. Metodiska rokas grāmata. 1923.

Atsauksmes par K. Dziļlejas „Poētiku“

(pirmo, 1920. g. izdevum u):

S alīdzinot ar citām mūsu rakstniecības teorijas resp. poētikas m ācības

g rām atām , autors gājis jaunus ceļus un savā grām atas izveidojum ā ņēmis

vērā jaunākos pētījum us un autoritatīvus darbus poētikā un m ākslas teorija

un psīcholoģijā vispār.

Autors pirm o reizi mūsu teorētiskajā literatūra

ieved m ācību par valodas gleznām un dzejas darbu radīšanas procesu.

D ziļlejas „P o ētik a“ nav sausa „teorijas“ m ācība, jo teorētiskā viela illū-

strēta bagātīgiem piem ēriem no m ūsu jaunākās rakstniecības darbiem .

Dziļlejas teorētiskie darbi ir vērtīgs ieguvum s šajā, visai nabadzīgajā

latviešu rakstniecības nozarē. V iņa „Poētika“ m inam a kā pirm ais plašākais

rakstniecības teorijas apstrādājum s latviešu valodā.

D ziļleja sniedz bagātīgu, rūpīgi un saprātīgi izvēlētu paraugu kopojum u

ikvienas definīcijas un katra slēdziena illūstrācijai. Tā viņa grām ata nekalpo

sistem ātiskas teorijas iekalšanai, bet stipri veicina dziļāku un d zīv āku prozas

i i dzejas dažādo veidu izpratni. Andr. Uoītis („Latvju jaun. rakstn. vest.*)

K. D ziļleja sniedz labāko mū_su rakstniecības teorijas atu („Poē-

K;,*) Ērmpnis (L. K. V. b. Gada grāmatā, 1921).

Poetika(K.Dzilleja)

Delete template?

Save as template ?