Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

358 Atmiņas
stādīja kartupeļus. Māte adīja, ciema ļaudis maksāja ar produktiem. Kara beigās tika
savākti visi Latvijas bēgļi, kas dzīvoja šajā rajonā, un Latvijas PSR Augstākās padomes
vārdā viņiem izdeva atļauju atgriezties Latvijā. Aizrakstīja uz Ludzu, lai uzzinātu, kas
noticis ar tuviniekiem. Saņēma atbildi: adresāts izbraucis. Pat iedomāties nevarēja, ka
visi tuvinieki izdzīvojuši. 1945. gada vasarā ieradās Ludzā, dzimtajā mājā dzīvoja sveši
cilvēki. Gandrīz katru dienu pilsētā ieradās bijušie bēgļi – ebreji.
Ludzas respondentu atmiņās attēloti notikumi uz Latvijas–Krievijas vecās robežas. Izbrīnu
izraisa, ka daļa ebreju bēgšanas laikā centās atgriezties atpakaļ. Respondenti mūs
iepazīstina ar dzīvesveidu “vecajās republikās”, kas bija atšķirīgs no dzīvesveida Latvijā.
Krustpils
1935. gadā Krustpilī dzīvoja 1043 ebreji jeb 28,5 procenti pilsētas iedzīvotāju. Vācu
armija Krustpili okupēja 1941. gada 28. jūnijā. Bēgļi, kuru galveno masu veidoja ebreji,
virzījās uz austrumiem pa ceļu uz Varakļāniem. Cauri pilsētai bēga arī Jēkabpils, Zemgales
un lietuviešu ebreji, kas paspēja pāriet tiltu, kurš savienoja Jēkabpili ar Krustpili.
Galvenais iemesls, kas lika cilvēkiem bēgt, bija bailes, ko izraisīja bombardēšana. Lielākā
tiesa bēgļu uzskatīja, ka pilsētu viņi pamet uz neilgu laiku.
Hona-Bers (Boriss) Francers (1910–1983) visu dzīvi, izņemot kara gadus, nodzīvoja
Krustpilī. Strādāja par miesnieku. Atvēra gaļas veikalu, kur varēja nopirkt košergaļu – arī
uz vekseļa. Braukāja pa ciemiem, lieliski vadīja zirgus, iepirka gaļu. Gaļu glabāja ledus-
pagrabos, bet ledu ražoja vietējie zemnieki – latvieši. Viņus sauca par aizenhakeriem
(ledus cirtējiem). Gāja labi, 1937. gadā ar brāli uz kredīta nopirka kravas automašīnu
Reno, lai gaļu vestu uz Rīgu.
1940. gadā jaunā vara konfiscēja motociklu ar blakusvāģi, un daudz netrūka, ka
ģimene būtu nonākusi Sibīrijā. Atnāca izmērīt mājas platību. Tikai mazliet pietrūka līdz
“Sibīrijas normai”. Nu ko, dažreiz ebreju laime tiek mērīta ar līdz galam neuzceltās
mājas kvadrātmetriem.
Pirmajās kara dienās no Rīgas atbrauca Hona-Bera māsa Mērija. Viņa satraukta
sacīja: “Jābēg, citādi būs slikti.” Hona-Bers, viņa tēvs Meišls, draugi, bērni ierausās
ratos. Tikai šoreiz Hona-Bers uzkāpa nevis uz zirga, bet uz velosipēda. Vairāki desmiti
ratu un velosipēdu brauca pa glābšanās ceļu uz Varakļāniem. Pati pēdējā aiz pajūgu
rindas gāja kāda trūcīga sieviete un dīvainā Havele, ko sauca par Haveli – skrējēju. Pa
ceļam pajūgus jau apšaudīja, tāpēc centās braukt naktīs, bet pa dienu apstājās mežā.
Acīmredzot jau aiz Varakļāniem kādās krustcelēs ebreji apstājās. Kur braukt – pa labi vai
pa kreisi. Nolēma pagriezties pa kreisi. Pēkšņi parādījās vācieši, virsnieks teica: “Judn,
farn zi in rehts (Ebreji, brauciet pa labi).” Grūti noticēt, bet tas izglāba Krustpils ebreju
grupas dzīvību. Vēlāk izrādījās, ka ceļu, pa kuru viņi taisījās braukt, bija pārņēmis vācu
desants. Tik tiešām, ja iesi pa kreisi – nāvi atradīsi, ja iesi pa labi – Krievijā nokļūsi.