Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
Latgales ebreju bēgļu izvietošanai bija gadījuma raksturs. Lielākā daļa bēgļu apstājās
Pievolgas republikās – Tatārijā, Čuvašijā, Mordvijā, Gorkijas, kā arī Kirovas,
Novosibirskas apgabalā un Vidusāzijā, galvenokārt Uzbekijā un Kazahijā. Daudzi bēgļi
1941.–1945. gadā mainīja savu apmešanās vietu, uzskatīdami, ka dienvidos ir siltāk, viņi
tiecās uz dienvidiem (“Taškenta – maizes pilsēta”). Tomēr dzīves apstākļi tur izrādījās
briesmīgāki nekā Padomju Savienības vidējā joslā.
Bēgļu galvenais lāsts bija bads. Badu cieta gan Pievolgas apgabalos un Vidusāzijā,
gan Sibīrijā, pilsētās un ciemos. 32 procenti aptaujāto paziņoja, ka vismaz viens viņu
ģimenes loceklis, atrodoties evakuācijā, miris no bada, slimībām, neciešamajiem darba
apstākļiem. Tas atstāja pēdas Latvijas iedzīvotāju apziņā.
Protams, lauku apvidos bija vieglāk izdzīvot. Pilsētās ne vienmēr bija darbs. Tas nozīmēja,
ka nebija maizes kartīšu. Bet ebreji no Latgales pilsētām nebija pielāgojušies lauka
darbiem. Īpaši smagi bija pirmajā gadā un bargajā 1941./1942. gada ziemā. Drīzumā ebreji
pierada pie jaunajiem dzīves apstākļiem. 52 procenti bēgļu pastāstīja, ka viņi vai viņu
ģimenes locekļi evakuācijā strādāja rūpnīcās, 47 procenti – lauksaimniecībā, tikai 1 procents
– apkalpojošā sfērā (piemēram, skolotāji, medicīnas māsas, pastnieki, pārdevēji).
Kur bēgt? Deportēja uz Krieviju, bet kas tur sagaida? Atzīmēsim, ka 1941. gada
14. jūnijā desmitiem preču vilcienu lopu pārvadāšanai ar cilvēkiem devās uz austrumiem
un tos nevarēja izmantot cilvēku glābšanai. Ja tie būtu bijuši tajā laikā Latvijā,
tūkstošiem bēgļu liktenis būtu citāds. Tagad bēgļi izrādījās Staļina un Hitlera politikas
ķīlnieki. Latvieši, lietuvieši, igauņi, krievi, kuri nepaspēja aizbēgt, būtu izdzīvojuši vācu
okupētajā teritorijā, ja vien nebūtu bijuši komunisti vai padomju darbinieki. Ebreji, kuri
nepaspēja aizbēgt, bija nolemti drošai nāvei. Viņi atradās starp divām ugunīm, starp
diviem dzirnakmeņiem. Kā tēlaini atzīmēja rabīns no Dagdas: “No vilka bēgot, nonāksit
lāča ķepās.” Ebreji, it īpaši turīgie, kuri cieta no padomju varas, bija izvēles priekšā.
Valsts, kas atņēma Latvijai neatkarību, bet ebrejiem – īpašumus, tuviniekus, izrādījās
vienīgā valsts, kas glāba tos no bojāejas, no holokausta.
Darba un sadzīves apstākļi katrā rajonā bija atšķirīgi, un tos noteica šīs vietas specifika.
Daudz kas bija atkarīgs no attiecībām ar vietējiem iedzīvotājiem. Daudzos gadījumos
Krievijas atsevišķu rajonu iedzīvotājiem bija miglains priekšstats par ebrejiem, bet citos
tie bija viduslaiku priekšstati – ebrejiem meklēja ragus, viņus uzskatīja par kaut ko no
cilvēkiem atšķirīgu. Tajā pašā laikā samērā bieži bēgļi no Krievijas rietumu rajoniem un
Ukrainas vietējos iedzīvotājos veicināja antisemītismu, stāstīdami, ka ebreji ir slikti cilvēki.
9 procentos atmiņu var atrast ziņas par palīdzību, ko sniedza bēgļiem Latvijas
valdības pārstāvji Kirovā. Palīdzēja ar pārtikas produktiem, siltu apģērbu, kā arī ar
profesionāli tehnisko skolu un bērnunamu organizāciju.
Vairāk nekā puse (54%) respondentu minēja, ka ģimenes vīrieši devušies uz fronti.
Tiesa, grūti noteikt, cik ebreju vīriešu bija brīvprātīgie un cik mobilizēja armijā. Jāņem
vērā, ka kara sākumā Latvijas iedzīvotājus neiesauca dienestā, acīmredzot uzskatot
369