Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
aprakt zirgu. Deva miltus, un krāsnī cepa maizi. H.-D. Edelšteina no auduma gabaliņiem
šuva skaistas stepētas segas. Vakariem krievu meitenes dziedāja častuškas. Vietējie
iedzīvotāji pret bēgļiem izturējās labi.
1941. gada oktobrī ciemā parādījās vācu skrejlapas ar uzsaukumu – sist žīdus un
komunistus. 1941. gada ziemā Edelšteini ieradās “siltajās zemēs”. Brauca mēnesi, cieta
badu. Aizbrauca līdz Uzbekistānai, apmetās kādā kišlakā Andižanas rajonā, Baitokas
stacijā. Četrpadsmitgadīgo Hanu Edelšteinu pārsteidza sievietes parandžās, lielais
bēgļu skaits. Bija silts, un bija bads. Ēda magones, puvušus plāceņus, bet darbs bija
viens – nest mēslojumu. Moisejam Edelšteinam bija pilnīgs spēku izsīkums. Ko darīt?
Uzzināja, ka Andižanā dzīvo Kacu ģimene no Ludzas. Nolēma pārcelties uz turieni. Viņi
palīdzēja Edelšteiniem izdzīvot. Dzīvoja pagalmā. Reiz, no rīta pamodušies, atklāja, ka
mantas nozagtas, bet galvenais – Hannai bija pazudušas brezenta auduma kurpes.
Beigu beigās dzīves apstākļi “uzlabojās” – viņi iemitinājās kibitkā, kur gulēja uz zemes.
1942. gada maijā, no rīta pamodušies, atklāja, ka Moisejs Edelšteins ir miris – nomiris
no spēku izsīkuma. Kaut kāds Buharas ebrejs piekrita palīdzēt viņu apbedīt kapsētā.
Līķi pārveda uz ēzelīša. Ģimene par piemiņu paņēma sev līdzi maisiņus ar zemi.
Kokvilnas novākšanas laikā Hanna saslima ar tīfu, sacēlās temperatūra līdz 40 grādiem.
Viņu stipri kratīja drudzis. Ārstēja ar hinīnu, izdzīvoja. Nācās strādāt par vērpēju,
bet māte zaldātiem adīja dūraiņus, kaut arī bija gandrīz akla. Par darbu saņēma maizes
kartītes – kara laika dzīvības kartītes. Kādai sievietei norāva brilles. Viņa, nabadzīte,
nevarēja strādāt, viņai prasīja izpirkšanas maksu – maizes kartīti. Hanna strādāja zīda
vērpšanas rūpnīcā – zīdtārpiņu mātītes vajadzēja atdalīt no tēviņiem. Par dzīves apstākļiem
H. Raisberga atceras ar šausmām un asarām: “Cilvēki uztūka, mira, uz ielas
gulēja mirstošie, pa Andižanu ejot, viņiem kāpa pāri un gāja tālāk. Ēdām lopbarības
raušus. Uzbeki nerunāja krieviski. Bet es zināju tikai ebreju valodu. Nācās bloknotā
pierakstīt uzbeku valodas vārdus. Bagāti skaitījās uzbeki, kam bija segas un tepiķi.
Dažreiz viņi cienāja ar plovu, bet dakšiņas nedeva, nācās ēst ar rokām. Pārsteidza,
kā uzbeku sievietes parandžās uz galvas nesa krūkas ar skābu pienu. Mēs ar skābo
pienu mazgājām galvu un pinām bizītes. Reiz bija zemestrīce: pēkšņi kļuva tumšs,
ūdens arikos kļuva tumšs, kibitka sagāzās, zeme pāršķēlās.”
Šādos apstākļos Hannai atvērās trofiskā čūla. Paldies Dievam, atradās Taube
Edelšteina. Atļāva aiziet no darba un braukt pie viņas uz Urāliem. Braucot pa maršrutu
Andižana–Taškenta–Sverdlovska–Tavda (Sverdlovskas apgabals, Tavdinskas rajons,
Taboru ciems), mēneša laikā viņi nokļuva līdz jaunajai vietai. Tur cilvēki nebadojās.
Atkal redzēja, ka cilvēki ēd no šķīvjiem. Hanna iekārtojās par uzskaitvedes mācekli zivju
rūpnīcā, iemācījās krievu valodu. Ātri “uztaisīja” karjeru – no uzskaitvedes kļuva par
galveno grāmatvedi. Kā algu saņēma 4,5 kilogramus miltu mēnesī, gremzdus (sīrupu),
zivju eļļu. No miltiem un sīrupa zivju eļļā cepa pankūkas. Piešķīra gabaliņu zemes,
357