Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
atradās “Tareločkā” (parks – tagad nosaukts Andreja Pumpura vārdā) un aiz bailēm
no sprāgstošajiem lādiņiem slēpās zem kokiem. Kļuva skaidrs, ka ir jābēg. Bēga ar to,
kas bija mugurā, tiesa, paķēra dokumentus, atslēgas. “Mājās palika tik daudz auduma,
cik daudz vēl bija iespējams pašūt kostīmu un mēteļu,” – man par brīnumu, ar rūgtu
nožēlu atcerējās mamma. Gājām kājām, sandales nodilušas, kājas pietūkušas, pēdas
asinīs, kleita saplīsusi. Nokļuvām līdz Zilupei. Vācu aviācijas uzlidojums. Lidmašīnas
lidoja tik zemu, ka varēja atšķirt lidotāju sejas. Vilcienā bija ļoti smacīgi. Atvērsi logu,
izbāzīsi galvu – ložmetēju kārta. Vilciens apstājās. Mēs skrējām uz mežu. Sprādzieni,
dārdoņa. Uguns, cilvēku kliedzieni. Kad atjēdzos, mežmalā gulēja sakropļoti cilvēku
ķermeņi, mētājās pamesti čemodāni, cilvēki skraidīja, kliedza, meklēja tuviniekus.
Aizbrauca līdz Jaroslavļai. Bads, baumas, neziņa, kur tālāk. Dāvids Bergermans
nolēma doties armijā kā brīvprātīgais: “Tur vismaz pabaros.” Viņu sagūstīja hitlerieši.
Ģimene brauca tālāk. Nonāca Sverdlovskas apgabalā (Alapajevskas rajons, Berezovskas
raktuves, kolhozs Usjančiki).
Vectēvs un vecāmāte šuva, tas paglāba no bada. Māsas Frīda un Dveira strādāja
kolhozā, pārlasot kolhoza kartupeļus, dažreiz silto jaku piedurknēs ieliekot dažus
bumbuļus. Saņēma zemi. Izaudzēja kartupeļus, labākos atstāja stādīšanai un ziemai.
Vietējie iedzīvotāji, uzzinājuši, ka viņi ir ebreji, brīnījās, ka viņiem nav ragu. Vietējais
zirgkopējs uz nepaklausīgu ērzeli kliedza: “Žīda ģīmis!” Kaimiņš pirmajos kara gados,
satiekot manu vectēvu, priecīgs stāstīja: ”Klau, Īzak, atkal mūsējie atstājuši tādu un
tādu pilsētu.” Kad Sarkanā armija sāka dzīt nacistus uz rietumiem, tad jaunumus vairs
neziņoja. 1941. gada decembrī no frontes pienāca ziņa, ka Latvijas strēlnieku divīzijas
ierindnieks Dāvids Bergermans kaujā pie Maskavas (pie Narofominskas) ievainots un
nosūtīts uz hospitāli. Hospitālis nokļuva ielenkumā, sakarus ar viņu nodibināt neizdevās.
1945. gadā Bergermanu ģimene atgriezās dzimtajā pilsētā.
Mājas, kur viņi dzīvoja līdz karam, nebija, bija palikuši tikai pamati un kāpnītes. Dzīvoja
kopmītnē, pēc tam saņēma dzīvokli. Īzaks un Liza Bergermani strādāja šuvēju darbnīcā.
Vecāmāte Liza visu laiku gaidīja dēlu, neticēja, ka viņš gājis bojā. Rakstīja, atbilde
bija viena: pazudis bez vēsts. Gadījās, ka 1955. gadā, stāvot veikalā rindā, viņu apzaga.
Pazuda arī vienīgā dēla Dāvida fotogrāfija. Vecāmāte saslima un nomira. Sešdesmitajos
gados mana mamma Frīda Ročko aizgāja uz Kara komisariātu kaut ko uzzināt par brāļa
likteni. “Brālis pazudis bez vēsts” – teica mamma. “Bet velns viņu zina, kur viņš ir, varbūt
aizgājis līdzi vāciešiem” – atbildējis kara komisārs. Mamma to atcerējās ar rūgtumu,
nespēdama iedomāties, ka ebrejs varētu aiziet līdzi vāciešiem. Šīs atmiņas, manuprāt, ir
vērtīgas, parāda dzīvi padomju aizmugurē, kā arī pēckara varas attieksmi pret bezvēsts
pazudušajiem. Tiesa, bēgļi, kuriem bija specialitāte, amata prasme, varēja izdzīvot.
Laiks no 1941. gada līdz 1945. gadam Padomju Savienībai bija briesmīgs, bet
represijas turpinājās. Par traģēdiju, ko piedzīvoja Peles ģimene, kas līdz karam dzīvoja
347