Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

346 Atmiņas
sastāvam. Visapkārt mētājās rokas, kājas, ķermeņi, bija tik daudz asiņu, un tas izskatījās
tik briesmīgi, ka es visa drebēju” – raksta G. Greisdorfa. Šīs pašas briesmīgās ainas
iespiedušās atmiņā arī viņas jaunākajam brālim S. Zihermanam. “Bieži bija uzlidojumi,
bija arī ievainotie, aizkļuvām līdz Orlai, pilsēta dega.”
“Jo tālāk braucām, jo mazāk bombardēja, bet dzelzceļa stacijās cilvēki nesa bēgļiem
maizi, ēdamo, ūdeni. Visās stacijās bija dzeramais ūdens, vagonos nesa spaiņus, kur
bija zupa ar gaļu. Nokļuvām līdz Kuibiševas apgabalam (tagad Samaras apgabals),
Pestravkas rajons, Marjevkas ciems. Šeit dzīvoja trūcīgi, bet cilvēki nesa bēgļiem – kas
karoti, kas bļodiņu, kas lakatiņu. Bet bija nelaime – nebija tīra dzeramā ūdens, ūdeni
ņēma no upītes, kur cilvēki mazgājās un mazgāja veļu. Gita saslima ar dizentēriju
un gandrīz nomira, ilgi gulēja slimnīcā. Ar dizentēriju slimoja arī Samuils. Māte zelta
gredzenu iemainīja pret rīsiem un izdziedināja dēlu.”
R. Zihermans Pestravkas ciemā, kas atrodas 20 kilometru no Marjevkas, organizēja
darbnīcu, kur šuva siltās jakas frontei. Pieredzējušo šuvēju mobilizēja, taču pēc dažām
dienām atsūtīja atpakaļ: ražošana bez šuvēja bija apstājusies. Ģimene dzīvoja Marjevkā,
bet cehs atradās Pestravkā, tāpēc reizi nedēļā Rahmiels nāca uz mājām. Reiz uzbrucis
vilks, šuvējs tik tikko atkāvies.
Kolhozs bēgļu ģimenei iedalīja dzīvokli, zemi sakņu dārzam, atmatu kartupeļu
un prosas stādīšanai, bet septiņus kilometrus no ciema arī lauku arbūzu un meloņu
stādīšanai. Pestravkā modīgais ebreju šuvējs Rahmiels Zihermans apšuva vietējo priekšniecību.
1942. gadā pie Zihermaniem atbrauca radu Rudaševsku ģimene. 1945. gada
augustā visi atgriezās mājās.
Dzimtais nams izrādījās vesels, tur dzīvoja sveši ļaudis, kas bijušos saimniekus neielaida.
Reiz R. Zihermans maza veikaliņa durvīs satika fotogrāfu Blajeru, kura ģimene
arī dzīvoja Pestravkā. Fotogrāfs teica, ka gulēt varot pie viņa uz grīdas fotoateljē, jo
naktī cilvēki nefotografējoties. “Mēs bijām laimīgi! Mums bija divi spilveni un viena
sega, bet tas ir labāk kā nekas pēc tāda ceļa.” Vēlāk viņi dzīvoja pie pazīstamiem, pie
radiem caurstaigājamā istabā, kur mitinājās deviņi cilvēki. Ģimenes stihisko evakuāciju
aprakstījuši divi šīs ģimenes locekļi. Daudzi notikumi sakrīt, tikai daži momenti palikuši
atmiņā vienam no šīs ģimenes.
Apcerējuma autora mātes – Bergermanu ģimeni arī skāra rūgtais bēgļu liktenis.
Mans vectēvs un vecāmāte šuvēji Ice-Morduhs Bergermans un Liza Bergermane (Glazomicka)
dzīvoja Viestura ielā. Ģimenē auga trīs bērni: Frīda, Dveira (Vera) un Dāvids.
Visi mācījās un nodarbojās ar šūšanu.
Pirmās kara dienas satrauca ģimeni. Frīda vēl turpināja strādāt. Kā viņa atceras, padomju
radio ziņoja, ka ienaidnieks apturēts, panikai nav pamata. Lidmašīna virs pilsētas
izmeta lapiņas ar aicinājumu saglabāt mieru, jo ienaidnieks, protams, tiks sakauts. Bet
trešajā kara dienā, kad mana mamma nāca no darba, sākās bombardēšana. Viņa