Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
Samuils Glezerovs (1920) pirms kara absolvēja dzelzceļnieku tehnikumu. S. Glezerovs
bija cionists. 1941. gadā viņš nokļuva Kazahstānā un strādāja par tehniķi dīzeļelektrostacijā
Saras–Ozekas dzelzceļa stacijā. 1941. gada decembrī arestēja viņa
vecākus. Māti drīz vien atbrīvoja, bet tēvu Josifu Glezerovu, bijušo veikalu īpašnieku,
tiesāja pēc bēdīgi slavenā PSRS KK 58. panta – kā tautas ienaidniekam viņam piesprieda
10 gadus cietumsoda. 1942. gadā cietumā viņš gāja bojā.
S. Glezerovs stacijā nostrādāja līdz 1944. gada 2. februārim. Šai dienā viņš pēkšņi
tika apcietināts un nosūtīts uz Alma-Atu. Tā paša gada aprīlī viņu tiesāja pēc 58. panta
2. daļas – par pretpadomju aģitāciju un propagandu, piespriežot 10 gadus cietumā.
S. Glezerovs līdz pat šim brīdim nezina, par ko īsti tika tiesāts. Vai iemesls bija denunciācija
vai arī tas, ka viņš stāstīja par dzīvi pirmskara Latvijā, vai arī noteicošā bija viņa
cionistiskā pagātne un tautas ienaidnieka dēla statuss. Atbildes nav. Tā ebreju bēglis no
Latvijas, tāpat kā miljoniem padomju cilvēku, kļuva par tautas ienaidnieku. Sodu nācās
izciest Solikamskas nometnēs, cērtot mežu, kā arī Vorkutas šahtās. Nometnēs politiskie
ieslodzītie atradās daudz sliktākā situācijā nekā kriminālnoziedznieki. Pārtikas deva
bija 400 gramu maizes, šķīvis balandas zupas un pāra karošu auzu pārslu biezputras.
Politiskie ieslodzītie strādāja katru dienu, turklāt zagļi viņiem atņēma ēdienu un apģērbu.
Meža cirsma atradās 4–6 kilometrus no barakām, kurās mitinājās ieslodzītie. Katru
rītu konvoja pavadībā viņi devās turp. Ceļa stiga līdz cirsmai bija izlikta ar baļķiem.
Pārvietojās pa divi, rokas liekot pāriniekam uz pleca. Iet pa šādu “ceļu” bija ļoti grūti.
Kājās bija “zeķes” – autoriepu gabali, aptīti ar stiepli, kas slīdēja uz mitrajiem baļķiem.
Pirms darba nelaimīgos brīdināja: “Vologodskas konvojs jokus nesaprot – solis pa labi,
solis pa kreisi, lēciens – tas tiek uzskatīts par bēgšanu – šauj bez brīdinājuma.” Nejauši
paslīdot vai paklūpot, cilvēku varēja nogalināt it kā par mēģinājumu bēgt.
Ziemās bija jāpārcieš 40 grādu sals, savukārt vasarās mocīja odi un mūdži. Darba
norma bija 3–4 baļķi, kurus vajadzēja nozāģēt, apstrādāt, iecelt ratos, lai pārvestu uz
noliktavu. Trūka pārtikas, ieslodzītie pārmeklēja atkritumu tvertnes, cerot atrast kaut ko
ēdamu, ko izmetuši kriminālnoziedznieki.
Ieslodzītie mira, tos apglabāja kopējā bedrē, vietā atsūtīja citus. Represīvais mehānisms
darbojās perfekti. Karš to neietekmēja. Dažreiz ieslodzītie sev nocirta pirkstus,
lai nevajadzētu strādāt. Ja tas tika izdarīts apzināti, par to saņēma papildu sodu.
Samuils Glezerovs meža cirsmās pavadīja piecus gadus. Izdzīvot palīdzēja mātes sūtījumi
un spēcīgais fiziskais rūdījums. Par labu uzvedību pēc puses soda izciešanas viņš
tika atbrīvots no konvoja, tas ir, S. Glezerovam bija tiesības dzīvot un strādāt ārpus zonas.
Divus gadus viņš strādāja par elektriķi elektrostacijā, pēc tam tika pārcelts uz Vorkutu uz
atsevišķu nometnes punktu 26. šahtā. Te ieslodzītais iepazinās ar trim zagļu pasaules
pamatkategorijām: воры в законе – noziedznieku pasaules elite, сученные воры – tie,
kas pārkāpuši noziedznieku pasaules likumus, беспредельщики – tie, kas neievēro
349