Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

44 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
• vācieši ienāca Latvijā, bet tomēr neienāca;
• vācieši glāba ebrejus no latviešu nežēlības;
• jau okupācijas sākumā latvieši noorganizēja Ulmaņa laika policiju;
• interregnums Latvijā, it īpaši Jēkabpils apriņķī, nekad nebeidzās;
• Štālekers ar saviem vīriem Rīgā neieradās 1. jūlijā;
• latviešu policisti uz savu roku drīkstēja meklēt noslēpušos ebrejus un tos
nošaut;
• latvieši 1941. gadā bija atriebības pārņemti;
• Gogoļa ielas sinagogā sadega 400 ebreju;
• kaut kā var uzrakstīt holokausta vēsturi Latvijā bez vāciešu pieminēšanas;
• bez Štālekera mūsdienu vairāku vācu vēsturnieku un Kristofera Brauninga
līnija – Austrumu telpā vācieši sāka šaut ebreju sievietes un bērnus tikai 1941. gada
septembrī – varētu būt ticama.
Pretim šīm teikām stāv Štālekera ziņojums, to var ignorēt, ne apiet. Katrs pētījums,
kas nepiemin Štālekeru, ir aizplēsta vāze, tas ir atvērts kritikai avotu neievērošanā un
paviršībā.
Vai Štālekers savā ziņojumā meloja? Acīm redzami viņš šad un tad lielījās, pārspīlēja
savu lomu okupācijas sistēmas izveidošanā un apgalvoja, ka viņa vienība atrisināja
partizānu kara problēmu. Vai viņš drīkstēja neteikt taisnību, un vai viņš gribētu to darīt?
Neviens revizionists un “vadoņa pavēles” noliedzējs uz šiem jautājumiem nav atbildējis.
Daudzi vācu vēsturnieki, Hitlera pavēles noliedzēji visus nacistus, kas Nirnbergas prāvā
liecināja, ka darbojušies pēc Hitlera pavēles, apšaubīja par savtīgu izvairīšanos, un
Štālekers, kas savā 1941. gada ziņojumā teica to pašu, ko, piemēram, Oto Ohlendorfs
(EG C komandants) teica prāvā 1947. gadā, palika bez vajadzīgās analīzes. Un neaizmirsīsim
Štālekera 1941. gada 6. augusta vēstuli.
Citētajos tekstos Štālekers nemitīgi un atkārtoti uzsver, ka viņš un viņa vīri rīkojušies
pēc Hitlera pavēles, organizējās paši, organizēja vietējās policijas un šāvēju vienības;
ka tie bija vācieši, kuri loloja ideju, nodomu un kam bija griba iznīcināt ebrejus. Nekādā
veidā no Štālekera nevarētu “izvilkt” stāstījumu, ka lietuvieši vai latvieši būtu iemācījuši
vāciešiem šaut ebrejus vai ietekmēt viņu ideoloģisko propagandu. Gluži pretēji – viņš
atkārtoti mums stāsta, ka iedzimtie bija kūtri un nemākuļi, kuru vienības bija jāinfiltrē,
jāizdara spiediens un jāpierunā uz šaušanu.
Vietējos iedzīvotājus viņš bieži vien sauc par iedzimtajiem un nekur savā tekstā neaizmirst
latviešu vienības saukt par palīgvienībām, vāciešu surogātiem, kuru uzdevums
bija vāciešu pavēlēm paklausīt, nevis tās dot. Kā komandas sasniegumus viņš min
šādus: ebreju likvidāciju, turēt savus vīrus aizmugurē, fotografēt vietējos, to darot, lai
pasaule domā, ka nevis vācieši, bet vietējie bija tie mežoņi, un veiklu diplomātisko praksi,
kas izlīdzināja konfliktus gan starp vāciešiem, gan ar vietējiem. Viņš arī pilnīgi neaizmirst