Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

344 Atmiņas
A. Slovs, udmurti, ieraugot automašīnu, skrēja tai pakaļ; pirmo reizi redzot ceļojošo
kino, taustīja ekrānu. Kinofilmas “Džulbars” seansa laikā skatītāji aiz bailēm bēga no šī
suņa. Bet bija arī priecīgas ziņas: pa radio paziņoja, ka atbrīvota Daugavpils, bet pēc
tam pienāca ziņa par uzvaru. 1945. gada 9. maijā Rešetņikovo tikai sāk kust sniegs.
1945. gada jūnijā cauri Udmurtijai uz austrumiem no Vācijas brauca ešeloni ar
karavīriem. PSRS gatavojās karam ar Japānu. Zaldāti brauca ar akordeoniem, tepiķiem,
lādēm, gleznām, vējjakām... Mantas iemainīja pret degvīnu. Daži atbrīvotāji izrādījās laupītāji.
1945. gada beigās Slovu ģimene, saņēmusi izziņu, atgriezās Daugavpilī, kur cieta
trūkumu. Māte uzrakstīja jidišā vēstuli brālim uz Dienvidāfriku, ar lūgumu palīdzēt. S. Slova
atmiņās atspoguļota Sarkanās armijas atkāpšanās, kā arī notikumi uz Latvijas–Krievijas
vecās robežas, ceļa grūtības. Ģimene vairākas reizes mainīja dzīvesvietu, tāpēc katru
reizi vajadzēja no vietējās varas lūgt atļauju apmesties. Respondents salīdzina dzīves
līmeni Latvijā un PSRS. Viņš vienīgais no aptaujātajiem apraksta Sarkanās armijas pārvietošanos,
lai uzbruktu Japānai, un parāda, ka daži padomju karavīri bija laupītāji.
Rūgtus zaudējumus šajos gados piedzīvoja Veksleru ģimene. 1941. gadā Mihļa
Gevera (1913) apprecējās ar Bunimu Veksleru. No Polijas bēgošo ebreju stāsti uz ģimeni
atstāja spēcīgu iespaidu. Tikai Bunima tēvs Hloina Vekslers atteicās bēgt, jo bija vecs.
Viņš gāja bojā Daugavpils geto. Veksleri gāja kājām. Apšaudē gāja bojā Bunima brālis
Zalmans, Mihļas vecmāmiņa. Bunims drīz pazaudēja savu sievu Mihļu.
M. Vekslere nokļuva Saratovas apgabalā, tur dzīvoja vācieši. Viņa mācīja vācu valodu.
Antisemītisma nebija, taisnība, skolas kaķeni dēvēja par “žīdeni”, bet citādi pret ebrejiem
izturējās labi. M. Vekslerei piedzima dēls, bet bērns nomira no bada. Frontei tuvojoties, jaunā
skolotāja pārcēlās uz Baškīriju un dzīvoja netālu no Ufas – Korideļas pilsētā. Šeit viņa
strādāja maizes rūpnīcā, tomēr bads vienmēr mocīja. Izlīdzējās ar medu. Reiz izsauca [..]
uz kara komisariātu. Kara komisārs bija domājis, ka Mihļa Vekslere ir vīrietis, kas izvairās
no armijas, t.i., dezertieris. Ieraudzījis sievieti, izbrīnījās par tādu vārdu. 1944. gadā Bunims
un Mihļa Veksleri atgriezās Daugavpilī. Intervija parādīja bēgļu ģimenes zaudējumus.
Par Zihermanu ģimenes tālu no dzimtajām vietām pavadītajiem gadiem autoram
uzrakstīja Gita (Zelda) Greisdorfa (dzimusi Zihermane), kā arī pastāstīja viņas brālis
Samuils Zihermans.
Rahmiels Zihermans (1907–1971) 1932. gadā apprecējās ar pārdevēju Zeldu Barkinu
(1911–1967). G. Greisdorfa uzrakstīja par kara sākumu. “Man likās, ka tas būs
interesanti, mēs sēdēsim mājās un skatīsimies pa logu, kā uz ielas kaujas... Mamma
sēdēja pie radio, klausījās Hitlera runu un raudāja, es nevarēju saprast – kāpēc... Kad
nokrita bumba, mēs visi skrējām skatīties uz šo brīnumu...” Taisnība, drīz visi skrēja uz
pagrabu Saules un Viestura ielas stūrī.
25. jūnijā R. Zihermans atgriezās no darba ateljē, kur strādāja par šuvēju. Viņš lielā
portfelī nesa uz banku dienas ieņēmumu. Banka bija slēgta. Ko darīt? Tieši tai brīdī