Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
Baltinava
1935. gadā Baltinavas ciemā (Jaunlatgales, vēlāk Abrenes apriņķis) no 478 iedzīvotājiem
bija 164 ebreji jeb 34 procenti. Ciems atradās netālu no Latvijas–Krievijas robežas, un
likās, ka izglābties nebūs grūtību, taču...
Par Moiseja un Rīvas Aizikoviču ģimenes un viņu piecu bērnu – Neplas, Dāvida,
Mihļas, Iļjas un Civas (no 2 līdz 12 gadiem), un vecāsmātes likteni pastāstīja viņu meita
Mihļa Press (dzim. Aizikoviča). Bija pagājusi nedēļa no kara sākuma, bet Baltinavas
ebreji uzskatīja, ka nekas briesmīgs nenotiek. Pie Aizikovičiem atbrauca radinieki no Rīgas
un Daugavpils. Acīmredzot ietekmēja informēto tuvinieku stāsti, turklāt Moisejs Aizikovičs
bija komunists, tāpēc viņi nolēma pamest dzimtās vietas. Ģimene ratos devās Pleskavas
virzienā. Līdz ar viņiem aizbrauca Milneru divi brāļi ar ģimenēm, Davidoviči un Šneideri.
Pārējie neticēja un nezināja, ko ebrejiem atnesīs nacisms. Kļūda par dzīvības cenu! Noguruši
un izsalkuši, nepārtrauktu bombardēšanu pavadīta, ebreju vezumu rinda nokļuva
līdz robežai. Vēstulē autoram M. Press raksta: “Uzlidojumu parasti veica lidmašīnu četrinieks,
dzinās pakaļ burtiski katram cilvēkam. Pēc katras bombardēšanas uz ceļa un tam
blakus palika desmitiem nogalināto un liels daudzums ievainoto. Pēc lietus pa ceļu plūda
straumītes, sarkanas no asinīm. Tēvam nācās atbīdīt līķus, lai pabrauktu garām. Ievainotajiem
faktiski palīdzību nesniedzām (nebija, ar ko un nebija kam). Starp nogalinātajiem
pārsvarā bija sievietes un bērni. Briesmīgā aina līdz šim brīdim stāv manā acu priekšā.”
Jau Krievijas teritorijā ebreji iegāja zemnieka mājā. Saimniece, padzīvojusi sieviete,
teica, ka viņi iet prom, un iesaka bēgļiem neuzkavēties, jo vācieši drīz būs šeit. Līdz
nāvei noguruši, bērni tūlīt nokrita gulēt. Drīzumā ienāca kāds cilvēks, teica, ka esot
saimnieces dēls, paņēma velosipēdu un piedāvāja Aizikovičiem braukt kopā ar viņu,
jo vācieši esot izsēdinājuši desantu un pa ceļu iet esot bīstami. Viņi ātri savācās un
devās pakaļ negaidītajam glābējam. Gāja pa kaut kādām meža takām, bet drīz mežā
izdzirdēja nepazīstamu valodu, un pēc satrauktajām sejām bērni saprata, ka tie ir vācieši.
Moisejs Aizikovičs un nepazīstamais uz rokām pārnesa bērnus pāri upei, izejot uz lauku
ceļa. Ceļu aizšķērsoja vairāki vācu ložmetējnieki. Ebreji sāka atvadīties no dzīves. “Bet
ložmetējnieki ar žestu mums rādīja, ka mēs varam iet tālāk, un... palaida garām! Vēl
kādu laiku no dažādām pusēm varēja dzirdēt nepazīstamo valodu.” Neticami, jo vācieši
varēja apšaut bēgļus, bet iespējams, ka izpletņlēcēju desantam bija citi uzdevumi. Var
tikai iedomāties, kā ebreji jutās. Tā arī viņi vilkās, līdz izgāja uz dzelzceļa. Zirga nebija,
jo Moisejs Aizikovičs to iemainīja pret – papirosu paciņu un klaipiņu maizes. “Līdzvērtīga”
maiņa, bet tas palīdzēja izdzīvot. Izsalkuši, noguruši, izmirkuši lietū, bēgļi nokļuva līdz
Astaškovas stacijai Kaļiņinas apgabalā, kur iesēdās vilcienā.
Vilciens gāja uz dienvidiem. Pa ceļam M. Aizikovičs ar vecākajiem bērniem stacijās
izkāpa pēc vārīta ūdens un ēdamā un – atpalika. Rīva, vecāmāte, bērni raudāja, viņus
apraudāja – laikam vairs tuviniekus neredzēsim. Izkāpa no vilciena Taškentā un uzkāpa
365