Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

360 Atmiņas
Pirmajās kara dienās pilsētā nebija droši. H. Dimanta teica saviem bērniem: “Bēgt
vajag nevis no Hitlera, bet no bijušajiem aizsargiem.” Un tiešām, kaimiņš, bijušais aizsargs,
pieprasīja, lai Dimantu ģimene viņam dod maizi bez maksas. Ebreji atteikušies.
“Es tev atriebšos,” tā kaimiņš. Pirmajās kara dienās (26.–27. jūnijā) pie Dimantiem ar ģimeni
pajūgā atbrauca vectēva Boruh-Ice dēls no Krustpils. H. Dimanta iznesa ceļasomu,
bet nebija kur to nolikt. Blūma meita paņēma tikai slidas. Gāja kājām. Sešos pajūgos
ebreju grupa virzījās uz austrumiem. “Nakšņojām mežā, pienāca sestdiena. Gribējām pat
griezties atpakaļ. Par laimi, satikām vecenīti ar tukšiem spaiņiem. Nolēmām neatgriezties,
kaut arī mežā jau šāva. Vēl vienu nakti pavadījām mežā. Izplatījās baumas, ka robežai
pāri nelaiž” – stāstīja Blūma Florence (dzim. Dimanta; 1927). “Negaidot uz ceļa parādījās
vācu motociklists: “Jūs neesat komunisti, varat atgriezties, mēs citus neaiztiekam.” Ceļu
bombardēja, bija nogalinātie. Pa ceļu nepārtrauktā plūsmā devās karavīri, cilvēki, lopi,
automašīnas. Māte kājas noberza līdz asinīm. Reizēm karavīri bēgļiem deva sausiņus.
Redzējām, kā tika nomests izpletņlēcēju desants” – stāstīja B. Florence. “Izdevās kājām
aizkļūt līdz Maksatihas (Krievija) stacijai. Iekāpām vilcienā, braucām uz vaļējām platformām.
Pēc tam pārsēdāmies preču vilcienā, pabraucām garām degošajai Orlai. Kur
braukt? Kādiem bija radi Alma-Atā, nolēma braukt uz Kazahiju, tur taču silti. Aizkļuva
līdz Kazaņai, pēc tam ar kuģi pa Volgu un atkal preču vagonos uz austrumiem.” Pa
ceļam, kā atcerējās B. Florence, ar šarlaku saslimusi jaunākā māsa Feiga. Māte Hanna
Dimanta palika Buinskas stacijā, bet ģimene brauca tālāk. Feiga gulēja slimnīcā, bet
māte stacijā staipīja mantas, lai nenomirtu badā. Aizbrauca līdz Ataras stacijai (150 km
no Alma-Atas). Blūma ar vecāko māsu Hasju, gaidot mātes atbraukšanu, dzīvoja dažādās
ģimenēs pie radiem. Sagaidīja māti un Feigu un nolēma doties uz kolhozu. Ebrejus
uzsēdināja uz kamieļiem, un karavāna sāka stiepties uz kolhoza pusi. Pa ceļam kamieļi
mina čūskas. Ebreji sāka kliegt, karavānai nācās griezties atpakaļ. “Kazahi dzīvoja māla
mājās. Mēs strādājām palīgdarbos, dzīvojām kibitkās, gulējām uz siena, bija auksti,
kibitkās pūta iekšā sniegu. Sedzāmies ar saimnieku zirgsegu. Mamma strādāja stacijas
bufetē, un mēs ēdām atliekas, ja kaut kas palika. Audzējām arbūzus, arikos zagām ūdeni,
lai laistītu tos zemes gabalus, kurus apstrādājām. Arbūzus numurēja, bet mēs dažreiz
apēdām gatavos un numuru pārlikām citam arbūzam” – ar rūgtumu bada gadus atcerējās
B. Florence. Bēgļus pārveda uz Buinskas staciju Kazaņas tuvumā. 1945. gada 9. maiju
viņi sagaidīja jau Maskavā. Atgriezās Varakļānos. Ebreju nošaušanas vietā B. Florence
ieraudzīja bedri, apkārt mētājās zobi. Drīz Blūma pārcēlās uz Rīgu, uz visiem laikiem
pametot kādreiz visebrejiskāko Latvijas pilsētu.
Samuila Dondes (1887–1950) un Sāras Dondes (dzim. Joffe; 1888–1941) ģimene,
tāpat kā daudzi varakļānieši, nezināja, ko darīt. Ģimene juta līdzi padomju varai.
Šmuels Donde izdzirdēja, ka kaimiņiene – latviete sacīja, ka Dondi vajagot nogalināt,
jo visi ebreji – komunisti. 1941. gada 27. jūnijā, saliekot mantas ratos, Dondes ar trim