Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Andrievs Ezergailis. Štālekera ziņojumi: holokausta vēstures pirmavots un atslēga
Krievijā, ir ticis daudz pārrunāts. Līdz šim nekas nav bijis teikts par to, ko ar to saprata
nacisti. Jāsaka, ka šim vārdam atkarībā no laika un vides ir bijusi mainīga nozīme. Bet
nekad tas nav nozīmējis to, ko ar to gribēja pateikt gan pogromu veicinātāji, gan to upuri,
proti – ne Krievijā, ne Vācijā tās nebija spontānas akcijas. Par pogromiem varam teikt,
ka tie bija organizēti notikumi, ko noliedza to organizētāji.
Vispirms vārds “pogroms” nacistu vokabulārā parādās “kristāla nakts” laikā. Tā kā
tie bija tie paši kadri, kas organizēja gan “kristāla nakti”, gan arī EG iebrukumu Baltijas
un Padomju teritorijā, nav pārsteidzoši, ka vārds “pogroms” parādītos arī 1941. gada
pavēlēs un Štālekera ziņojumā. Abos gadījumos plānotāji apvija šo vārdu ar iluzoru
cerību, ka ar mazu dzirksteli pietiks, lai tauta – pirmajā gadījumā – vācu, otrajā – austrumeiropieši
– stihiski uzsāktu dusmu pārņemtu uzbrukumu ebrejiem. Nešķiet, ka 1938. gadā
Heidrihs ar Himleru būtu sagaidījuši, ka vācieši uzsāktu sist ebrejus ar rungām un dzelžiem.
Viņi cerēja, ka tauta piedalīsies sinagogu dedzināšanā un skatlogu izsišanā. No šī
viedokļa “kristāla nakts” organizatori, lai gan tūkstots sinagogu nodega un miljona DM
vērtībā izsita logus, cieta neveiksmi. Akciju nekad neuzskatīja par vācu tautas kustību.
Cietuši neveiksmi 1938. gadā, 1941. gadā, gatavojoties iebrukumam Padomju Savienībā,
Himlers ar Heidrihu uzsildīja tos pašus kāpostus un pavēlēja izmantot to pašu shēmu
vidē, kuru viņi nevarēja pazīt labāk par savējo. Tomēr ir arī jāievēro, ka jēdziens par
dažām pakāpēm šinī gadu atstarpē bija mainījies. Šķiet, ka 1938. gadā nacisti domāja,
ka vācu tauta partijai piebiedrosies sist logus un dedzināt sinagogas. No konteksta un
liecībām izriet, ka Heidrihs un Štālekers 1941. gadā iedomājās, ka austrumeiropieši
paši uz savu roku sāks primitīvus uzbrukums saviem ebreju kaimiņiem. Viņu projekcija
bija ļoti tēlaina, bet arī viduslaikmetīga: viņi projektēja, ka pūlis, atriebības pārņemtie
zemnieki/iedzimtie, ar rungām, dzelžiem un dažādiem darbarīkiem sakapās ebreju galvaskausus.
Salīdzinājumā Bērtuļa nakts slaktiņš no tehniskā viedokļa būtu moderns. Tas
ir tas priekšstats, ko nacisti radīja jau 1941. gada jūnijā Lietukis garāžas slaktiņā Kauņā
un no kura vācu žurnālisti un daži vēsturnieki vēl joprojām nevar atraisīties. 11 No nacistu
viedokļa komentārus par šo konceptu dod pats Štālekers un viņa padotais Martins
Zandbergers – EK 1a komandants, ar kuru Štālekers kopā pārbrauca pāri Daugavai
1941. gada 1. jūlijā. Abi – Štālekers savā ziņojumā un Zandbergers Nirnbergas prāvas
liecībā uzsver, ka pogroms nebija parasta šaušana, bet kaut kas ne pilnīgi definējams,
no kā novērstos vācieši. Zandbergers liecināja, ka tas bijis ārpus ētiskām/cilvēciskām
normām. Zandbergers neprotestēja pret parastu šaušanu, bet viņš atkārtoti liecināja,
ka pogromi viņam nebija pieņemami. Štālekers pats pogromu komentē tā: “.. nedienīgi
brutālā darbība būtu arī radījusi šoku vācu aprindās.” Štālekers nekur īsti nepasaka,
kāds tad ideālais pogroms būtu bijis, vienīgi to, ka tas būtu brutāls iedzimto uzbrukums
ebrejiem. Lai to saprastu, mums ir jāiepazīstas ar nacistu liecinieku konstruēto aprakstu
par pogromu Lietukis garāžā Kauņā 1941. gadā naktī no 25. uz 26. jūniju. Lai gan
39