Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

368 Atmiņas
Dažādās Latgales pilsētās, apriņķos un pagastos dzīvojošo ebreju atmiņu analīze
deva iespēju atklāt zināmu likumsakarību. No tiem ebrejiem, kas pameta Latgali 1941. gada
vasarā, vairākums (92%) bija bēgļu. Valsts nesniedza viņiem nekādu palīdzību. Bēgšanai
bija haotisks raksturs, vācu aviācijas bombardēšana, bet dažreiz arī vietējo kolaboracionistu
apšaude. Bez tā uz Latvijas–Krievijas vecās robežas atradās aizsprosta nodaļas,
kas bēgļus nelaida Krievijā. Protams, tie nebija vācu diversanti, bet, pēc respondentu
atmiņām, NKVD karavīri izpildīja noteiktu pavēli. Kas to noteica? Iespējams, ka Krievija
baidījās no vācu spiegu iekļūšanas; iespējams, mēģināja vietējiem iedzīvotājiem iedvest,
ka “ienaidnieks apturēts, viss ir mierīgi, var atgriezties mājās”. Vairāk nekā 75 procenti
respondentu paziņoja, ka viņus nelaida pāri Latvijas–Krievijas robežai. Šāda politika
noveda pie tā, ka daļa bēgļu, to skaitā ebreji, atgriezās nāves skavās. Jebkurā gadījumā
nenoteiktības apstākļos tāda politika noveda pie panikas, neticamu baumu izplatīšanās,
nelaiž pāri, jo vēl nav padomju pases, bet Latvijas pases vairs nav derīgas. Daudzi respondenti
uzskata, ka Padomju Krievija negribēja, lai Latvijas bēgļi iepazītos ar tās dzīves
apstākļiem, kas ievērojami atšķīrās no Latvijas. Notikumi uz robežas skaidri rāda, ka masveida
evakuācijas nebija. Pie evakuētajiem var pieskaitīt tikai nelielu cilvēku grupu (8%),
kas bija partijas un padomju darbinieki, viņu ģimenes locekļi, par kuriem varas iestādes
parūpējās. Taču abu šo grupu ciešanas maz atšķīrās. Mazāk nekā 10 procentu bēgļu minēja,
ka viņi atceras bēgļu apšaudi Latvijas teritorijā. Bet pieci respondenti izbrīnīja autoru,
paziņojot, ka sadūrās ar uzbrukušajām vācu armijas daļām, kuras viņiem ļaunu nenodarīja.
Vien tad, kad Latvijas bēgļi nokļuva Krievijas teritorijā, var atzīmēt organizētas
evakuācijas mēģinājumus. Tas notika Veļikije Luku rajonā, kur bēgļiem iedalīja preču
vagonus, vaļējas platformas. Šie ešeloni tukši jau atgriezās no frontes. Saprotams, ka
valsts pirmām kārtām domāja par munīcijas un cilvēku piegādi frontei. Par civiliedzīvotājiem
ne domāja, ne arī gatavojās to evakuācijai.
Respondentu atmiņas atklāja iemeslus, kas lika viņiem bēgt. Tā bija vācu aviācijas
bombardēšana, lietuviešu bēgļu – ebreju stāsti par nacistu zvērībām, kaimiņu attieksme
pret ebrejiem. Nedaudzi ebreji, kuriem bija radio, kas lasīja avīzes, bija informēti par
ebreju stāvokli Vācijā un Polijā, bet ebreju vairākums maz vai nemaz nezināja par
notikumiem Polijā un par tām nāves briesmām, ko viņiem nesa nacisti. No vairākām
apdzīvotām vietām (piemēram, Riebiņi, Kaunata) reti kāds mēģināja bēgt. Interesanti, ka
5 procenti respondentu intervijās min par bēgļiem no Polijas. 11 procenti intervijas satur
ziņas par ebreju bēgļiem no Lietuvas. To stāsti mudināja bēgt arī dažus Latgales ebrejus.
Neapšaubāmi, uz Baltijas iedzīvotāju noskaņojumu ietekmi atstāja Molotova–Ribentropa
pakts un Vācijas un PSRS draudzības līgums. Iespējams, ka šie līgumi aizkavēja
karu starp PSRS un Vāciju, bet iedzīvotāju vidū radīja ilūziju par abu valstu mierīgu
līdzāspastāvēšanu. Tūkstošiem ebreju par to samaksāja ar savu dzīvību. Protams, neviens
negaidīja, ka vācu karaspēks tik ātri ieņems Latviju. Glābt tieši ebrejus neviens
netaisījās. Tajā pašā laikā partijas darbinieki tika evakuēti.