Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
arbūzus, vīnogas, kamieļus. Taču iepazīšanās ar eksotiskajiem augļiem bērniem beidzās
ar dizentēriju. Atkal ar kuģi pa Volgu un Kamu aizbrauca līdz Pieurāliem, kur apmetās
Udmurtijā (Sarapulas apgabals, Karakumas rajons, Čegoņdinskas ciema padome, kolhozs
“Zarja”). Šeit I. Kukļa sāka strādāt par kalēju, bet pēc tam kā brīvprātīgais devās
uz fronti, kur 1942. gada 8. februārī pie Rževskas krita.
Ģimene pārbrauca uz citu ciemu – Barabanovskoje. Tas bija neliels ciems, kur
Zagotzerno šķiroja graudus. Kā atcerējās R. Kukļa, vectēvs Haims-Leibs Izraelits,
īstens ticīgais, nedrīkstēja ēst pārtiku, kas nav košers. Kļuva nespēcīgs, saslima un
nomira no bada 1942./1943. gada ziemā, taču ticības tradīcijas nepārkāpa. Viņu apglabāja
kalnā pie Kamas. Rašela sāka iet skolā, bet visu laiku smagi slimoja, viņai
atzina gan tuberkulozi, gan malāriju. Viņu mocīja stiprs klepus. Skolotāja palūdza slimo
bērnu no skolas izņemt. Drīzumā Kukļa ģimeni nosūtīja uz Markovkas ciemu. Cieta badu.
“Pavasarī lasījām sasalušos kartupeļus, ēdām zaļu zāli, savvaļas ķiplokus, balandas,
zaķkāpostus, zirgskābenes” – autoram stāstīja R. Kukļa. Viņa iemācījās lasīt un rakstīt.
Rakstīja uz izplēstām lūgšanu grāmatu lapām, kas bija paņemtas no tuvējās baznīcas.
Tās izdalīja pa skolām. Nu ko – baznīca bija atdalīta no valsts, bet skola – no visa, kas
svēts. Māte – Eta Kukļa strādāja par sargu kolhozā – ar šauteni sargāja maizes klēti.
Jau 1944. gada vasarā Kukļu ģimene saņēma atļauju atgriezties. Ar kuģi atkal nokļuva
līdz Gorkijai. Bet pēc tam “ieraudzīja sagrautās pilsētas, nebija dzelzceļa staciju.
Visapkārt Staraja Rusai nebija māju, vienīgi dūmeņi, no kuriem cēlās dūmi” – pastāstīja
R. Kukļa. Viņi nokļuva līdz Latgalei, ļoti gribējās uzzināt, kā klājas tuviniekiem. Kara
laikā par ebreju tautas katastrofu nerunāja. Jau Pitalovā kāds vīrs izbrīnījies iesaucās:
“Jūs uz kurieni, šeit visus ebrejus izkāva.”
Rēzeknē viņi atrada savu māju, bet tajā dzīvoja sveši ļaudis, koki dārzā bija sazāģēti
malkā, no mantām atrada šujmašīnu un vara miezeri. Kukļas bija pirmā ģimene, kas atgriezās
no Krievijas. Atgriezušies ebreji apstājās mājiņā, kuru apdzīvoja šī ģimene. Dažreiz
tur saspiedās līdz 15 cilvēkiem. Šajā mājiņā arī lūdza Dievu, jo sinagogas bija sagrautas,
bet palikušās ebrejiem neatdeva. Tagad Rašela Kukļa ir pilsētas ebreju kopienas vadītāja.
Ja ģimenes bija saistītas ar radniecības saitēm, tad arī bēga kopā. Kunstu un
Pitemu ģimenes vienoja ne tikai radniecības saites, bet arī kopējs liktenis. Morduha un
Taņas Kunstu ģimenē bija trīs bērni – Zalmans (Zjama), Dāvids un Roza. Moišes un
Lejas Pitemu ģimenē bija divi bērni – Bencions un Dāvids. Kara sākumā Zjama Kunsts
viesojās pie vecāsmātes un vectēva Viļakā. Kad Rēzekne tika bombardēta, Kunstu
ģimene nolēma doties uz Viļaku: “Tur nogaidīsim.” Gāja kājām. Ceļu apšaudīja un
bombardēja pikējoši bumbvedēji. Mežos parādījās vācu desantnieki, kuriem palīdzēja
latviešu nacionālisti. Nācās atgriezties Rēzeknē. Nolēma bēgt kopā ar Pitemu ģimeni.
Morduhs Kunsts par solīdu cenu nopirka zirgu (pārējo apsolīja pielikt pēc kara).
Bēgļu liktenis sarežģījās ar to, ka Leja Pitema bija stāvoklī un kuru katru brīdi viņai
353