Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

348 Atmiņas
Miera ielā 53, pastāstīja Mihails (Hackeļs;1925). Bez Hackeļa ģimenē auga vēl divi
brāļi un divas māsas. Māsa Basja apprecējās ar Moiseju Goldbergu. Ģimene lepojās
ar skaistuli Basju, kas Daugavpilī bija atzīta par 1937. gada mis.
1941. gada 26. jūnijā agri no rīta Peles ģimene metās bēgt. Aizgāja līdz Stropu ezeram.
Pēkšņi pavisam zemu, ar briesmīgu rēkoņu pārlidoja vācu lidmašīnas, bēgļi šausmās
izklīda. Basjai no bailēm sākās priekšlaicīgas dzemdības. Vācu lidmašīnu dobjais troksnis
nenoslāpēja ebreju zēna pirmo kliedzienu. Basja ar vīru nolēma [..] griezties atpakaļ. Kopā
ar viņiem atgriezās arī daļa Peles ģimenes. Vēlāk viņi visi gāja bojā Daugavpils geto.
Bet brāļi Ābrams un Hackeļs Peles neatgriezās mājās. Viņi aizkļuva līdz Krāslavai,
pēc tam līdz Indrai. Tur izdevās iekāpt vilcienā. Likās, ka glābiņš ir jau tuvu, taču negaidot
vilciens devās atpakaļ – uz Daugavpili. Kas tas bija – sajukums vai kaitniecība? Ar kopējām
pūlēm vilcienu izdevās apturēt lauka vidū, izkāpt un aizkļūt līdz Dagdai, bet pēc tam
līdz Veļikije Lukiem. Ešelonu ar cilvēkiem sabombardēja, un tajā bija bēgļi. Brāļiem laimējās,
iekāpa citā ešelonā, kas viņus aizveda līdz Šahuņas stacijai (Gorkijas apgabals).
Šeit 16 un 18 gadu vecie pusaudži ilgi neuzkavējās. Atcerējās, ka Kirovā dzīvo tēvamāsa.
Kirovā pēc arodskolas beigšanas brāļi Hackeļs (Miša) un Leiba strādāja par virpotājiem
kara rūpnīcā – virpoja detaļas aeroragavām. 1943. gada 23. septembrī brāļus
un vēl trīs poļu ebrejus, kas strādāja nakts maiņā, aizveda uz kantori uz nopratināšanu
un arestēja. Kamēr veica izmeklēšanu, brāļi viens par otru neko nezināja. 1944. gada
14. janvārī notika tiesa. Brāļi dabūja pa sešiem gadiem cietumā un trīs gadus ar tiesību
ierobežojumiem (nebija tiesību sarakstīties, dzīvot lielās pilsētās, vajadzēja atzīmēties
vietējā milicijas nodaļā). “Noziedznieki” tika notiesāti par pretpadomju propagandu un sabotāžu
saskaņā ar PSRS KK 58. pantu. Izrādījās, ka Hackeļs meistaram bija pastāstījis,
ka līdz karam Latvijā bija labi dzīvojuši, ebrejiem bija savi klubi un skolas. Meistars bija
ziņojis, ka strādnieki slavina buržuāzisko Latviju. Karš, bet ellišķīgās represijas turpināja
darboties, laužot cilvēku dzīvi.
Nācās būvēt ceļu Komi APSR, būvēt dzelzceļu uz Karskas vārtiem Salehardas
virzienā. 1944. gadā Ābrams neizturēja necilvēciskos apstākļus un nomira. Karš beidzās,
taču “tautas ienaidnieki” palika nometnēs. 1948. gada pavasarī 17 cilvēku liela ieslodzīto
grupa izbēga, iepriekš nogalinot nometnes priekšnieku un atbruņojot konvoju. Kā stāsta
H. Peles, izbēgušos noķēra, mērdēja badā. Viņš bijis arī citas bēgšanas liecinieks.
Uz izbēgušajiem atklāja uguni no lidmašīnām, bombardēja. Priekšniecība atklāti teica:
“Dzīvus neņemt.” Pēc šiem notikumiem nometni izformēja. Hackeļs Peles tika nosūtīts
uz specnometni (osoblagu) Taišetas pilsētā (Irkutskas apgabals) pie Angaras upes, bet
vēlāk uz Krasnojarskas novadu meža ciršanas darbos. Tur ebrejs no Latgales apprecējās
ar vietējo vecticībnieci Jevgēņiju Kardināli (pat 58. pants neatturēja mīlēt). Un, lai gan
visi termiņi bija pagājuši, nācās vēl septiņus gadus nostrādāt novadā, kur ziemā sals
sasniedza 50 grādus. 1956. gada oktobrī pienāca paziņojums par reabilitāciju.