Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

364 Atmiņas
Zilupe
1935. gadā Zilupē dzīvoja 471 ebrejs jeb 30 procenti pilsētas iedzīvotāju. Šī Ludzas apriņķa
pilsēta atrodas valsts galējos austrumos, tāpēc bija liela varbūtība, ka iedzīvotāji varēs
aiziet no pilsētas un izglābties. Tādu laimīgo salasījās 110 cilvēku. Svētdienā, 1941. gada
22. jūnija pēcpusdienā, zemu pār pilsētu laidās lidmašīna ar melnu krustu. Iedzīvotāji
brīnījās, retais zināja, ka sācies karš, radio bija retums. 23. jūnijā pilsēta nosvinēja Līgo
svētkus. Tikai kara sestajā dienā – 27. jūnijā pilsēta piedzīvoja pirmo smago bombardēšanu.
Bombardēja dzelzceļa staciju, kur bija salasījušies vairāki ešeloni kā ar zaldātiem,
kas brauca uz fronti, tā arī ar bēgļiem no Lietuvas un Latvijas, kuri bēga uz austrumiem.
Izglābušos Zilupes ebreju vidū bija arī Rīva Dubrovska (dzim. Bauma; 1926). Dubrovsku
12 cilvēku ģimene (ieskaitot arī četrus bērnus) dzīvoja Marijas (tagadējā Sēlijas)
ielā. Vecāki bija bezdarbnieki, tāpēc ģimenei bija trūcīga rocība.
1941. gada 27. jūnijā bombardēšanas laikā Bauma metās skriet pa Dzirnavu ielu.
Mājas dega, panika, cilvēku straume centās iziet no pilsētas, bija dzirdami sprādzieni.
Tie bija ešeloni, kas stacijā uzsprāga. “Pēc kāda laika es atskatījos – neviena no savējiem
līdzās nav, laikam atpalikuši vai atgriezušies mājās” – atcerējās R. Dubrovska.
Piecpadsmitgadīgā meitene mēģināja atgriezties mājās, bet zaldāti nelaida cauri. “Es
biju apjukusi, neko nesapratu un lēni vilkos pūlim pakaļ. Tajā brīdī es pat iedomāties
nevarēju, ka nevienu no savas ģimenes tā arī vairs nekad neredzēšu...”
Milzīgs bēgļu pūlis salasījās nelielajā Zavoruiskas stacijā aiz Sebežas. Vācu aviācijas
uzlidojums; lidmašīna nometa bumbu ļaužu drūzmā. Simtiem cilvēku tika aprakts vienā
brāļu kapā. Nākamajā dienā izdzīvojušos nosūtīja uz Krievijas vidieni. Rīva Bauma
nokļuva vienā no Urālu kolhoziem. Nozāģētajiem kokiem cirta zarus, par to saņēma
šķidru nātru zupu ar diviem pilieniem zivju eļļas.
1941./1942. gada ziemā vientuļos bērnus nosūtīja uz amatniecības arodskolu, kur
pusaudze pusgada laikā apguva metinātāja profesiju. Pēc tam strādāja rūpnīcā, kur
ražoja automašīnas ZIS. Kara beigās Rīva uzrakstīja vēstuli uz mājām cerībā, ka kāds
no tuviniekiem ir dzīvs. Pazīstama pasta darbiniece atbildēja, ka “tavējo šeit vairs nav”.
Kad beidzās karš, vēl mēnesi nācās pūlēties, lai saņemtu atļauju atgriezties. Atbraukusi
uz Zilupi, meitene atrada savu māju tukšu. Nebija ne mēbeļu, ne šujmašīnas, ne govs.
Kaimiņi teica, ka zinot, kur atrodas ebreju īpašums. Pie norādītās mājas Rīva ieraudzīja
pazīstamo govi, uz āķa karājās krustmātes mētelis, pie sienas stāvēja šujmašīna. Saimnieki
teica, ka mantas esot pirktas, neko nezinot. Pēc kara ebreju meitene apprecējās
ar krievu zaldātu, viņai piedzima dēls, bet viņa tā arī nesaņēmās aizbraukt uz Krieviju,
jo viņa uzskatīja, ka Zilupe ir pati skaistākā pilsēta pasaulē.
Intervija parādīja, ka mazo Latgales pilsētiņu iedzīvotāji nevarēja iedomāties par
draudošajām briesmām. Viņi gatavojās Līgo svētkiem. Respondente, tajā laikā piecpadsmitgadīga
meitene, pazaudēja savus vecākus, izdzīvoja un atgriezās mājās.