Laimes Formula vasara 2020

3
Kādas izjūtas tevī pašlaik ir
vairākumā?
Šobrīd ir ļoti interesanti vērot,
kas notiek ar pasauli un kā cilvēki
uz to reaģē. Man šajā panikā ir
pilnīgs iekšējais miers. Es saprotu,
ka situācija ir sarežģīta un tas ir
pārbaudījums mums visiem. Mēs
varam uz grūtām situācijām skatīties
caur panikas prizmu, bet varam
arī domāt – kā man šajā situācijā
palīdzēt citiem?
Atceros, ka pusaudzes vecumā sāku
filozofēt par to, kas es esmu. Bija
pavasaris, un to laiku atceros ar
spilgtām emocijām. Jauniešiem jau
tās visas emocijas ir sakāpinātas – ja
mīli, tad mīli. Ja ienīsti – tad ienīsti.
Atceros sevi pieķeram pie domas, ka
es ļoti mīlu katru cilvēku, bet ienīstu
cilvēci. Es tiešām raudāju un sacerēju
dzejoļus par to, kāpēc apkārt ir tik
daudz vardarbības un agresijas
citam pret citu. Zinu, ka gribēju,
lai visi cilvēki sadzirdētu balsi no
debesīm, ka pietiek šādi uzvesties.
Biju aizmirsusi par šo savu vēlēšanos,
bet tagad šķiet, ka viss notiekošais ir
šī balss.
Marija, kas tu esi?
Man ļoti patīk meklēt atbildes uz
šo jautājumu. Es esmu meklētāja.
Pirms kādiem pieciem gadiem
uzzināju par guru Šri Šri Ravi
Šankaru un sāku klausīties viņa
runas. Man ļoti iepatikās, bet ne
tik daudz informatīvā līmenī, kā –
enerģētiskā. Viens ir smuki runāt,
bet otrs – tiešām būt tajā, ko saki.
Atradu informāciju, ka Šri Šri Ravi
Šankars būs Londonā, un mēs ar
vīru aizbraucām. Viņš runāja, un
noslēgumā bija meditācija, kuras
beigās man bija šoks, ka tā ilga vien
20 minūtes, jo bija sajūta, ka es tur
pavadīju mēnesi, kas ilga kā sekunde.
Tev ir nepieciešams skolotājs, lai
saprastu sevi?
Es neesmu tāds cilvēks, kas var akli
sekot vienam skolotājam, tāpēc katrs
cilvēks man savā ziņā ir skolotājs –
no katra es varu kaut ko paņemt,
tomēr sapratu, ka Šri Šri Ravi Šankars
ir viens no tiem skolotājiem, kurš
man var palīdzēt aiziet daudz
tālāk, nekā es pati to spētu. Pēc
dažiem gadiem redzēju, ka guru būs
Lietuvā, un pirmo reizi tā rīkojos –
es viņam uzrakstīju, kas es esmu un
ka labprāt uzņemtos noorganizēt
viņa atbraukšanu uz Rīgu. Atbildes,
protams, nebija, bet drīz vien
izskanēja informācija, ka viņš brauc
arī uz Rīgu. Atradu cilvēkus, kas to
organizē, un uzzināju, ka Latvijā
jau vairāk nekā 10 gadu pastāv The
Art Of Living, kas ir starptautiska
nevalstiskā organizācija, kuras
mērķis ir pasaule – brīva no
vardarbības un stresa. Pieteicos
palīdzēt viņiem ar savām zināšanām,
laiku un enerģiju.
Kas ir tas, ko tu visā šajā centies
atrast?
Domāju, ka to pašu, ko meklē
citi, – mieru, jo miers ir stabilitāte
un mīlestība. Un otrs – sevi, jo,
iepazīstot sevi, tu iepazīsti pasauli.
Neko jaunu un neko citu.
Man patīk agri celties un skatīties,
kā lēnām parādās saule. Tas ir ļoti
skaists brīdis. Liekas, pirms saullēkta
pat putni citādi dzied.
Cik tālu esi tikusi?
Zinu tikai to, ka brīdī, kad apkārt
valda panika, es nepanikoju. Esmu
ļoti emocionāla un varu ļoti ātri
atbildēt, bet esmu iemācījusies
savaldīt savas emocijas un nekrāt
naidu pret citiem. Es ļoti labi
apzinos, kas ir piedošana. Zinu, ka
tad, kad atnāk piedošana, tā nāk ar
gaišām asarām. Bet es nezinu, cik
tālu esmu un cik liels ceļš vēl jāiet.
Zinu, ka iešu uz priekšu, cik vien
spēšu, un palīdzēšu arī citiem.
ESMU ĻOTI
EMOCIONĀLA UN
VARI ĻOTI ĀTRI
ATBILDĒT, BET ESMU
IEMĀCĪJUSIES
SAVALDĪT SAVAS
EMOCIJAS UN
NEKRĀT NAIDU PRET
CITIEM.
Kā tev liekas – kas ir laime?
Ticība ir pamats iekšējai stabilitātei,
savukārt šī iekšējā stabilitāte ir
pamats laimei. Kad cilvēkam nav
stabilitātes, viņš nevar arī šo laimi
iegūt.
Un kā ar materiālo stabilitāti?
Paskaties, kā dzīvo cilvēki
nabadzīgajās valstīs. Viņiem nekā
tur nav, bet dzied un dejo laimīgi.
Laime nav atkarīga no tā, cik naudas
tev šobrīd ir kabatā. Skolotājiem,
kas brauc pie mums uz Art of Living,
nereti pieder tik daudz, cik viņiem
ir līdzi, bet viņi ir mierīgi un ar
mirdzošām acīm. Ko vēl vairāk vajag?
Protams, mēs visi esam atkarīgi no
materiālām lietām, arī es, bet tās
mūs ir novedušas šodienas situācijā.
Kas tev ir skatuve?
Jau sen apzinos, ka tā ir manas
dzīves īstā vieta. Nesen bija ļoti
interesants koncerts. Visu nedēļu biju
intensīvi strādājusi un gatavojusies
pirmizrādei Krievu Drāmas teātrī,
kas veltīta pasaules romancēm,
bet piektdienā man bija jāuzstājas
pavisam citā vietā ar citu programmu.
Es braucu uz koncertu, un man
iekšā bija milzīgs tukšums. Man
nebija nedz fiziskā, nedz morālā
spēka. Aizbraucu uz koncertu un
pat tekstus nespēju atcerēties.
Uztraucos un nesapratu, ko man
tagad darīt. Pasēdēju, parunāju ar
sevi, atslābinājos, un pēkšņi iekšā
kaut kas atvērās. Ieplūda pilnīgi jauna
enerģija, milzīgs miers, gaisma un
laime, un likās, ka spētu dziedāt kaut
piecas stundas no vietas. Koncerts
sanāca fantastisks! Jā, es aizmirsu
vārdus vienai dziesmai, jo galvā bija
pilnīgs tukšums, bet skatītāji cēlās
kājās un aplaudēja. Es saņēmu ļoti
daudz labu vārdu par šo uzstāšanos,
jo cilvēki nāk uz koncertiem, lai
redzētu un sajustu ko patiesu. Ja
uz skatuves esi sasprindzis, tu vari
nodziedāt tehniski pareizi, bet
tas neskars dvēseli. Es biju pilnīgi
mierīga, un cilvēki to sajuta. Šī man
bija ļoti skaista pieredze, kas vēlreiz
lika pārliecināties par to, ka tikai kaut
kas patiess var aizskart otra cilvēka
dvēseli. Kad tu man prasi, ko es dzīvē
meklēju, – es vēlos, lai man vienmēr
būtu šāds stāvoklis.