Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
Gesja Frīdmane (R. Jefunas māsa) arī bija ešelonā ar evakuētajiem. Kirovā viņa sāka
strādāt par grāmatvedi stikla fabrikā. Viņas dēliņš Valdi bieži slimoja, nebija neviena, kas
viņu pieskatītu. G. Frīdmane gribēja aizbraukt uz Ufu, bet direktors nelaida, jo viņa grāmatvedībā
bija ievedusi priekšzīmīgu kārtību. Visu atrisināja partijas sapulce, kurā Berta
Gandlere teica: “Ja bērns nomirs, tas būs uz jūsu sirdsapziņas.” Atlaida. Ufā bija bads,
un viņa nolēma braukt uz kolhozu, izrādījās, ka arī tur plosījās bads. Viņa dzīvoja Ufas
apgabalā, Budzjaksas rajonā, Šitirakas ciemā. Izrādījās, ka tur galvenokārt dzīvo tatāri.
G. Frīdmane atkal sāka strādāt par grāmatvedi, bet R. Jefuna – par uzskaitvedi.
Mitinājās tatāru mājā, kur dzīvoja vīrs ar sievu un divpadsmit bērnu. Tatāriem nebija
priekšstata, kas ir ebreji. Iedeva zemes gabalu, kur iestādīja kartupeļus, un izdzīvoja,
stāstīja Ļ. Soldatova.
1944. gadā sāka organizēt operatīvās vienības, kas kopā ar Sarkanās armijas karavīriem
devās uz atbrīvotajām pilsētām. Protams, šajās vienībās ņēma komunistus, kas līdz
karam bija strādājuši šajās pilsētās. R. Jefuna bija tajā vienībā, kura iegāja Daugavpilī.
Viņa atstāja meitiņu draudzenei kolhozā un devās uz Latviju. J. Soldatova pastāstīja, ka,
pēc mātes atmiņām, pilsēta degusi, daļa māju bijusi mīnēta, vākti gruveši. Tikai 1944. gada
septembrī Daugavpilī atgriezusies Ļena Soldatova. R. Jefuna strādāja par Latvijas KP
Daugavpils pilsētas komitejas uzskaites sektora vadītāju, bet 1963. gadā pārcēlās uz Rīgu.
Kurpnieks Grubins Kasriels (1908–1996) ir pazīstams kā cilvēks, kura mājā līdz
karam atradās pagrīdes tipogrāfija, viņš bija komjaunatnes biedrs, bet 1933. gadā
iestājās Latvijas kompartijā.
Kā atceras viņa meita Frīda Kaplāne (dzim. Grubina; 1932), pirmajās kara dienās
komunists K. Grubins dežurējis pilsētas partijas komitejā. Reiz pie viņu mājas piebraukusi
automašīna ar tēvu, un ģimeni bez panikas aizveda uz staciju. Uz robežas
pārbaudīja evakuējamo ģimenes locekļu sarakstu. Ap Sebežu pārgāja upītei. Pēc tam
ar autobusu nogādāja pie preču vilciena, kur bija ievainotie, un aizbrauca līdz Kirovskas
apgabalam. K. Grubins kā brīvprātīgais iestājās strēlnieku divīzijā. Ģimene izlēma braukt
uz Taškentu. Pa ceļam evakuētos apzaga, tāpēc aizbrauca līdz Kazaņai, kur dzīvoja
tēva radi. Beidzot nokļuva kolhozā (Arskas rajons, Janasala ciems). Nebija ko ēst,
K. Grubina sieva Roha (dzim. Zuboviča; 1909–1981) no bada uztūka. Pieci bērni – no
3 līdz 13 gadu veci – tika aizsūtīti uz tuvējo bērnunamu Mengeri. Tur, kā atceras Frīda
Kaplāne, bijis samērā daudz bērnu no Latvijas, ieskaitot arī ebrejus. Šeit viņi ne tikai
mācījās, bet arī apguva šūšanu un adīšanu. Borja Grubins (1930–1988) ganīja zirgus,
ara, lai palīdzētu ģimenei. Bērni centās vākt ēdamo, lai nodotu mātei slimnīcā. Brīnums,
ka viņa izdzīvoja. 1944. gadā K. Grubins atgriezās no frontes pēc smaga ievainojuma,
paņēma bērnus līdzi uz Kazaņu. Grubinu ģimene atgriezās Daugavpilī.
Par saviem vecākiem Falku Kaganu (1903–1986) un Haju Kagani (dzim. Ihlova;
1906–1975) autoram pastāstīja viņu dēls Pinhuss Kagans. Viņa tēvs un māte dzimuši
351