Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Rebecca Margolis, Edward Anders. The Linkimer Diary: How 11 Jews Survived the Holocaust
Hiršbergu un Āronu Vestermani paslēpās kaimiņu zemnieces Brūveres siena gubenī. Pēc
dažām stundām Brūvere viņus brīdināja, ka vācieši sākuši aizbēgušo ebreju meklēšanu,
un K. Linkimers ar biedriem naktī kājām nogāja 30 kilometru, līdz pulksten 5 no rīta sasniedza
Liepāju un nonāca pie R. Sedula.
Ebreji daudz domāja un sprieda, kā pēc kara atriebties slepkavām, viņi sagatavoja
vācu un latviešu tautības slepkavu sarakstus, plānoja izveidot speciālu komiteju. Zīmīga
šajā ziņā bija kāda dienasgrāmatā atspoguļota saruna starp K. Linkimeru un R. Sedulu pēc
angļu radio 1944. gada 6. jūlijā pārraidītā aicinājuma palīdzēt glābt izdzīvojušos Ungārijas
un Polijas ebrejus. K. Linkimers par to pastāstīja R. Sedulam, kurš teica: “Es jūs pieņēmu
bez lūgumiem. Es negaidīju, lai jūs nāktu pie manis, pats gāju jūs uzmeklēt. Es necentos
iegūt jūsu naudu vai jūsu mantu. Es gribēju izglābt jūs, jo Dāvids bija man labs draugs, un
tāpēc es vienkārši vēlējos uzņemties šo lielo risku. Un tagad es tev gribētu teikt kaut ko
nopietnu. Es zinu, ka tuvojas Latvijas atbrīvošanas laiks. Kā un kas notiks, es nezinu. Es
vienīgi zinu, ka jūs gribat atriebt slepkavām, un jums uz to ir tiesības un pat pienākums
to darīt. Bet es lūdzu jums tikai vienu, lai vairs neciestu nevainīgi [cilvēki]. Un, kad kāds
nevainīgs cilvēks nāks pie jums, neaizveriet viņa priekšā durvis, palīdziet viņam, neļaujiet
aizraut sevi līdzi aklai atriebībai; atcerieties, ka arī es jums palīdzēju tikai tāpēc, ka jūs
esat nevainīgi.”
K. Linkimera atbilde bija šāda: “Robert, mums – ebrejiem un arī krieviem nekad nav
bijis programmas iznīcināt cilvēkus tāpēc, ka viņu senči bijuši latvieši, lietuvieši vai čigāni.
Mūsu skatījumā ikvienam cilvēkam ir tiesības dzīvot, bet tikai līdz tam brīdim, kad viņš
liek klāt rokas nevainīga cilvēka dzīvībai, tad viņš ir jāsoda. Jums, latviešiem, tomēr sevi
vispirms jāpasargā no jūsu pašu latviešiem, jo ikviens ir gatavs izrakt bedri otram, lai tikai
pieglaimotos vāciešiem.”
Frontei tuvojoties, Liepājā dzīve slēptuvē kļuva aizvien bīstamāka. Daudz grūtāk bija
sagādāt pārtiku, nācās iztikt ar rupjmaizi un kartupeļiem, vēlāk pat ar tārpainas zirga gaļas
atlikumiem. Arvien biežāki kļuva žandarmu reidi, namu pārmeklēšanas un dokumentu
pārbaudes. Tiešus draudus radīja biežie padomju aviācijas uzlidojumi. Tam visam papildu
slogu izraisīja sarežģītās attiecības pašu Sedulu ģimenē. Dienasgrāmata noslēdzas ar
R. Sedula dzimšanas dienu 1945. gada 20. februārī.
Vienpadsmit izglābtie ebreji nekad neaizmirsa savus glābējus. Taču pēc kara Sedula
ģimene padomju režīma laikā no varas vai sabiedrības puses neguva nekādu atzinību.
Savukārt 20. gadsimta 70. gados Yad Vashem pasludināja Robertu un Johannu Sedulus
par Taisnīgajiem starp tautām. 2000. gadā pie nama Liepājā, Tirgoņu ielā 22 (Otrā pasaules
kara laikā mājai bija 14. numurs), tika uzstādīta piemiņas plāksne.
71