Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

40 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
Štālekers vairākkārt uzsver, ka viņam līdzi bijuši fotogrāfi un filmētāji, kuru uzdevums bija
dokumentēt “bezvāciešu” slepkavības, mūsdienu demokrātiskie ļaudis, it īpaši Vācijā, uzskata,
ka šie nacistu laika liecinieki objektīvi liecināja par redzēto, un paļaujas uz stāstījumu,
kas bija jau izstrādāts nacistiskajā Vācijā 1941. gadā. 1943. gadā šī stāstījuma versija
nonāca Stokholmā un drīz pēc tam aizsūtīta uz ASV Valsts departamenta arhīvu. Kāds
vācu fotogrāfs, kurš varbūt bija tas pats, kurš bija fotografējis klātpielikto foto, liecināja:
Kad es sasniedzu laukumu, tur gulēja ap 15–20 līķu. Lietuvieši tos aizvāca
projām un asins peļķes ar šļūteni aizskaloja [..] Pēc tam vēl viena grupa šaujamo
cilvēku tika iestumta un iegrūsta skvērā – un bez lielas kavēšanās vīri, ģērbušies
civilās drēbēs, vienkārši tos ar dzelžiem nosita. [..] Jauns cilvēks ar uzlocītām
piedurknēm bija apbruņots ar dzelzs stangu. Viņš izrāva vienu no grupas un nosita
ar vienu vai diviem sitieniem. Tādā pašā veidā viņš noslepkavoja apmēram
45–50 cilvēku. 12
Pārējie liecinieki arī bija vācieši, kuri nevarēja nezināt nacistu nosprausto līniju,
visticamāk, viņi bija sagatavoti liecinieki. 13
Štālekers liecina un Zandbergers to apstiprina, ka, ierodoties Rīgā, pogromi ir mēģināti,
bet ar mazākām sekmēm nekā Lietuvā, un tas, ko Štālekers mēģināja, nebija
gluži tas pats, kas Kauņā. Štālekers savā definīcijā bija atgriezies pie “kristāla nakts”
definīcijas – Rīgā pietika ar sinagogu dedzināšanu, lai akciju nosauktu par pogromu.
Kādēļ tāda atkāpe? Rīgā neviens ebrejs netika ar dzelzs stieņiem sists, ne arī mēģināts
to darīt. Lēmumam – atteikties no ekstrēmiem pogromiem –, liekas, nebija tikai etnisks
iemesls vien, starpība starp Rīgu un Kauņu, bet gan kaut kas Štālekeram tuvāks un
apslēptāks, kas spieda nacistu varas kurpi, par ko Štālekers nekad tieši nerunāja. Un
ne tikai tādēļ, ka ekstrēmās akcijas bija grūti uzsākt, bet gan tādēļ, ka daži vērmahta
ģenerāļi tomēr no Štālekera darbības novērsās un starp Kauņu un Rīgu viņš bija saņēmis
mājienu, ka tādas izdarības Vācijas armijai godu nedara. Ja ne morālu iemeslu,
tad publisko attiecību dēļ tāda līmeņa vardarbība varētu ietekmēt sekmes frontē. Tā vai
citādi – ētiski vai praktiski apsvērumi, bet Štālekers vairs savā darbībā Baltijā Kauņas
stilā pogromu nemēģināja praktizēt, lai gan šis vārds turpināja riņķot, taču ar citu nozīmi.
Štālekers uz visām šaušanām, arī pavēlētām un vāciešu vadītām, sāka atsaukties kā uz
pogromiem, kas, protams, bija pietiekami briesmīgi, tomēr pieņemams vācu ģenerāļiem.
Pašattīrīšanās
Pirmajā ziņojuma paragrāfā Štālekers atkārto “pašattīrīšanās” plānu par atriebības ieganstiem
Baltijā, bet ir jāievēro, ka viņš atšķirībā no dažiem vācu mūsdienu vēsturniekiem
to izsaka vēlamības izteiksmē un lielā mērā atkārto Heidriha vadlīnijas.