Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

366 Atmiņas
uz stāvošas vaļējas platformas svilinošajā uzbeku saulē. Sagaidīja! Tēvs atveda lielu
klaipu maizes. “Visi bērni sēdēja apkārt un ēda šo maizi, bet māte raudāja no prieka.”
Nākamais vilciens aizveda līdz Araļskai, no turienes uz kuģa klāja zem neciešami karstās
saules aizpeldēja līdz Muinakai (Karakalpakijas APSR, Uzbekija). Tur arī dzīvoja vienā
istabā, strādāja. Moiseju Aizikoviču iesauca armijā, bet 1945. gada janvārī viņš krita.
Pēc kara izdzīvojušie atgriezās Baltinavā. Dzīvot nebija droši, vēl gadiem turpinājās
karš ar “meža brāļiem”.
Intervija parādīja, pirmkārt, daudzus bēgļu upurus, otrkārt, izbrīna tas, ka pārvietojoties
vācu armijas daļas neaizskāra ebrejus. Tas sakrīt ar Krustpils respondenta stāstu.
Somerseta (Aglona)
1935. gadā Daugavpils apriņķa ciematā no 282 iedzīvotājiem 57 (20%) bija ebreji.
Aglonas iedzīvotāja Buņa Kagane (1921) atrakstīja autoram par savām smagajām atmiņām.
1941. gada 22. jūnijā virs ciema bija dzirdama stipra lidmašīnu dunoņa. Kas
noticis? Tūlīt arī radio pārraidīja, ka ir sācies karš. Otrajā dienā parādījās lietuviešu
bēgļi, ļoti noguruši un iebiedēti. Viņiem iedeva padzerties, paēdināja, mēģināja palīdzēt
un nomierināt. Pa dzelzceļu visu laiku uz fronti gāja ešeloni ar munīciju. Pie Antikoliem
atbrauca tēva draugi no Daugavpils un skaidroja, ka jāiet prom. “Ejiet prom no mājām,
jums jauna meita. Hitlers briesmīgi ņirgājas par ebreju tautu.” Aglonas stacijā līdz karam
dzīvoja četras ebreju ģimenes: Motls (Marks) un Hanna Antokoli, Leiba Rezņiks un Nehama
Rezņiks, un Zalmans Rezņiks ar ģimenēm, kā arī vientuļais Ceitlins. M. Antokols
aizskrēja pie Rezņikiem. Ko darīt? Nolēma bēgt. Ceitlins atteicās. Neesot komunists,
neaiztiks. (Ak, un kā vēl viņu aiztika!) Antokoliem un Rezņikiem bija zirgi.
Cerēdami aizbraukt līdz Sebežai, ceturtajā kara dienā ebreji sāka virzīties uz Rēzeknes
pusi. Buņa gandrīz neko līdzi nepaņēma, jo domāja, ka karš drīz beigsies. “Pa
ceļam mētājās somas, čemodāni, un cilvēki visu pameta, lai būtu vieglāk iet. Lija stiprs
lietus, slēpāmies mežā, slapji, netīri. Lodes uz mums krita no augšas. Dārdēja artilērija.
Mākoņos bija stipri dūmi, acīmredzot dega ciemi. Mēs bijām tik noguruši, ka nolēmām
braukt atpakaļ, un... pagriezāmies atpakaļ. Zaldāti, to ieraugot, sāka kliegt, ka šaus, un
mēs atkal pagriezāmies uz priekšu. Šie zaldāti izglāba mums dzīvību” – par savām
atmiņām raksta B. Kagane. Viņi nokļuva līdz Sebežai. Uz robežas tecēja neliela upīte,
pār kuru nebija tilta. Bēgļu pūlis arvien pieauga. Parādījās karavīri, uzlika pagaidu tiltu,
un bēgļi pamazām pameta Latvijas teritoriju. Aizbrauca līdz Veļikije Lukiem, visu laiku
piebarojot zirgus. Šeit zirgus konfiscēja. Uzlidojums! Gaisa trauksme! Karavīri un bēgļi
slēpās bumbu patvertnē. Pēc trauksmes atsaukuma bēgļi saņēma dzeramo ūdeni,
gabalu maizes. Viņiem parādīja, kur stāv preču vagoni, kuros viņi arī brauca. Vagonos
solu nebija, grīdu klāja salmi. Bēgļi bija ļoti nomocīti, īpaši smagi klājās padzīvojušiem
cilvēkiem. Ceļā nācās pavadīt ļoti ilgu laiku. Dažās stacijās vilciena sastāvs stāvēja