Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

362 Atmiņas
Preiļi
1935. gadā šeit dzīvoja 847 ebreji jeb 51 procents pilsētas iedzīvotāju. Pirmajās kara dienās
caur Preiļiem izgāja ne tikai bēgļi no dažādām Latvijas pilsētām, bet arī no Lietuvas.
Solomona Zilbermana (1888–1973) un Minnas Zilbermanes (dzim. Barona; 1902)
ģimene pilsētā bija pazīstama un cienīta. Un nav brīnums, jo Zilbermani jau piecas
paaudzes dzīvoja Preiļos. Ģimenes galva S. Zilbermans pieņēma linus, šķiroja un sūtīja
uz Angliju.
1940. gadā jaunā vara nacionalizēja Zilbermanu ģimenes rūpalu, taču pašu neaiztika,
jo viņš palīdzēja komunistiem. Viņš kļuva par vienkāršu darbinieku savā kādreizējā
uzņēmumā. S. Zilbermans bija beidzis ģimnāziju, klausījās radio un bija informēts, kas
notiek Polijā. “Pirmajās kara dienās starp vecākiem izraisījās strīdi, viņi pat lamājās.
Māte bija pretī, bet tēvs gribēja bēgt un kliedza: “Es negulšos zem naža” – autoram
stāstīja Dāvids Zilbermans (1934), jaunākais dēls ģimenē. Tad, par laimi, ar ratiem no
Daugavpils atbrauca mātesmāsa Mera Segāla ar vīru: “Dvinsku bombardē, vajag kaut ko
darīt” – atceras Dāvids. Viņš saslima ar plaušu karsoni, taču teica, ka jābrauc. Turpretim
citi ebreji uzskatīja: “Ak, nogaidīsim Preiļos, citādi Krievijā nomirsim badā.” Tomēr nolēma
braukt, bet tikai ne sestdienā.
Dāvida brālis Ābrams un māsa Hanna (Aņa) ar velosipēdiem, bet pārējie ratos devās
ceļā. Ceļā salūza ratu ass. Ratus salaboja, samaksājot ar karakula kažoku, vēlāk nācās
nomainīt zirgu.
Brauca pa Preiļu–Riebiņu–Dagdas ceļu. Ceļā satika tos, kas atgriezās, jo robežai pāri
nelaida. Sestdienā, 28. jūnijā, viņi bija Riebiņos. Dievbijīgie ebreji Riebiņos atpūtās, lūdza
Dievu, viss bija mierīgi. “Kas noticis, kur jūs bēgat?” Ebreji bēga no nāves, bet nelielajā
Riebiņu pagastā cilvēki nebija informēti un par to samaksāja ar dzīvību. Šaudījās, nācās
gaidīt uz robežas, kur bija salasījies liels ļaužu pūlis, kuram uzbruka no gaisa. Kājām
aizkļuva līdz Veļikije Lukiem. Tur uzkāpa uz vaļējas platformas un brauca pa maršrutu
Kazaņa–Buguļma–Almetjevska (Tatārija).
S. Zilbermans strādāja kolhozā, nodarbojās ar linu un kaņepju audzēšanu, savākšanu
un pārstrādi. Daudz nācās braukāt apkārt. Kolhozā lauka darbos strādāja arī
M. Zilbermane. Viņi saņēma zemes gabalu, stādīja kartupeļus. Bērni mācījās skolā.
D. Zilbermans pastāstīja, ka tatāri pret ebrejiem neizturējās slikti, bet, lūk, bēgļi no
Krievijas rietumu rajoniem cieta no antisemītisma, ne reizi vien skaidrojot Dāvidam, ka
viņš ir žīds. 1945. gada 5. maijā Zilbermani atgriezās Preiļos un uzzināja, kas šeit noticis
ar ebrejiem. Kaimiņiene pastāstīja, ka viens no Zilbermana algotajiem darbiniekiem bija
rūgti “vīlies”, ka viņi aizbēguši, bija taču Dāvidu nēsājis uz rokām. Patiesi, otra dvēselē
ieskatīties nevar.
D. Zilbermans atmiņās īsi apraksta savas ģimenes dzīvi līdz 1940. gadam, par izmaiņām,
kādas notika padomju varas gados, kā arī motīviem, kāpēc ģimene atstāja Latviju.