Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
B. Francers nevar aizmirst epizodi, kuru tēvs viņam ne vienu reizi vien stāstījis.
(Autors no citiem respondentiem saņēmis tam apstiprinājumu.) Kādos ratos veduši
ticīgajiem ebrejiem pašu dārgāko – Toras tīstokli. Tas bija paslēpts Šoloma un Frīdas
Lotkinu ratos, kuros sēdēja viņu bērni. Jau esot Krievijas teritorijā, kādā purvā zirgs
iestiga. Tikai Hona-Bers paguva pārbraukt, kad ebreji sāka kliegt: “Jāglābj bērni un
Tora!” Vecais Meišls Francers teica savam vecākajam dēlam Hona-Beram: “Izjūdz
zirgu.” Zirgs tika izjūgts no grimstošajiem ratiem, bet ratus izvilkt neizdevās. Hona-
Bers un Icka Šifs nomainīja zirgu, taču nekas neiznāca, rati grima purvā. Pēkšņi
sākās vācu aviācijas uzlidojums – ebreju kliedzieni, ložmetēju kārta. Lode cauršāva
zirgam lūpu, tas no neciešamām sāpēm rāvās uz priekšu un no purva izrāva ratus,
kuros bija bērni un Tora. Vācu lode izglāba tīstokli un ebreju bērnus. Kā saka, brīnumi
notiek.
Viņi aizkļuva līdz Gorkijas apgabalam, kur bija spiesti atstāt zirgu – glābēju. Brauca
pa upi, nokļuva līdz Staļingradai. 1941. gadā Hona-Bers Francers aizgāja armijā, drošsirdīgais
artilērists tika četrreiz ievainots. Meišls Francers neizturēja badu un tabakas
trūkumu. Smēķēja paštaisītus smēķus no lauru lapām. 1943. gadā nomira no bada.
Pēc kara H.-B. Francers atgriezās dzimtajā pilsētā, strādāja par miesnieku, tāpat
kā citi ebreji, lūdza Dievu dažādās mājās (sinagogu neatvēra) un atcerējās par Toras
izglābšanu. Tīstokli saglabāja arī Krievijā, tas atgriezās savā pilsētā, tika glabāts dažādās
ģimenēs, bet 90. gadu sākumā kāds no savējiem izveda to uz Vāciju. No nacistiem
izglāba, bet savējie nozaga. Krustpils respondents savās atmiņās pastāstīja, ka pat
ekstremālās situācijās ebreji centās glābt Toras tīstokļus.
Varakļāni
1935. gadā Varakļānos – Rēzeknes apriņķa pilsētā (tagadējā Madonas rajonā) dzīvoja
952 ebreji, kas ir vairāk nekā 57 procenti Varakļānu iedzīvotāju. Tas ir visaugstākais
ebreju īpatsvars ne tikai starp Latgales pilsētām, bet arī visā Latvijā.
Caur pilsētu gāja bēgļi no Lietuvas, Jēkabpils, Krustpils, Vidzemes. “Pa galveno
ceļu uz austrumiem tagad iet bezgalīgas sarkanarmiešu masas. Kopā ar viņiem milzums
kravas automašīnu, kas bāztin piebāztas ar bēgļiem: sievietēm, bērniem, vīriešiem. Visi
bēg. Traucas nepārtraukta ļaužu plūsma. Es dažiem jautāju, no kurienes un uz kurieni
viņi brauc. Neviens neko sakarīgu nesaka, visi izvairās no tiešas atbildes... Bet šajā
brīdī pie mums pienāk kaut kāda ebreju meitene un saka, ka braukusi ar vilcienu un
jau bijusi pie robežas Zilupes tuvumā, bet pāri robežai neviens nav laists, nevienam no
lielās masas nav ļauts aizbraukt uz Krieviju. Tad viņa arī atgriezusies Varakļānos. Mēs
nezinām, ko darīt.” 2 Tā cilvēku stāvokli apraksta Frīda Mihelsone (1906–1986).
Moišes Dimanta un Hannas Dimantas (dzim. Teseļe) ģimene dzīvoja ļoti pieticīgi.
Moiše Dimants nomira 1934. gadā, bet ģimenē auga trīs bērni.
359