Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
Dagda
Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. gadā, Dagdas apriņķī dzīvoja 618 ebreju jeb 56 procenti
apriņķa iedzīvotāju. Caur pilsētu izgāja ne tikai bēgļi no Daugavpils, bet arī no
Lietuvas. Daļa bēgļu bija spiesta griezties atpakaļ tāpēc, ka viņus nelaida pāri robežai.
Tie, kas atgriezās, tika iznīcināti, bet daļu aizdzina uz Daugavpils pusi.
Haima Šteina (1896–1957) un Revekas Šteinas (Falkova) (1896–1942) ģimene dzīvoja
Z. Meierovica (tagadējā Alejas) ielā. Viņu ģimenē bija seši bērni. Šteina Rahila (1923)
autoram pastāstīja, ka pusdienlaikā iegājusi pie kaimiņa, kas tikko kā pa radio bija uzzinājis,
ka sācies karš. Reveka Šteina piezvanījusi uz Rīgu brālim Vulfam, lai tas atgriežas
Dagdā. Pirmajās kara dienās ciematā parādījās bēgļi. 1941. gada 26. jūnijā Vulfs Šteins
iesēdināja ģimeni autobusā, kas gāja līdz Pasienei. Divu dienu mēģinājumi pāriet robežu
izrādījās neveiksmīgi. Nācās atgriezties mājās. Šeit jau atradās bēgļi. Izsalkušos bēgļus
Šteinu ģimene paēdināja. Viņi negribēja doties prom. 27. (28.) jūlijā Šteinu ģimene pēc
brāļa neatlaidīga lūguma no jauna aizgāja no mājām, pusdienas atstājot uz galda. Lija
lietus, bet viņu satiktais rabīns Smargons iesaucies: “Ebreji, kur jūs skrienat no vilka uz
lāci!” Nu ko, 1941. gada jūnijā krievu lācis bija vienīgais ebreju glābējs no nacistiskā vilka.
Vulfs mazo māsiņu uzsēdināja uz pleciem, un ģimene sāka virzīties uz Zilupes pusi.
Pa ceļam sarkanarmieši vairākas reizes palīdzēja bēgļiem. Sebežā viņi iekāpa vilcienā,
aizbrauca līdz Nēvelei. Vilciens brauca visu nakti, bet no rīta viņi atkal bija Nēvelē. Un
tomēr viņi nokļuva līdz Jaroslavļai. Pa ceļam Haims Šteins kādā pieturā aizgāja pēc
cigaretēm un atpalika no vilciena, bet pēc tam ģimene viņu atrada. Rahila saslima, un
Ivanovā viņu no vilciena noņēma, saslima brālis, viņu no vilciena noņēma Kovrovā.
Beidzot ģimene satikās Kazaņā.
No Kazaņas Šteini ieradās Elabugā. Šajā pilsētā nebija darba, un arī fronte tuvojās.
Kāds ieteica braukt uz dienvidiem – uz Taškentu, tur bija silts. Viņi ieradās Uzbekijā Katakurgānas
pilsētā (Samarkandas apgabals, Kaganoviča vārdā nosauktais kolhozs, vēlākā Ašhabadas
dzelzceļa padomju saimniecība). Tēvs nodarbojās ar zirgiem, bērni un māte smagi
slimoja ar plaušu karsoni un dizentēriju. 1942. gada 3. novembrī Reveka Šteina nomira.
Haimu Šteinu paņēma armijā, bet vistas akluma un sirdslēkmes dēļ viņam atļāva dienēt
darba armijā. Viņš strādāja meža ciršanas darbos Arhangeļskas apgabalā. Rahila strādāja
ar kombainu. Vulfs Šteins aizgāja uz fronti un neatgriezās, viņš krita pie Staraja Rusas.
1943. gadā Taškentā izveidoja amatniecības arodskolu (RU-5). Tās organizēšanu
Latvijas PSR valdības uzdevumā vadīja P. Deglavs. Trīs māsiņas Šteinas pārcēlās uz
turieni un kļuva par RU-5 audzēknēm. R. Šteina strādāja artelī “Rekords”, vēla velteņus.
1945. gadā ģimene atgriezās Dagdā, no kaimiņiem uzzināja, ka māja nodegusi, kā arī
to, kas šeit noticis kara gados.
Atmiņās no Dagdas, tāpat kā arī no Ludzas, parādīta dažu rabīnu attieksme pret
evakuācijas problēmu, politiskās situācijas neizpratne.
363