2PASĀKUMU ORGANIZĒTĀJAS UN SVĒTKURADĪTĀJAS GUNDEGAS SKUDRIŅAS DZĪVE IRNEBEIDZAMS VIRPULIS. VIŅAS ORGANIZĒTIENOTIKUMI VIENMĒR IZPELNĀS UZMANĪBU, UNBIĻETES UZ TIEM TIEK IZPIRKTAS ZIBENĪGI, JOMŪSDIENĀS, KAD CILVĒKUS PĀRSTEIGT IR TIKĻOTI GRŪTI, GUNDEGA ATROD VEIDUS, KĀ TOIZDARĪT. VIŅAS IDEJAS IR TIK LIELAS, KA PAŠAINO TĀM REIZĒM IR BAIL, BET TAS IR VĒL VIENSIEMESLS TĀS REALIZĒT. JO TIKAI TĀ VAR PALIKTUZTICĪGA PATI SEV.
3ana ikdienavienmēr irvirpulis. Kad bijupašizolācijā,tas man bija brīnumains laiks. Bijukomandējumā, un, kad atlidoju, ģimenejau bija laukos. Negribēju viņus pakļautriskam, esmu diezgan atbildīgs cilvēks,tāpēc ieguvu divas brīvas nedēļas tikaisev. Sapratu, ka pirmo reizi mūžā esmuviena divas nedēļas! Draugi un paziņas,kuri mani pazīst, bija satraukušies, kāes to spēšu. Jo viņi jau zina, kāda esesmu, – ātra, ekspresīva, darbīga unenerģiska. Pirmās trīs dienas bija ļotisavāda sajūta, bet tas man bija kā tādsaklimatizācijas periods. Protams, arvisām fāzēm: mulsumu, neziņu, varbūtpat nelielām bailēm, pēcāk – jau arpieņemšanu, prieku. Visu šo laiku manne mirkli nebija garlaicīgi ar sevi. Jauotrajā nedēļā biju izdomājusi projektuTeātris pa telefonu. Sapratu, ka ārējieapstākļi mani ietekmē mazāk, nekā esdomāju. Ārējie apstākļi nemaina manubūtību.Pasākumi un projekti atcēlās unpārcēlās. Kā tikt galā ar šo sajūtu, kadviss pēkšņi apstājas?Bija jāpieņem tas, ka viena sēžupašizolācijā – ģimenes nav, draugu nav,nekur nedrīkst iet. Tas bija jocīgi, unes pat uz balkona sākumā negāju, jolikās – ja jau nedrīkst, tad nedrīkst. Betman nelikās, ka dzīve ir uz bremzēm,jo es ļoti ticu sev. Es spēju savāprofesijā realizēties arī neizejot nomājas. Un domāju, ka daudzi cilvēki tāvar, ja viņi paraugās uz savu profesijuno cita skatpunkta. Mēs pārāk mazraugāmies uz lietām un notikumiem nocita rakursa. Tajā skaitā – arī es. Mēsvisi dzīvojam savā vidē, savā burbulītī,kurā mums ir noteikts dzīvesstils unizvēles, kuras esam apzināti pieņēmuši.Maz mēs noejam no savām ierastajāmtakām. Visi tie dzīves kāpumi, kritumiun negaidītie notikumu mūs ved uzto, lai mēs uz dzīvi paskatītos citādi.Dažkārt arī radošumam tas nāk parlabu un ir vērts novirzīties no tāsierastās takas. Pat ja tas nesagādākomfortu, jo neviens jau nespiedzaiz laimes par šādām situācijām. Jatu visu mūžu klausies viena žanramūziku, lasi vienādu literatūru vaiapmeklē vienāda žanra kino, skaidrs,ka tu nevari zināt, kas ir cits. Esvienmēr lekcijās par radošumu stāstu,ka jums nepatiks pārmaiņas. Ja visumūžu klausāties klasisko mūziku unjums pēkšņi jāklausās roks – jums tasnepatiks. Vai visu mūžu dzerat kafijuno krūzes, bet pēkšņi kafija ir glāzē…Visdrīzāk tas nepatiks. Bet tas parādato citu redzes lauku. Man pašai jaunaspieredzes nesagādā diskomfortu.Sava ziņā – pat patīk. Nevajag gantagad domāt, ka esmu lielā sajūsmāun sagaidu visu atvērtām rokām. Nē,grūtību ir nenormāli daudz, un ir daudzizaicinājumu un problēmu. Šis gadstaču vispār ir grūts! Jā, tas ir pirmaisvārds, kas man nāk prātā par šo gadu –grūts. Bet otrs vārds, kas te parādās,ir – vērtīgs. Es gan vēlos uzsvērt, kaman ļoti nepatīk dot padomus. Manliekas, ka pasaulē ir par daudz padomu,informācijas un norāžu, kā vajadzētudzīvot.Sakiet, vai radošums ir trenējams?Ir, bet man grūti par to spriest un runāt,jo es savā profesijā lielākoties satiekosar cilvēkiem, kuriem radošums jauir dabas dots un tas ir viņu trumpis.Savukārt cilvēki, kuri ir loģiski,pragmatiski, ļoti strukturēti – viņiemmūs, radošos cilvēkus, ir grūtāk saprast.Un man – viņus. Es nedomāju, ka visiemvajag trenēt radošumu. Ārprāts, ja visapasaule būtu tik haotiska, kā es esmu!Kolēģi un cilvēki, ar kuriem strādāju,nav nemaz tik laimīgi. Bet man ir savitrumpji, un es tos apzinos. Es zinu,kas ir manas stiprās puses, un apzinossavus mīnusus. Es nepretendēju būttas cilvēks, kurš ir ļoti savākts unstrukturēts. Pasaulē Dieviņš ir radījistā, lai mēs visi būtu dažādi, un tas irļoti forši. Manuprāt, liela veiksme ir tas,ja satiekas cilvēki, kuri ir spējīgi savasstiprās puses savienot, lai sasniegtulielus mērķus un paveiktu ko vērtīgu.Jūsu darbs ir radīt svētkus citiem. Kājūs radāt svētkus pati sev?Svētku sajūta man mainās. Dažkārtman šīs sajūtas nav vispār. Gluži kāšefpavāram, kurš visu dienu strādājisvirtuvē un, atnākot mājās, diez vaiviņš vēl vakariņas sešās kārtās gribēspasniegt. Kad viņam uznāk – viņšnoteikti to dara. Man ir līdzīgi. Manlielākie svētki ir satikt kādu sev tuvucilvēku, nodoties foršām sarunām,lasīt labu grāmatu, aiziet uz labufilmu, izstādi vai būt kaut kur dabā,staigāt. Bet dažkārt ar to ir par mazun tiešām gribas uzšķilt kādu svētkudzirksti. Man ļoti svarīgi ir dot. Ļoti!Mana lielākā laime un lielākā labsajūtair dāvāt kaut ko citam. Un tāpēc – jamaniem bērniem vai tuviniekiem gribassvētkus, man ir svarīgi tos dot. Tā irmana svētku sajūta – ja es otram varuko iedot. Lai arī kā es būtu pārgurusiun man negribētos organizēt kautkādas gadskārtu ieražas, tas, kaman gribas iepriecināt un dot savaiģimenei, būs simtreiz svarīgāk par tomanu negribēšanu. Līdz ar to es savusvētku sajūtu noķeru svētku radīšanasprocesā. Tā ir forša lieta, kas nāk tikaiar gadiem, jo kādreiz tāda nebiju. Esnemācēju ķert kaifu procesā – bijuļoti orientēta uz mērķi. Likās, ka tikaitad, kad ir projekta pēdējā diena, kadnotiek pasākums, tikai tad es noķeršulaimes sajūtu. Tā nav. Nonākot mērķī,laimes sajūtas var arī nebūt, un beigāspaliec ar vilšanos. Bet tad, kad tuiemācies laimi noķert procesā… Es patipar to kaifoju! Tas nebija apzināti – tāvienkārši vienā brīdī notika. Tā ir lieladāvana, par kuru esmu pateicīga.MANA LIELĀKĀ LAIMEUN LIELĀKĀLABSAJŪTA IR DĀVĀTKAUT KO CITAM.Kad cilvēki nāk pie jums ciemos, viņi,visticamāk, sagaida pārsteigumus. Tasneuzliek tādu kā nastu – nemitīgi visuspārsteigt un iepriecināt?Tie, kas šādas lietas gaida, parasti irsvešāki cilvēki. Pavisam tuvie un savējietā nedara. Ejot ciemos pie jurista, tutaču arī negaidi, ka viņš sastādīs līgumuvai paskaidros likumus.Bija posms, kad es daudz ieguldījusavos tuviniekos, draugos, rados,dodot viņiem ļoti daudz. Viņiem bijaneskaitāmi svētki un notikumi. Kādābrīdī es vai nu pārdegu, vai man mainījāsredzējums, varbūt tāpēc, ka bērni bijajau paaugušies, bet es pēkšņi metossevi realizēt darbos. Bija daudz projektudažādās valstīs, kuri bija grūti, bet ļotivērtīgi un mani pilnveidoja. Šajā laikāmaniem mājiniekiem tika daudz mazāk.Un viņi nekautrējoties to ir teikuši. Betmums to bateriju ir tik daudz, cik nu ir,un diennaktī ir 24 stundas. Ja es kautkur izlieku sevi visu, tad kaut kam arīpietrūks. To vajag saprast, nevajagcepties par to. Es sev to nepārmetu, joir jāvirzās uz priekšu pa tiem ceļiem, kodzīve dāvā, nešaustot sevi, ka šis nav tā,kā vajadzētu.Starp citu, ir daudz stāstu par to, kacilvēki uztraucas, kad es nāku ciemospie viņiem. Tas ir ļoti mīļi, bet esneesmu darbā, tāpēc nevērtēju nevienuvietu vai pasākumu. Es nenāku kāprofesionāle, bet gan kā aicināta viese.Es pamanu nianses, jā, bet netaisosnevienam aizrādīt.
Change language