Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
veselām dienām, jo uz fronti gāja ešeloni ar munīciju. Kādā stacijā redzēja uzrakstu
“Novosibirska”. Vispirms bēgļus nomazgāja pirtī, dezinficēja drēbes, paēdināja. Pārveda
uz Jurgas staciju, kur bēgļus gaidīja kolhozu pārstāvji, starp kuriem sadalīja jaunatbraucējus.
Antokolu un Rezņiku ģimene nokļuva Bezļinovas ciemā kolhozā Iskra. Katru
dienu viņus veda lauka darbos, solīja maksāt darbadienas. Māsas – Frīda un Poļa
Rezņikas kļuva par slaucējām. Turpat strādāja arī brāļi Leibs un Zalmans Rezņiki. Šeit
viņi strādāja līdz kara beigām.
Pēc vairākiem mēnešiem Antokolu ģimene saņēma vēstuli no radinieces ar lūgumu
atbraukt pie viņas. Tur, Kazahijā, esot silti. Antokoli apsolīja Rezņikiem, ka, ja izdzīvos,
atbrauks uz Aglonas staciju. (Starp citu, tā arī bija, draudzība turpinās vairāk nekā pusgadsimtu,
tagad draudzējas arī viņu bērni.) Ar lielām grūtībām viņi izkļuva no Sibīrijas un
atbrauca uz Alma-Atas apgabalu, Kaskeļena ciemu. Dzīvoja pagrabā ar klona grīdu un
maziem lodziņiem, laipnā saimniece iedeva dēļus guļamlāvām. Strādāja, maizi saņēma
uz kartītēm, dārzā audzēja kukurūzu, badā, kā saka, nemira. 1944. gada decembrī atgriezās
dzimtajā Rušonā (Aglonas stacija), apmetās pie pazīstamas latviešu ģimenes.
Nevienu no tuviniekiem neatrada, visi bija gājuši bojā no vietējo kolaboracionistu rokām...
“Šodien no mūsu evakuēto komandas esmu palikusi viena, kas raksta šīs atmiņas, lai
nekad neatkārtotos holokausts, lai būtu mierīgas debesis, lai mūsu bērni un mazbērni
gulētu mierīgi. Ar cieņu, Buņa Kagane (dzim. Antokola).”
B. Kaganes intervija ir raksturīgs stāsts par neorganizētu evakuāciju. Viņa izteica
cerību, ka šāda veida notikumi vairs neatkārtosies.
No Latgales mēģināja bēgt 8000 ebreju. Izglābušos Latgales ebreju skaitu nosaka
to dzīvesvietu ģeogrāfiskais stāvoklis: tuvums Latvijas–Krievijas robežai. Turklāt, jo
apdzīvotā vieta vairāk uz ziemeļiem, jo lielākas bija izredzes izglābties. Zemgales un
Kurzemes ebrejiem bija daudz mazākas izredzes izdzīvot. Šā pētījuma autors apjautāja
80 cilvēku. Viņi pastāstīja par savu likteni, savas ģimenes locekļiem. Tādējādi šis darbs
faktiski aptver vairāk nekā 300 cilvēku likteni. Tāpēc autoram ir grūti minētās statistiskās
ziņas attiecināt uz visiem 8000 ebreju bēgļiem no Latgales. Autora aprēķini ir attiecināti
tikai uz respondentiem. Bet tomēr...
Cik ebreju no Latgales bēgļu gaitās pazaudēja tuviniekus vēl Latvijā, nomira no
bada, aukstuma, neizturamiem dzīves apstākļiem 1941.–1945. gadā PSRS? 20 procenti
aptaujāto paziņoja, ka viņu ģimenes pazaudēja tuviniekus vēl Latvijas teritorijā bombardēšanas,
panikas, sacēlušās jezgas dēļ pirmajās evakuācijas dienās. Apmēram tikpat
respondentu (18%) stāstīja par tām pašām nelaimēm, bet jau Krievijas teritorijā. Daļa
pazudušo vēlāk atradās. Gandrīz visi izdzīvojušie atgriezās atpakaļ. Tikai divi apprecējās
un palika Krievijā. Tikpat respondentu paziņoja, ka viņi apprecējās evakuācijā, bet pēc
tam atgriezās dzimtenē.
367