Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

350 Atmiņas
nekādus likumus un noteikumus. Viņi uzbruka cits citam, un ložmetējnieki no sargtorņiem
atklāja uguni. Reti kad iztika bez asinsizliešanas. S. Glezerovam paveicās. Viņš strādāja
ārpus zonas par zirgkopi dārzeņu noliktavā. Šai noliktavā glabāja dārzeņus vairākiem
tūkstošiem šahtu strādnieku. S. Glezerova pēdējais darbs bija bedru rakšana telegrāfa
stabiem tundrā netālu no Vorkutas. Ziemā sniega segas biezums pārsniedza metru, sasalušo
zemi nācās skaldīt ar cērti. Naktīs kurināja ugunskuru, lai zeme nedaudz sasiltu.
1953. gada 14. jūlijā Samuilu Glezerovu negaidīti atbrīvoja. Viņš atgriezās Daugavpilī.
Sodāmību atcēla tikai 1958. gadā, bet 1965. gada 6. martā viņš tika reabilitēts. Bija
nepieciešami 10 gadi ieslodzījumā, 10 gadi – pilni aizdomu un šaubu, lai cilvēks tiktu
attaisnots. Kāpēc? Totalitārā sistēma uz šādiem jautājumiem atbildes nesniedz. Abi
respondenti M. Peles un S. Glezerovs atklāja bēgļu ciešanas kara gados.
Citādi izveidojās liktenis tiem ebreju bēgļiem no Latgales, padomju un partijas
darbiniekiem, kuri tika organizēti izvesti aiz republikas robežām. Tos var saukt par
evakuētajiem, kaut arī viņi pieredzēja ne mazums grūtību un ciešanu, tāpat kā bēgļi.
Jefunu ģimene, vīrs un sieva, bija komunisti. Giršs Jefuns (1908.–7.01.1942.) līdz
1940. gadam strādāja pagrīdē, bet 1940. gadā kļuva par pilsētas partijas komitejas
locekli. Viņa sieva Rahele Jefuna (dzim. Frīdmane; 1906–1998) bija no nabadzīgas
daudzbērnu ģimenes.
1941. gada 23. jūnijā R. Jefuna aizgāja pie pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra
un jautāja, vai nevajag evakuēties. “Tu ko, Jefuna, līdz Daugavpilij viņus neielaidīs” – pārliecināti
atbildējis sekretārs. Taisnība, nākamajā dienā tika piešķirta automašīna – un
partijas darbinieku bērnus un sievas nosūtīja uz Zilupes pusi. Uz robežas automašīnu
apturēja, bet, noskaidrojuši, kas brauc, atlaida. Aizbrauca līdz Pleskavai, no turienes ar
vilcienu līdz Kirovai. Pa ceļam piedzīvoja nežēlīgu badu. Kādā dzelzceļa pieturā stāvēja
vilciens no Ļeņingradas. Lūdza kaut vienu maisu ar sausiņiem, citādi bērni mira no bada.
Rahele Jefuna bija ar pusgadu veco meitu Ļenu. Mātei nebija piena, likās, ka nāve ir
neizbēgama. Izdevās aizkļūt līdz Ufai. Vienā vagonā brauca komunistu sievas – Gesja
Frīdmane, Berta Gandlere, Gesja Averbuha, Tamāra Šalmane.
“Ufas dzelzceļa stacijā mamma izkāpa no vagona. Nejauši ieraudzīja ebrejieti – kara
ārsti, kas strādāja kara hospitālī: “Lūdzu, glābiet bērnu”” – atcerējās R. Jefunas meita
Ļena Soldatova. Tā R. Jefuna sāka strādāt hospitālī, Ļenu aprūpēja, un meitenīte
izdzīvoja. Pēc tam Rahele strādāja milicijas rajona nodaļā. Saņēma velteņus, jo bija
atbraukusi kurpītēs. Vēlāk pārcēlās uz kolhozu.
Giršs Jefuns ar partijas pilsētas komitejas darbiniekiem sekmīgi evakuējās, izgāja
sagatavošanu Gorohovecas nometnēs un kļuva par strēlnieku rotas politdarbinieku.
Viņam piedāvāja strādāt frontes avīzē, taču komunists rāvās uz priekšējām līnijām.
1942. gada 7. janvārī viņš krita pie Borovskas (kaujā pie Maskavas).