Laimes Formula 2020 Ziema

3
ana ikdiena
vienmēr ir
virpulis. Kad biju
pašizolācijā,
tas man bija brīnumains laiks. Biju
komandējumā, un, kad atlidoju, ģimene
jau bija laukos. Negribēju viņus pakļaut
riskam, esmu diezgan atbildīgs cilvēks,
tāpēc ieguvu divas brīvas nedēļas tikai
sev. Sapratu, ka pirmo reizi mūžā esmu
viena divas nedēļas! Draugi un paziņas,
kuri mani pazīst, bija satraukušies, kā
es to spēšu. Jo viņi jau zina, kāda es
esmu, – ātra, ekspresīva, darbīga un
enerģiska. Pirmās trīs dienas bija ļoti
savāda sajūta, bet tas man bija kā tāds
aklimatizācijas periods. Protams, ar
visām fāzēm: mulsumu, neziņu, varbūt
pat nelielām bailēm, pēcāk – jau ar
pieņemšanu, prieku. Visu šo laiku man
ne mirkli nebija garlaicīgi ar sevi. Jau
otrajā nedēļā biju izdomājusi projektu
Teātris pa telefonu. Sapratu, ka ārējie
apstākļi mani ietekmē mazāk, nekā es
domāju. Ārējie apstākļi nemaina manu
būtību.
Pasākumi un projekti atcēlās un
pārcēlās. Kā tikt galā ar šo sajūtu, kad
viss pēkšņi apstājas?
Bija jāpieņem tas, ka viena sēžu
pašizolācijā – ģimenes nav, draugu nav,
nekur nedrīkst iet. Tas bija jocīgi, un
es pat uz balkona sākumā negāju, jo
likās – ja jau nedrīkst, tad nedrīkst. Bet
man nelikās, ka dzīve ir uz bremzēm,
jo es ļoti ticu sev. Es spēju savā
profesijā realizēties arī neizejot no
mājas. Un domāju, ka daudzi cilvēki tā
var, ja viņi paraugās uz savu profesiju
no cita skatpunkta. Mēs pārāk maz
raugāmies uz lietām un notikumiem no
cita rakursa. Tajā skaitā – arī es. Mēs
visi dzīvojam savā vidē, savā burbulītī,
kurā mums ir noteikts dzīvesstils un
izvēles, kuras esam apzināti pieņēmuši.
Maz mēs noejam no savām ierastajām
takām. Visi tie dzīves kāpumi, kritumi
un negaidītie notikumu mūs ved uz
to, lai mēs uz dzīvi paskatītos citādi.
Dažkārt arī radošumam tas nāk par
labu un ir vērts novirzīties no tās
ierastās takas. Pat ja tas nesagādā
komfortu, jo neviens jau nespiedz
aiz laimes par šādām situācijām. Ja
tu visu mūžu klausies viena žanra
mūziku, lasi vienādu literatūru vai
apmeklē vienāda žanra kino, skaidrs,
ka tu nevari zināt, kas ir cits. Es
vienmēr lekcijās par radošumu stāstu,
ka jums nepatiks pārmaiņas. Ja visu
mūžu klausāties klasisko mūziku un
jums pēkšņi jāklausās roks – jums tas
nepatiks. Vai visu mūžu dzerat kafiju
no krūzes, bet pēkšņi kafija ir glāzē…
Visdrīzāk tas nepatiks. Bet tas parāda
to citu redzes lauku. Man pašai jaunas
pieredzes nesagādā diskomfortu.
Sava ziņā – pat patīk. Nevajag gan
tagad domāt, ka esmu lielā sajūsmā
un sagaidu visu atvērtām rokām. Nē,
grūtību ir nenormāli daudz, un ir daudz
izaicinājumu un problēmu. Šis gads
taču vispār ir grūts! Jā, tas ir pirmais
vārds, kas man nāk prātā par šo gadu –
grūts. Bet otrs vārds, kas te parādās,
ir – vērtīgs. Es gan vēlos uzsvērt, ka
man ļoti nepatīk dot padomus. Man
liekas, ka pasaulē ir par daudz padomu,
informācijas un norāžu, kā vajadzētu
dzīvot.
Sakiet, vai radošums ir trenējams?
Ir, bet man grūti par to spriest un runāt,
jo es savā profesijā lielākoties satiekos
ar cilvēkiem, kuriem radošums jau
ir dabas dots un tas ir viņu trumpis.
Savukārt cilvēki, kuri ir loģiski,
pragmatiski, ļoti strukturēti – viņiem
mūs, radošos cilvēkus, ir grūtāk saprast.
Un man – viņus. Es nedomāju, ka visiem
vajag trenēt radošumu. Ārprāts, ja visa
pasaule būtu tik haotiska, kā es esmu!
Kolēģi un cilvēki, ar kuriem strādāju,
nav nemaz tik laimīgi. Bet man ir savi
trumpji, un es tos apzinos. Es zinu,
kas ir manas stiprās puses, un apzinos
savus mīnusus. Es nepretendēju būt
tas cilvēks, kurš ir ļoti savākts un
strukturēts. Pasaulē Dieviņš ir radījis
tā, lai mēs visi būtu dažādi, un tas ir
ļoti forši. Manuprāt, liela veiksme ir tas,
ja satiekas cilvēki, kuri ir spējīgi savas
stiprās puses savienot, lai sasniegtu
lielus mērķus un paveiktu ko vērtīgu.
Jūsu darbs ir radīt svētkus citiem. Kā
jūs radāt svētkus pati sev?
Svētku sajūta man mainās. Dažkārt
man šīs sajūtas nav vispār. Gluži kā
šefpavāram, kurš visu dienu strādājis
virtuvē un, atnākot mājās, diez vai
viņš vēl vakariņas sešās kārtās gribēs
pasniegt. Kad viņam uznāk – viņš
noteikti to dara. Man ir līdzīgi. Man
lielākie svētki ir satikt kādu sev tuvu
cilvēku, nodoties foršām sarunām,
lasīt labu grāmatu, aiziet uz labu
filmu, izstādi vai būt kaut kur dabā,
staigāt. Bet dažkārt ar to ir par maz
un tiešām gribas uzšķilt kādu svētku
dzirksti. Man ļoti svarīgi ir dot. Ļoti!
Mana lielākā laime un lielākā labsajūta
ir dāvāt kaut ko citam. Un tāpēc – ja
maniem bērniem vai tuviniekiem gribas
svētkus, man ir svarīgi tos dot. Tā ir
mana svētku sajūta – ja es otram varu
ko iedot. Lai arī kā es būtu pārgurusi
un man negribētos organizēt kaut
kādas gadskārtu ieražas, tas, ka
man gribas iepriecināt un dot savai
ģimenei, būs simtreiz svarīgāk par to
manu negribēšanu. Līdz ar to es savu
svētku sajūtu noķeru svētku radīšanas
procesā. Tā ir forša lieta, kas nāk tikai
ar gadiem, jo kādreiz tāda nebiju. Es
nemācēju ķert kaifu procesā – biju
ļoti orientēta uz mērķi. Likās, ka tikai
tad, kad ir projekta pēdējā diena, kad
notiek pasākums, tikai tad es noķeršu
laimes sajūtu. Tā nav. Nonākot mērķī,
laimes sajūtas var arī nebūt, un beigās
paliec ar vilšanos. Bet tad, kad tu
iemācies laimi noķert procesā… Es pati
par to kaifoju! Tas nebija apzināti – tā
vienkārši vienā brīdī notika. Tā ir liela
dāvana, par kuru esmu pateicīga.
MANA LIELĀKĀ LAIME
UN LIELĀKĀ
LABSAJŪTA IR DĀVĀT
KAUT KO CITAM.
Kad cilvēki nāk pie jums ciemos, viņi,
visticamāk, sagaida pārsteigumus. Tas
neuzliek tādu kā nastu – nemitīgi visus
pārsteigt un iepriecināt?
Tie, kas šādas lietas gaida, parasti ir
svešāki cilvēki. Pavisam tuvie un savējie
tā nedara. Ejot ciemos pie jurista, tu
taču arī negaidi, ka viņš sastādīs līgumu
vai paskaidros likumus.
Bija posms, kad es daudz ieguldīju
savos tuviniekos, draugos, rados,
dodot viņiem ļoti daudz. Viņiem bija
neskaitāmi svētki un notikumi. Kādā
brīdī es vai nu pārdegu, vai man mainījās
redzējums, varbūt tāpēc, ka bērni bija
jau paaugušies, bet es pēkšņi metos
sevi realizēt darbos. Bija daudz projektu
dažādās valstīs, kuri bija grūti, bet ļoti
vērtīgi un mani pilnveidoja. Šajā laikā
maniem mājiniekiem tika daudz mazāk.
Un viņi nekautrējoties to ir teikuši. Bet
mums to bateriju ir tik daudz, cik nu ir,
un diennaktī ir 24 stundas. Ja es kaut
kur izlieku sevi visu, tad kaut kam arī
pietrūks. To vajag saprast, nevajag
cepties par to. Es sev to nepārmetu, jo
ir jāvirzās uz priekšu pa tiem ceļiem, ko
dzīve dāvā, nešaustot sevi, ka šis nav tā,
kā vajadzētu.
Starp citu, ir daudz stāstu par to, ka
cilvēki uztraucas, kad es nāku ciemos
pie viņiem. Tas ir ļoti mīļi, bet es
neesmu darbā, tāpēc nevērtēju nevienu
vietu vai pasākumu. Es nenāku kā
profesionāle, bet gan kā aicināta viese.
Es pamanu nianses, jā, bet netaisos
nevienam aizrādīt.