2ES ESMUMEKLĒTĀJAGAIŠA UN SMAIDĪGA,MARIJA NAUMOVAAPKĀRTĒJOS IEDVEŠPATIESU MIERU.SAVAS DZĪVESLOMAS – MAMMAS,SIEVAS, SKATUVESMĀKSLINIECES –VIŅA APVIENOVIRTUOZI UN VIEGLI,NEAIZMIRSTOT ARĪPAR SAVU ATTĪSTĪBU,NEMITĪGI MEKLĒJOTATBILDES UZLIELĀKIEM DZĪVESJAUTĀJUMIEM.
3Kādas izjūtas tevī pašlaik irvairākumā?Šobrīd ir ļoti interesanti vērot,kas notiek ar pasauli un kā cilvēkiuz to reaģē. Man šajā panikā irpilnīgs iekšējais miers. Es saprotu,ka situācija ir sarežģīta un tas irpārbaudījums mums visiem. Mēsvaram uz grūtām situācijām skatītiescaur panikas prizmu, bet varamarī domāt – kā man šajā situācijāpalīdzēt citiem?Atceros, ka pusaudzes vecumā sākufilozofēt par to, kas es esmu. Bijapavasaris, un to laiku atceros arspilgtām emocijām. Jauniešiem jautās visas emocijas ir sakāpinātas – jamīli, tad mīli. Ja ienīsti – tad ienīsti.Atceros sevi pieķeram pie domas, kaes ļoti mīlu katru cilvēku, bet ienīstucilvēci. Es tiešām raudāju un sacerējudzejoļus par to, kāpēc apkārt ir tikdaudz vardarbības un agresijascitam pret citu. Zinu, ka gribēju,lai visi cilvēki sadzirdētu balsi nodebesīm, ka pietiek šādi uzvesties.Biju aizmirsusi par šo savu vēlēšanos,bet tagad šķiet, ka viss notiekošais iršī balss.Marija, kas tu esi?Man ļoti patīk meklēt atbildes uzšo jautājumu. Es esmu meklētāja.Pirms kādiem pieciem gadiemuzzināju par guru Šri Šri RaviŠankaru un sāku klausīties viņarunas. Man ļoti iepatikās, bet netik daudz informatīvā līmenī, kā –enerģētiskā. Viens ir smuki runāt,bet otrs – tiešām būt tajā, ko saki.Atradu informāciju, ka Šri Šri RaviŠankars būs Londonā, un mēs arvīru aizbraucām. Viņš runāja, unnoslēgumā bija meditācija, kurasbeigās man bija šoks, ka tā ilga vien20 minūtes, jo bija sajūta, ka es turpavadīju mēnesi, kas ilga kā sekunde.Tev ir nepieciešams skolotājs, laisaprastu sevi?Es neesmu tāds cilvēks, kas var aklisekot vienam skolotājam, tāpēc katrscilvēks man savā ziņā ir skolotājs –no katra es varu kaut ko paņemt,tomēr sapratu, ka Šri Šri Ravi Šankarsir viens no tiem skolotājiem, kuršman var palīdzēt aiziet daudztālāk, nekā es pati to spētu. Pēcdažiem gadiem redzēju, ka guru būsLietuvā, un pirmo reizi tā rīkojos –es viņam uzrakstīju, kas es esmu unka labprāt uzņemtos noorganizētviņa atbraukšanu uz Rīgu. Atbildes,protams, nebija, bet drīz vienizskanēja informācija, ka viņš braucarī uz Rīgu. Atradu cilvēkus, kas toorganizē, un uzzināju, ka Latvijājau vairāk nekā 10 gadu pastāv TheArt Of Living, kas ir starptautiskanevalstiskā organizācija, kurasmērķis ir pasaule – brīva novardarbības un stresa. Pieteicospalīdzēt viņiem ar savām zināšanām,laiku un enerģiju.Kas ir tas, ko tu visā šajā centiesatrast?Domāju, ka to pašu, ko meklēciti, – mieru, jo miers ir stabilitāteun mīlestība. Un otrs – sevi, jo,iepazīstot sevi, tu iepazīsti pasauli.Neko jaunu un neko citu.Man patīk agri celties un skatīties,kā lēnām parādās saule. Tas ir ļotiskaists brīdis. Liekas, pirms saullēktapat putni citādi dzied.Cik tālu esi tikusi?Zinu tikai to, ka brīdī, kad apkārtvalda panika, es nepanikoju. Esmuļoti emocionāla un varu ļoti ātriatbildēt, bet esmu iemācījusiessavaldīt savas emocijas un nekrātnaidu pret citiem. Es ļoti labiapzinos, kas ir piedošana. Zinu, katad, kad atnāk piedošana, tā nāk argaišām asarām. Bet es nezinu, ciktālu esmu un cik liels ceļš vēl jāiet.Zinu, ka iešu uz priekšu, cik vienspēšu, un palīdzēšu arī citiem.ESMU ĻOTIEMOCIONĀLA UNVARI ĻOTI ĀTRIATBILDĒT, BET ESMUIEMĀCĪJUSIESSAVALDĪT SAVASEMOCIJAS UNNEKRĀT NAIDU PRETCITIEM.Kā tev liekas – kas ir laime?Ticība ir pamats iekšējai stabilitātei,savukārt šī iekšējā stabilitāte irpamats laimei. Kad cilvēkam navstabilitātes, viņš nevar arī šo laimiiegūt.Un kā ar materiālo stabilitāti?Paskaties, kā dzīvo cilvēkinabadzīgajās valstīs. Viņiem nekātur nav, bet dzied un dejo laimīgi.Laime nav atkarīga no tā, cik naudastev šobrīd ir kabatā. Skolotājiem,kas brauc pie mums uz Art of Living,nereti pieder tik daudz, cik viņiemir līdzi, bet viņi ir mierīgi un armirdzošām acīm. Ko vēl vairāk vajag?Protams, mēs visi esam atkarīgi nomateriālām lietām, arī es, bet tāsmūs ir novedušas šodienas situācijā.Kas tev ir skatuve?Jau sen apzinos, ka tā ir manasdzīves īstā vieta. Nesen bija ļotiinteresants koncerts. Visu nedēļu bijuintensīvi strādājusi un gatavojusiespirmizrādei Krievu Drāmas teātrī,kas veltīta pasaules romancēm,bet piektdienā man bija jāuzstājaspavisam citā vietā ar citu programmu.Es braucu uz koncertu, un maniekšā bija milzīgs tukšums. Mannebija nedz fiziskā, nedz morālāspēka. Aizbraucu uz koncertu unpat tekstus nespēju atcerēties.Uztraucos un nesapratu, ko mantagad darīt. Pasēdēju, parunāju arsevi, atslābinājos, un pēkšņi iekšākaut kas atvērās. Ieplūda pilnīgi jaunaenerģija, milzīgs miers, gaisma unlaime, un likās, ka spētu dziedāt kautpiecas stundas no vietas. Koncertssanāca fantastisks! Jā, es aizmirsuvārdus vienai dziesmai, jo galvā bijapilnīgs tukšums, bet skatītāji cēlāskājās un aplaudēja. Es saņēmu ļotidaudz labu vārdu par šo uzstāšanos,jo cilvēki nāk uz koncertiem, lairedzētu un sajustu ko patiesu. Jauz skatuves esi sasprindzis, tu varinodziedāt tehniski pareizi, bettas neskars dvēseli. Es biju pilnīgimierīga, un cilvēki to sajuta. Šī manbija ļoti skaista pieredze, kas vēlreizlika pārliecināties par to, ka tikai kautkas patiess var aizskart otra cilvēkadvēseli. Kad tu man prasi, ko es dzīvēmeklēju, – es vēlos, lai man vienmērbūtu šāds stāvoklis.
Change language