Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Rebecca Margolis, Edward Anders. The Linkimer Diary: How 11 Jews Survived the Holocaust
Nacistu rīkotās slepkavības sākās jau pirmajā okupācijas dienā. Par upuriem kļuva
operas diriģents no Vīnes, kurš centās aizstāvēt savu meitu, kad kāds SD virsnieks
mēģināja viņu izvarot, un vairāki ebreji, kurus turēja aizdomās par piederību strādnieku
gvardei. K. Linkimeram un citiem ebrejiem vēlāk pavēlēja atrakt noslepkavoto līķus un
pārapbedīt ebreju kapsētā. Saskaņā ar rīkojumu visiem ebreju vīriešiem vecumā no 16 līdz
60 gadiem bija katru rītu jāpulcējas laukumā pie Ugunsdzēsēju nama, kur SD vīri par
viņiem ņirgājās un pazemoja. Lielāko daļu sapulcināto pēc tam nosūtīja strādāt, bet katru
dienu vairāki ebreji tika aizvesti uz sieviešu cietumu spīdzināšanai, kam sekoja transportēšana
uz nošaušanas vietu pludmalē.
Arī K. Linkimers vairākas reizes iekļuva šajās cilvēku medībās. Saprazdams, ka tikai
neaizstājams amatnieks varētu tikt pasaudzēts, K. Linkimers ātri apguva stiklinieka arodu,
nomainot bombardēšanas laikā izsistos logus. Savukārt citi – par mazāk vajadzīgiem atzītie
ebreji tika nošauti. 1941. gada jūlija beigās no Rīgas ieradās t.s. Arāja komanda un triju
dienu laikā nošāva 1100 ebreju vīriešu.
Tomēr daudzi ebreji vēl aizvien ticēja, ka cilvēkus vienkārši pārvieto uz darba nometnēm
laukos. Šo viltus cerību centās uzturēt paši nacisti, kuri atsevišķus neizbēgamai nāvei
nolemtos ebrejus piespieda rakstīt vēstules ģimenēm ar apgalvojumiem, ka viņi strādājot
ceļu vai dzelzceļa būvē un tamlīdzīgi, un lūgumiem sūtīt viņiem naudu, siltākas drēbes vai
zeltlietas apmaiņai. K. Linkimeram bija noruna ar svaini, ka, gadījumā ja vienu no viņiem
arestēs un tas zinās, ka tiks nošauts, tad viņš lūgs baltu apakšveļu (līķauta simbols). Un,
protams, kāds latviešu policists atnesa šādu vēstuli: “Esmu netālu no Embūtes un strādāju
ceļu darbos. Man klājas labi. Atsūti naudu, drēbes un baltu apakšveļu.”
1941. gada septembra beigās sākās arī ebreju sieviešu slepkavošana. Liepājā izveidoja
latviešu SD vadu ebreju nošaušanai. Līdz tam slepkavības veica vācieši (izņemot
1941. gada 22.–25. jūlija šaušanu Arāja komandas izpildījumā). Līdz novembrim bija
noslepkavota gandrīz puse ebreju. Novembra beigās izdzīvojušos sāka satraukt baumas,
ka armijas šautuvē Šķēdē latviešu policisti rok lielu bedri. Drīzumā vietējā avīzē parādījās
paziņojums, ka ebreji 1941. gada 15. un 16. decembrī nedrīkst atstāt savus mājokļus.
Daudzi ebreji, saprazdami, kas viņus gaida, izdarīja pašnāvību. No pulksten 4 rītā latviešu
policistu grupas metodiski apstaigāja māju pēc mājas, arestējot ebrejus, kurus vispirms
nogādāja sieviešu cietumā, pēc tam aizveda uz 12 kilometru attālo nošaušanas vietu Šķēdē.
Tur ebrejiem pavēlēja izģērbties, jaunām sievietēm pilnīgi, citiem līdz apakšveļai, un grupā
pa 10 cilvēkiem dzina pie bedres. Slepkavošanu pārmaiņus veica trīs šāvēju komandas,
divas latviešu un viena vācu, katra 20 vīru sastāvā. Akcija noslēdzās 17. decembrī, un
nonāvēti tika 2749 ebreji.
1942. gada 15. februārī sarīkotajā ebreju iznīcināšanas akcijā noslepkavoja apmēram
170 cilvēku. Vēl viena slepkavošana notika Ādolfa Hitlera dzimšanas dienā –
20. aprīlī. Geto izveidošanas laikā 1942. gada 1. jūlijā dzīvi vēl bija palikuši 832 Liepājas
ebreji.
69