Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

356 Atmiņas
Nācās dzīvot pa sešiem vienā istabā, gulēja uz saliekamajām gultām. Roha valkāja
brāļa Jakova (1923), kuru iesauca armijā, zābakus. Botēs papēžu vietā lika kartupeļus.
Kaimiņi interesējās, kas ir ebreji, kāpēc viņus nemīl. Ebreji savā starpā runāja jidišā, bet
vietējie iedzīvotāji to uzskatīja par latviešu valodu. Pēc kara Roha atbrauca uz Rīgu,
bet viņu vilka uz dzimto Ludzu, kur viņa 33 gadus nostrādāja par frizieri.
Moiseja Edelšteina (1897–1942) un Deboras Edelšteinas ģimene dzīvoja Baznīcas
ielā 16. Kā stāstīja viņu meita Hanna Raizberga (dzim. Edelšteina; 1927), kad atnāca
padomju vara, Edelšteinu piecistabu mājiņā iemitināja virsnieku Krjučkovu. “Viņš stāstīja,
ka viņa māte dzīvo Urālos, ceļas 5 no rīta, lai dabūtu pienu!” – “Kā, nav piena?” – man,
divpadsmitgadīgai meitenei, tas nebija saprotams. Cita virsnieka sieva, kuras dzimta
bija no Gorlovkas (Ukraina), nopirka skaistu naktskreklu un, domādama, ka tā ir svētku
kleita, aizgāja tajā uz dejām. “Bija skandāls” – atceras H. Raisberga.
1941. gada vasarā bija jūtama kara tuvošanās. Cilvēki grāba sērkociņus, sāli, kā
saka, “juku laiki”. Bēgļi no Lietuvas uzstājīgi ieteica aizbraukt. Dzelzceļš nedarbojās, bet
partijas darbinieki ar automašīnām aizbēga no pilsētas. Atkāpjošies Sarkanās armijas
zaldāti vietējiem ebrejiem prasīja ūdeni, jo izplatījās baumas, ka citi viņus varot noindēt.
Bet vietējais rabīns, visu cienītais Bencions Gons-Ihje, kura senči šeit bija kalpojuši
vairāk nekā 100 gadu, ebrejiem teica: “Ebreji, kur jūs bēgat?” Pēdējais rabīns smagi
kļūdījās. Vairākas turīgas ebreju ģimenes (aptiekāri) atgriezās atpakaļ cerībā [..] uz
īpašumu atdošanu, kurus padomju vara bija ekspropriējusi. Īpašumus viņiem neatdeva,
bet dzīvību gan paņēma.
Edelšteini aizslēdza dzīvokli un kājām devās uz Goliševas pusi, bet uz robežas viņus
divas dienas nelaida pāri. Hanna ar tēvu Moiseju Edelšteinu atgriezās mājās, lai paņemtu
kaut kādus dokumentus, fotogrāfijas un meitas skolas liecības. Vēlreiz aizgāja līdz Goliševai.
(Ja tā bija evakuācija, tad kāpēc nelaida pāri?) Vara skaidri redzami bremzēja nāvei
nolemto bēgļu izglābšanos. Kājām aizkļuva līdz Krasnoje ciemam (Pleskavas apgabals),
pēc tam kājām līdz Opočkai. H. Raisberga atceras: “Gājām kājām, karstums, mežā
mētājas mantas. Kādā sādžā apstājāmies atpūsties. Sākās bombardēšana: nogalinātas
govis, kliedz cilvēki, novārdzināti sarkanarmieši bez formas blūzēm. Neviens nezināja,
kur ir vācieši.” Bet, lūk, Lokņas stacijā norisinājušos notikumu apraksts: “Parkā zālē
sēdēja bēgļi, beidzot tie sakāpa uz akmeņogļu platformām. Uzlidojums, bombardēšana.
Es aizskrēju un paslēpos mucā. Aiz bailēm nespēju parunāt. Blakus atradās pulvera
noliktava. Pazuda Taube Edelšteina, tēvamāsa. Viņa kaut kur devās pēc tējas. Vairāk
mēs viņu neredzējām. Lidmašīnas lidoja pļaujošā lidojumā, bija daudz nogalināto.” Tātad
redzēja, ka tie ir civiliedzīvotāji, bet, vienalga, bombardēja!
Dienu vēlāk viņi aizbrauca līdz Veļikije Lukiem, un beidzot Gorkijas apgabals (Inkas
ciema padome, Pogiblovkas ciems). Šajā ciemā bija piecas ebreju ģimenes. Bēgļus
izmitināja pa mājām. M. Edelšteins gaišā uzvalkā un baltā kreklā dabūja pirmo darbu –