Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
viņam pretī nāca kāds ateljē darbinieks. R. Zihermans nopriecājās, atdeva viņam portfeli
ar naudu un palūdza no rīta aiznest uz banku. Darbinieks – ebrejs, zinādams, ka tas
vairs nekur nav jānes, ne aci nemirkšķinājis, paņēma naudu. Vai viņam tā noderēja?
R. Zihermans – brīvprātīgās ugunsdzēsēju komandas biedrs – devās dežurēt uz ugunsdzēsības
torni pilsētas centrā. R. Zihermana bērni stāsta: “Ugunsdzēsēju komandas
priekšnieks saka: “Rahmiel, iedod pulksteni, lai zinātu, kad tevi nomainīt.” Dežurējošie
ik pēc noteikta laika sasaucās. Pēc kāda laika uz Rahmiela saucienu atbildēja vien
stindzinošs klusums. Pirmsausmas miglā R. Zihermans nokāpa lejā, un izrādījās, ka ne
tikai pulkstenis, bet arī cilvēki pazuduši. Aizskrēja uz patvertni, kur bija daudz ebreju, un
mierīgā balsī, lai neizraisītu paniku, R. Zihermans, teica: “Paņemiet ēdamo un bēdziet
uz staciju.” Zihermans ieskrēja mājās, paķēra maizi, cukuru un dažus produktus.” Bet
Gitas un Samuila vectēvi un vecāsmātes palika pilsētā. “Dažas dienas pirms tam mana
vecmāmiņa un vecaistēvs Avroms un Malka Barkini apkampa mūs un visus noskūpstīja,
bet es nejutu, ka tā bija pēdējā reize” – rakstīja G. Greisdorfa. No pilsētas neaizgāja arī
viņas tēva vecāki – Avroms un Ļuba Zihermani, domādami, ka vecos cilvēkus neaiztiks...
Viņi skrēja uz staciju, bet kāds paziņa teica, ka tie jau skrienot no stacijas, – “tur
nodevība”. Viņi metās uz preču staciju. Pēc sešdesmit pieciem gadiem G. Greisdorfa
rakstīs autoram: “Vēl šodien manā acu priekšā stāv šī tukšās pilsētas aina. Paretam kāds
kaut kur skrien; viss ceļš un trotuārs ar izmētātām mantām, pamestām, lai atvieglotu
nesamo: apakšbikses, jakas, krūšturi, zeķes, vispār viss, kas vajadzīgs cilvēkiem, bet
panest grūti. Tas izskatījās briesmīgi, un es sāku saprast, kāpēc mana mamma bija
raudājusi. Preču stacijā stāvēja viens preču vilciens, kas jau bija pilns ar cilvēkiem.
Iegājām vagonā, bet R. Zihermans aizskrēja meklēt lokomotīves vadītāju. Par laimi,
vagonu tuvumā gadījās leitnants, un Rahmielam izdevās viņu pierunāt atrast lokomotīves
vadītāju. Divatā viņi atrada mašīnistu, kas atteicās vadīt lokomotīvi. Leitnants draudēja
ar pistoli, mašīnists piekrita, un vilciens sakustējās. Tā leitnants un R. Zihermans pēc
kārtas sargāja viņu, lai tas neaizbēgtu. Protams, var saprast arī dzelzceļnieku: aizbraukt
no Latvijas nozīmēja to, ka atgriezties dzimtenē tik drīz nebūs iespējams. Preču vagonā
cilvēki gulēja rindā uz grīdas, bija ļoti karsts, es biju ģērbta siltā flaneļa kleitā, jo pagrabā,
kur mēs bijām sēdējuši, bija auksts, bet mani pārģērbt nebija laika, un es ļoti cietu.”
Vilciens brauca vairāk nekā nedēļu un pastāvīgi tika apšaudīts. Bombardēšanas laikā
visi lēca ārā, metās zemē, bet pēc tam ar grūtībām rāpās augstajos preču vagonos.
Pirmajās bēgšanas dienās bēgļiem neko nedeva ēst. Gitas un Samuila māte – Zelda
Zihermane bērniem deva maizes gabaliņus un cukuru un vēl kaut ko deva vecītim, kurš
gulēja blakus. “Vecītis apšaudes laikā lūdza Dievu, trīcēja no bailēm. Reiz no rīta es
pamodos un redzēju, ka vecītis nekustas, man kļuva baisi. Kārtējās apšaudes laikā, kad
visi izlēca no vagoniem, vecīti iznesa. Viņu atstāja dzelzceļa malā, jo laika apbedīšanai
nebija. Citas apšaudes laikā mūsu ešelons apstājās blakus pilnīgi sabombardētam
345