Mācību materiāls speciālistiem - Vaivari

Rehabilitācija multiprofesionālas 

komandas ietvaros bērniem 

ar īpašām vajadzībām 

Mācību materiāls 

Finansēts ar EEZ finanšu instrumenta granta palīdzību no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas

2 

Rehabilitācija multiprofesionālas komandas ietvaros bērniem ar īpašām vajadzībām 

SATURS 

Priekšvārds 3. lpp. 

1. Funkcionēšanas novērtēšana 4. lpp. 

2. Sociāli medicīniskā rehabilitācijas plāna izstrāde 6. lpp. 

3. Atlase bērnu iekļaušanai rehabilitācijas programmā 9. lpp. 

4. Rehabilitācijas tehnoloģijas plašākā un šaurākā kontekstā 11. lpp. 

5. Individuālo tehnisko palīglīdzekļu pielāgošana 15. lpp. 

6. Psiholoģiskais atbalsts bērniem un vecākiem rehabilitācijas procesā, 

izmantojot smilšu spēles terapijas metodi 22. lpp. 

7. Spasticitātes mazināšana pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku 26. lpp. 

8. Rehabilitācijas māsas darba organizēšana 31. lpp. 

9. Funkcionālie aspekti iekļaujošajā izglītībā 36. lpp. 

Par projektu 39. lpp.


Priekšvārds 

Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta finansētā projekta Nr.LV0065 „Nacionālais daudzfunkcionālais 

atbalsta centrs Vaivaros bērniem ar īpašām vajdzībām” ietvaros valsts SIA „Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari”” 

sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti 2011.gada martā un aprīlī organizēja speciālistu apmācības, lai atkārtotu 

teorētiskās zināšanas, rosinātu diskusijas, veiktu dažādu klīnisko gadījumu analīzi un nodrošinātu pieredzes apmaiņu 

neformālā gaisotnē. Apmācībās piedalījās Latvijas ģimenes ārsti, ārsti–rehabilitologi, rehabilitācijas speiālisti–fizioterapeiti, 

ergoterapeiti, logopēdi, medicīnas māsas, pedagogi, sociālie darbinieki, nevalstisko organizāciju pārstāvji, vecāki un citi 

interesenti, kuri ikdienā strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Divu un trīs dienu tikšanās notika Rēzeknē, Kuldīgā, 

Rīgā, Valmierā un Vaivaros, Jūrmalā. Kopā šī apmācību projekta ietvaros tika apmācīti 327 speciālisti. 

Apmācību mērķis bija veicināt speciālistu, kuri ikdienā strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, profesionālo 

pilnveidi, lai sekmētu bērnu ar īpašām vajadzībām integrāciju sabiedrībā, uzlabojot šo bērnu un viņu ģimeņu dzīves 

kvalitāti. 

Šajā materiālā ir apkopotas deviņas ar rehabilitāciju multiprofesionālas komandas ietvaros bērniem ar īpašām 

vajadzībām saistītas tēmas, ko izmantošanai minētajās apmācībās un turpmākajā praktiskajā darbībā sagatavojuši 

nozares speciālisti: 

▪ prof. Aivars Vētra – profesors, bērnu ķirurgs, ārsts–rehabilitologs, tehniskais ortopēds, Rīgas Stradiņa 

universitātes Rehabilitācijas fakultātes dekāns, Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju 

apvienības un Eiropas Pētniecības un rehabilitācijas federācijas prezidents, 

▪ asoc.prof. Anita Vētra – Rīgas Stradiņa universitātes Rehablitācijas katedras vadītāja, docente, ārste– 

rehabilitoloģe, 

▪ Dr. Lolita Cibule – lektore, ārste–rehabilitoloģe, Latvijas Ergoterapeitu asociācijas prezidente, 

▪ Mag.paed. Inese Kārkliņa – pedagoģijas zinātņu maģistre, Vaivaru pamatskolas direktore, 

▪ MG.SD. Ilva Aršauska – sabiedrības veselības maģistre, medicīnas māsa, 

▪ Inese Ābola, psiholoģe un smilšu spēļu terapeite. 

Aicinām izmantot šajā mācību materiālā iekļautās zināšanas, pieredzi un aktīvi līdzdarboties bērnu ar īpašām 

vajadzībām ikdienas dzīvē un rehabilitācijā! 

Projekta vadītāja Inga Šķendere-Drēģere 

Mācību materiāls sagatavots Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta finansētā projekta Nr.LV0065 „Nacionālais 

daudzfunkcionālais atbalsta centrs Vaivaros bērniem ar īpašām vajdzībām” ietvaros. 

Priekšvārds 

3

1. Funkcionēšanas novērtēšana 

4 


Dr. Lolita Cibule 


Pilnvērtīgam personas veselības stāvokļa aprakstam nepieciešams izvērtēt funkcionēšanu, klasificēt personas 

pieredzi ķermeņa, indivīda un sabiedrības perspektīvā. Cilvēka funkcionēšanu nodrošina dinamiska mijiedarbība starp 

veselības stāvokli un kontekstuāliem faktoriem (skat. 1.tabulu). 

Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) struktūra 

Komponentes Ķermeņa funkcijas 

un struktūras 

Domēni Ķermeņa funkcijas 

Ķermeņa 

struktūras 

Sastāvdaļas Ķermeņa funkcijas 

pārmaiņas 

(fizioloģiskas) 

Ķermeņa 

struktūras 

pārmaiņas 

(anatomiskas) 

Pozitīvais aspekts Funkcionālā 

un strukturālā 

integritāte 

1.daļa: Funkcionēšana un nespēja 2.daļa: Kontekstuālie faktori 

Aktivitātes un 

dalība 

Dzīves jomas 

(uzdevumi, 

darbības) 

Dotumi 

Uzdevuma izpilde 

standartvidē 

Veiktspēja 

Uzdevuma izpilde 

esošā vidē 

Aktivitātes 

Dalība 

Funkcionēšana 

Negatīvais aspekts Neveselība Aktivitātes 

ierobežojums 

Dalības 

ierobežojums 

Nespēja 

Vides faktori Personālie faktori 

Ārējās ietekmes uz 

funkcionēšanu un 

nespēju 

Fiziskās, sociālās 

un attieksmju 

pasaules veicinošā 

vai traucējošā 

ietekme 

Iekšējās ietekmes 

uz funkcionēšanu 

un nespēju 

Personas īpašību 

ietekme 

Veicinātāji Nav piemērojams 

Šķēršļi / traucēkļi Nav piemērojams 

1.tabula 

Biopsihosociālā pieeja veselības un funkcionēšanas stāvokļa raksturošanai dod iespēju apgalvojumam, ka 

Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) ir ne tikai par cilvēkiem ar invaliditāti, bet 

par cilvēkiem vispār (Starptautiskā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija). Biopsihosociālās mērīšanas 

stratēģijas (saistībā ar SFK) lietošana multiprofesionālas rehabilitācijas komandas ikdienas darbā nozīmē SFK kategoriju 

sadalījumu gan pēc klasifikācijas komponentēm (ķermeņa struktūras un funkcijas, aktivitātes un dalības, vides un 

personālie faktori), gan pēc profesionāļu skatījuma uz kategoriju grupām (piemēram, garīgās funkcijas, garīgās 

aktivitātes). Šāda pieeja nodrošina efektīvāku komandas darbu un mazina darbības pārklāšanos, novērtējot personu 

rehabilitācijas procesa laikā. 

Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas bērniem un jauniešiem (SFK – BJ) 

pamatkoncepti: 

1) bērnībā attīstība un nespējas/invaliditātes attīstība norit kā paralēls process; 

2) izmaiņas bērna funkciju/struktūru, aktivitātes un dalības līmenī atspoguļo: 

• vides nozīmi (mijiedarbības modelis); 

• attīstību (secība); 

• pašregulāciju un uzvedības organizāciju; 

• temperamenta/uzvedības stila nozīmi; 

• laika kontekstu un attīstības robežpunktus (nobriešana), (atpalicība). 

Mērījumu izvēle bērna funkcionēšanas novērtēšanai ir komplekss process, kuru nosaka vairāki faktori, 

piemēram: 

• novērtējamo veselību raksturojošo kategoriju, atbilstoši SFK, izvēle; 

• mērīšanas nolūks (piemēram, atsevišķa bērna vērtēšanai, rehabilitācijas programmas vērtēšanai); 

• izvirzītie rehabilitācijas mērķi (noteikti ņemot vērā ģimenes perspektīvu); 

• nepieciešamie finansiālie un cilvēkresursi (Law, King, Russell, et.al., 1999). 

Informāciju par personas funkcionēšanu var iegūt dažādos veidos. Pirmkārt, personas pašvērtējums (ja ir iespējams) 

gan par ķermeņa struktūrām un funkcijām, aktivitātēm un dalību, gan dažādām vidēm, kurās funkcionēšana tiek aprakstīta. 

Piemēram, Kanādas nodarbes veikšanas mērījums dod iespēju iegūt personas pašvērtējumu par ikdienas nodarbju veikšanu

un apmierinātību ar to. Iegūto informāciju var izmantot gan aprakstot personas nodarbes veikšanas spējas, gan, ja ir 

veikti atkārtoti mērījumi, raksturot rehabilitācijas procesa efektivitāti. Uz klientu/pacientu vērstā rehabilitācijas procesā 

pakalpojumu saņēmēja subjektīvais viedoklis par funkcionēšanu, veikšanas, dalības līmeni ir ļoti svarīgs. 

Otrkārt, citu personu novērojumi/mērījumi par konkrētās personas funkcionēšanu konkrētā (personai pierastā) 

vidē. Piemēram, mērījums Sensorais profils dod plašu informāciju par personas jušanas sistēmu darbību. 

Funkcionēšanas novērtējumus var analizēt dažādi. Viens no veidiem ir konkrētas personas funkcionēšanas 

analīze konkrētā laika sprīdī (situācijas apraksts šķērsgriezumā). Savukārt, ja ir pieejami vairāku secīgi laikā veiktu 

mērījumu dati, tad iespējama rehabilitācijas procesa analīze. 

Instrumentus personas funkcionēšanas vērtēšanai ilgtermiņā var mainīt, ņemot vērā konkrēto situāciju. 

Latvijā pieejamie un lietotie mērījumi bērnu rehabilitācijā un to sadalījums atbilstoši SFK struktūrai aplūkojams 

2.tabulā. 

2.tabula 

Latvijā pieejamie un lietotie mērījumi bērnu rehabilitācijā un to sadalījums atbilstoši SFK struktūrai 

(autores sastādīts) 

Mērījumi Ķērmeņa funkcijas 

un struktūra 

Aktivitāte Dalība Vide 

Goniometrija + - - - 

Dinamometrija + - - - 

Muskuļu testēšana + - - - 

Ašvorta/Mod. Ašvorta skala + - - - 

Tardieu skala (spasticitāte) + - - - 

GMFM (lielās motorās funkcijas mērījums) + + - - 

GMFCS (lielo motoro funkciju klasifikācijas 

sistēma) 

+ + - - 

Kustību apjoms locītavās + - - - 

Antropometriskie rādītāji + - - - 

Vizuālā analogā skala (VAS) + + + + 

Mērķu sasniegumu skala + + + + 

FIM/FNM (funkcionālās neatkarības 

mērījums) 

Wee-FIM/ FNM bērniem 

Minhenes funkcionālā attīstības 

diagnostika 

+ + + - 

- + - - 

Denveras skala + + - - 

PEDI (Bērnu nespējas novērtējums) - + + - 

Sensorais profils + + - - 

MACS (manuālo prasmju klasifikācijas 

sistēma) 

- + - - 

Pirmskolas spēles skala - + + + 

(daļēji) 

Dzīves kvalitāte „KIDSCREEN” - + + - 

Sēdēšanas novērtēšanas skala + + - + 

Skolas vides novērtējums - - + + 

Dzīves paradumi (Life-H) - + + - 

QUEST (Kvebekas tehniskā palīglīdzekļa 

lietotāja apmierinātības novērtējums) 

Izmantotā un papildliteratūra 


- - - + 

1. Law M., King G., Russell D., MacKinnon E., Hurley P., Murphy C. Measuring outcomes in children’s 

rehabilitation: a decision protocol. Archives of physical medicine and rehabilitation, 1999, No.80, pp. 629-636. 

2. Starptautiskā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija. http://www.who.int/classifications/lv/ 

(skatīts 01.12.2010.). 


5

2. Sociāli medicīniskā rehabilitācijas plāna izstrāde 

6 



Prof. Aivars Vētra 

Rehabilitācija ir kopējā ārstniecības procesa neatraujama sastāvdaļa, kas ir atspoguļots Ārstniecības likumā 

(12.06.1997.) dotajā ārstniecības definīcijā: „Ārstniecība ir specifiska profilakse, diagnostika, ārstēšana (!), rehabilitācija 

un aprūpe.” 

Profilakse 

Primārā profilakse – pasākumu kopums, kas domāts slimību potenciāli veicinošo faktoru novēršanai, tādējādi 

pasargājot indivīdu no saslimšanas. Piemēram, atteikšanās no smēķēšanas, veselīga dzīvesveida piekopšana (uzturs, 

fiziskā aktivitāte), vakcinācija utt. 

Sekundārā profilakse – agrīnas diagnostiskas un atlabšanai nepieciešamo pasākumu kopums, kas ļauj slimību 

atklāt tik agri, ka vairumā gadījumu iespējama slimības pilnīga izārstēšana. 

Diagnostika 

Pacienta fizikāla, instrumentāla un laboratoriska izmeklēšana. 

Ārstēšana 

Mērķtiecīga un profesionāla uz pierādījumiem balstīta ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu darbība ar 

mērķi pārtraukt slimošanu un novērst nāves iestāšanos (etioloģijas, patoģenēzes un simptomatoloģijas līmenī!). 

Rehabilitācija 

Rehabilitācija ir profesionāli vadīts vai pārraudzīts un laikā noteikts (terminēts) sabiedrības aktivitāšu process, 

kas virzīts uz cilvēka funkcionēšanas novērtēšanu un tās atjaunošanu, mazināšanu vai stabilizāciju (to iespējama vai 

esoša zaudējuma gadījumā). 

Aprūpe 

Aprūpe – ārstnieciski, pārsvarā medicīnas māsu veikti pakalpojumi funkcionēšanas pamatvajadzību 

nodrošināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt. 

Ārstniecībai ir jāatbilst šādiem kritērijiem – tai ir jābūt savlaicīgai, pēctecīgai, pacienta veselības stāvoklim 

atbilstošā apjomā un kvalitatīvai. Ārstniecības kvalitātes novērtēšanā, protams, liela nozīme ir paša pacienta un 

viņu piederīgo viedoklim, ko nosaka Pacientu tiesību likums, bet vienlaicīgi šo kvalitāti var novērtēt atbilstoši valstī 

pieņemtām vadlīnijām vai standartiem. Vadlīnijas ir noteiktā kārtībā apstiprināts ārstniecības procesa apraksts noteiktās 

jomās, kas balstās uz sistemātisku pierādījumu analīzi pieejamā medicīniskā literatūrā, vadlīnijas prasa arī regulāru to 

atjaunināšanu un pārskatīšanu atbilstoši jaunākajiem pētnieciskajiem datiem. Vadlīniju izmantošana nav dogmatiska un 

jebkurā gadījumā par to ievērošanu ir jālemj individuāli. Standarti jeb ārstniecības protokoli pēc būtības neatļauj no tiem 

atkāpes un rehabilitācijā, kas pēc būtības balstās uz individuālu pacienta novērtējumu, tos izmanto retāk – tikai kopējai 

rehabilitācijas procesa aprakstīšanai. 

Ārstniecības jomās, ko neregulē stingri standarti vai protokoli un jo īpaši medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu 

sniegšanā, būtiski ir skaidri definēt ārstniecības procesa mērķus, jo veidi kā tos sasniegt katrā gadījumā var atšķirties. 

Rehabilitācijas mērķu noteikšanā bērna vecuma pacientiem būtiski ir novērtēt ne tikai pacientu, bet visu ģimeni kopumā, 

jo īpaši gadījumā, ja bērnam ir nopietni attīstības traucējumi. Ārstniecības mērķi parasti neaptver sociālos aspektus, bet 

rehabilitācijas gadījumā – funkcionēšanas ierobežojumu mazināšanā, tie ir vissvarīgākie. 

Ārstniecības mērķi ir: 

• medicīniskie: 

• saslimstības mazināšana – profilakse; 

• mirstības samazināšana un dzīvības saglabāšana; 

• racionāla ārstniecības stratēģijas izvēle – evidence (!); 

• sociālie: 

• sociālās lomas atgūšana; 

• darba nespējas mazināšana – DNL un Invaliditāte; 

• dzīves kvalitātes uzlabošana. 

Bērnu rehabilitācijas gadījumā darba nespēja tiek vērtēta no bērna spējas augt un attīstīties kopā ar saviem 

vienaudžiem viedokļa. 

Rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšana balstās uz rehabilitācijas organizāciju – valstī kopumā un ārstniecības 

vai sociālajā iestādē ko var apzīmēt arī par „rehabilitācijas algoritmu”. 

Rehabilitācijas algoritms: 

1. Funkcionēšanas ierobežojumu (problēmu) atpazīšana un novērtēšana. 

2. Atlase un uzņemšana rehabilitācijas programmā. 

3. Rehabilitācijas plāna sastādīšana (ar īstenošanas termiņiem!). 

4. Plāna īstenošana – rehabilitācijas procesa organizēšana (rehabilitācijas tehnoloģijas). 

5. Atkārtota funkcionēšanas novērtēšana (etapa novērtēšana). 

6. Rehabilitācijas turpināšana programmā vai mērķtiecīga izrakstīšana. 

7. Vēlīno rehabilitācijas rezultātu novērtēšana.


Viena no būtiskākajām rehabilitācijas procesa sadaļām, kas to būtiski atšķir no ārstēšanas, ir pacienta 

funkcionēšanas novērtēšana, kuru veic vispusīgi analizējot pacienta organisma veselības stāvokli un tā sekas kontekstā 

ar indivīda mijiedarbību ar apkārtējo fizisko un sociālo vidi. Novērtēšanas rezultāti biopsihosociālā aspektā tiek izteikti 

Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai (SFK) atbilstošās kategorijās, kas pieder pie 

tās pašas Pasaules veselības aizsardzības organizācijas klasifikāciju saimes, kur ir iekļauta arī Starptautiskā slimību 

klasifikācija (SSK-10 versija) un kas ļauj gan precīzi plānot rehabilitācijas pakalpojumus, gan novērtēt to kvalitāti. 

Praktiskajā Funkcionēšanas novērtēšanā ir svarīgi ievērot divu etapu principu – pacienta (klienta) savas funkcionēšanas 

pašnovērtējums un sekojoša profesionāli veikta (ārsta, funkcionālo speciālistu, sociālo darbinieku, klīnisko psihologu u.c.) 

funkcionēšanas novērtēšana biopsihosociālā aspektā, kuras vērtējums ir pēc iespējas ar pacientu un viņu piederīgajiem 

jāsaskaņo. Šajā nolūkā ir nepieciešams vienoties par: 

• jaunu rehabilitācijas pacientu atlases kritēriju izstrādi, t.sk. rehabilitācijas mērķu novērtēšanu un to 

ievērošanu; 

• obligātu rehabilitācijas mērķu vērtējumu rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanā. 

Balstoties uz šo novērtējumu tiek veikta pacientu atlase noteikta veida un intensitātes rehabilitācijas pakalpojumu 

saņemšanai, kuras galvenais kritērijs ir pacienta paša (arī bērniem!) un viņa ģimenes akceptēti funkcionēšanas 

ierobežojumi, kas atbilst izvēlētās rehabilitācijas iestādes tehnoloģiskajām un ārstēšanas iespējām, ņemot vērā pacienta 

veselības stāvokļa stabilitāti un motivāciju individuālu rehabilitācijas mērķu sasniegšanai. Šajā nolūkā ārsta nosūtījumam 

ir jābūt pievienotiem diagnostisko izmeklējumu un saņemtās ārstēšanas kopsavilkumiem un funkcionālās novērtēšanas 

rezultātiem. Lēmumu par pacienta iekļaušanu rehabilitācijas programmā pieņem rehabilitācijas ārsts. 

Svarīgākais medicīniskās lietvedības dokuments medicīniskajā rehabilitācijā ir rehabilitācijas plāns, ko 

multiprofesionālā komanda sagatavo balstoties uz funkcionēšanas novērtēšanas rezultātiem, t.sk papildus vai atkārtoti 

veiktiem novērtējumiem. Plāns ietver: 

1) reabilitācijas mērķus (īstermiņa un ilgtermiņa jeb stratēģiskos mērķus), 

2) mērķu sasniegšanai izmantojamās tehnoloģijas un profesionālos resursus, 

3) par mērķu sasniegšanu atbildīgos speciālistus, 

4) mērķu īstenošanas un etapa novērtēšanas termiņus, 

5) pacienta (klienta) saskaņojumu. 

Ilgtermiņa jeb stratēģiskie mērķi bērnu vecumā attiecas uz vispārējām cilvēka vajadzībām – iespējas augt 

un attīstīties kopā ar saviem vienaudžiem – iet skolā, ņemt dalību sporta aktivitātēs un izklaidēs un iegūt profesiju 

savas neatkarības nodrošināšanai pieaugot, kā arī smagāku funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā – turpināt dzīvot 

ģimenē pretstatā ievietošanai pansionātos un internātskolās. Šādu ilgtermiņa mērķu sasniegšanai bieži ir nepieciešama 

starpresoru sadarbība ar sociālajiem, izglītības u.c. dienestiem. 

Ilgtermiņa mērķiem pakārtoti ir īstermiņa rehabilitācijas mērķi, ko no reizes uz reizi nosaka noteikta rehabilitācijas 

etapa (kursa) gadījumā, piemēram, noteiktu pašaprūpes iemaņu apgūšanu, mobilitātes nodrošināšanu u.tml. 

Mērķu sasniegšanai atkarībā no rehabilitācijas iestādes tehnoloģiskajām un rehabilitācijas procesa intensitātes 

(nodarbību skaita un ilguma dienā) iespējām, rehabilitācijas plānā tiek noteikti termiņi atkārtotai funkcionēšanas 

novērtēšanai, kā arī rehabilitācijas procesā iesaistāmie profesionāļi – funkcionālie speciālisti jeb terapeiti u.c. Svarīgs 

aspekts ir iespējamās rehabilitācijas pakalpojumu intensitātes plānošana rehabilitācijas iestādes ietvaros kopumā, 

atkarībā no pacientu skaita un pieejamajiem resursiem. 

Rehabilitācijas procesa kontrolēšanai būtiski ir jau plāna sagatavošanas etapā noteikt noteiktā rehabilitācijas 

etapa mērķu sasniegšanas kritērijus – mērķiem ir jābūt izmērāmiem un, ja noteiktajā etapā tie nav sasniegti, plānā ir 

jāatspoguļo lēmums par tālāko darbību – rehabilitāciju turpināt modificējot mērķus vai pašu rehabilitācijas procesu, 

noteiktās situācijās var pieņemt lēmumu rehabilitāciju pārtraukt – veselības stāvokļa stabilizēšanai, papildus sociālās un 

fiziskās vides novērtēšanai u.tml. vai pacientu no rehabilitācijas programmas izrakstīt kā rehabilitācijai neatbilstošu – 

motivācijas trūkuma dēļ, pacientu psihes traucējumu dēļ nav iespējas apmācīt u.c. Svarīgi, lai izrakstīšana no rehabilitācijas 

programmas, ja nav sasniegta pilnīga funkcionēšanas atjaunošana, notiktu ar noteiktu tālāku mērķi un norādījumiem 

tā sasniegšanai vai arī pacients tiek nosūtīts tālāku citu ārstniecisko pakalpojumu saņemšanai – rehabilitācijai, kopšanai 

u.tml. Rehabilitācijas rezultāti ir jāapraksta Izrakstā – epikrīzē, svarīgi ir sagatavot īpašu izrakstu Sociālajiem dienestiem, 

ja pēc rehabilitācijas kursa saņemšanas pacientam ar tiem ir paredzama tālāka sadarbība. 

Rehabilitācijas plāna sagatavošanā būtiski ir izšķirties par to, vai konkrētā pacienta funkcionēšanas ierobežojumi 

ir tipiski noteiktai veselības traucējumu grupai – tie ir iekļaujami kādā rehabilitācijas programmā ar noteiktu rehabilitācijas 

tehnoloģiju piedāvājumu vai arī tie ir zināmā mērā unikāli un prasa gadījuma menedžmenta (case menegment) stratēģijas 

pielietošanu, kas gan virspusēji vērtējot var likties dārgāka, bet nodrošina labāku nepieciešamo funkcionēšanas 

uzlabojumu saņemšanu un šo ieguldījumu efektivitāte ir lielāka. Atkarībā no funkcionēšanas traucējumu rakstura un 

rehabilitācijas pakalpojumu iespējām (it īpaši Latvijā) plānā ir arī jāatspoguļo rehabilitācijas pakalpojumu saņemšana 

monoprofesionālā vai multiprofesionālas rehabilitācijas komandas veidā – nodrošinot vienotu teritoriju (telpu) un regulāri 

organizējot komandas sapulces. 

Hronisku veselības traucējumu gadījumā atlase rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai Latvijā notiek no 

konkrētās rehabilitācijas iestādes Dinamiskās novērošanas reģistra, kurā iestāde iekļauj tos pacientus, kuri ir gatavi 

ilgstošai sadarbībai kopīgi izvirzīto rehabilitācijas mērķu sasniegšanai. Šajā gadījumā rehabilitācijas process tiek plānots 

pat vairāku gadu vai gadu desmitu garumā. 

Rehabilitācijas rezultātu novērtēšanai rehabilitācijas plānā ir jāparedz arī to kontrole – rutīnas veida aptaujas izrakstoties 

un pēc noteikta laika perioda, piemēram, gada vai arī mērķtiecīgu pētījumu organizēšana izrakstīto pacientu vidū. 


7


8 


Rehabilitācijas procesa efektivitāte kopumā lielā mērā ir atkarīga no tā, cik labi tas tiek plānots un cik tālu 

izdodas motivēt pacientu un viņa piederīgos šī plāna īstenošanai, taču plānam ir nozīme tikai tad, ja tiek ievēroti 

visi augstākminētie nosacījumi šī plāna sastādīšanā. Tai pašā laikā arī rehabilitācijas iestādes darbiniekiem, t.sk. 

administrācijai, ir svarīgi atbildēt uz šādiem jautājumiem: Vai iestādei ir nepieciešamie resursi? Vai to vajag iestādei? 

Vai to prasa pacients? Vai to prasa pakalpojumu apmaksātājs? Vai to prasa profesionālā organizācija? Vai to prasa paša 

speciālista profesionālā atbildība? 

No 2011.gada Latvijā darbojas Invaliditātes likumā noteikta kārtība par obligātu Individuālo rehabilitācijas plānu 

(IRP) izstrādāšanu personām, kuru veselības stāvokļa noteikti funkcionēšanas ierobežojumi liek prognozēt ar lielāku 

vai mazāku ticamību invaliditātes iestāšanos. Kā kritērijs šādas situācijas atpazīšanai ir izvēlēts darba nespējas ilgums 

un ir noteikta šāda IRP izstrādāšanas secība – tas ir jāizstrādā, ja darba nespēja ilgst ilgāk par 26 nedēļām, par tā 

izstrādi ir atbildīgs ārstējošais ārsts, bet plānu apstiprina Valsts darbnespējas ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK). IRP 

svarīga sadaļa ir pacienta pašnovēŗtējums, kurā pacients apraksta savas veselības problēmas, to radītās funkcionēšanas 

problēmas un iespējamās rehabilitācijas mērķus. Ārstējošais ārsts tālāk novērtē šo pašnovērtējumu, pacienta motivāciju, 

paškritiku, pieejamos resursus rehabilitācijai, esošo fizisko un sociālo vidi un lemj par IRP tālāko izstrādāšanu vadoties 

pēc gadījuma menedžmenta metodoloģijas, izvirzot ilgtermiņa mērķim – novērst invaliditātes iestāšanos, konkrētus 

īstermiņa mērķus un nepieciešamās rehabilitācijas tehnoloģijas to sasniegšanai. VDEĀK ekspertīzes rezultātā IRP tiek 

akceptēts, noraidīts vai papildināts un akceptēšanas gadījumā vidēji mēneša laikā likums pieprasa uzsākt šī plāna 

īstenošanu. Šī kārtība nodrošina atbildības par IRP pieņemšanu vai noraidīšanu dalīšanu starp ārstējošo ārstu un VDEĀK 

ārstu – ekspertu. 

Grūtākais ir rehabilitācijas iestādēm nodrošināt šo IRP realizēšanu, jo to izstrādes laikā var tikt pieļautas kļūdas 

vai neuzmanība pacienta funkcionēšanas un motivācijas novērtēšanā, kas var būtiski ietekmēt rehabilitācijas rezultātus, 

tādēļ ir ļoti svarīgi rehabilitācijas iestādēm, kas ir gatavas tos realizēt, pašām iesaistīties IRP izstrādē, ievērojot iepriekš 

aprakstīto rehabilitācijas plānu kārtību.

Dr. Lolita Cibule 


3. Atlase bērnu iekļaušanai 

rehabilitācijas programmā 

Pēdējo 20-30 gadu publikācijas pediatrijas jomā parāda ideju un teoriju evolūciju, kas novedušas pie jauna 

priekšstata par agrīnu iejaukšanos, kurā veselība, izglītība un sociālās zinātnes ir tieši saistītas. Rehabilitācijas 

(habilitācijas) procesa uzmanības centrā, protams, ir izvirzīta bērna attīstība, bet tiek uzsvērts sociālās mijiedarbības 

iespaids uz cilvēka attīstību vispār un īpaši uz bērna attīstību. Pēdējā desmitgadē notiek pāreja no iejaukšanās veida, kas 

galvenokārt pievērsās bērnam, uz plašāku pieeju, aptverot bērnu, ģimeni un apkārtējo vidi, un tas attiecas uz pāreju no 

„medicīniskā” uz „biopsihosociālo” prakses modeli rehabilitācijā. Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības 

klasifikācijas bērniem un jauniešiem (SFK-BJ) ietvaros biopsihosociālais modelis tiek izmantots, lai raksturotu personas 

veselības stāvokli. 

Bērna veselības stāvokļa raksturojums, kas veidots atbilstoši SFK-BJ struktūrai, ir pilnvērtīgs informācijas avots, 

izskatot jautājumu par bērna iekļaušanu rehabilitācijas programmā. Atlases procesā, no augstāk minētās informācijas, 

speciālistiem jāņem vērā šādi aspekti: 

• bērna funkcionēšanas līmenis; 

• ģimenes resursi un vajadzības; 

• sagaidāmie rezultāti; 

• nepieciešamība pēc specifiskām rehabilitācijas tehnoloģijām; 

• rehabilitācijas kursa sākums un ilgums. 

Atbilstoši uz pierādījumiem pamatotas prakses principiem un pieņemot lēmumus par nepieciešamo rehabilitāciju, 

fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārstiem, funkcionālajiem speciālistiem jābalstās uz trīs galvenajiem informācijas 

avotiem: 

• speciālista klīniskā pieredze; 

• pierādījumi no pētījumiem; 

• pacienta (ģimenes) vēlmes un mērķi (Sackett, et.al., 2000). 

Rehabilitācijas speciālistiem jāpilnveido darbs ar ģimeni, ņemot vērā, ka uz ģimeni vērstās prakses filozofija 

balstās uz šādiem pamatapgalvojumiem: 

• ģimene, nevis speciālisti ir konstante bērnu dzīvē; 

• vecāki ir eksperti par bērnu vajadzībām; 

• bērnam var efektīvāk palīdzēt, sniedzot palīdzību viņa ģimenei. Tajā arī ietilpst sadarbība ar vecāku 

organizācijām, nepieciešamās informācijas sniegšana; 

• vecāki izvēlas un pieņem lēmumus par pakalpojumu saņemšanu, speciālistiem, savukārt jāizrāda cieņa, 

jāatbalsta ģimenes kontrole par saņemtajiem pakalpojumiem, veidojot ciešu speciālisti – ģimene 

sadarbību rehabilitācijas procesa laikā. 

Ieteicamais algoritms vecāku un speciālistu sadarbībā (Adaptēts no Parents’ Evaluation of Developmental 

Status), izvērtējot bērna attīstību, aplūlojams 1.attēlā. 

3. Atlase bērnu iekļaušanai rehabilitācijas programmā 

9

3. Atlase bērnu iekļaušanai rehabilitācijas programmā 

10 


1.attēls 

Algoritms (Rezultātu interpretācija) vecāku un speciālistu sadarbībā izvērtējot bērna attīstību 

(FMRĀ – Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts; MFAD – Minhenes funkcionālās attīstības diagnostika) 

Vecāki 

: 

Nav bažas par 


Ģimenes ārsts 

(FMRĀ - Fizikālās medicīnas 

un rehabilitācijas ārsts) 

Izmantot citus 

avotus 

MFAD 

MFAD 

Speciālisti 

un terapija 

MFAD 

1. Adaptēts no Parents’ Evaluation of Developmental Status. http://www.pedstest.com/Home.aspx 

(skatīts 01.03.2011.) 

2. Sackett D.L., Straus S.E., Richardson W.S., Rosenberg W., Haynes R.B. Evidence based medicine: How to 

practice and teach EBM. (2nd ed.). London: Churchill Livingstone, 2000.

Asoc. prof. Anita Vētra 


4. Rehabilitācijas tehnoloģijas. 

Plašākā un šaurākā kontekstā 

Reizēm nākas sastapt cilvēkus, kuri pamatoti uzskata sevi par laimīgiem, jo „piedzimuši otrreiz”, izdzīvojot nelaimes 

gadījumā vai pēc smagas slimības. Bet man ir nācies sastapt arī tādus, kuri šo izdzīvošanas faktu uzskata par sodu vai 

katastrofu. Nepateicīga un nepopulāra šī tēma šķiet mediķu auditorijā, jo neapšaubāmi garu gadu garumā veidojies (un 

veidots) gandrīz vai vienīgais novērtētais un atzītais vērtību kritērijs veselības aprūpes attīstībā – izdzīvošana. 

Pēdējo desmit gadu laikā, līdz ar citām pasaules tendencēm, arvien vairāk vispārcilvēcisku jēdzienu un 

terminu ienāk gan profesionālajā literatūrā, gan politiķu runās, gan arī pašu profesionāļu leksikā. Pagaidām vēl tik ļoti 

nenodeldētais, bet, uzdrošinos apgalvot, līdz galam neizprastais jēdziens „dzīves kvalitāte” sasaucas ar manis aizsākto 

tēmu. Lai cik arī cieši nebūtu saistīts ar rehabilitāciju, tās tehnoloģijām un mērķiem, tas sniedzas tālu pāri konkrētas 

medicīnas nozares ietvariem. 

Kaut arī rehabilitācijas pirmsākumi meklējami jau Romas impērijas laikos (līdz ar helioterapijas un hidroterapijas 

atklāšanu), par tās attīstības straujāko posmu uzskatāms laiks pēc Pirmā pasaules kara. Daļēji tas saistīts ar medicīnas 

sasniegumiem vispār, bet, tik pat lielā mērā, ar specifiskas filozofijas veidošanos. 

Divdesmitajam gadsimtam raksturīgākās un svarīgākās filozofiskās kultūras virzieni ir neapzināti centieni izprast 

reālo pasauli, atrast atbildi uz mūžseno jautājumu par cilvēka vietu un lomu tajā. 

Viens no diviem svarīgākajiem Rietumu pasaules filozofijas tipiem ir antropoloģiskais, savukārt tā attīstītākais 

virziens ir eksistenciālisms. Rehabilitācijas filozofiskie pamatakmeņi balstīti tieši eksistenciālistu darbos. 

Eksistenciālisma virziens ir radies jau pirms Pirmā pasaules kara, tam ir dziļas saknes 19.gadsimta kultūrā (Nīče, 

Dostojevskis). Nenoliedzama uzskatu radniecība vieno eksistenciālisma filozofiju ar ekspresionismu mākslā un literatūrā. 

Deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mija radīja pasaulē jaunu eksistenciālu situāciju, kurā cilvēks ir zaudējis savu 

galveno balstu – absolūto patiesību. Klasiskās kultūras pasaule bija sairusi, zaudējusi savu universālo jēgu, pat kļuvusi 

bezjēdzīga. Tomēr vienlaikus tā bija pasaule, kurā cilvēkam jādzīvo. Šī iemesla dēļ aktualizējās filozofiska problēma – 

pašnāvības tēma. Ja tomēr izvēlamies dzīvot, tad kā? 

Daudzi rakstnieki un mākslinieki mēģinājuši atspoguļot šo eksistenciālo problēmu, bet viens no spilgtākajiem 

darbiem ir rakstnieka un filozofa Albēra Kamī darbs „Mīts par Sīzifu”. Sīzifs veļ kalnā akmeni. Tiklīdz akmens ir sasniedzis 

kalna galu, tas noripo atpakaļ. Viss atkal jāsāk no jauna. Nav nekādu cerību, ka šis darbs kādreiz varētu vainagoties 

panākumiem. Tā ir absolūti absurda situācija. Tomēr mēs zinām, ka Sīzifs pieņem šo situāciju, viņš izvēlas dzīvi, un 

dzīvojot rada jēgu, kuru var piedāvāt arī citiem. Līdz ar to važas un absurds var pārtapt par brīvību. 

Līdzīgas domas atrodamas arī citu tā laika ievērojamu autoru darbos. Būtībā brīvība nozīmē to, ka kļuvis skaidrs – 

visas par absolūtām uzskatītās normas un vērtības, ir zudušas. Cilvēka priekšā paveras tukšums. Viņam ir jārada sava 

pasaule! Būt brīvam nozīmē radīt!? 

Šīs, gadsimta sākumā dzimušās, filozofijas jēga diezgan tieši skar mūs arī šodien katru reizi, kad ar savu 

profesionālo, pozitīvo darbību veicinām dzīvības glābšanas aktu, tātad atbalstām cilvēka eksistēšanu. Bet tālāk? 

Konceptuāli rehabilitācija atšķiras no citām medicīnas specialitātēm. Tas drīzāk ir mācīšanās process, kurā 

noteikti jāiesaista pacients un viņa ģimenes locekļi. Bez tam, šim procesam jāsniedzas pāri šauriem fiziskas slimības 

ietvariem un jārēķinās ar „nespējas” psiholoģiskajām sekām, kā arī sociālo vidi, kurā cilvēkam būs jādzīvo. 

Otra būtiska atšķirība ir tā, ka rehabilitācijas procesu nevar novadīt ārsts viens pats, bet nepieciešams sadarboties 

ar virkni veselības un sociālās aprūpes profesionāļu. Tas ir komandas darbs, kurā ārstam ir svarīga loma, bet ne vienmēr 

tā ir pati svarīgākā. 

Mūsdienu rehabilitācija kopš 1980.gada ir balstīta uz Pasaules Veselības organizācijas izveidotās klasifikācijas 

jēdzieniem par bojājumu, nespēju un invaliditāti, bet šodien jaunās Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības 

klasifikācijas (SFK) ietvaros jau runājam par aktivitāti un piedalīšanos. 

Bojājums Psiholoģiskas, fizioloģiskas vai anatomiskas struktūras vai funkcijas zudums jeb 

anomālija. 

Nespēja Aktivitātes zudums vai ierobežojums, kas radies no bojājuma un neļauj veikt šo 

aktivitāti tādā veidā, kas uzskatāms par normālu noteikta vecuma, dzimuma un kultūras 

cilvēkam. 

Invaliditāte Traucējums, kas radies no bojājuma vai nespējas un neļauj cilvēkam realizēt lomu, kas 

viņam raksturīga. 

„Bojājums” ir aprakstošs termins, tas neko nepasaka par sekām. Piemēram, kreisās puses hemiparēze vai 

bitemporāla hemianopsija. Šie termini ir būtiski diagnozei, bet citādi to vērtība ir ierobežota. Rehabilitācija sniedzas tālāk 

par „bojājumu”, tā piešķir tam funkcionālu jēgu – „nespēju”. Katrs konkrētais bojājums var radīt virkni dažādu seku. 

Piemēram, kreisās puses hemiparēze var radīt nespēju staigāt vispār, vai arī spēju staigāt tikai ar palīglīdzekli (spieķi), 

vai spēju staigāt neatkarīgi pa līdzenu virsmu. Tātad, cilvēkam traucē „nespēja”, nevis „bojājums”. 

4. Rehabilitācijas tehnoloģijas 

11


12 


„Invaliditāte” atspoguļo „nespējas” sociālo saturu. Piemēram, nespēja staigāt pa nelīdzenu virsmu, var radīt 

problēmas dārzniekam un neļaut viņam atgriezties darbā. Bet tajā pašā laikā kādam vecākam cilvēkam, kurš dzīvo 

pansionātā, šis pats traucējums var neradīt nekādu „invaliditāti” un ierastā dzīves veida ierobežojumu. 

Rehabilitāciju var definēt kā aktīvu un dinamisku procesu, kurā cilvēkam ar „nespēju” palīdz apgūt zināšanas un 

iemaņas, kas var veicināt viņa fizisko, psiholoģisko un sociālo funkciju. Tas ir process, kas palielina funkcionālās spējas 

un samazina „nespēju” un „invaliditāti”. Šī procesa izpratne ļauj veidot priekšstatu par rehabilitācijas pamatprincipiem: 

• „nespējas” samazināšana; 

• jaunu iemaņu un stratēģiju apgūšana, kas ļauj samazināt „nespējas” ietekmi; 

• vides pielāgošana, kas ļauj samazināt „invaliditāti”. 

Rehabilitācijas skaistums slēpjas iespējā palīdzēt cilvēkam un viņa ģimenei ieraudzīt jaunus iemaņu attīstīšanas 

veidus, jaunas stratēģijas un jaunas pieejas dzīvei, lai uzlabotu „dzīves kvalitāti”. 

Daudzus gadus „nespējas” jomā pastāv divas filozofiski pretējas nometnes. Tā sauktajam medicīniskajam 

modelim raksturīgs, ka pacients-cilvēks ar „nespēju” tiek uzskatīts par pasīvu un atkarīgu personu, un viņam tiek 

uzstādīti mērķi, kurus nosaka rehabilitācijas komanda. Tā ir autokrātiska sistēma, kurā valda princips „mēs zinām labāk”, 

var būt, ka tā ir laba aprūpe, bet gandrīz nemaz netiek veicināta neatkarība un pašcieņa. Tā sauktais sociālais modelis 

ir radies Amerikas Savienotajās Valstīs un attīstījies, galvenokārt, pateicoties Vjetnamas Kara veterānu reintegrācijas 

centieniem. Šī sistēma daudz vairāk akcentē sabiedrības kļūdas un trūkumus. Tā uzskata, ka sabiedrība nav pietiekoši 

pielāgojusies un pieskaņojusies cilvēku ar „nespēju” vajadzībām ne tikai fiziskas pieejamības kontekstā, bet arī runājot 

par kulturālu attieksmi, kas rada grūtības akceptēt novirzes no normas. 

Tomēr mūsdienu rehabilitācijā reti kur tiek ievērots tikai viens no abiem modeļiem. Daudzi cilvēki strādā kopā, 

veidojot „nespējas” sadarbības modeli, kurā tiek atzīta rehabilitācijas komandas nozīme un loma agri pēc saslimšanas vai 

traumas, tai pat laikā atzīstot arī to, ka ilgtermiņa „nespēja” var tikt atvieglota, mainot sabiedrības attieksmi un veidojot 

atbilstošu likumdošanu bez diskriminācijas. 

Atzīstot sabiedrības ietekmes lielo lomu, Pasaules Veselības organizācija 2001.gadā laidusi klajā jaunu 

klasifikācijas sistēmu, kurā termins „nespēja” tiek aizstāts ar „aktivitāti”, un „invaliditāte” aizstāta ar „piedalīšanos”. 

Jaunās klasifikācijas sistēmas uzsvars ir likts uz pozitīvu indivīda spēju veicināšanu un sabiedrības lomu, nevis negatīvo 

uzskatu par „nespēju un invaliditāti”. 

Rehabilitācijas būtība ir sadarbība ar pacientu un viņa ģimeni. Profesionāļiem jāsniedz precīza informācija un 

padoms, jādod ieskats par atveseļošanās iespējām un prognozi, kā arī jāpalīdz indivīdam nospraust reālus mērķus 

atbilstošā sociālajā kontekstā. Rehabilitācijas komandai savas profesionālās kompetences ietvaros jārealizē mērķi, kurus 

uzstāda persona ar „nespēju”. Tomēr jāpiebilst, ka šeit viegli var rasties konflikti, jo ne vienmēr rehabilitācijas komandai, 

pacientam un viņa piederīgajiem ir vienāds viedoklis par reāliem mērķiem. Atkārtotas sarunas, diskusijas, papildus 

konsultācijas ir veids, kādā konflikti risināmi. Arī rakstiski, ar parakstiem apstiprināti rehabilitācijas plāni var sekmēt 

sadarbību. Tādējādi saprotams, ka rehabilitācijas „esence” ir mērķu nospraušana. Pirmkārt, tas ir ilgtermiņa stratēģiskais 

mērķis, kas dažādiem indivīdiem var būtiski atšķirties, sākot no atgriešanās pie iepriekšējā dzīvesveida, vai iespējai 

atgriezties mājās un dzīvot aprūpētāju pārraudzībā, līdz daudz pieticīgākiem mērķiem. Tomēr vienmēr šī ilgtermiņa 

stratēģija sevī ietver virkni pakārtotu īstermiņa mērķu dažādās ikdienas dzīves sfērās – pašaprūpē, nodarbinātībā, 

vaļaspriekos. 

Mērķu nospraušana ir dinamisks process, kas var tikt pārskatīts un mainīts atbilstoši progresam. 

Rehabilitācijas komandas ikdienas darbs ir saistīts ar īstermiņa mērķu uzstādīšanu un to sasniegšanas veicināšanu 

atbilstoši savai profesionālajai kompetencei. Šiem mērķiem tādēļ ir jābūt: 

• specifiskiem; 

• izmērāmiem; 

• sasniedzamiem; 

• atbilstošiem; 

• ierobežotiem laikā. 

Specifiskie mērķi ir precīzi. Piemēram, mērķis „uzlabot gaitu” nebūs pietiekoši precīzs, kaut arī varbūt ir viegli 

novērtējams. Precīzāks un izmērāmāks mērķis būs „noiet 20 metrus ar spieķa palīdzību 30 sekundēs”. Mērķiem ir jābūt 

sasniedzamiem noteiktā laika periodā, pēc iespējas īsākā. Ja laika grafiku veido mēnešos, to ir grūti precīzi kontrolēt, 

labāk to sadalīt nedēļās. 

Visbeidzot mērķiem jābūt atbilstošiem konkrētam indivīdam, viņa sociālajam kontekstam. 

Rezultātu novērtēšana 

Mērķu spraušana ir loģiski saistīta ar jautājumu, kā pateikt, kad mērķi ir sasniegti. Tādēļ svarīga rehabilitācijas 

komandas darba daļa ir rezultātu novērtēšana. Ir virkne visdažādāko mērījumu, kas ļauj izvērtēt gan „nespēju” un 

„invaliditāti”, gan arī daudz specifiskākas funkcijas, piemēram, mobilitāti, rokas funkciju, atmiņu vai runu. 

Novērtēšana vai mērīšana būtībā ir daudzuma noteikšana ar standarta palīdzību. Mērīšanas instrumenti savukārt 

ir tehnikas, ko lieto šim nolūkam. 

Mērījumu skalas ir plaši pieejamas, bet rehabilitācijā ir virkne dažādu aspektu, kurus grūti sarindot kādā noteiktā 

hierarhijā. Būtisks rehabilitācijas mērījums ir noteikt mērķi konkrētam indivīdam un novērtēt, vai viņš to ir sasniedzis 

rehabilitācijas epizodes beigās. Tas ir sekmju novērtējums, bet tā īstā vērtība ir atkarīga no komandas spējām uzstādīt 

reālus, sasniedzamus un pievilcīgus mērķus.


Noderīgi ir lineāri kvantitatīvi mērījumi, kuros tiek lietotas gan nominālās, gan intervālu, gan hierarhijas, gan 

proporciju kategorijas. 

Rehabilitācijas procesa ieguvumi 

Funkcionālie ieguvumi 

Daži rehabilitācijas ieguvumi ir nepārprotami, piemēram, riteņkrēsla pielāgošanas labums cilvēkam, kurš pats 

nevar paiet, ir tūlītējs un acīmredzams. Tomēr vienmēr paliek jautājums, vai koordinēta interdisciplināra rehabilitācijas 

pieeja sniedz lielāku labumu indivīdam nekā tradicionālā atsevišķu pakalpojumu saņemšana? 

Pašlaik var teikt, ka ir pietiekoši daudz skaidri pierādītu pētījumu, kas liecina par funkcionāliem ieguvumiem un 

labākiem rezultātiem pēc rehabilitācijas. Bet diemžēl ir arī pierādījumi tam, ka šos funkcionālos ieguvumus var pazaudēt, 

ja rehabilitācija netiek turpināta pēc izrakstīšanas no stacionāra. Akūtā un agrīnā īstermiņa rehabilitācija noteikti būtu 

jāturpina ar ilgtermiņa atbalstu un aktīvu novērošanu. 

Tāpat arī ir pierādīts, ka koordinēta pieeja tādā populācijā, kā pacienti pēc muguras smadzeņu bojājuma, galvas 

smadzeņu traumām, multiplo sklerozi, ne tikai mazina fiziskās problēmas, bet arī sniedz psiholoģisku labumu. 

Nevajadzīgu komplikāciju mazināšana 

Funkcionālo ieguvumu sasniegšana ir lielā mērā atkarīga no tā, vai izdosies izvairīties no nevajadzīgas „nespējas” 

un „invaliditātes”. Tādas problēmas, kā izgulējumi, kontraktūras, neārstēta depresija, ir novēršamas. Rehabilitācijas 

komandai jābūt spējīgai sekot un aizkavēt šādu nevajadzīgu komplikāciju rašanos. 

Resursu koordinēšana 

Cilvēkam ar „nespēju”, īpaši ja tā ir kompleksa un smaga, būs vajadzība pēc dažādiem veselības, sociālajiem un 

citiem pakalpojumiem. Šo vajadzību nepieciešams koordinēt, lai izvairītos no nevajadzīgas pārklāšanās. Arī šajā procesā 

rehabilitācijas komandai ir vispiemērotākā pozīcija. Koordinējot to ir lielākas iespējas samazināt „invaliditāti”. 

Izmaksas 

Līdz pat šim laikam ir tikai daži pētījumi, kas analizē rehabilitācijas komandas ekonomiskos rādītājus. Tomēr 

tie, kas ir, liecina, ka nevajadzīgas dublēšanās nepieļaušana un labāka koordinēšana, kā arī funkcionālie ieguvumi un 

nevajadzīgu ilgtermiņa komplikāciju novēršana, ļauj rehabilitācijas komandai strādāt efektīvi. 

Plašākos ekonomiskos terminos runājot, ja personai ar „nespēju” palīdz atgriezties darbā, kaut vai ar samazinātu 

slodzi, tā būs ievērojama izmaksu taupīšana nacionālajā ekonomikā. Apmēram 80% no „nespējas” izmaksām ir saistīti 

ar darba iespēju zudumu. 

Izglītība, apmācība un pētījumi 

Varētu teikt, ka gan rehabilitācijas profesionāļu, gan arī plašāka veselības un sociālo servisu darbinieku slāņa 

izglītošana un apmācība „nespējas” jautājumos ir ārkārtīgi vajadzīga. Rehabilitācijas komanda ir šīs apmācības centrālais 

punkts gan sev pašiem, gan arī citiem, kā arī personām ar „nespēju”. Arī no akadēmiskā viedokļa rehabilitācijas komandai 

jābūt pētniecības centrā, īpaši tādēļ, ka pierādītu pētījumu skaits rehabilitācijā ir neliels. 

Rehabilitāciju var skaidrot arī kā funkcionēšanas uzlabošanas procesu, kas tiek realizēts ar dažādiem līdzekļiem, 

metodēm vai arī visas šīs raksturīgās un no citām veselības aprūpes jomām atšķirīgās lietas kopumā apzīmējot par 

tehnoloģijām. Kā galvenās minamas: 

• medikamenti; 

• fizikālās modalitātes; 

• terapeitiski vingrinājumi; 

• kustību un aktivitāšu modifikācija; 

• adaptācijas un palīgierīces; 

• ortozes, protēzes. 

Katra no rehabilitācijas tehnoloģijām vai raksturīgajām iezīmēm prasa speciālas studijas, ko dažādi 

multiprofesionālās komandas speciālisti apgūst vairāku gadu garumā. Šī raksta uzdevums ir sniegt pamata zināšanas 

par visu to daudzveidību un pielietošanas mērķiem. 

Par vienu no ārkārtīgi svarīgām rehabilitācijas iezīmēm uzskatāma pacientu novērtēšana. Raksturīgākā ir tieši 

funkcionēšanas novērtēšana, kas būtībā ir pamata diagnozes papildinājums, bet izmantojams arī kā: 

• izejas dati rehabilitācijas plāna veidošanai; 

• fiksēti dati komunikācijai ar citiem speciālistiem; 

• medicīniska dokumentācija; 

• bojājuma identificēšana un ārstēšana, lai uzlabotu sniegumu; 

• papildus informācija no citiem multiprofesionālās komandas speciālistiem. 

Kā piemēru funkcionālās anamnēzes ievākšanai varētu minēt plāna punktus, par kuriem jāgūst informācija: 

• mobilitāte: gultā, pārsēšanās, riteņkrēslā, pārvietošanās, braukšana, nepieciešamās ierīces; 

• pamata ikdienas dzīves aktivitātes: mazgāšanās, ģērbšanās, apkopšanās u.c.; 

• instrumentālās ikdienas dzīves aktivitātes: maltītes pagatavošana, mājas uzkopšana, rūpes par 

mājdzīvniekiem u.c.; 

• kognitīvās (izziņas) spējas; 

• komunikācijas spējas. 


13


14 



1. Barnes M.P., Oliver M. Organization of neurological rehabilitation services. In: Greenwood R., Barnes M.P., 

McMillan T.M., Ward A.B. Neurological rehabilitation. London: Churchil-Livingston, 1998. Pp. 29-40. 

2. Dobkin B.H. Neurologic rehabilitation. Philadelphia: Davis, 2004. 

3. Glanville H.J. What is rehabilitation? In: Illis L.S. Neurological rehabilitation. 3rd ed. London: BlakwellScientific, 

1999. Pp. 7-13. 

4. Gombrihs E.H. Mākslas vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. 

5. Good D.C., Couch J.R. Handbook of neurorehabilitation. Part II - Outcome measures and the rehabilitation 

process. New York: Marcel Dekker, 2001. Pp. 105-77. 

6. Kūle M., Kūlis R. Filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 

7. Lazar R.B. Principles of neurological rehabilitation. New York: Graw-Hill, 2008. 

8. Wade D.T. Measurement in neurological rehabilitation. Oxford: Oxford University Press, 1999. 

9. World Health Organization. The world health report: Life in the 21st century – a vision for ALL. Geneva: WHO, 

2009.


5. Individuālo tehnisko palīglīdzekļu pielāgošana 

Prof. Aivars Vētra 

Palīgtehnoloģijas (Assistive tecehnologies) izmantošana ir ļoti plaša un strauji augoša rehabilitācijas nozare, ko no 

vienas puses nosaka šo tehnoloģiju pieprasījums funkcionāli ierobežotu cilvēku vidū viņu dzīves kvalitātes nodrošināšanai 

un no otras puses – strauji augošais inženiertehniskais piedāvājums. Palīgtehnoloģijas, atbilstoši 1998.gada Assitive 

Technology Act definē kā „... produkti, ierīces vai iekārtas, kas ir modificētas vai pielāgotas un tiek izmantotas, lai 

saglabātu, palielinātu vai uzlabot funkcionēšanas spējas cilvēkiem ar invaliditāti...”. Palīgtehnoloģijas ietver ne tikai plaši 

zināmus tehniskos palīglīdzekļus kā protēzes, riteņkrēsli, podkrēsli u.tml., bet arī alternatīvas komunikācijas ierīces, īpaši 

aprīkoti datori, vides kontroles ierīces u.tml. 

Pasaules invaliditātes ziņojumā, kas tika iesniegts Pasaules Veselības organizācijai (PVO) 2011.gadā, tiek lēsts, 

ka pasaulē šobrīd ap 15% cilvēku no visas pasaules iedzīvotāju populācijas vidēji ir ar lielāku vai mazāku invaliditātes 

(disability) pakāpi, no kuriem savukārt 20% ir ar smagu invaliditātes pakāpi. Pieprasījuma pieaugumu nosaka vispārējo 

cilvēktiesību nozīmes pieaugums un globālās informatīvās vides attīstība, kas cilvēkiem ar invaliditāti un arī profesionāļiem 

ļauj daudz plašāk novērtēt viņu funkcionēšanas ierobežojumu kompensēšanas iespējas. Tehnoloģiskais piedāvājums ir 

strauji pieaudzis kopš 20.gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un tiek saistīts gan ar Aukstā kara beigām un militāro 

tehnoloģiju plašu nonākšanu civilā apritē, gan ar šo tehnoloģiju komerciālo tirgu izaugsmi dažādos pasaules reģionos, 

pēdējos 15 gadus palīgtehnoloģiju piedāvājums pasaulē pārsniedz kopējo pirktspēju šai jomā un pat attīstītākajās valstīs 

nav iespējams plānot nodrošināt visu cilvēkiem ar invaliditāti iespējami nepieciešamo palīgtehnoloģiju iegādi. Tādēļ 

aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta universālā dizaina koncepcijas ieviešanai, kas būtiski samazinātu nepieciešamību 

pēc palīgtehnoloģiju lietošanas. 

Palīgtehnoloģiju izvēlē svarīgākais ir adekvāta pacienta funkcionēšanas novērtēšana ikdienas aktivitāšu veikšanā, 

iespējamā personīgās neatkarības līmeņa un dzīves kvalitātes nodrosināšanas kontekstā. 

Funkcionēšanas novērtēšana ir jābalsta uz objektīviem tās noteikšanas kritērijiem atbilstoši Starptautiskās 

funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) prasībām indivīda un apkārtējās vides mijiedarbības kontekstā 

reālajā pacienta vidē, izmantojot atbilstošus novērtēšanas instrumentus. 

Ikdienas aktivitātes (Activity Daily Living) jeb ADL tradicionāli iedala: 

• personālās jeb pašaprūpes ikdienas aktivitātes – ģērbšanās, ēšana, mazgāšanās, sevis 

apkopšana, tualetes lietošana, pārvietošanās pa māju, utt.; 

• instrumentālās ikdienas aktivitātes – ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana, mājas uzkopšana, 

telefona un datora lietošana, transporta lietošana, utt.; 

• brīvā laika jeb rekreācijas ikdienas aktivitātes – lasīšana, izklaide u.tml. 

Kā īpašs ikdienas aktivitāšu veids ir aktivitātes, kas nodrošina spēju strādāt algotu darbu, ko dažreiz apzīmē kā 

darbspējas ikdienas aktivitātes un ko palīgtehnoloģiju aspektā var aplūkot kopējo ADL kontekstā. 

ADL novērtēšanai var tikt izmantoti vienkārši klasifikācijai atbilstoši personas dzīves apraksti vai objektīvi 

mērījumi šajā jomā. 

Funkcionālās novērtēšanas instrumenti – ADL bāzes mērījumi: 

• Bartela indeks (Barthel index); 

• PULSE profils (PULSEs Profile); 

• Katsa indeks (Katz index of independence in ADL); 

• Kenija pašaprūpes mērījums (Kenny self- care evaluation). 

Funkcionālās novērtēšanas instrumenti – ADL bāzes mērījumi un komunikācijas un sociālās izziņas 

mērījumi: 

• Funkcionālās neatkarības mērījums – Functional Independence Measure (FIM), 

• Level of Rehabilitaion Scale (LORS), 

• Patient Evaluation and Conference System (PECS). 

Latvijā populārākie un visbiežāk izmantotie ir Bartela indekss un FIM. 

Šo ikdienas aktivitāšu mērījumu izmantošana rutīnas veidā ļauj objektīvi vērtēt funkcionēšana ierobežojumus, 

plānot rehabilitācijas procesu, t.sk. palīgtehnoloģiju izmantošanu un novērtēt rezultātus, bet, ja vienlaikus netiek 

nodrošināta šo mērījumu kvalitāte, to izmantošanas iespējas strauji mazinās. 

Lai precīzāk parādītu palīgtehnoloģiju lomu personas neatkarības nodrošināšanā ierobežotas funkcionēšanas 

gadījumā, tā var tikt iedalīta arī četrās pakāpēs: 

▪ neatkarīgs – persona ir spējīga darboties jeb nodrošināt nepieciešamās ADL vispārpieņemtā esošajai 

videi – kultūrai, izglītībai, parašām, reliģijai u.tml. veidā; 

▪ neatkarīgs izmantojot palīgtehnoloģijas – persona ir spējīga nodrošināt sev atbilstošās ADL, ja 

noteiktās jomās izmanto palīgtehnoloģijas; 

▪ neatkarīgs ar asistenci – klātbūtnes asistences, supervīzijas, minimālas, vidējas vai intensīvas 

asistences 25-75% no kopējā uzdevumu apjoma veidā; 

▪ totāli atkarīgs – persona nav spējīga veikt nekādas aktivitātes. 


15


16 


Neatkarība var tikt vērtētā no dažādiem ikdienas aktivitāšu aspektiem un tā dažādās jomās var savā starpā 

atšķirties. 

Dzīves kvalitāte ir ļoti subjektīvs cilvēka dzīvi raksturojošs rādītājs, kuru tai pašā laikā var noteikt ar pietiekoši 

objektīvām metodēm. 

Dzīves kvalitāte - kompleksas un reflektīvas dabas jēdziens, ko var definēt kā objektīvu un subjektīvu kritēriju 

savstarpējās mijiedarbības kopumu, kas atspoguļojas noteiktā labklājības pakāpē, kura ir atkarīga no indivīda resursiem 

un zināšanām (Grīnfeldes A. veiktais definīciju apkopojums, 2010). 

Dzīves kvalitātes noteikšana parasti netiek izmantota kā rutīnas veida metode katrā individuālā gadījumā, jo 

ir pietiekoši darbietilpīga, bet tiek izmantota ārstniecības, t.sk. rehabilitācijas vēlīno rezultātu novērtēšanai, lietojot 

pētnieciskas metodes. 

Palīgtehnoloģiju izvēlē liela nozīme ir iepriekšējam pacientu vai viņu piederīgo pašnovērtējumam par iespējamo 

palīgtehnoloģiju nepieciešamību funkcionēšanas traucējumu kompensēšanai, kas būtu jāsaņem no pacienta savlaicīgi, 

pirms konsultācijas sociālajā dienestā, rehabilitācijas iestādē vai tehniskās ortopēdijas iestādē. Pašnovērtējums ietver: 

▪ veselības stāvokļa un tā seku novērtējumu funkcionēšanas aspektā – pacienta vārdiem; 

▪ personīgo mērķi palīgtehnoloģiju izmantošanai; 

▪ iespējamos risinājumus palīgtehnoloģiju izvēlē – nosaucot konkrētus tehniskos palīglīdzekļus. 

Rehabilitācijas ārsta un citu ārsta pieaicināto rehabilitācijas speciālistu pienākums, lemjot par tehnisko 

palīglīdzekļu izrakstīšanu, bez paciena novērtēšanas konsultācijas laikā, ir novērtēt arī informāciju par iepriekšējo pacienta 

izmeklēšanu un funkcionēšanu, saņemto ārstēšanu un šo augstāk minēto pašnovērtējumu, lai lemtu par nepieciešamajiem 

papildus izmeklējumiem veselības stāvokļa un funkcionēšanas jomā, konsultācijām, atlasītu iespējamos palīgtehnoloģiju 

risinājumus un pārliecinātos, vai nepastāv kontrindikācijas to izrakstīšanai. Šāda kārtība pilnā mērā attiecas uz protēzēm, 

ortozēm, visa veida braucamkrēsliem u.tml. 

Atvieglotā veidā – sociālā darbinieka, PVA medicīnas māsas un funkcionālo speciālistu līmenī bez padziļināta 

veselības stāvokļa novērtēšanas, var notikt personai nepieciešamo atsevišķu pašaprūpes tehnisko palīglīdzekļu kā 

podkrēsli, dušas krēsli u.tml. izrakstīšana, tomēr Latvijā visu veidu valsts apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu izrakstīšanā 

šobrīd obligāts ir ārsta atzinums par invalidizējošu slimību vai novecošanu pastāvēšanu, ko var izsniegt ģimenes ārsts, 

rehabilitācijas ārsts u.c. speciālisti. 

Ir jāuzsver, ka objektīva pacienta veselības stāvokļa un/vai funkcionēšanas novērtēšana ir obligāta, neatkarīgi 

vai iet runa par valsts apmaksātiem vai paša finansētiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, vai arī tie tiek iegādāti kādā citā 

veidā. 

Bērna vecuma pacientiem ir ļoti svarīgi šo palīgtehnoloģiju izmantošanu uzsākt savlaicīgi, lai pilnībā izmantotu 

tās rehabilitācijas iespējas, ko dod gan fiziskā vai garīgā veidā augoša un attīstoša organisma iespējas šo palīgtehnoloģiju 

izmantošanā, gan ļautu, izmantojot inovatīvās to iespējas, pēc iespējas ļaut bērnam ar invaliditāti integrēties un augt 

kopā ar saviem vienaudžiem. 

Tehniskos palīglīdzekļus praktiskai izmantošanai un izrakstīšanas nolūkos var klasificēt vairākos veidos: 

▪ pēc ISSO klasifikācijas, 

▪ izgatavoti individuālā, rūpnieciskā (sērijveidā) vai jauktā veidā, 

▪ aktīvi vai pasīvi jeb dinamiski vai statiski tehniskie palīglīdzekļi, 

▪ aktīvie var būt darbināmi ar ķermeņa vai ārēju enerģijas avotu, 

▪ ar datora vadību vai bez tās. 

Palīgtehnoloģiju iedalījums pēc ISSO klasifikācijas (ISSO 9999:2007): 

▪ tehniskie palīglīdzekļi: Individuālie medicīniskās ārstēšanas palīglīdzekļi; 

▪ palīglīdzekļi prasmju treniņam; 

▪ ortozes un protēzes; 

▪ palīglīdzekļi personīgajai aprūpei un aizsardzībai; 

▪ personīgās pārvietošanās palīglīdzekļi; 

▪ mājsaimniecības palīglīdzekļi; 

▪ mēbeles un pielāgošana mājām un citām telpām; 

▪ sakaru un informācijas palīglīdzekļi; 

▪ palīglīdzekļi darbam ar izstrādājumiem un precēm; 

▪ palīglīdzekļi un aprīkojums vides uzlabošanai, instrumenti un iekārtas; 

▪ rekreācijas palīglīdzekļi. 

Īpašs Eiropas Savienības (ES) projekts vienotas palīgtehnoloģiju datu bāzes izveidē – EASTIN projekts, kas 

apvieno Eiropā aktīvā statusā esošas 7 valstu palīgtehnoloģiju datu bāzes, nodrošinot datortulkojumu vairumā Eiropas 

valodās, pieejams interneta vietnē http://www.eastin.info . 

Bērniem, ņemot vērā augoša organisma īpašības, ļoti lielo sociālā atbalsta sistēmas nozīmi un nepieciešamību 

mācīties visplašākajā šī jēdziena nozīmē, izdala noteiktas īpaši svarīgas palīgtehnoloģiju grupas: 

▪ augšējo un apakšējo ekstremitāšu un ķermeņa ortozes, t.sk. eksoskeletālās robotizētās ortozes svara 

(gravitācijas) mazināšanai un kustību kvalitātes uzlabošanai; 

▪ mobilitātes palīgteholoģijas: 

• pārvietošanās tehniskie palīglīdzekļi (Transfer Aids),


• vertikalizācijas ierīces (Standers), 

• gaitas palīgierīces (Gait Aids), 

• riteņkrēsli, t.sk. tajos izmantojamās pozicionēšanas ierīces. 

▪ adaptīvās saskarnes jeb interfeisi (Adptive Interfaces); 

▪ atpūtas ierīces; 

▪ alternatīvās komunikācijas palīgierīces: 

• runas ģenerēšanas ierīces, 

• vides kontrolēšanas ierīces. 

▪ ierīces alternatīvai datora izmantošanai; 

▪ roboti ikdienas aktivitāšu veikšanai. 

Izrakstot palīgtehnoloģijas ir nepieciešams ievērot šādus aspektus: 

▪ to izmantošana kopējo rehabilitācijas mērķu sasniegšanā; 

▪ kontrindikācijas šo tehnoloģiju izmantošanā; 

▪ individuālie antropometriskie, funkcionālie u.c. rādītāji konkrētajam indivīdam atbilstošu palīglīdzekļu 

izvēlē; 

▪ nepieciešamo resursu, t.sk. finanšu, pieejamība palīgtehnoloģiju iegādes un lietošanas apmācībai. 

Pašnovērtējums palīgtehnoloģiju izvēlei ietver: 

▪ pacienta viedokli par savām slimībām un to sekām; 

▪ līdzšinējo ārstēšanu; 

▪ viedokli par nepieciešamajām palīgtehnoloģijām un to izmantošanas mērķi. 

Uz pašnovērtējuma pamata tiek sagatavots ārsta, iesaistot procesā citus rehabilitācijas profesionāļus, 

atzinums par palīgtehnoloģiju izmantošanas nepieciešamību ārstniecībā. Palīgtehnoloģijām, kas nepieciešamas 

pašaprūpes u.tml. funkciju nodrošināšanai, var tikt izmantots saīsināts atzinuma variants, kas neparedz ārsta 

līdzdalību šai procesā. 

Latvijā valsts apmaksātās palīgtehnoloģijas iedzīvotājiem nodrošina Valsts SIA „Nacionālais rehabilitācijas centrs 

„Vaivari”” Tehnisko palīglīdzekļu centrs, šajā gadījumā tiek izmantota Ministru Kabineta noteikumos apstiprināta Atzinuma 

forma. 

1.Vārds, uzvārds 

2.Personas kods - 

3.Dzīves vietas adrese 

4.Piederīgo pārstāvis, aizbildnis 

5.Kontaktinformācija (telef., e-pasts) 

6.Darbavieta vai izglītības iestāde 

7.Pacienta nodarbošanās vai profesija 

Atzinums rehabilitācijas palīgtehnoloģiju saņemšanai (priekšlikums) 

I. Personas pašnovērtējums 

8.Veselības stāvokļa raksturojums - sūdzības, diagnozes (es), saņemtā ārstēšana u.tml. 

Paša vārdiem 

9. Pacienta funkcionēšanas ierobežojumi - galvenās problēmas 


Pielikumi 


17


18 


10.Nepieciešamās palīgtehnoloģijas 


11.Sagaidāmais rezultāts no palīgtehnoloģiju izmantošanas- mērķis 


12.Pacienta vai / un piederīgo (aizbildņa) paraksts un datums 

_________________________________ __________________ 

Vārds, uzvārds Paraksts 

Datums: _______________ 

13.Anamnēze 

14.Diagnozes: 

14.1. Pamatdiagnozes 

14.2.Blakus diagnozes 

15.līdz šim saņemtā ārstēšana un rehabilitācija 

17.Funkcionēšanas ierobežojumi 

17.1.Orgānu un orgānu sistēmu līmenī 

17.2.Aktivitāšu un dalības līmenī 

II. Profesionāls personas novērtējums 

18.Vides un personīgie faktori, kas tieši ietekmē funkcionēšanu 

19.Rehabilitācijas mērķi 

19.1.Galvenie rehabilitācijas mērķi 

19.2.Īstermiņa mērķi 

20.Palīgtehnoloģiju izvēle, to pielietošanas mērķi un kontroles termiņi

21.Īpaši apstākļi vai brīdinājumi 

22.Pielikumi 

Ārstniecības iestāde 

Ārsts 

_________________________________ __________________ 

Vārds, uzvārds paraksts, zīmogs 

Novērtēšanā piedalījās 

_________________________________ __________________ 


_________________________________ __________________ 


Datums: ________________ 

1.Vārds, uzvārds 

2.Personas kods - 

3.Dzīves vietas adrese 

4.Piederīgo pārstāvis, aizbildnis 

5.Kontaktinformācija (telef., e-pasts) 

6.Darbavieta vai izglītības iestāde 

7.Pacienta nodarbošanās vai profesija 


Atzinums rehabilitācijas pašaprūpes palīgtehnoloģiju saņemšanai 

I.Pases daļa 

8.Veselības stāvokļa raksturojums - sūdzības, diagnozes (es), saņemtā ārstēšana u.tml. 


9. Pacienta funkcionēšanas ierobežojumi - galvenās problēmas 


10.Nepieciešamās palīgtehnoloģijas 


11.Sagaidāmais rezultāts no palīgtehnoloģiju izmantošanas- mērķis 


12.Pacienta vai / un piederīgo (aizbildņa) paraksts un datums 

_________________________________ __________________ 

Vārds, uzvārds Paraksts 

Datums: _________ 


19


20 


II.Profesionāls personas novērtējums 

13.Īsa anamnēze un iepriekš uzstādītās diagnozes 

14.Līdz šim saņemtā ārstēšana un rehabilitācija 

15.Funkcionēšanas ierobežojumi 

15.1.Orgānu un orgānu sistēmu līmenī 

15.2.Aktivitāšu un dalības līmenī 

16.Vides un personīgie faktori, kas tieši ietekmē funkcionēšanu 

17.Rehabilitācijas t.sk. palīgtehnoloģiju izmantošanas mērķi 

17.1. Galvenie rehabilitācijas mērķi 

17.2.Īstermiņa mērķi 

18.Palīgtehnoloģiju izvēle, to pielietošanas mērķi un kontroles termiņi 

19.Īpaši apstākļi vai brīdinājumi 

20.Pielikumi 

Ārstniecības vai sociālās palīdzības iestāde 

Novērtēšanu veica / piedalījās 

_________________________________ __________________ 


_________________________________ __________________ 


Datums: ___________________

Datums, mēnesis, gads ____ ____ ________ 


Atzinums tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai 

Personas vārds, uzvārds ____________________________________________ 

Personas kods ____________ - __________ 

Adrese ___________________________________________________________________________ 

Diagnoze _______________________________________________________________________________________ 

_______________________________________________________________________________________ 

Diagnozes kods __ __ __ __ __ 

(pēc SSK 10.redakcijas) 

Funkcionālo traucējumu apraksts un rekomendācijas, ieteicamais tehniskā palīglīdzekļa veids 

Ārstējošais ārsts _____________________________________ 

(paraksts, personīgais spiedogs) 


21

6. Psiholoģiskais atbalsts bērniem un vecākiem rehabilitācijā 

22 


6. Psiholoģiskais atbalsts bērniem un vecākiem 

rehabilitācijā, 

izmantojot smilšu spēles terapijas metodi 

Psiholoģe Inese Ābola 

Smilšu spēles terapijā tiek izmantota psihokorekcijas neverbālā forma, kurā galvenais uzsvars tiek likts uz klienta 

radošo pašizpausmi, kā rezultātā simboliski neapzinātajā līmenī notiek iekšējās spriedzes, iekšējo konfliktu izspēlēšana. 

Taču smilšu spēles terapija ietver ne tikai neverbālo (smilšu bildes veidošanas process), bet arī verbālo (stāstījums par 

izveidoto bildi, pasakas vai stāsta sacerēšana) klienta pašizpausmi. Smilšu spēles terapijas metodi var izmantot darbā 

gan ar bērniem, gan vecākiem, gan strādājot ar visu ģimeni kopā. 

Pirmo reizi ideja izmantot smiltis, smilšu kastes, ūdeni un figūriņas darbā ar bērniem radās angļu bērnu 

psihoterapeitei Margaretai Lovenfeldei (Margaret Lovenfeld, 1890-1973) 20.gadsimta trīsdesmitajos gados. Lovenfelda 

savā kabinetā novietoja divas kastes – vienu ar smiltīm, otru ar ūdeni. Līdz tam psihoterapeitu kabinetos bērni rotaļājās 

galvenokārt uz grīdas. Tagad bērniem vienlaicīgi bija pieejami trīs dažādi izpausmes līdzekļi: smiltis, ūdens un rotaļlietas. 

Lovenfelde piešķīra lielu nozīmi tieši bērna taktilajam kontaktam ar smiltīm un ūdeni. Rotaļlietas glabājās mazā skapītī, kurš 

ar savu saturu ieguva nosaukumu „pasaule”. Bērni paši sāka dēvēt šo darbošanos smilšu kastēs par „pasaules radīšanu”. 

Piecdesmitajos gados psihoanalītiķe Dora Kalfa (Dora M. Kalff) rūpīgi iedziļinājās pasaules radīšanas” metodē 

un izstrādāja smilšu spēļu terapijas teorētiskos pamatus, izmantojot K.G.Junga (Carl Gustav Jung, 1875-1961) teoriju. 

Saskaņā ar K.G.Junga psiholoģiju, tēliem ir arhetipiski avoti kā daļa no katras dvēseles intīmās būtības, kuru nevar 

saprast un atšķetināt ar izziņas līdzekļiem, bet bieži var izstrādāt, piedodot tam redzamu apveidu. Bērniem dzīve un 

spēle ir gandrīz vai sinonīmi un zemapziņas materiāla objektivizācija, veidojot smilšu bildes, zīmējot, sacerot stāstus 

un pasakas, spēlējoties ved uz lielāku integrāciju pašreizējā realitātē. Veidojot savu pasauli, bērns pārvērš domas un 

priekšstatus matērijā, kur tādejādi var tikt stimulēts un virzīts piepildīties Junga aprakstītais individuācijas process, ko 

var skaidrot kā cilvēka veseluma apzināšanās procesu, kur ar veselumu ir domāta attieksme, kas sniedzas tālāk par 

savstarpēji izslēdzošiem priekšstatiem un tiecas uz šo priekšstatu integrāciju (Batņa, 2011). Kalfa attīstīja šo metodi 

tālāk un nosauca to par „Smilšu spēli”, kas vēlāk kļuva par patstāvīgu virzienu psihoterapijā. 

Latvijā vislielāko ieguldījumu smilšu terapijas attīstībā ir devusi Linde fon Keizerlinka. Viņa ir arī Vācijas Smilšu 

terapeitu biedrības priekšsēdētāja. 

2008.gada 19.novembrī tika nodibināta Latvijas Smilšu terapijas biedrība. 2009.gada 8.maijā Latvijā nodibināts 

Lindes fon Keizerlinkas vārdā nosauktais Smilšu terapijas institūts, kura direktore ir praktizējoša Junga analītiskā terapeite 

apmācībā (IAAP), smilšu spēles terapeite Vera Batņa. 

Smilšu terapija Latvijā ir atradusi savu vietu skolu un krīzes centru psihologu darbā, kā arī slimnīcās, paliatīvās 

aprūpes nodaļās un psihiatriskajās klīnikās. Šobrīd „smilšu kastes” aktīvi tiek izmantotas geštaltterapijā, kognitīvajā un 

ģimenes terapijā, bērnu psihoanalīzē u.c. 

Smilšu spēles mērķis 

Smilšu spēles mērķis ir dot iespēju klientam izpaust savus pārdzīvojumus caur spēli, likt lietā radošu aktivitāti 

sarežģītu dzīves situāciju risināšanā, kuras tiek izspēlētas un modelētas pašā spēles procesā. Ar šo spontāno un 

radošo pašizpausmes starpniecību, izspēlējot personisko un kolektīvo bezapziņas saturu, sasniegt šī neapzinātā satura 

apzināšanos. Nostiprināt Ego un izveidot kvalitatīvi jaunas attiecības ar psihes dziļākajiem slāņiem. Terapijas gaitā tiek 

aktivizētas pašdeterminācijas un pašsattīstības spējas. 

Psihokorekcijas mehānisms 

Nodibinot saites ar dziļākajiem savas psihes slāņiem, sastopoties ar neapzinātajām Es daļām, integrējot tās 

apziņā, klients gūst lielāku izpratni par sevi. Spēles izmantošana terapijā ir vērsta uz to, lai uzzinātu to, ko nezina pats 

cilvēks, jo tādejādi ir iespējams apiet psiholoģiskās aizsardzības mehānismus, kas darbojas, lai pasargātu cilvēku no 

viņam nepatīkamiem impulsiem un idejām. Spēles priekšrocība ir tā, ka ārēji netiek uzspiesta darba struktūra (Zinkeviča- 

Jevstigņejeva, 2006). Klients veido smilšu bildi patstāvīgi, un šajā, paša radītajā „pasaulē”, viņš atklāj savas personības 

slēptos aspektus. Smilšu kaste ir kā sava veida ekrāns, uz kura klients projicē slēptus konfliktus, jūtas, vēlēšanās, 

idejas. 

Smilšu spēles terapijas iespējas 

Smilšu spēles terapijā gan smilšu bildes radīšanas process, gan pati bilde kā šī procesa rezultāts atstāj labvēlīgu 

iedarbību uz psihi. Tā ir viena no svarīgākajām šīs metodes īpašībām. 

Spēle smiltīs ir brīnišķīgs veids, kā „parūpēties par dvēseli”. Tās iedarbības spēks izpaužas šādos aspektos: 

1) spēle sniedz klientam iespēju atbrīvoties no psihiskām traumām savu fantāziju eksteriorizācijas ceļā 

un rada sajūtu, ka klients pats var kontrolēt savus impulsus. Apjaušot un nodibinot saites ar 

neapzinātajiem impulsiem, īpaši ar Patības arhetipu, kura izpausme simboliskā formā būtiski veicina 

klienta psihiskās dzīves atveseļošanos. Saliekot pat tikai vienu vienīgu smilšu bildi, var gūt dziedniecisku 

efektu; 

2) projekcijas, no kurām sastāv smilšu bilde, daudz mazākā mērā pakļautas iekšējai cenzūrai nekā tās, 

kas tiek izpaustas verbāli. Tas ievērojami paātrina terapeitisko procesu, bet daudzos gadījumos ļauj 

vispār tam notikt;


3) tēli un situācijas, kas parādās smilšu kastē, turpina savu „darbu” bezapziņā. Ar laiku klienta atkarību no 

terapeita nomaina viņa attiecības ar paša iekšējo pasauli. Tas veicina klienta autonomiju un nostiprina ticību 

paša spēkiem; 

4) neatrisināti iekšējie konflikti bieži vien ir par cēloni uzmanības traucējumiem, taču pats smilšu spēles 

radošais process parasti ātri paņem klientu savā varā, un viņš ir spējīgs ilgāk noturēt uzmanību. Smilšu 

spēles laikā dvēsele kaut uz neilgu laiku ir brīva no konfliktiem un problēmām, un klients jūtas laimīgs. 

Viņa iekšējā pasaulē parādās vietas, kur „gribas atgriezties”, par kurām pats to veidotājs vienmēr 

atceras un kurās „var nokļūt jebkurā laikā”, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem (Batņa, 2011). 

Spēlē atbrīvojas emocijas, atraisās jūtas un rodas vēlme izspēlēt sev aktuālos jautājumus, atklāt savas apslēptās 

vēlmes, bailes un grūtības. Spēle ir dabīgs process, kā rezultātā veidojas dzīva saskarsme starp diviem cilvēkiem. Spēlē 

atraisās cilvēka iekšējais resurss. 

Smilšu spēles terapijas process 

Viena smilšu spēles nodarbība ilgst 50-60 minūtes un parasti tikšanās smilšu spēles terapeita kabinetā notiek 

vienu reizi nedēļā. Viens pilns smilšu terapijas kurss ietver sevī 10-15 sesijas, taču katrs klients ir individuāls, tāpēc 

sākumā noteikt, cik sesijas nepieciešamas, ir grūti. 

Pirmajā nodarbībā klientam tiek parādīts viss nepieciešamais materiāls, lai varētu veidot smilšu bildi – figūriņu 

kolekcija, smilšu kastes (ar sausām un mitrām smiltīm), ūdens. Klienta uzdevums ir iekārtot vienā no kastēm „pasauli” – 

tādu, kādu viņš šobrīd vēlas. Kad klients ir beidzis darbošanos smiltīs un izveidojis smilšu bildi, viņam ir jāizdomā 

nosaukums savai „izveidotajai pasaulei”, jāsacer kāds stāsts vai pasaka, vai vienkārši jāapraksta tas, ko viņš ir izveidojis. 

Psihologs apraksta arī smilšu bildes veidošanas procesu (klienta uzvedības īpatnības, darbošanos ar smiltīm, figūriņu 

izvēli u.c.), tad nofotografē izveidoto bildi un pieraksta klienta stāstījumu. 

Smilšu terapijā izmantojamie materiāli 

Smilšu spēlē tiek izmantotas divas ūdens necaurlaidīgas kastes (izmēri – 70 x 50 x 10 cm). Viena kaste tiek 

piepildīta ar sausām smiltīm, otra – ar slapjām. Kastes iekšpuse nokrāsota zilā krāsā. Smilšu kastei ir taisnstūra forma. 

Figūriņu un priekšmetu kolekcija 

Smilšu spēles terapijai nepieciešami vairāki priekšmeti un figūriņas: 

• cilvēku figūriņas. Kolekcijā jābūt dažādu dzimumu cilvēku figūrām, kas varētu pārstāvēt noteiktus 

ģimenes locekļus, dažādu profesiju cilvēkus, lauku un pilsētu iedzīvotājus, ievērojamas personības, 

fantāzijas, folkloras un mitoloģijas, reliģiskus tēlus, karavīrus un gūstekņus u.c. 


23


24 


• dzīvnieki. Kolekcijā jāietver savvaļas un mājdzīvnieki, arī pazemes, lidojošie, ūdens un izmirušie dzīvnieki, 

mitoloģiskie dzīvnieki (piemēram, pegazs, vienradzis u.c.). 

• augi. Koki, krūmi, puķes un citi augi. 

• dabas materiāli. Kolekcijā noteikti jābūt akmeņiem, kristāliem, sūnām, koka mizai, gliemežvākiem, 

sausiem zariņiem, spalvām, kaltētām puķēm un augļiem, mākslīgiem dārgakmeņiem, dažādiem 

krāsainiem stikliņiem u.c. 

• ēkas un celtnes. Kolekcijā jābūt dzīvojamajām mājām, pilīm, cietokšņiem, skolām, baznīcām, slimnīcām, 

policijas ēkai, tempļiem, rotaļu laukumiem, arī bākām un piramīdām. Vajadzīgas arī sagruvušas un 

sadegušas ēkas. Kolekcijā jāiekļauj dažāda izmēra un materiāla tilti, žogi, vārti, arkas un portāli. 

• transporta līdzekļi. Dažāda veida transporta līdzekļi - smagās un vieglās automašīnas, ātrās palīdzības 

un policijas mašīnas, autobusi, taksometri, lauksaimniecības mašīnas, motocikli, rati, vilcienu lokomotīve 

un daudzi citi. Vajadzētu būt arī ūdens un gaisa transporta līdzekļiem - gan laivām, gan kuģiem, gan 

dažādiem lidaparātiem un arī kosmosa kuģiem. 

• debess objekti - saule, mēness, zvaigznes, varavīksne u.c. 

• atspoguļojošas virsmas - spoguļi. 

• apgaismojošie priekšmeti - svečturi, sveces, lampas, lukturi u.c. 

• pārtika produkti. 

Kolekcijā nevajadzētu aizmirst par multfilmu varoņiem, pulksteņiem, maskām, monētām, pogām, diegiem, dziju 

un daudz ko citu. 

Katra smilšu spēļu terapeita kolekcija ir unikāla un neatkārtojama. Svarīgi sagādāt pietiekami daudz dažādu 

materiālu, lai klients varētu pats izveidot savus simboliskos tēlus. 

Smilšu spēles terapija bērniem rehabilitācijas procesā 

Smilšu terapijā gan smilšu bildes radīšanas process, kas notiek brīvā un drošā telpā, gan pati bilde kā šī procesa 

rezultāts atstāj labvēlīgu iedarbību uz psihi. Tā ir viena no svarīgākajām šīs metodes īpašībām (Batņa, 2011). 

Smilšu bilde satur sevī gan diagnostisko informāciju, gan prognozes iespējas. 

Smilšu spēles terapijas gaitā bērns iepazīstas tuvāk ne vien ar rotaļlietām un kabinetu, kurā darbojas, bet izzina 

vairāk pats sevi. Bērnam ir pavērusies iespēja paskatīties uz savu pasauli no malas. No šādas pašizziņas, pašizpausmes 

un pašattīstības iespējas, no šīs „es mijiedarbībā ar pasauli” pieredzes bērns izzina un mācās pieņemt un cienīt ne tikai 

sevi, bet arī citus un izmantot brīvību ar atbildības sajūtu. 

Terapeitam reti nākas mudināt bērnus veidot smilšu bildes. Šis process aizsākas dabiski, pats no sevis bērns rada 

savu iekšējo pasauli ar smiltīm un vienkāršu figūriņu palīdzību. Bērnam tiek dota iespēja, lai projektētu savu personīgo 

individualitāti. Viņš var kļūt par arhitektu, uzbūvēt cietoksni smiltīs un ļaut tur dzīvot cilvēkiem, viņam tiek dota iespēja 

izvēlēties un arī atteikties kaut ko radīt un nopostīt. Tas viss palīdz bērnam savienot iekšējo un ārējo pasauli. 

Šī iespēja ir nozīmīga bērnam, jo ļauj „izspēlēt” savas jūtas un problēmas, gluži tāpat kā pieaudzis cilvēks 

„izrunā” savas grūtības citos terapiju veidos (Batņa, 2011). Bieži vien bērni smilšu bildēs pauž bailes, ko pārdzīvo savā 

iekšējā pasaulē. Nākamajās smilšu bildēs var vērot mērķtiecīgus bērnu centienus tikt galā ar šīm emocijām. Kad bērns 

sāk apjaust, cik liela loma savas dzīves veidošanā ir viņam pašam un, kad viņš uzņemas atbildību par to, kas ar viņu 

notiek, viņš iegūst iespēju skaidrāk saredzēt savas darbības virzienu. 

Smilšu spēles laikā pārdzīvojums vai trauma tiek noteikta, ierobežota un galu galā uzveikta. Bristoles Universitātes 

pasniedzēja Laura Ruta Bovere (Laura Ruth Bowere (Pickford)) izstrādājot smilšu bilžu vērtēšanas kritērijus, norādīja uz 

trīs veida smilšu bildēm, kas varētu liecināt par terapijas nepieciešamību: 

1) bildē redzamā „pasaule” neatspoguļo bērna vecumam atbilstošo attīstības stadiju; 

2) bērns apzināti izvēlas materiālus, lai parādītu problēmas; 

3) smilšu kastē redzamas sekojošas pazīmes: 

• tukšas „pasaules” (izņemot gadījumus, ja 

bērni ir ļoti mazi); 

• dezorganizētas „pasaules” (izņemot 

gadījumus, ja tās veidojuši mazi bērni, kuri 

rotaļājas ar materiālu); 

• agresīvās „pasaules” (izņemot gadījumus, 

kad tās atspoguļo noteiktu agresijas veidu, kas 

raksturīgs klienta vecumam. Īpaša uzmanība 

būtu jāpievērš bilžu tēmām ar agresīviem 

dzīvniekiem vai ierakšana smiltīs (bērniem pēc 

piecu gadu vecuma). Būtu jāvērš uzmanība 

tādas „pasaules” attēlojumam, kurā neparādās 

agresija, taču klients pats darbojas agresīvi 

citās situācijās, vai otrādi; 

• „pasaule”, kurā ir pārāk daudz ierobežojumu. 

Bērni veido savas „pasaules”, izmaina 

tās, sagrauj un atkal rada no jauna. Radot un 

iznīcinot bērniem tiek dota iespēja no jauna 

pārdzīvot visvarenības sajūtu, līdzīgi kā agrā 

bērnībā, kas vairo personības spēku.


Ja sākumā bērns veidojot 

savu smilšu „pasauli” bieži jūtas kā 

pārdzīvojuma upuris, tad ar katru 

nākamo reizi viņa izjūtas sāk redzami 

mainīties un no situācijas upura viņš 

kļūst par tās radītāju. Vissvarīgākais 

atklājums ir sajūta, ka esi ne vien 

savu seno pārdzīvojumu valdnieks, 

bet arī (kas ir vēl nozīmīgāk) – jaunu 

pārdzīvojumu radītājs. 

Kad terapeits ārēji izrāda interesi 

par bērna iekšējo pasauli, aizsākas 

verbāls un arī neverbāls dialogs. Ārējais 

dialogs veidojas terapeitam ar bērnu, 

bet iekšējais dialogs – bērnam pašam 

ar sevi. Ar savu klātbūtni un līdzdalību 

terapeits palīdz bērnam radīt verbālus 

un neverbālus stāstus par viņa iekšējiem 

pārdzīvojumiem, kas izpaužas smilšu 

bildēs. 

Bieži vien tas, kas notiek smilšu 

kastē, var būt bēdu, dusmu, baiļu un 

skumju izpausme. Taču daudz svarīgāk 

ir redzēt, kā bērns tiek galā ar šīm problēmām. Pati problēmu izpaušana smilšu kastē var kļūt par veidu, kā tās pārvarēt 

(Batņa, 2011). 

Bērnu stāsti par savām smilšu bildēm nepavisam nav vienkārši. Pasaka vai kāds cits simboliskā darba apraksts 

veido vēl vienu tiltu starp bērna apziņu un zemapziņu, savukārt sajūta, ka tevī uzmanīgi klausās, rosina uzticēties. Bildes 

apraksts kalpo bērna iekšējās pieredzes strukturēšanai. Bērni nosauc vārdos smilšu bildes ekspresīvās īpašības, mācās 

identificēt tās kā savas jūtas, kas nozīmē viņa pašizziņas procesa sākumu. Vārdi, ar kādiem tiek aprakstīta smilšu bilde, 

atkailina iekšējās dilemmas ar tādu pašu vieglumu, ar kādu tā tika būvēta. Terapeits pieraksta visu, ko bērns viņam 

stāsta. Kad stāsts ir pabeigts, to var bērnam nolasīt. Pats stāsta pierakstīšanas fakts ir vēl viens pierādījums, ka bērns ir 

sadzirdēts. Tas ir svarīgi kā bērniem, tā arī pieaugušajiem (Batņa, 2011). 

Bērns pats neizjauc savu smilšu bildi, to vēlāk izdara terapeits. Bērnam jāpatur sevī sava veidojuma iekšējais 

tēls. 

Sadarbība ar vecākiem ir svarīga veiksmīgas smilšu terapijas sastāvdaļa, jo bērnu terapijā vecāki piedalās tā vai 

citādi. Strādājot ar bērniem, terapeiti ir atkarīgi no vecāku atbalsta un palīdzības. Tāpēc sadarbība ar vecākiem ir tiešs 

bērnu terapijas turpinājums. 

Smilšu spēle dod iespēju simboliskā līmenī ar spēles starpniecību pārstrādāt psihi traumējošās situācijas un 

ar radošas pašizpausmes palīdzību atbrīvoties no negatīvas emocionālas pieredzes. Smilšu spēle ir arī relaksācijas 

iespēja, izklaide un atpūta. Smilšu spēles terapijas nodarbības, kurās piedalās bērns kopā ar kādu no vecākiem, veicina 

saskarsmes prasmju attīstību. Smilšu spēles dot iespēju klientam izpaust savus pārdzīvojumus caur spēli, likt lietā 

radošu aktivitāti sarežģītu dzīves situāciju risināšanā, kuras tiek izspēlētas un modelētas pašā spēles procesā. Terapijas 

gaitā tiek aktivizētas pašdeterminācijas un pašsattīstības spējas, kas ļauj klientam ar lielāku atbildības sajūtu iesaistīties 

rehabilitācijas procesā. 


1. Ammann R. Healing and transformation in Sandplay. Chicago: Open Court, 1991. 

2. Batņa V. Pasaule smiltīs: smilšu spēles terapija. Rīga: RaKa, 2011. 

3. Cубботина Л. Рaзвитие воображения детей. Екатеринбург: У-Фактория, 2006. 

4. Kalf D.M. Sandplay: psychotherapeutic: approach to the psyche. California: Temenos Press, 2003. 

5. Latvijas smilšu spēļu terapijas biedrība. Interneta vietne http://www.smilsuspeles.lv (skatīts 10.03.2011.) 

6. Zinkeviča-Jevstigņejeva T. Psihodiagnostika pasaku terapijā. Rīga: SIA Izglītības soļi, 2006. 

7. Зинкевич-Евстигнеева Т., Грабенко Т. Игры в сказкотерапии. СПб.: Речь, 2006. 


25

7. Spasticitātes mazināšana 

26 


Asoc. prof. Anita Vētra 


pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku 

Bērnu cerebrālo trieku (BCT) uzskata par encefalopātiju, kuras cēlonis ir galvas smadzeņu insults, kas veidojies 

prenatālā, perinatālā vai postnatālā periodā. Rezultātā bieži rodas nespēja un invaliditāte, bet visos gadījumos ir vērojami 

motorās funkcijas traucējumi. 

Bērnu cerebrālā trieka ir paliekošs, bet ne nemainīgs kustību un pozas traucējums. Tas nebūtu ārstējams 

kā saslimšana vai slimība, bet gan uz bērnu jāparaugās kā uz indivīdu apsverot visus jautājumus, kas saistīti ar viņa 

attīstību, funkcionēšanu, ģimenes interesēm un apkārtējās vides ietekmi. 

Gadu gaitā vairākkārt tikušas uzlabotas un rediģētas klasifikācijas, kuras veidotas ievērojot motoros traucējumus 

un to tipus. Pēdējās pārskatītās klasifikācijas nosaka trīs galvenos motoro traucējumu tipus: spastisko (70-80%), 

diskinētisko (10-15%) un ataktisko (


Kā vispārēju terminu klīniskajā praksē lieto apzīmējumu spastiski motorie traucējumi. Tas ir pietiekoši aprakstošs 

un nenorāda kādu konkrētu etioloģiju vai patoģenēzi, bet atspoguļo kompleksu traucējumu, kas skar kortikālo, spinālo, 

muskuloskeletālo sistēmu un bioloģiskās atgriezeniskās saites mehānismus. Biežākais klīniskais sindroms ir bērnu 

cerebrālā trieka. 

Bērnu vecumā motoros traucējumus var klasificēt saskaņā ar etioloģiju un centrālās nervu sistēmas bojājumu, 

kā arī kustību traucējumu tipu, bojājuma topogrāfiju un funkcionālo stāvokli. 

Svarīgu vietu šo pacientu novērtēšanā un ārstēšanas plānošanā ieņem funkcionālās klasifikācijas. Bieži 

tiek lietota starptautiski atzītā motorās funkcijas klasifikācijas sistēma Gross Motor Function Classification Sistem 

(GMFCS). 

Šajā tabulā atspoguļotas piecas funkcionālās nespējas pakāpes 2-3 gadus veciem bērniem ar spastiskiem 

motoriem traucējumiem saskaņā ar GMFCS. (Šī klasifikācija tiek lietota arī citām vecuma grupām –


28 


• pulmonālās komplikācijas (aspirācija, oromotora disfunkcija, bronhopulmonāla displāzija u.c.); 

• dentālas problēmas (emaljas disģenēze, maloklūzija, kariess, smaganu hiperplāzija); 

• gastro-intestinālie simptomi (reflukss, konstipācijas) un disfāgija var būt par iemeslu mazam ķermeņa 

svaram un augšanas traucējumiem. Šiem bērniem dažreiz vajadzīga gastrostomija. Barošanas 

konsultācijas jāveic agri un periodiski jāatkārto. Šie bērni veido arī agras osteoporozes veidošanās riska 

grupu; 

• mentāla retardācija; 

• vājdzirdība (īpaši bērniem ar hiperbilirubinēmiju, priekšlaikus dzimušiem un tiem, kas saņēmuši 

ototoksiskus medikamentus). 

Viens no klīnikā biežāk sastopamajiem traucējumiem ir spasticitāte. Gadu garumā pētnieki un klīnicisti diskutējuši 

par šī stāvokļa definīciju, novērtēšanu, ārstēšanu, rezultātu mērīšanu. Tomēr līdz pat šim laikam nav radusies skaidrāka 

definīcija un līdz pat šim brīdim visvairāk lietotais mērījums spasticitātes kvantitatīvai novērtēšanai klīnikās ir Ašvorta 

skala. 

„Spasticitāte ir motors traucējums, kam raksturīgs paaugstināts, no ātruma atkarīgs toniskā iestiepuma reflekss 

(muskuļu tonuss) ar pārmērīgām muskuļu cīpslu konvulsijām, kas rodas no iestiepuma refleksa uzbudināmības, un tā ir 

viena no augšējā motoneirona sindroma sastāvdaļām” (Lance, 1980). 

Toniskais iestiepuma reflekss ir 

• toniska muskuļu atbilde uz vibratoru iestiepumu, 

• toniska atbilde uz fāzisku kairinājumu. 

Tādējādi spasticitāte ir no ātruma atkarīga paaugstināta muskuļa atbilde uz fāzisku iestiepumu, ko parasti 

ikdienā testē kā cīpslu refleksus vai pasīvi mobilizējot. Augšējā motorā neirona sindroma pazīmes. 

Negatīvās: 

• muskuļu vājums; 

• veiklības zudums; 

• nogurdināmība. 

Pozitīvās: 

• paaugstināti cīpslu refleksi; 

• klonus; 

• pozitīvs Babinska reflekss; 

• spasticitāte; 

• ekstenzoru spazms; 

• fleksoru spazms; 

• dissinerģiskas kontrakcijas kustību laikā. 

Spasticitāte ietekmē dzīves kvalitāti apdraudot vairākas jomas: 

• mobilitāti; 

• higiēnu; 

• pašaprūpi; 

• miegu; 

• pašapziņu; 

• garastāvoklis; 

• seksuālo funkciju. 

Kā atsevišķs ārstēšanas veids jāmin ķirurģiska iejaukšanās nopietnu komplikāciju gadījumos. Biežākās no tām – 

skolioze un gūžu dislokācija. Jāatzīmē arī relatīvi biežā vajadzība pēc muskuļu cīpslu pagarināšanas vai pārvietošanas, 

lai mazinātu spastisko muskuļu disbalansu un deformējošo spēku ietekmi. Osteotomija parasti tiek veikta, lai „sakārtotu” 

ekstremitāti pēc iespējas normālā anatomiskā stāvoklī. 

Difūzas spasticitātes ārstēšanai iespējams lietot intratekāli ievadītus medikamentus. Tad ķirurģiska iejaukšanās 

ir pumpja daļu ievietošana intratekālajā telpā. 

Nopietna neiroķirurģiska iejaukšanās ir selektīvā mugurējā rizotomija, ko lieto spasticitātes ārstēšanai. 

Laminektomijai seko ķirurģiska dorsālā vai sensorā nerva saknītes daļēja ablācija. 

Bez minētajiem ārstēšanas veidiem pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku nereti tiek lietotas arī citas specifiskas 

metodes: ortožu lietošana palīdz kontrolēt ekstremitātes stāvokli gaitas laikā, dažreiz jāpiemēro riteņkrēsls vai staigāšanas 

palīgierīces. Īslaicīga siltuma vai aukstuma aplikāciju vai vibrācijas procedūru lietošana uz spastisko muskuļu cīpslām 

var palīdzēt samazināt spasticitāti, bet tikai tad, ja to dara līdztekus locītavu kustību apjoma veicināšanas un spēka 

vingrinājumiem. Tāpat arī šinu un sērijveida ģipša pārsēju lietošana var uzlabot kustību apjomu locītavā un samazināt 

tonusu. 

Speciālas metodes spasticitātes reducēšanai ir fenola intramuskulārā neirolīze un botulīna toksīna intramuskulārās 

injekcijas. Metodes lietošanas priekšrocību dēļ pēdējā desmitgadē pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku augošu popularitāti 

iemantojušas botulīna toksīna intramuskulārās injekcijas. 

Klīniskā pieredze botulīna toksīna lietošanā spasticitātes ārstēšanā bērniem ar cerebrālo trieku aizsākās 

20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā ar Komana un Grahama pētījumiem. Tika pētīta preparāta lietošanas efektivitāte, 

drošība un blaknes. Injekciju rezultātā rodas lokāla, pārejoša ķīmiska denervācija spastiskajos muskuļos, kas savukārt


var palīdzēt uzlabot funkciju. Tomēr jāatzīmē, ka cerebrālās triekas gadījumā bērnu spastiskie motorie traucējumi ir 

tik heterogeni un komplicēti, ka šīs metodes lietošana ir izaicinājums pat ļoti pieredzējušiem speciālistiem. Metodes 

terapeitiskie principi un ierobežojumi ir šādi: 

• ārsēšanas rezultātā parēze ar muskuļu hiperaktivitāti pārvēršas par parēzi ar hipoaktivitāti; 

• fokāla ārstēšana tiek pielietota nefokāla motora traucējuma ārstēšanā; 

• hronisks traucējums tiek ārstēts ar aģentu, kam ir samērā īslaicīgs darbības efekts. 

Spasticitāte ir tikai viena no augšējā motoneirona sindroma sastāvdaļām un bieži nebūt ne svarīgākā attiecībā uz 

funkciju. Kad tiek apsvērta iespēja lietot ārstēšanā botulīna toksīna injekcijas, jāpatur prātā, ka muskuļu hiperaktivitāte 

var nebūt vienīgais motorās funkcijas traucējuma iemesls. Dažus tā neietekmē nemaz, citiem tā kombinējas ar muskuļu 

vājumu, motorās kontroles un līdzsvara traucējumiem, kā arī pazeminātu jušanu un intelektu. Dažos gadījumos muskuļu 

hiperaktivitāte noder kā balsts nestabilām locītavām. Jebkurā gadījumā botulīna toksīna nozīmēšana uz laiku samazina 

muskuļu hiperaktivitāti. Bet sasniegt funkcionālo spēju uzlabošanos izdodas tikai tad, ja metodes nozīmēšanā ievēro 

dažus principus: 

• aktivitātes ierobežojums ir fokāls, t.i., skarti tikai daži muskuļi; 

• aktivitātes ierobežojums ir dinamisks, t.i., radies no muskuļu hiperaktivitātes; 

• ir iespējams noteikt individuālus ārstēšanas mērķus, kas uzlabotu pacienta dalību ikdienas dzīvē. 

Metodes panākumi slēpjas principā – „īstais pacients īstajā laikā” lokālos ārstēšanas efektus kombinējot ar citām 

rehabilitācijas tehnoloģijām, motivāciju, spēju mācīties, psihosociālu integrāciju. 

Bērnībā normāla motorā attīstība ir dinamisks process, kas sasniedz savu gaitas briedumu septiņu gadu vecumā. 

Bērni ar motoriem traucējumiem iemaņas var apgūt vēlāk, bet viņi tomēr turpina tās attīstīt. Tādēļ var runāt par agrīnu 

vai vēlīnu spasticitātes ārstēšanu. Pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku agrīna ārstēšana ir 1-4 gadu vecumā. 

Indikācijas agrīnai ārstēšanai: 

• iejaukšanās var palīdzēt sasniegt bērna attīstības posmam atbilstošus mērķus; 

• papildus iejaukšanās (piemēram, ģipsēšana) nepārtrauks attīstības progresēšanu; 

• vēl nav izveidojušās fiksētas kontraktūras vai kaulu deformācijas. 

Indikācijas vēlīnai ārstēšanai: 

• aprūpes atvieglošana; 

• sāpju reducēšana; 

• funkcijas saglabāšana; 

• pēcoperācijas ārstēšana. 

Pacientu ar bērnu cerebrālo trieku kopējā aprūpes plānā sava vieta ir arī medikamentozai terapijai. 

Farmakoterapijas mērķis ir saslimšanas simptomu reducēšana un komplikāciju profilakse. Divas galvenās medikamentu 

grupas, kas tiek lietotas šo pacientu ārstēšanā ir skeleta muskuļu relaksanti un benzodiazepīni. Skeleta muskuļu relaksanti 

darbojas centrāli nomācot vestibulāro cerebellāro ceļu vadīšanu. Tie var kavēt parasimpatiskās nervu sistēmas darbību. 

Benzodiazepīni var darboties muguras smadzenēs un izraisīt muskuļu relaksāciju. 

Bērnu cerebrālās triekas profilakse ir laba grūtniecības aprūpe, bet to diemžēl nevar uzskatīt par pilnīgi drošu 

pasākumu, jo vēl arvien vairāki cerebrālās triekas rašanās iemesli ir nezināmi. Gadu gaitā prevalence nav mainījusies, 

kaut arī prenatālā un perinatālā aprūpe ir ievērojami uzlabojusies. 

Vienmēr nopietni jāizturas pret prognozi. Epidemioloģiski pētījumi liecina par to, ka pacientiem ar spastisku 

tetraparēzi: 

• apmēram 25% ir minimāls vai vispār nav funkcionāls ierobežojums staigāšanā un pašaprūpē; 

• apmēram 50% ir mērens bojājums, viņi nav neatkarīgi, bet var funkcionēt; 

• gandrīz 25% ir smags bojājums, viņiem vajadzīga vispārēja aprūpe un viņi nestaigā. 

Apmēram 50% pacientu ar diskinēzijām ir nestaigājoši. 

Lielākā daļa pacientu ar BCT un hemiparēzi kļūst neatkarīgi savā ikdienas dzīvē, bet viņiem var būt nepieciešamas 

palīgierīces. Vairums no viņiem spēj patstāvīgi pārvietoties. 


1. Bakheit A.M., Severa S., Cosgrove A.P., et al. Safety profile and the efficacy of botulinum toxin A (Dysport) in 

children with muscle spasticity. Developmental Medicine and Child Neurology, 2004, No.43, pp. 234-238. 

2. Bleck E.E. Prognosis and structural changes. In: Bleck E.E. Orthopedic Management in Cerebral Palsy. London: 

McKeith Press, 1987. Pp. 121-141. 

3. Bobath B., Bobath K. Motor development in the diferent tipes of cerebral palsies. London: Heinemann, 1975. 

4. Butler C., Okamoto G.A., MCKay T. Motorized wheelchair driving by disabled children. Archives of Physical 

Medicine and Rehabilitation, 1984, No.65, pp. 95-97. 

5. Corry I.S., Cosgrove A.P., Duffy C.M., et al. Botulinum toxin a as an alternative serial casting in the conservaive 

management of equinus in cerebral palsy. Developmental Medicine and Child Neurology, 2001, No.37, pp. 20-21. 

6. Corry I.S., Cosgrove A.P., Duffy C.M., et al. Botulinum toxin A in hamstring spasticity: gait posture. Developmental 

Medicine and Child Neurology, 2003, No.10, pp. 206-213. 


29


30 


7. Corry I.S., Cosgrove A.P., Walsh E.G., et al. Botulinum toxin: A in the hemiplegic upper limb: a double blind trial. 

Developmental Medicine and Child Neurology, 1997, No.39, pp. 185-193. 

8. Davis E.C., Barnes M.P. Botulinum toxin and spasticity. Journal of Neurology, Neurosurgery, Psychiatry, 2006, 

No.69, pp. 43-149. 

9. Gans B.M., DiScala C. Rehabilitation of severely injured children. The Western Journal of Medicine, 1991, 

No.154, pp. 566-68. 

10. Glenn M.B., Whyte J. The practical management of spasticity in children and adults. Philadelphia: Lea and 

Febiger, 1990. 

11. Haley S.M., Hallenborg S.C., Gans B.M. Functional assessment in young children with neurological impairments. 

Topics in Early Childhood Special Education, 1999, No.9, pp. 106-26. 

12. Ingram T.T.S. Historical review of the definition and classification of the cerebral palsies. In: Stanlay F., Alberman 

E. The epidemiology of the cerebral palsies. Philadelphya: J.B. Lippincott, 1984. 

13. Kiely J., Paneth N., Stanley F. Monitoring the morbidity outcomes of perinatal health services. In: Stanley F., 

Alberman E. Epidemiology of the cerebral palsies. Philadelphia: JB Lippincott, 1984. 

14. Lord J., Taggart P.J., Molnar G.E. Assessment instruments for evaluation of motor skills in children. In: Redford 

J.B. Physical medicine and rehabilitation. A state of the Art Reviews, 1991, No.5, pp. 389-402. 

15. Pirpiris M., Kerr-Graham H. The management of spasticity in children. In: Barnes M.P., Johnson G.R. Upper 

Motor Neurone Syndrome and Spasticity: Clinical Management and Neurophysiology. Cambridge: Cambridge 

University Press, 2007. Pp. 266-305. 

16. Scrutton D. Management of the motor disorders of children with cerebral palsy. Philadelphya: JB Lippincott, 

1984. 

17. Stengel T.J. Assessing motor development in children. In: Campbell S.K. Pediatric neurologic physical therapy. 

2nd ed. New Yourk: Churchill- Livingstone, 1991. Pp. 33-65.


8. Rehabilitācijas māsas darba organizēšana 

Mg. SD. Ilva Aršauska 

Aprūpe ir būtiska medicīniskās rehabilitācijas sastāvdaļa, kas ietver sevī preventīvos, uzturošos un atjaunojošos 

elementus. Jāņem vērā, ka rehabilitācija ir ļoti lēns process, kas prasa nepārtrauktu atdevi. 

Pamatā rehabilitācija ir vērsta darbībai ar pacientu, nevis pacientam. Aprūpes mērķis rehabilitācijā ir asistēt 

pacientiem ar nespēju un hroniskām saslimšanām, lai sasniegtu maksimālas funkcionālas spējas. 

Ņemot vērā iepriekš minēto, var secināt, ka strādājot rehabilitācijā māsām ir jābūt vispusīgi izglītotām, lai 

sniegtu nodrošinātu kvalitatīvu aprūpi pacientiem ar funkcionāliem traucējumiem. 

Rehabilitācijas aprūpes konceptuālais pamatojums 

20.gadsimta piecdesmitie gadi ir laiks, kad strauji attīstījās rehabilitācija, kuras pamatā vēsturiski ir kūrortmedicīna. 

Pašlaik par galveno uzdevumu medicīniski sociālās rehabilitācijas kontekstā izvirza veselības traucējumu dēļ radušos cilvēka 

funkcionālo traucējumu novēršanu, it īpaši darba spēju atjaunošanu, dzīves kvalitātes uzlabošanu un integrāciju sabiedrībā. 

Rehabilitācija ir īpašs laikā ierobežots (plānots) ārstniecisku, sociālu un izglītības pakalpojumu kopums, kas 

paredz personas funkcionālo spēju atjaunošanu vai stabilizāciju. Bērniem dažkārt šo procesu sauc arī par habilitāciju, 

uzsverot to, ka bērniem nav zaudētu funkcionālo spēju atjaunošana, bet gan psihomotorās un sociālās attīstības 

veicināšana atbilstoši bērna vecumam. 

Rehabilitācijas speciālistiem ir holistiska pieeja pacientiem ar akūtiem un hroniskiem stāvokļiem – 

muskuloskeletāliem un neiroloģiskiem traucējumiem, amputācijām, iegurņa orgānu disfunkciju un citiem funkcionāliem 

traucējumiem līdz pat hroniskām sāpēm un audzējiem. 

Rehabilitācijas speciālisti strādā dažādās institūcijās no intensīvās terapijas nodaļām līdz sabiedriskajās 

vidēs organizētām programmām (CBR). Rehabilitācijā pielieto speciālus diagnostikas testus un nodrošina ārstēšanu, 

ieskaitot farmakoloģiskas, fizikālas, tehniskas, izglītojošas un nodarbinātības intervences. Ņemot vērā speciālistu 

visaptverošo izglītību, tie vislabāk nodrošina atbildību par multiprofesionālas komandas aktivitātēm un optimāla rezultāta 

sasniegšanu. 

Rehabilitācijas mērķis ir nodrošināt indivīdam pēc slimības vai traumas vislielāko iespējamo patstāvību, optimālus 

viņa ekonomiskos un sociālos dzīves apstāļus, saīsināt viņa ārstēšanās laiku stacionārās ārstniecības iestādēs, tādejādi 

paaugstinot ārstēšanas procesa kvalitāti kopumā (ierēķinot arī sociālās palīdzības izdevumus), samazinot sabiedrības 

izdevumus slimības vai traumas radīto seku likvidēšanā. 

Mūsdienās rehabilitācija tiek definēta arī kā multidisciplināra personas funkcionālās veselības aprūpe. Tā virzīta 

uz negatīvo slimības seku novēršanu un pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanu. 

Šo mērķu sasniegšana balstās uz diviem pamatprincipiem: 

• pacienta un viņa piederīgo pienākums aktīvi piedalīties paša rehabilitācijā; 

• sabiedrības pienākums pielāgoties invalīdu specifiskajām vajadzībām. 

Rehabilitācija ir multidisciplināra nozare, kas darbojas pēc komandas darba principiem. Komandu veido pacients, 

piederīgie, ārsts, medicīnas māsa, fizioterapeits, ergoterapeits, psihologs, logopēds, sociālais darbinieks un citi speciālisti 

atbilstoši katram gadījumam. 

Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas māsa. Tās darbs ir cieši saistīts ar stabilām teorētiskām un praktiskām 

pamatzināšanām, lai pacients un viņa ģimene spētu: 

• sasniegt maksimālu funkcionālo neatkarību ikdienas aktivitātēs; 

• sekmēt pašaprūpi, novērst komplikācijas vai iespējamās nespējas; 

• nostiprināt sasniegtos rezultātus; 

• nodrošināt nepieciešamā servisa un aprūpes nepārtrauktību; 

• atbalstīt optimālu dzīves kvalitāti; 

• pilnveidot mērķus un rezultātus pacientam. 

Medicīnas māsa novērtē pacienta fizisko stāvokli un palīdz sasniegt rehabilitācijas procesā uzstādītos īstermiņa 

un ilgtermiņa mērķus, izglīto pacientu un viņa ģimeni par fiziskajām, psiholoģiskajām un sociālajām problēmām saistībā 

ar pacienta saslimšanu. 

Medicīnas māsa lielāko dienas daļu pavada kopā ar pacientu, tāpēc viņa arī nodrošina aprūpes nepārtrauktību, 

koordinē pacienta dienas grafiku, tā lai tiktu iegūts optimāls efekts no terapijām, novērtē fiziskās, emocionālās un 

psiholoģiskās reakcijas uz terapijām. 

Medicīnas māsas uzmanības lokā ir sekojošas pacienta vajadzības, kas nodrošina pacienta dzīves kvalitāti: 

• higiēnas nodrošināšana; 

• urīnpūšļa un zarnu optimālas darbības nodrošināšana; 

• ādas veseluma saglabāšana; 

• vides faktoru, tādu kā siltums un troksnis, kontroles nodrošināšana; 

• infekcijas kontroles un drošības nodrošināšana; 

• adaptīvo piederumu nodrošināšana pacientiem ar komunikācijas, ēšanas, ģērbšanās, kustību, 

pārvietošanās un izvades funkciju nespēju; 

CBR – community – based rehabilitation (tulk. no angļu val. – rehabilitācija dzīvesvietā) 


31


32 


• specifisko preventīvo pasākumu nodrošināšana, lai samazinātu imobilitātes izraisītos efektus; 

• veicināt maksimālu neatkarību ikdienas aktivitātēs; 

• pacienta laika adekvāta sadale, lai iegūtu optimālu efektu no terapijām; 

• medikamentozās terapijas nodrošināšana. 

Pacienta un ģimenes izglītošana ir svarīga rehabilitācijas procesa sastāvdaļa. Galvenie pamatprincipi pacienta 

apmācībā: 

• apmācības mērķi jādefinē skaidri, uzzinot, ko pats pacients sagaida; 

• lai sekmētu apmācību, sarežģītām aktivitātēm jābūt limitētām; 

• pacientam ir jābūt motivētam mācīties; 

• lai vairotu koncentrēšanās spējas, pacientam ir pietiekami jāatpūšas starp terapijām; 

• terapeits demonstrē kādu prasmi, pacients – atkārto. Ja uzdevums netiek veikts korekti, seko atkārtojums. 

Uzdevumi sākumā tiek veikti māsas uzraudzībā; 

• uzstādot rehabilitācijas (apmācības) mērķus, jāņem vērā sekojošus rādītājus: 

• pacienta vecums; 

• neiroloģiskais deficīts; 

• izglītības pamatzināšanas; 

• inteliģence un apķērība. 

Bērniem funkcionālo spēju analīze jābalsta uz viņu neatkarību ikdienas aktivitāšu veikšanā un mācību vielas 

apguves spējām, prognozējot viņu neatkarību un profesionālo un sociālo vietu pieaugušo vecumā. 

Bērnu rehabilitācijā speciālisti nestrādā tikai kopā ar pacientu, bet arī vecākiem, ģimeni vai aprūpes sniedzējiem, 

ņemot vērā bērna psihomotorās attīstības līmeni, raksturu un vecāku izpratni par procesu un līdzdalību tajā. 

Aprūpes teorijas un rehabilitācija 

Sākotnēji māsu darba pētnieces mēģināja jautājumu un izskaidrojumu fenomenu saistīt ar māsas Florenses 

Naitingeilas (Florence Nightingale, 1820-1910) „lielo aprūpes teoriju”, par pamatu pieņemot personas, veselības, vides 

un aprūpes metaparadigmu (McCourt, 1993). 

Lai arī teorijas ir abstraktas, tās ir tiešas, strukturē informāciju, sniedz izpratni un piemērus par teoriju komponentēm, 

kas ir pielietojamas pētniecībā. Secinājumi no pētījumiem saistībā ar teoriju komponentēm var būt par pamatu lēmumu 

pieņemšanai māsām. Diemžēl rehabilitācijas aprūpē tikai dažas koncepcijas ir apspriestas, bet nav izpētītas. 

Piemēram, pašaprūpe un labsajūta ir divi jēdzieni, kas ir saistīti ar rehabilitācijas māsas darbu. Pašaprūpes 

jēdziens tiek apskatīts Dorotejas Oremas (Dorothea Elizabeth Orem) pašaprūpes deficīta teorijā, bet labsajūta – Virdžīnijas 

Hendersones (Virginia Henderson, 1897-1996) pamatvajadzību nodrošināšanas teorijā. 

Funkcionālā novērtēšana 

Rehabilitācijas aprūpes mērķis ir paaugstināt dzīves kvalitāti, sasniedzot uzstādīto mērķi un nostabilizējot to, 

garantējot pacienta specifiskās vajadzības un nodrošinot pacienta un viņa ģimenes adaptāciju dzīves izmaiņām (McCourt, 

1993). 

Process, ar kuru šis mērķis ir jāsasniedz, sastāv no plašas novērtēšanas un plānotas aprūpes, paredzot katra 

indivīda vajadzības. 

Attīstoties rehabilitācijas iespējām, pieaug rutīnas novērtēšana kā rehabilitācijas procesa daļa. Svarīgi ir 

dokumentēt bojājumu, ikdienas aktivitātes (angļu val. - ADL), dzīves kvalitāti. Šo instrumentu kopums nodrošina 

vērtējumu par neatkarīgi aktīvu dzīvi un sniedz iespēju izvirzīt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa mērķus. 

No funkcionālā viedokļa ikdienas aktivitātēm ir dažādas variācijas: 

• personīgās ikdienas aktivitātes: mazgāšanās, tualetes lietošana, kopšana, ēšana, mutes higiēnas veikšana, 

apģērbšanās, pārvietošanās dzīvokļa vai mājas robežās, komunikācija. Prasme lietot šīs aktivitātes, veido 

neatkarīgu personas pašaprūpi. 

• instrumentālās ikdienas aktivitātes: telefona lietošana, iepirkšanās, transporta lietošana, iziešana ārpus 

mājas. 

• nodarbošanās un sociālo lomu aktivitātes: funkcionālās nespējas gadījumā var mainīties viņa sociālā loma 

ģimenē. 

Neiroloģiskiem pacientiem galvenā barjera, lai no jauna iemācītos veikt ikdienas aktivitātes, ir uztveres, motorās 

aktivitātes, komunikācijas, redzes un kognitīvās funkcijas deficīts. Nepieciešamības gadījumā pacientiem tiek piemeklētas 

kompensatorās ierīces, piemēram, galda piederumi ar resnu kātu, ķemme ar pagarinājumu, palīgierīce zeķu uzvilkšanai 

u.c. Tāpēc rehabilitācijā novērtēšana ietver fiziskos, psihiskos, sociālos un dzīves kvalitātes mērījumus. 

Atveseļošanās periodā ir ļoti būtiski novērtēt nespēju, pasttāvīgi to aprakstot un izvērtējot. 

Plānojot rehabilitācijas pacienta aprūpi, māsa savā darbībā izmanto novērtēšanas datus arī no pārējām 

rehabilitācijas disciplinām, kā arī pati veic funkcionālo novērtēšanu. 

Rehabilitācijas procesā funkcionālā novērtēšana un aprūpes diagnoze ir saistīti. Māsa ar nespēju saistītu aprūpes 

diagnozi, kā arī aprūpes rezultātu var noteikt tikai pēc rūpīgas pacienta funkcionālo spēju novērtēšanas. 

Funkcionālās neatkarības mērījums 

Rehabilitācijas process sākas ar plašu funkcionālu novērtējumu. Funkcionālais neatkarības mērījums (FIM ) 

ir pasaulē plaši izmantots standarta mērījums. FIM novērtē pašaprūpi, sfinkteru kontroli, pārvietošanos, pārsēšanos, 

FIM – angļu val. functional independence measure


komunikāciju un sociālo integrāciju. Turklāt katrs komandas loceklis izmanto papildus savus specifiskos mērījumus, lai 

maksimāli objektīvi novērtētu funkciju. FIMs tiek veikts trīs darba dienu laikā no pacienta iestāšanās brīža. 

Izejot no iegūtajiem datiem, tiek rakstīts individuālais rehabilitācijas plāns, kurā katrs speciālists izvirza savus 

mērķus, kā arī kopēju rehabilitācijas mērķi – medicīnisko un sociālo. Vienu reizi nedēļā (ietecams) notiek komandu 

sapulces, kurā tiek apspriesti uzstādāmie rehabilitācijas mērķi, vajadzības gadījumā veiktas korekcijas individuālajā 

rehabilitācijas plānā, kā arī fiksēti sasniegumi. Šāds darbības modelis uzlabo sadarbību starp komandas locekļiem, 

sekmē aprūpes un rehabilitācijas plāna izpildi. 

Pašaprūpe un ikdienas aktivitātes 

Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas māsu praksē pašaprūpes jēdzienam ir svarīga nozīme. Tas ietver mazgāšanos, 

mutes higiēnu, ģērbšanos, menstruāciju vadīšanu, tualetes lietošanu un citas personīgās aprūpes un higiēnas jomas. 

Vēsturiski rehabilitācijas māsas bija labi zinošas par ģērbšanās vai mazgāšanās prasmju apmācību, kā arī zarnu, 

urīnpūšļa un ādas aprūpes vadīšanu. Izveidojoties tādām rehabilitācijas profesionāļu specialitātēm kā fizioterapeitiem, 

ergoterapeitiem, ikdienas aktivitāšu funkcijas tika iekļautas arī viņu pienākumos. 

Pašaprūpes aktivitātes ir nepieciešamas ikdienas dzīvē. Pašaprūpe ir vairāk kā no jauna apmācāmu prasmju 

grupa, tas ir process, kas piešķir pacientam izdevību atgūt funkcionālās spējas pēc bojājuma vai saslimšanas un 

uzņemties atbildību par savu personīgo veselības aprūpi. 

Iemesli, kas ierobežo pašaprūpi 

Ir vesela virkne apstākļu vai mazspēju, kas ietekmē pašaprūpi. Dažos gadījumos „vienkārša” slimība var traucēt 

pašaprūpes spējas, turklāt citos gadījumos smaga slimības gaita neierobežo pacientu veikt pašaprūpi. Funkcionālie 

traucējumi var būt saistīti ar izziņas bojājumiem – domāšanu, spēju risināt problēmas, komunicēties. Ir grūti apmācīt 

pacientu, kuram ir traucēta domāšana un problēmu risināšana. Piemēram, ko darīt, ja nav zobu birste. 

Drošība ir svarīga visiem pacientiem. Traucēta jušana var ietekmēt redzes, dzirdes vai taustes funkcijas, kas 

savukārt var būt par iemeslu, lai pacients gūtu savainojumus vai traumu veicot pašaprūpes aktivitātes. Augsta ūdens 

temperatūra, slidena grīdas virsma var būt bīstama pacientiem. Vājas balansēšanas – līdzsvara gadījumā pacientam 

drošāk veikt higiēnas aktivitātes esot sēdus vai pat guļus, tādejādi pasargājot sevi no iespējamiem kritieniem. Nistagms, 

acs kustību reflekss, var samazināt spēju veikt pašaprūpi neatkarīgi. 

Pilnīga vai daļēja palīdzība var būt nepieciešama tikai īslaicīgi, lai samazinātu pacienta neapmierinātību un 

saglabātu enerģiju. 

Pacientiem ar ierobežotu kustību apjomu un spēku, var būt ierobežotas galvas kustības, līdz ar to ierobežojot 

spēju skatīties uz augšu, leju vai uz sāniem. Ierobežots kustību apjoms var izmainīt personas spējas celt, saliekt rokas 

vai kājas un koordinācijas traucējumi savukārt var ierobežot spēju veikt ekstremitāšu kustības. Ja pacientam būs rokas 

sīkās motorikas bojājums, pašaprūpes veikšanai būs nepieciešami palīglīdzekļi. 

Enerģijas saglabāšanas iespējas 

Enerģijas līmenis, kuru patērē pacients, ir otrs faktors, kas būs nepastāvīgs un mainīsies atkarībā no saslimšanas 

simptomiem. Pacientam, kuram ir traucēta respiratorā vai cirkulatorā funkcija, var paredzēt samazinātu izturību ar 

tam sekojošu nogurumu, kas apgrūtina pašaprūpes aktivitātes. Piemēram, reimatoīdam artrītam ir raksturīgs locītavu 

iekaisums, bet acis, sirds, plaušas, liesa, aknas, asinsvadi, nieres un gremošanas sistēma var būt skartas neatkarīgi vai 

arī kombinācijā ar pamatsaslimšanu. Reimatoīda artrīta multiplās klīniskās problēmas mainās atbilstoši slimības stadijai 

un skartajām funkcionālajām spējām. 

Daudzu progresējošu neiromuskulāru saslimšanu un hronisku stāvokļu gadījumā pacientam ir jāsaglabā enerģija. 

Multiplā skleroze, muskulāra distrofija, amiotropā laterālā skleroze, kardiālas un respiratoras problēmas un artrīts ir tikai 

daļējs šo saslimšanu saraksts. Plānojot terapiju svarīgi ir noteikt pirms saslimšanas vai bojājuma izturību un spēku (no 

paša pacienta vai piederīgajiem), kā arī pašreizējās spējas un funkcijas atgūšanas potenciālu. 

Pacients vai viņa piederīgie sniedz informāciju par spējām veikt pašaprūpi. Šeit svarīgi ir arī uzzināt kā pacients 

pats formulē savas problēmas. Ja pacients iestājies atkārtotai rehabilitācijai – būtiski salīdzināt ar iepriekšējo funkcionālo 

novērtējumu. 

Novērtēšana 

Anamnēzē ir svarīgi noskaidrot informāciju par pašaprūpes aktivitātēm. Uzsvars galvenokārt tiek likts uz higiēnu, 

kopšanu un ģērbšanos. Šī intervija ir ļoti svarīga, lai iespējami vairāk savāktu informāciju par pagātni. Ja intervija tiek 

organizēta pareizi, tā var sniegt maksimāli pareizu informāciju par pacienta nespēju, piemērošanās mehānismiem un 

citiem svarīgiem jautājumiem jau pirmajā reizē. Pacientam sarunas laikā ir jājūtas komfortabli un brīvi. Medicīnas māsai 

savukārt jāmēģina novērot, ko pacients saka un varbūt arī nepasaka, kā pacients informāciju nodod ar ķermeņa valodas 

palīdzību, acu kontaktu un sejas izteiksmi. Pacientam, kurš nespēj ilgstoši noturēt uzmanību, ir satraukts, novērtēšanai 

ir jābūt īslaicīgai, tas nozīmē, ka tā notiks vairākas reizes, kamēr tiks noskaidrota visa nepieciešmā informācija. 

Uzvedība ir svarīgs pacienta indikators iespējamo mērķu sasniegšanai rehabilitācijas periodā. 

Aprūpes diagnozes 

Aprūpes diagnozes atspoguļo pacienta spēka un izturības ierobežojumus pašaprūpes aktivitātēs un tās ir balstītas 

uz novērojumiem. Aprūpi nosaka pacienta vajadzības, māsas zināšanas un pieredze: 

• pašaprūpes deficīts; 

• pašaprūpes un mazgāšanās/higiēnas deficīts; 

• nespēja apģērbties; 

• aktivitātes nespēja dēļ vispārēja vājuma; 


33


34 


• zināšanu deficīts; 

• drošības deficīts. 

Aprūpes nodrošināšana 

Rehabilitācijas mērķis ir palīdzēt sasniegt pacientam maksimālu neatkarību un drošību pašaprūpes aktivitātēs, 

kā arī: 

• noteikt personīgās higiēnas un kopšanas aktivitātes, cik iespējams – augstākajā funkcionālajā līmenī; 

• izprast kad un kā lietot palīglīdzekļus; 

• plānot atpūtas periodus noguruma dēļ; 

• izskaidrot personīgās higiēnas lomu veselības veicināšanā, kā arī estētiskā izskata saglabāšanā; 

• drošas vides uzturēšana pašaprūpes aktivitāšu laikā. 

Kustība un mobilitāte 

Normāla kustība ir multidisciplinārs pētniecības lauks. Tas ietver sekojošas disciplīnas: bioloģiju, fiziku, fizioloģiju, 

psiholoģiju un aprūpi. 

Normāla kustība ir personas spēja piemērot sava ķermeņa pozu un darboties apkārtējā vidē. Mobilitāte ietver 

katra locekļa iespējamās kustības modeli, locekļu koordināciju, piemērotu kustības stiprumu un ātrumu pārvarot 

pretestību un/vai jušanas stāvokļus, veicot uzdevumu, un ķermeņa līdzsvara saglabāšanu. Turklāt spēja kustēties 

izmanto sekojošas prasmes: 

• apkārtējās vides uztveri; 

• informācijas uztveršanu apkārtējā vidē; 

• iepriekš veikto kustību secības restaurēšanu atmiņā un piemērotākās kustības izvēli; 

• piemērotākās motorās atbildes reakcijas izpildīšanu. 

Pasaulē ir zināmas dažādas metodes, kuras pielieto pacientiem ar motorās kontroles problēmām galvas smadzeņu 

bojājuma dēļ: 

• Bobota metode; 

• Vojta terapija; 

• Proprioreceptīvā neiromuskulārā stimulācija (PNF 3 ), u.c. 

Novērtēšana 

Rehabilitācijas māsa novērtēšanas procesā ietver vispārējo apskati, locītavu kustību apjomu, muskuļu 

tonusu un stiprumu, dziļo cīpslu refleksu, propriorecepcijas un stāvokļu apziņas, līdzsvara un koordinācijas, un gaitas 

novērtēšanu. 

1. Vispārējais iespaids: 

• sarunas laikā novērtē pacienta ārieni; 

• novērtē pacienta pozu, īpaši plecu joslā, asimetrija, nesamērīgs kāju garums, neesoši pirksti 

un roku, plaukstu, kāju, pēdu patoloģijas, ekstremitāšu tūskas, sejas izteiksmes asimetrija un 

patvaļīgās kustības, ekstremitāšu vājums veicot ikdienas aktivitātes (staigāšana, sēdēšana, 

piecelšanās, ģērbšanās), kustības, kas izsauc sāpes. 

2. Vispārējais kustību apjoms locītavās. Uzmanību pievēršot: 

• jebkuriem ierobežojumiem; 

• locītavu nestabilitātei (dislokācija vai subluksācija); 

• fiksētām un nelokāmām locītavām (ankiloze); 

• locītavas pietūkumam, apsārtumam vai sāpīgumam; 

• muskuļu tonuss un stiprums, ādas stāvoklis, zemādas audi, muskuļu apjoms un forma; 

• krepitācija. 

3. Līdzsvars un koordinācija: 

• novērtē neatkarību vai nepieciešamo asistēšanu kustībām sēžoties un kāpjot no gultas, 

pārvietojoties; 

• novērtē sēdēšanas līdzsvaru gultā vai riteņkrēslā, īpašu uzmanību pievēršot krišanai vai 

šūpošanai uz vienu vai otru pusi; 

• novērtē stāvēšanas līdzsvaru - šūpošanos, grīļošanos; 

• veic Romberga testu - lūdz pacientam nostāties ar pēdām kopā, rokas izstiept uz sāniem, 

aiztaisīt acis, pacients ar problēmām smadzenītēs kritīs uz skarto pusi; 

• veic pirksta – deguna testu. 

4. Gaita. Novērtē līdzsvaru, roku šūpošanos, nespēju pagriezties, pašreizējo gaitas modeli. Tipiskākie 

gaitas modeļi, kas saistās ar noteiktiem stāvokļiem: 

• Hemiplēģija - stīva gaita, ceļa fleksija ir samazināta skartajā pusē, gūžas kustību ierobežojuma 

dēļ pēda slīd pa grīdu, skartā roka „nešūpojas” tik ātri kā pretējās puses pēda; 

• smadzenīšu problēmas - ataksiska gaita ar platu soli, nestabilu gaitu, problēmas ar 

pagriešanos; 

• multiplā skleroze – „šķērveida” gaita, bilaterāla spastiska kāju paralīze, kam raksturīgs lēns 

solis; 

• alfa motorais neirons (apakšējās motorās problēmas), soļošanas gaita, īpaši parādās pie 

kāpšanas pa kāpnēm; 

• progresējošas neiromuskulāras slimības: gāzelējoša gaita. 

3 PNF – proprioreceptīvā neiromuskulārā facilācija


Aprūpes diagnozes 

Aprūpes diagnozes pacientiem ar kustību mazspēju ietver sekojošo: 

1) nespēja pārvietoties muskuļu vājuma dēļ, parēzes, sāpēm, deģeneratīviem procesiem muskuļos un 

kaulos, patvaļīgām kustībām, ekstremitēšu trūkuma dēļ; 

2) zināšanu deficīts kā lietot protēzi, staiguli, vai citus palīglīdzekļus; 

3) līdzsvara un koordinācijas traucējumi ķermeņa nestabilitātes, parēzes, ilgstošas imobilitātes, redzes 

lauka ierobežojuma dēļ; 

4) gaitas modeļa izmaiņa muskuļu vājuma dēļ, paralīzes un koordinācijas traucējumiem, patvaļīgām 

kustībām, ekstremitāšu lūzuma, zināšanu trūkuma, bailēm un atkarības dēļ. 

Aprūpes mērķi 

Individuālie un specifiskie mērķi ir pamatoti pacienta situācijā un dzīvesstilā, kopīgi pacientam, ģimenei, aprūpes 

sniedzējam un rehabilitācijas komandai: 

1) novērst komplikācijas, kas saistās ar daļējiem vai pilnīgiem kustību traucējumiem; 

2) paaugstināt muskuļu spēku un kustības; 

3) sasniegt maksimālu neatkarību; 

4) nodrošināt drošību veicot aktivitātes, lai izvairītos no bojājumiem; 

5) ja nepieciešams lietot palīglīdzekļus; 

6) pielāgot izmainītās kustības; 

7) piedalīties sociālās un darba aktivitātēs. 

Aprūpes nodrošināšana 

Māsa ir atbildīga par iespējamām komplikācijām pacientam ar kustību traucējumiem. Aprūpe rehabilitācijā palīdz 

pacientam maksimāli nodrošināt kustības. 

1. Atbalstīt ķermeņa anatomiskos un funkcionālos stāvokļus. 

2. Pielietot pozicionēšanu. 

3. Pozicionēt regulāri pēc shēmas. 

4. Apmācīt terapeitiskās vingrojumu programmas, kas uztur locītavu kustības un muskuļu tonusu. 

5. Apmācīt pārvietošanās aktivitātēm. 

6. Apmācīt aktivitātēm riteņkrēslā. 

7. Iesaistīt atbildībā par profilaksi arī pacientu un viņa ģimeni. 


1. Beare P.G., Myers J.L. Principles un practice of Adult health nursing. Mosby, 1994. 

2. Gūtenbrunners K., Glēzeners Ž.Ž. Rehabilitācija, fizikālā medicīna un dabas dziedniecība. Rīga: Nacionālais 

apgāds, 2008. 

3. Hickey J.V. The clinical practice of neurological and neurosurgical nursing. New York: Lippincott Philadelphia, 

1997. 

4. Hoeman S.P. Rehabilitation nursing, process and application. Mosby, 1996. 

5. Ikdienas aktivitāšu apmācība insulta pacientam. Rīga: Latvijas neirologu asociācija, 1999. 

6. Mācību materiāls kvalifikācijas atbilstības pārbaudei māsu profesijā. Liepāja, 2008. 

7. Medicīniskā aprūpes rokasgrāmata. Rīga: Jumava, 2001. 

8. Smith S., Duell D. Clinical nursing skills: National nursing review. California: Los Altos, 1985. 

9. Starptautiskā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija. Ženēva: Pasaules Veselības organizācija, 

2001. 

10. White book on Physical and Rehabilitation medicine in Europe. UEMS, European Board of Physical and 

Rehabilitation Medicine, Académie Européenne de Médecine de Réadaptation, European Society for Physical 

and Rehabilitation Medicine, 2006. 


35

9. Funkcionālie aspekti iekļaujošajā izglītībā 

36 



Mag. paed. Inese Kārkliņa 

Iekļaujoša izglītība ir elastīga un individualizēta atbalsta sistēma bērniem un jauniešiem ar speciālām 

vajadzībām. Tā veido integrālu vispārējās izglītības sistēmas komponentu un to sniedz vispārizglītojošas skolas, kas 

īsteno atbalstošu izglītību visiem. 

Iekļaujoša izglītība ir komandas darbs – atbildība un pienākums, ko dala visa skola. Tomēr galveno lomu ieņem 

klases audzinātājs, kuram savukārt ir skolas vadības nodrošināts nepieciešamais atbalsts. Šāds atbalsts varētu būt: 

• speciālās izglītības skolotājs pašu skolā vai novadā/pilsētā esošajā speciālās izglītības iestādē/attīstības 

centrā; 

• nodrošinājums ar speciāliem mācību līdzekļiem un materiāliem; 

• vecāku un brīvprātīgo palīdzība; 

• fiziskās vides, mācību programmas, stundu saraksta un novērtēšanas procedūru modifikācija un 

adaptēšana; 

• darba vietā organizētas apmācības, lai uzlabotu skolotāja zināšanas un prasmes; 

• pozitīva, atbalstoša skolas atmosfēra; 

• pieeja atbalsta personālam, lai gūtu palīdzību identifikācijā un novērtēšanā; 

• sociālie, psiholoģiskie un veselības pakalpojumi; 

• padomi un konsultēšana. 

fāzes. 

Vēsturiski palūkojoties uz iekļaujošās skolas attīstības stratēģiju, varam izdalīt dažas vairākām valstīm raksturīgas 

1. Atdalīšana (segregācija) – cilvēki ar invaliditāti ir izstumti no sabiedrības, kas viņus ignorē, noraida, 

vajā un ekspluatē. 

2. Aprūpe – cilvēkus ar invaliditāti pieskata un aprūpē reliģiskos un filantropiskos nolūkos. Bieži šo aprūpi 

administrē „prom no acīm” veida institūcijā. Daudzās valstīs no šīm institūcijām radās speciālās skolas, 

kurās bērni tika labi aprūpēti, taču viņiem bija minimāli kontakti ar vecākiem un radiniekiem. Daži bērni 

šājās institūcijās nodzīvoja visu mūžu. 

3. Rehabilitācija – cilvēki ar invaliditāti saņem ne tikai aprūpi, bet arī apmācību, kas veicina viņu 

produktīvu darbību. Uzmanības lokā ir nevis tas, ko viņi nevar, bet gan tas, ko viņi var. Kopā ar obligātās 

izglītības ieviešanu arī bērni ar invaliditāti nonāk vispārizglītojošajās skolās. Sākumā tika veidotas 

speciālās izglītības klases. 

4. Integrācija/iekļaušana – process, kura laikā sabiedrība kā vienots veselums pielāgojas personai ar 

invaliditāti. Invaliditāte pārstāj būt indivīda problēma. Pirmie par to 20.gadsimta astoņdesmitajos gados 

sāk runāt un publicēt Kanādas pedagogi, viņu piedāvātas metodes atnāk līdz Eiropai, vēl šodien tiek 

izmantota informācija no viņu mājas lapas http://www.inclusion.com. 

Latvijā pirmās iekļaujošās skolas parādījās 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā (Talsu sākumskola, pamatskola 

„Patnis”, Vaivaru pamatskola). Skolu vadība un pedagogi ar pašvaldības un labas gribas cilvēku atbalstu organizēja un 

plānoja, realizēja un izvērtēja skolēnu ar speciālām vajadzībām iekļaušanu vispārizglītojošajā skolā. Tikai deviņdesmito 

gadu beigās sāka runāt par valstisku pieeju iekļaujošās izglītības veicināšanai, kad Izglītības likumā (29.10.1998.) un 

Vispārējās izglītības likumā (10.06.1999.) tika formulētas vecāku tiesības un citi noteikumi. 

Iekļaujošās izglītības politikai ir jānodrošina, ka šī izglītība ir: 

1. Atzīta par visu skolas sistēmā iesaistīto atbildību, ko nosaka likumdošana. Lai Latvijas skolā uzsāktu 

skolēnu ar speciālām vajadzībām iekļaušanu, nepieciešams rūpīgi iepazīties ar sekojošiem normatīvajiem dokumentiem 

mūsu valstī: 

• Speciālās pamatizglītības programmas izglītojamiem ar speciālām vajadzībām, kuri integrēti vispārējās 

pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestādēs, paraugs (apstiprināts ar IZM 04.11.2003. 

rīkojumu Nr.542); 

• IZM 18.07.2003. rīkojums Nr.348 „Par skolotāja palīga darba paraugnoteikumiem”; 

• Noteikumi par vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu nodrošinājumu 

atbilstoši speciālām vajadzībām (MK 21.10.2003. noteikumi Nr.579); 

• Speciālās izglītības iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu speciālās izglītības klašu (grupu) un 

internātskolu finansēšanas kārtība (MK 20.11.2001. noteikumi Nr.493). 

Vissvarīgākais līdzeklis cīņā ar diskrimināciju un sociāliem aizspriedumiem ir tādas informācijas izplatīšana, kas 

veidota ar mērķi mainīt attieksmi, ko likumdošana vien nespēj izdarīt. Ieteicama ir: 

• vispārēja informācija, lai likvidētu aizspriedumus un sabiedrības negatīvos pieņēmumus un 

attieksmi, 

• informācija par bērniem un jauniešiem ar speciālām izglītības vajadzībām un viņu potenciālu, kas 

vērsta uz valdības un administratīvām iestādēm, 

• specifiska informācija, kuras mērķauditorija ir skolu sistēma kā vienots veselums un kuras nolūks ir 

veicināt mācībspēku apzināšanos un gatavību aktīvā un pozitīvā veidā palīdzēt bērniem ar speciālām 

izglītības vajadzībām un viņus integrēt/iekļaut vispārizglītojošajā skolu sistēmā. 

2. Nacionāla – pieejama visiem, kam tā ir nepieciešama. Latvijā to nosaka Izglītības likuma 7.pants un 

Vispārējās izglītības likuma 49.pants. 

3. Pieejama – tiek likvidētas dažādas barjeras un šķēršļi – drošs un veicams ceļš no mājām uz skolu un


atpakaļ, skolas ēku fiziskā pieejamība, iespēja brīvi iekļūt skolas ēkā, telpās un brīvi pārvietoties pa tām. 

4. Decentralizēta – vispārizglītojošo skolu sistēmas sastāvdaļa. Bērna vecākiem ir iespējas izvēlēties 

vispārizglītojošo skolu, kas atrodas māju tuvumā. Sadarbībā ar skolēna vecākiem lielu daļu problēmu uzņemas atrisināt 

vietējā pašvaldība. 

5. Integrēta – dodot iespēju bērniem ar speciālām izglītības vajadzībām mācīties „visneierobežotākajā 

vidē”, vienlaicīgi nodrošinot bērna speciālās izglītības vajadzības un ļaujot baudīt visa veida kopā sadarbošanos (fizisku, 

funkcionālu, sociālu un sabiedrisku). Uzlabota mācīšana klasē, kas reaģē uz speciālām izglītības vajadzībām, pozitīvi 

iedarbojas uz visiem skolēniem. 

6. Fleksibla un uz bērnu centrēta, savukārt tās saturs ir uz dzīvi, nevis uz mācību priekšmetu centrēts. 

Iekļaujošai izglītībai kā sistēmai jābūt fleksiblai, radošai. Fleksibilitāte ir jāatspoguļo izmantotajās metodēs un materiālos, 

kuri nodrošina, ka bērniem tiek dota visplašākā pieeja vispārizglītojošai mācību programmai. Salīdzinot ar tradicionālo, uz 

procesu balstīta mācību programma attīsta radošu domāšanu, aktīvu līdzdarbošanos izziņas procesā (skatīt 1.tabulu). 

Mācību programmu salīdzinājums 

Uz mērķiem vērsta (tradicionāla) Uz procesu vērsta (fleksibla) 

Skolotājs nodod tālāk informāciju Skolotājs kā resurss 

Skolotājs ir tāls, nav atbildīgs Skolotājs ir iesaistīts un atbildīgs 

Formāla, uz mācību grāmatām balstīta Radoša 

Viena mācību metode visiem Atšķirīgas, dažādas mācību metodes 

Uz klasi orientēta Uz grupu un indivīdu orientēta 

1.tabula 

7. Visaptveroša – tiek ņemtas vēra visas bērnības gadu vajadzības. Jāatceras, ka izglītība nebeidzas ar 

pamatskolas vai vidusskolas izglītības iegūšanu. Būtisks iekļaujošas izglītības elements ir arī arodapmācība, padomi un 

konsultācijas, kā arī prakse. 

8. Koordinēta visos līmeņos, izveidojot koordinējošus mehānismus starp kompetentām valsts institūcijām 

(veselības, sociālo pakalpojumu, nodarbinātības, jaunatnes lietu, augstākās izglītības un citām). Koordinācijai un 

sadarbībai jānotiek gan ministriju, gan novadu un vietējo varas iestāžu līmenī. 

9. Profesionāla – to veic atbilstoši apmācīti un motivēti skolotāji. 

10. Reāla – tiek ņemta vērā valsts ekonomiskā, tehniskā, sociālā, kultūras un politiskā realitāte. 

Latvijā ir zināmi un tiek realizēti četri integrācijas modeļi. Sākotnēji visizplatītākais integrācijas modelis 

bērniem ar attīstības traucējumiem bija iekļaušana vispārizglītojošo izglītības iestāžu speciālajās klasēs (integratīvā 

vidē), kur klase atrodas vispārizglītojošas skolas teritorijā – mācību process notika atsevišķi – speciālajai klasei šķirti no 

vispārizglītojošajām klasēm. Integrācija bija daļēja, tā notika sociālajā līmenī, bērniem piedaloties kopīgos projektos un 

pasākumos, vai arī starpbrīžos. 

Nākamais pakāpiens – speciālā klase vispārizglītojošajā skolā, no kuras bērni ar attīstības traucējumiem uz 

atsevišķām stundām dodas uz vispārizglītojošajām klasēm. Integrācija notiek ne tikai sociālajā jomā. Bērni ar attīstības 

traucējumiem piedalās vispārizglītojošajā mācību procesā. Lai gan šis modelis ir daudz progresīvāks, to joprojām uzskata 

par nepilnīgu integrāciju. 

Vispārizglītojošo izglītības iestāžu speciālajās klasēs (integratīvā vidē), kur klase atrodas vispārizglītojošas 

skolas teritorijā, skolēniem ar speciālām vajadzībām ir izstrādāts individuāls stundu plāns, kas paredz, ka atsevišķās 

stundās skolēni apmeklē vispārizglītojošās klases, bet piemēram, valodas vai matemātikas neapmeklē. Šajā laikā ar 

skolēnu nodarbojas speciālās izglītības skolotājs. Integrācija ir gandrīz pilnīga, jo lielāko dienas daļu skolēns uzturas 

vispārizglītojošas klases vidē. Vienīgā šī modeļa nepilnība var rasties, ja pastāv slikta savstarpējā sadarbība starp 

skolotājiem. 

Skolēns ir integrēts vispārizglītojošajā klasē (iekļaujošā vidē). Bērns ar attīstības traucējumiem pavada visu laiku 

vispārizglītojošajā klasē ar asistenta atbalstu vai bez tā. 

Izglītības iestādē, kur integrē bērnus, ne retāk kā reizi gadā tiek analizēts mācību darbs un pedagoģiskā darbība, 

tiek precizētas individuālās mācību un attīstības programmas. Par dažāda veida rezultātiem darbā ar bērniem pastāvīgi 

tiek informēti vecāki. 

Lai apmācītu skolēnus ar speciālām vajadzībām, vispārējās izglītības iestādei ir jāizstrādā un jālicencē atbilstoša 

speciālās izglītības programma, skolotājiem jāstrādā ar atbilstošām mācību priekšmetu programmām un mācību 

grāmatām. 

Arvien vairāk skolēnu ar attīstības traucējumiem paliek mācīties vispārizglītojošajās skolās, jo to pieprasa vecāki, 

kas atsakās savus bērnus sūtīt uz internātskolām. Vecāku galvenais arguments – lai bērni vakarā būtu mājās, ģimenē, 

un viņiem netiktu uz visu mūžu „uzspiests” speciālās skolas zīmogs. 

Iekļaujošās izglītības attīstības veicināšanai būtu nepieciešamas sekojošas darbības valsts un pašvaldību 

līmenī: 

• pārskatīt attiecīgo likumdošanu; 

• pārdomāt politiku; 

• uzsākt jaunas apmācību shēmas skolotajiem; 


37


38 


• uzsākt un attīstīt iekļaujošas izglītības modeļus; 

• nodrošināt mācību programmu fleksibilitāti un adaptēšanu; 

• paplašināt speciālo skolu lomu funkcionēt kā resursu centriem; 

• izveidot koordinācijas mehānismus. 

Uzsākot skolēnu ar speciālām izglītības vajadzībām iekļaušanu skolā un/vai klasē, rūpīgi jāizvērtē iespējamie 

riski, kas varētu rasties no nepārdomātas un pietiekami nesagatavotas rīcības. Analizējot to skolu pieredzi, kas īsteno 

iekļaujošās izglītības programmas, izkristalizējās pieļautas kļūdas, no kurām varētu izvairīties. 

skolā. 

1. Skolas vadības pavirši veikts skolas pedagogu, skolēnu un viņu vecāku sagatavošanas darbs pārmaiņām 

Rūpīgi jāsastāda plāns visām darbībām, kas saistītas ar mērķtiecīgu un vispusīgu skolas kolektīva informēšanu par 

skolēna ar speciālām vajadzībām ienākšanu skolā, iesaistot medicīnas darbiniekus un atbalsta personālu, lai informācija 

būtu ne vien klaji faktus vēstoša, bet arī saturiska. 

2. Dažāda vecuma skolēnu ar speciālām izglītības vajadzībām apvienošana speciālajās klasēs, kas iekļautas 

vispārizglītojošajā skolā. 

Prakse nav pierādījusi, ka veiksmīgi ir apvienot kopā sākumskolas un pamatskolas vecuma skolēnus. Vecumposma 

atšķirības ne vienmēr nodrošina skolēnu veiksmīgu sadarbību ārpusstundu darbā, kā arī stundu darbā. Jāņem vērā, 

ka atšķiras arī apmācību un mācību metodes, mērķi un uzdevumi sākumskolā un pamatskolā, kas skolotājam uzliek 

papildus pienākumus. 

3. Skolēnu ar mācīšanās grūtībām un vieglu garīgu atpalicību apvienošana ar skolēniem ar vidēji smagu un 

smagu garīgu atpalicību vienā speciālajā klasē vispārizglītojošā skolā. 

Veiksmīgi ir gadījumi, kad 1 vai 2 skolēni no iepriekšminētajām grupām tiek iekļauti vispārizglītojošā klasē. Īpaši 

sekmīga un praksē pārbaudīta arī citu valstu skolās ir iekļaušana vispārizglītojošas sākumskolas klasēs. 

4. Speciālās izglītības pamatprincipu neievērošana. 

Skolēni ar speciālām vajadzībām droši un pārliecinoši jūtas ierastā, strukturētā vidē. Nav prātīgi, veidojot stundu 

sarakstu, izmantot visu skolas pedagogu resursu, mainot katram priekšmetam attiecīgu priekšmeta skolotāju.

Par projektu 

Nacionālais daudzfunkcionālais atbalsta centrs bērniem ar īpašām vajadzībām (Centrs) nacionālajā rehabilitācijas 

centrā „Vaivari” izveidots ar Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumenta palīdzību. Projekta Nr.LV0065 

„Nacionālais daudzfunkcionālais atbalsta centrs Vaivaros bērniem ar īpašām vajadzībām” partneri ir: Latvijas Republikas 

Veselības ministrija, Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība un Rīgas Stradiņa universitāte. Tā 

īstenošanas budžets – 764 699,00 EUR, t.sk. 85% EEZ finansējuma – 649 995,00 EUR un 15% nacionālā rehabilitācijas 

centra „Vaivari” un Veselības ministrijas līdzfinansējums – 114 705,00 EUR. 

Jūrmalā, nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” 5. stāvā izveidota Funkcionālās novērtēšanas un terapijas 

nodaļa un Stacionārā nodaļa, pielāgojot un aprīkojot Bērnu internās rehabilitācijas programmas telpas ar funkcionālu, 

pacientu vajadzībām atbilstošu aprīkojumu, mēbelēm un mūsdienīgām iekārtām. Centrs ir ne tikai rehabilitācijas 

institūcija, kur tiek nodrošināta kompleksa attīstības un veselības stāvokļa novērtēšana, ārstēšana, attīstības veicināšana, 

aprūpe un visaptveroša rehabilitācija, aktīvi iesaistot procesā visu ģimeni. Tā ir vienas pieturas aģentūra, kur vecāki var 

vienuviet saņemt profesionālu informāciju par bērnam ar īpašām vajadzībām nepieciešamo un iespējami tuvu dzīvesvietai 

pieejamo veselības aprūpi, rehabilitāciju, sociālo aprūpi, izglītību un citiem saistītiem pakalpojumiem Latvijā, kā arī 

Centra speciālistu rekomendācijas, ieteikumus, atbildes uz vecāku ar bērniem ar īpašām vajadzībām interesējošiem 

jautājumiem, informatīvus materiālus. 

Papildus nacionālā daudzfunkcionālā atbalsta centra izveidošanai Vaivaros projekta ietvaros izstrādātas metodiskās 

vadlīnijas bērnu agrīnai funkcionēšanas novērtēšanai, kas kalpo kā instruments agrīnai bērnu funkcionēšanas attīstības 

traucējumu identifikācijai ģimenes ārstu, pediatru u.c. speciālistu praksē. 

Ar EEZ finansiālo atbalstu projekta ietvaros nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari” 2010. un 2011.gadā visā 

Latvijā organizēja arī informatīvi izglītojošus pasākumus bērnu ar īpašām vajadzībām vecākiem – „Vecāku brokastis”. 

Šo pasākumu mērķis bija veicināt vecāku zināšanas un izpratni dažādos ar bērna attīstību saistītos jautājumos, dalīties 

pieredzē un apkopot viedokļus par bērnu ar īpašām vajadzībām ārstēšanu, rehabilitāciju un iekļaušanos ikdienas dzīvē 

un sabiedrībā. 

Sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti 2011.gadā tika organizētas speciālistu apmācības reģionos un 

jaunizveidotajā Centrā Vaivaros, kā arī sagatavots mācību materiāls. Vairāk skat. priekšvārdā. 

Finansēts ar EEZ finanšu instrumenta granta palīdzību no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas

Mācību materiāls speciālistiem - Vaivari

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?