Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
strādāt pie koku pludināšanas – ar ķekšiem virzīja kokus pa straumei. Par šo darbu
saņēma maizes kartīti. Drīzumā aizbrauca ar baržu, pēc tam ar vilcienu līdz Aktjubinskai,
bet no turienes uz Taškentu, Buhāru un, visbeidzot, līdz Kaganai, A. Babajeva vārdā nosauktajam
kolhozam. I. Dubovska vēl aizvien nevar aizmirst, kā Kaganas pilsētas stacijā
ģimene sēdēja un ar suku tīrīja no sevis utis, bet apkārt cilvēki pietūka un mira no bada.
Kolhozā nestrādāja, dzīvoja kibitkā, labsirdīgie uzbeki nesa tēju un plācenīšus. Viena
no māsām saņēma paziņojumu par vīra nāvi un sāka saņemt uztura devu. Pesjai no
dizentērijas nomira bērns. Nomocījās septiņus mēnešus, atbrauca māsa Frīda. Pēc tam
pārcēlās uz Sverdlovskas apgabalu (Ačickas rajons, kolhozs Soglasije), bet arī šeit darba-
dienu nebija iespējams izturēt. Beigu beigās atrada darbu tā paša apgabala Ufimkas stacijā.
Šeit četrpadsmitgadīgā Ida strādāja Zagotzerno – stiepa četrdesmit kilogramu smagus
maisus. Staigāja vīzēs. Ar maizes kartīti saņēma 600 gramu maizes, bet apgādībā
esošie – 400 gramu. Pēdējo gadu Zolotuhini dzīvoja Čeboksaros (Čuvašija) un strādāja
ceptuvē. 1944. gada oktobrī māte Ida, Šēra, Beila un Goda atgriezās Ludzā. Izrādījās,
ka pēc Zolotuhinu bēgšanas viņu kūti bija pārrakuši divu metru dziļumā, meklējuši zeltu...
Iosifs Moisejevs Šmeļeva dēls (1899) 1922. gadā apprecējās ar Reilzu Superu
Mendeļeva meitu (1898). Ģimenē piedzima trīs bērni – Jaša, Roha un Sāra.
Sākās karš. Kaimiņš, pilsētā populārs ārsts Rekašovs, kurš bija mācījies kopā ar
krievu rakstnieku ārstu A. Čehovu, sacīja: “Kur jūs, Moisejeva kungs, atnāks vācieši, un
viss būs labi.” Lietuviešu ebreji ieteica bēgt. Turīgu ebreju grupa aizgāja, bet pēc tam
atgriezās, žēl bija pamest īpašumu, un vispār – “ienaidnieks apturēts”. Ģimene kājām
aizgāja līdz Boliševas stacijai pie Latvijas–Krievijas robežas. Pārnakšņoja skolā, bet
sešos no rīta atvēra robežu. Prasīja, vai nav ieroči. Izgāja cauri purvam, bet pēc tam
pazīstams ebrejs iedeva zirgu, un viņi nonāca līdz Opočkai. No turienes ar vilcienu
devās Lugas virzienā (Ļeņingradas apgabals), bet tad vilciens negaidīti pagriezās uz
Ivanovu. Šajā pilsētā viņi izgāja sanitāro apstrādi. Beidzot iedeva ēst. Pēc tam pārveda
uz Vjazņikiem (Ivanovas apgabals, tagadējais Vladimiras apgabals). Šeit sāka strādāt
un saņēma maizes kartītes.
Roha strādāja par vērpēju “Parkomūnas” (Parīzes komūna) rūpnīcas artelī Smička
(acīmredzot ar šo nosaukumu bija domāta ļeņiniskās pilsētas un lauku saplūšana). Viņa
atceras, ka pilsētā ieradies Latvijas valdības pārstāvis. Tika organizēta Darba rezervju
arodskola, arī grupa, kurā bija cilvēki no Latvijas. Arodskolā iemācījās pārtīt rotorus.
Gāja uz hospitāļiem, uzstājās ievainoto priekšā, dziedāja:
Latviet’s biju, latviet’s būšu,
Latviet’s mūžam palikšu…
Tāpat kā citi audzēkņi, Roha kļuva par donoru. Donori papildus saņēma maizes
paciņas un 200 rubļu. Latvijas grupa pa kara gadiem nodeva 60 litru asiņu, arodskolā
tā bija labākā.
355