Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Andrievs Ezergailis. Štālekera ziņojumi: holokausta vēstures pirmavots un atslēga
Ņemot vērā, ka Baltijas zemes pēc integrācijas PSRS bija visvairāk cietušas
zem komunistiem un jūdaisma (žīdiem?), bija sagaidāms, ka pēc atbrīvošanas no
okupācijas viņi iznīcinātu tos ienaidniekus, kas vēl uzturējās viņu zemē pēc Sarkanās
armijas atkāpšanās. Drošības policijas uzdevums bija šīs pašattīrīšanās uzsākt un ievadīt
pareizā gultnē, lai mērķis – iztīrīt teritoriju – būtu panākts, cik vien ātri iespējams.
Ne mazāk svarīgi bija nākotnei nelokāmi un faktuāli parādīt, ka atbrīvotā tauta pati –
bez vācu vadības ir sarīkojusi visbaigāko izrēķināšanos ar boļševikiem un žīdiem.
Tad Štālekers dokumentē savas “sekmes”: vispirms Lietuvā Kauņas pogromu, kuru,
pēc viņa domām, izdevies īstenot ar partizānu palīdzību.
Pārsteidzoši, bet vispirms nebija viegli uzsākt liela mēroga pogromu. Partizānu
vienības vadītājs Klimatis, jau agrāk pieminēts, bija tas, kurš, mūsu galvenokārt
tur lietots, sekmīgi uzsāka pogromu pēc tam, kad maza mūsu priekšgrupa viņu
pamācīja. Nekādas liecības netika atstātas, kas ārpasaulei norādītu, ka vācieši ir
devuši pavēles vai mājienu.
Štālekers deklarē, ka divās naktīs, sākot ar 25. jūniju, 2800 ebreji bija likvidēti,
60 mājas nodedzinātas un vairākas sinagogas izpostītas. Armija pret šīm akcijām neesot
cēlusi nekādus iebildumus. Beidzot Štālekers arī atzīstas, ka pogromi nav vairs iespējami:
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka pogromi bija iespējami tikai dažas pirmās
okupācijas dienas. Pēc tam kad partizāni tika atbruņoti, pašattīrīšanās tieksmēm
bija jāapstājas.
Tad Štālekers uzsāk apskatīt Latviju.
Latvijā bija daudz grūtāk uzsākt līdzīgas tīrīšanas un pogromus. Tas ir izskaidrojams
ar to, ka visu latviešu nacionālo vadību sovjeti bija aizveduši. Tomēr, izdarot
pareizo spiedienu uz latviešu palīgpoliciju [domāta Arāja komanda], bija iespējams
iesākt Rīgā pogromu, kad visas sinagogas tika nodedzinātas un 400 ebreji noslepkavoti.
Tā kā ātri notika vispārīga iedzīvotāju nomierināšanās, tālāki pogromi
vairs nebija iespējami. 14
Cik iespējams, Kauņā, tāpat arī Rīgā filmās un fotogrāfijās iemūžināja to faktu,
ka pirmās spontānās žīdu un komunistu eksekūcijas veica lietuvieši un latvieši.
Cīņa pret komunismu
Šinī nodaļā Štālekers analizē dažādus pretkomunisma cīņas aspektus, vispirms materiālo
liecību savākšanu par komunistu režīmu, tad Latvijā palikušo komunistu apzināšanu,
arestu un likvidāciju. Štālekers vairākkārt uzsver, ka Drošības policija bija tā, kas arī visos
šajos jautājumos bija vadība un mugurkauls, tomēr arī atzina, ka komunistu atrašanas
41