Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

70 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
Starp izdzīvojušajiem bija elektriķis Dāvids Zivcons. Reiz kādā 1942. gada jūnija vakarā
viņš apciemoja savu vecu draugu bijušo jūrnieku Robertu Sedulu, kurš tajā laikā strādāja
par sētnieku lielā dzīvojamā namā Liepājā, Tirgoņu ielā 14. Būdams dziļi sašutis par ebreju
slepkavošanu, R. Seduls bija gatavs izstrādāt plānu D. Zivcona un viņa sievas glābšanai.
Mājā, kurā strādāja R. Seduls, pagrabstāvs bija vesels labirints, un kādā vietā trīs sienas
veidoja dziļu U formas nišu. Šajā vietā, uzceļot ceturto sienu, R. Seduls nolēma izbūvēt
slēptuvi. D. Zivconam viņš lūdza ievilkt slēptuvē elektrības vadus.
1943. gada 5. oktobrī D. Zivconu izsauca salabot SD telegrāfa aparātu. Kad darbs bija
izdarīts un aparāts atsāka sūtījumu pieņemšanu, D. Zivcons paspēja izlasīt frāzi “likvidēt
8. oktobrī...”. Tajā pašā vakarā D. Zivcons, viņa sieva Hanna kopā ar Mihaelu un Hildu
Skuteļskiem, pārgriežot geto dzeloņstiepļu žogu, aizbēga uz aptuveni 500 metru attālo
R. Sedula namu.
Pēc geto likvidācijas Liepājā palika trīs ebreju amatnieki – juvelieris Mihaels Libauers
un kurpnieki Josifs Mendelštamms un Šmerls Skuteļskis (Skuteļskis nebija 1943. gada
5. oktobrī aizbēgušā Mihaela Skuteļska radinieks). Viņiem ierādīja dzīvesvietu SD mītnes
bēniņos. Šo amatnieku uzdevums bija izgatavot greznumlietas, kurpes un zābakus, ko SD
vīri kā Ziemassvētku dāvanas sūtītu savām ģimenēm uz Vāciju. Vēlāk viņus 10 dienas
nodarbināja no geto aizvesto ebreju mantu šķirošanā. Ar padomju karagūstekņa Trofima
Torbika palīdzību ebrejiem izdevās izkļūt brīvībā 1943. gada 1. decembrī. Jau pēc dažām
dienām viņi patvērās Sedula slēptuvē.
Visdramatiskākais ir Rivas Zivcunas un viņas četrgadīgās meitas Adas izglābšanās
stāsts. Riva un Ada kopā ar apmēram 800 citiem ebrejiem 1943. gada 8. oktobrī tika
izvestas no geto un nogādātas Mežaparka koncentrācijas nometnē. Šeit Rivu – māti ar
bērnu, jaunāku par 12 gadiem, atzina par darbam nederīgu (tas nozīmēja drošu nāvi) un
pārveda uz Rīgas geto. Te viņa un vairākas citas līdzīgā stāvoklī nokļuvušās sievietes ar
Mellera atbalstu vairākkārt – taču neveiksmīgi – mēģināja ielavīties starp darbos sūtāmajām.
Visbeidzot Mellers atnāca kopā ar kādu latviešu policistu Avotu, kurš viņas abas izveda no
geto, uzdodot par savu sievu un bērnu. Avots viņas aizveda uz savas draudzenes dzīvokli.
Taču Avota draudzene, pēc dažām dienām sapratusi, ka sieviete un meitene nav krievietes,
kā bija apgalvojis Avots, bet gan ebrejietes, negribēja viņas paturēt. Tāpat nesekmīgs
izrādījās R. Zivcunas mēģinājums atrast patvērumu pie kāda sava pirmskara drauga, un viņa
atgriezās Liepājā. Šāds ceļojums cilvēkam bez personas dokumentiem bija īpaši bīstams,
taču arī Liepājā R. Seduls nevēlējās viņas pieņemt, jo pamatoti baidījās, ka četrgadīgs
bērns var raudāt, tā atklājot viņa ierīkoto slēptuvi. Tikai pēc tam, kad latviešu atraitne Otīlija
Šimelpfeniga paņēma bērnu pie sevis, R. Seduls piekrita paslēpt R. Zivcunu.
32 ebreji, to vidū arī dienasgrāmatas autors K. Linkimers, vēl 1943. gada sākumā
tika aizsūtīti uz Paplaku, kur viņiem bija jāatjauno karabāzes barakas. Ebreji tur palika arī
pēc Liepājas geto likvidācijas. Kad 1944. gada 28. aprīlī atbrauca automašīna ar četriem
SD vīriem, lai, iespējams, aizvestu ebrejus, K. Linkimers kopā ar diviem draugiem Zēligu