Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
bērniem izbrauca uz austrumiem. Hackels brauca ar velosipēdu. Domāja, ka drīz atgriezīsies.
Š. Donde palūdza pazīstamu zemnieku Cakuli saglabāt viņu īpašumu, bet cits
kaimiņš – Salinieks par to paziņoja vietējai policijai. Cakuli vācu vara arestēja, nosūtīja
uz Daugavpili un turēja arestā divas nedēļas “par ebrejam Dondem piederošā kustamā
īpašuma, kas sastāvēja no 2 velosipēdiem, sienas pulksteņa, šujmašīnas, tējkannas
tējas uzliešanai un govs – ar kopējo vērtību 3700 rubļu, piesavināšanos. Šim īpašumam
jāpāriet valsts īpašumā.” 3
Jau pa ceļam uz Abreni bēgļus apšaudīja. Izplatījās baumas, ka pāri robežai
nelaidīs, jo bijušajiem Latvijas pilsoņiem vēl nebija padomju pases. Citas baumas
bija, ka nelaidīs bagātos. Abrenē bombardēja, Ciļa Movele (dzim. Donde, 1926) no
bailēm palīda zem vezuma. Lode trāpīja Sārai Dondei mētelī, tas sāka gruzdēt.
Ratos viņi nokļuva līdz Staraja Rusai. Šeit armijas vajadzībām ratus un velosipēdu
konfiscēja, izdodot izziņu, ka pēc kara īpašums tiks atdots! Pēc kārtējās bombardēšanas
Staraja Rusā izdevās iesēsties pasažieru vilcienā. Māti vilcienā ienesa uz
nestuvēm. Zem uzlidojumiem aizbrauca līdz Vologdai. Pēc tam ar prāmi nokļuva līdz
Vologdas apgabala Totmas sādžai. Aukstums, bads, krievu valodas nezināšana, jo
ebreji zināja vienīgi jidišu un latviešu valodu. Vēl joprojām C. Movele uzskata, ka šajā
nomaļajā sādžā ebrejus gaidīja bada nāve. Logi mājā bija augsti, lāči nāca pie logiem
un kauca.
Donde ar prāmi caur Suhoņu atgriezās Vologdā, bet pēc tam apmetās Turandoi ciemā.
Hackels sāka strādāt par šoferi Ļonstroja evakuācijas punktā, bet Bencians – kuģu
remonta rūpnīcā Vologdā. Viņi sāka saņemt maizes talonus, brāļus paņēma armijā.
1941. gada 31. septembrī, neizturējusi ciešanas, nomira Sāra Donde.
Nolēma braukt uz Čuvašiju, kur dzīvoja mātesbrālis Leibs Hackela dēls Joffe,
Varakļānu skolas direktors. Papildu visām nelaimēm Ciļa saslima ar izsitumu tīfu.
Čuvašijā viņi dzīvoja Pervomaiskas rajonā, Balabaš-Bašijevas ciemā. Strādāja
lauka darbos kolhozā, saņēma darbadienas. C. Movele ar rūgtu humoru tās sauc par
“grūtām dienām”. Ziemā šķiroja zirņus, pa kluso tos ēda. 1944. gada 2. augustā Varakļānus
atbrīvoja no vāciešiem. 1944. gada rudenī Šmuels Donde saņēma izsaukumu no
Latvijas valdības ar tiesībām atgriezties un 120 rubļu ceļa izdevumiem. Uz ēzeļa Ciļa
un Šmuels Donde devās līdz Kanašas stacijai. Pēc tam ar vilcienu līdz Piemaskavai,
kur viņus apzaga. 1944. gada 13. oktobrī viņi bija Maskavā, kur notika salūts par godu
Rīgas atbrīvošanai. 1944. gada oktobrī Donde atgriezās Varakļānos. Dzimtās mājas
vietā rēgojās bedre. Apmetās pie Donāta Cakuļa, atrada savu govi. Sākās jauna dzīve.
Ciļa šodien smejas: “Jom kipur mēs nepārkāpām, jo arī tāpat nebija ko ēst. Bet Pashā
svētkos maizes nebija, ēdām kartupeļus – tā visa bija košerpārtika!” 4
Respondente no Varakļāniem pastāstīja par ceļa grūtībām, kā arī par bēgļiem, kuri
daudzreiz mainīja dzīvesvietu, cenšoties izdzīvot jaunajos apstākļos.
361