Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

354 Atmiņas
bija jādzemdē. L. Pitema ar 2–3 gadus vecajiem bērniem sēdēja ratos kopā ar Rozu
Kunstu, pārējie gāja kājām. “1941. gada vasara bija karsta..., tilti bija sagrauti. Upes
nācās pārvarēt brišus, bet dažreiz bēgļi tās pārvarēja peldus” – raksta Dāvids Kunsts.
Vairākas dienas nelaida pāri robežai. Beidzot atļāva doties pāri Staraja Rusas–Novgorodas
virzienā. Ceļā Lejai Pitemai sākās dzemdības. Dzemdības pieņēma viņas māsīca
Taņa Kunsta. Piedzima zēns, kurš pēc trīs dienām nomira. Dzīve un nāve vienmēr iet
blakus. Bēdu sagrauztie vecāki nolēma bērnu apbedīt Staraja Rusā, līdz kurai vairs
nebija tālu. Uz naktsguļu iekārtojās kādā sādžā. Gulēja šķūnī uz siena, bet nomirušo
zēnu ielika skaistā čemodānā. No rīta atklājās, ka čemodāns – ir nozagts. Var vienīgi
iedomāties, kā jutās ticīgie vecāki, kas savu bērnu pat nevarēja apglabāt. Nogājuši
vairākus kilometrus, ebrejus apturēja divi apbruņoti vīri civilajā: “Jūs tiekat apcietināti, jūs
vaino bērna slepkavībā ar iepriekšēju nodomu.” Bērnu anatomēja, noskaidroja, ka miris
dabiskā nāvē. Bēgļus atlaida, pat paēdināja. Nokļuva līdz Staraja Rusai, kur sīvs vācu
aviācijas uzlidojums apdraudēja arī bēgļu ešelonu no Ļeņingradas – visapkārt kritušie un
ievainotie. Ešelonu pārformēja un nosūtīja uz valsts vidieni. Ceļā saslima Dāvids Pitems,
un ģimene izkāpa Koteļņičas pilsētā, kur nodzīvoja līdz kara beigām. Moiše Pitems tika
iesaukts karā, kur viņu smagi ievainoja, atgriezās kā invalīds. Pēc kara Pitemu ģimene
dzīvoja Daugavpilī. Moiše Pitems strādāja par šoihetu sinagogā, sieva viņam palīdzēja.
Kunstu ģimene ar šo ešelonu aizbrauca līdz Kirovskas apgabalam (Peskovas
ciems). Tur nodzīvoja līdz 1944. gada janvārim. Atgriezās Rēzeknē, kad vēl turpinājās
karš. Uzzināja, ka Zjama Kunsts, kurš bija palicis Viļakā, ir nogalināts kopā ar citiem
ebrejiem. Dāvids Kunsts, tagadējais Izraēlas iedzīvotājs, kad atbrauc uz Viļaku, noteikti
apmeklē pieminekli nošautajiem ebrejiem, kur atdusas viņa brāļa Zjamas pīšļi. “Es šo
vietu atcerēšos visu atlikušo mūžu,” raksta D. Kunsts.
Ludza
1935. gadā Ludzā dzīvoja 1518 ebreju jeb 27 procenti pilsētas iedzīvotāju. Vācu karaspēks
Ludzu okupēja 1941. gada 3. jūlijā.
Līdz karam Zolotuhini dzīvoja Ventspils (Majakovska, Rekašova) ielā. Leiba Zolotuhins
(1881–1929) bija turīgs zirgu tirgotājs. Viņa sieva, Musja Zolotuhina (dzim.
Svetļicina) bija mājsaimniece, audzināja divus dēlus un septiņas meitas. Pūru meitām
glabāja uz bēniņiem, bet zeltu un dārglietas – pudelēs kūtī.
1941. gada jūnijā pilsētā parādījās bēgļi – lietuviešu ebreji, viņi ieteica doties projām.
Māte un māsas aizskrēja uz rajona izpildkomiteju, kas bija netālu no mājām. Paveicās,
ģimeni iesēdināja kravas automašīnā un aizveda līdz robežai. Pāri nelaida, tur nācās
gaidīt, bet pēc tam izdevās robežu pāriet. Gāja kājām cauri sādžām, cieta badu. Aizgāja
līdz Holmas stacijai (Kaļiņinas apgabals). Tur iesēdās preču vilcienā un aizkļuva līdz Vologdai.
Kā atcerējās viena no māsām – Ida Dubovska (dzim. Zolotuhina; 1928), tur nācās