Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

74 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
Strādājot ar Ārkārtējās komisijas dokumentiem, kuros atspoguļoti notikumi Abrenes
apriņķī, jāņem vērā, ka šajā informācijā ir jaušama tendence pārspīlēt, it īpaši tas attiecināms
uz upuru skaitu, kā arī atsevišķu notikumu izklāstu. Iespējams, ka tas saistīts ar
informācijas vākšanas forsēšanu vai idejiskām nostādnēm par vācu fašistisko iebrucēju
un viņu līdzskrējēju zvērībām. Tādos apstākļos tad arī, visticamāk, radās “liecības” par
it kā notikušām necilvēciskām zvērībām, piemēram, Balvos. Ārkārtējās komisijas vadība
Rīgā izteica pārmetumus Abrenes apriņķa komisijai par vājo darbību, jo, piemēram,
daudz vairāk materiālu par vācu fašistisko iebrucēju un viņu līdzskrējēju noziegumiem
Abrenes apriņķa teritorijā bija savākusi un Ārkārtējai komisijai nosūtījusi Sarkanās
armijas Pretizlūkošanas pārvalde Smerš. 4 Šie apstākļi nav ievēroti dažu holokausta
pētnieku darbos, kas nekritiski pieņēmuši šī vēstures avota sniegto informāciju par notikumiem
Abrenes apriņķī. 5 Lai izzinātu situāciju, papildinātu un precizētu to informāciju,
ko sniedz LVA esošās notiesāto personu krimināllietas, jāveic rūpīga Ārkārtējās komisijas
dokumentu analīze – dokumenti “jākonfrontē” un informācija jāsalīdzina.
Ārkārtējās komisijas fondi glabā arī kādu īpašu dokumentu – 1941. gada jūlijā
Madonas cietumā ieslodzītā Artūra Liedes liecību. 6 Viņš nejaušības dēļ kļuva par
liecinieku ebreju slaktiņam Madonā, Litenē, Viļakā, Balvos, Abrenē, Alūksnē un Apē.
Šī vēstures avota tapšanas apstākļi, sniegtās informācijas analīze, ticamības pakāpes
noskaidrošana, kā arī literatūrā pausto viedokļu analīze ir sniegta pētījumā par holokaustu
Madonas apriņķī. 7 Liecība galvenajos vilcienos ir visai tuvu patiesībai (patiesa ir
hronoloģija ar dažiem precizējumiem un notikušā apraksts), bet apšaubāms ir minētais
upuru skaits. 8 To var secināt arī no citā laikā un citos apstākļos tapušās Viktora Arāja
komandas bijušā dalībnieka Eduarda Baloža, kurš piedalījās ebreju slepkavībās minētajās
vietās, krimināllietas. 9 Informācija abos dokumentos ir ļoti līdzīga.
Holokausta gaitu Abrenes apriņķī papildina daži Abrenes apriņķa policijas dokumenti,
kas glabājas LVVA 1784. fonda 2. aprakstā. Tie ir dokumenti, kas satur informāciju par
Abrenes apriņķa pašaizsardzības vienībām, kuras šeit sauca par “Dzimtenes Sargu” (arī
“Tēvijas Sargi”) vienībām (tulkojums no vācu valodā lietotā “Heimschutz” vai “Heimatsselbstschutz”
), par šī dienesta reorganizāciju un policijas palīgdienesta struktūras veidošanu
1941. gada augustā–septembrī (6. lieta), kā arī par rīcību ar dažām ebrejiem
kādreiz piederošajām ēkām Viļakā 1942.–1943. gadā (16. lieta).
No visai plašā Abrenes apriņķa valdes dokumentu apjoma LVVA 3789. fondā tikai
daži dokumenti liecina par ebreju mantas savākšanu Viļakā pēc to bijušo īpašnieku
nogalināšanas. Par to, kas noticis ar ebreju atstāto mantu un īpašumiem citur apriņķa
teritorijā, trūkst dokumentu, to var vien nojaust pēc analoģijas ar notikumiem Viļakā un
citur Latvijas provincē.
Holokausts Abrenes apriņķī ir skarts dažu holokausta pētnieku darbos, no kuriem
plašāko informāciju ir sniedzis novadpētnieks un vēstures skolotājs Josifs Ročko. 10