Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
sākās dokumentu pārbaude. Latvijas pases bija nodotas, jaunās vēl nebija saņemtas,
to vietā bija izdotas izziņas latviešu valodā. Dažiem ebrejiem bija sinagogas izdotas
dzimšanas apliecības jidišā. “Sākās kratīšana. Zaldāti aizdomīgi apskatīja apliecību,
turot to, kā saka, ar kājām gaisā: “Kas tas ir?” Bet tad vēl atrada brāļa karti. “Vācu
spiegi? Nošaut!” Palaimējās. Pienākušais ebreju virsnieks atņēma atlantu un ieteica
aizvākties,” stāsta A. Slovs. Klīda dažādas baumas par nesaprotamo aizturēšanu uz
robežas. Tūkstošiem cilvēku palika pa nakti laukā.
No rīta atkal stipri bombardēja, un, kad atļāva, cilvēku pūļi sāka plūst pāri robežai.
Pirmā iepazīšanās ar Krieviju pārsteidza bēgošos. Krievi, kas dzīvoja mājās ar salmu
jumtiem, teica, ka viņiem sen nav sviesta un krējuma, ka pat ar maizi ir grūtības. Neaizejot
līdz Sebežai, Pustošku stacijā bēgļus un atkāpjošās Sarkanās armijas daļas
bombardēja. “Bēg noskranduši zaldāti, virsnieki ar norautiem uzplečiem, šautenes
pamet. Saucieni: “Gulties!” Kaut kur šauj kārtām no automātiem, uz dzelzceļa sliedēm
sabombardē sastāvu ar munīciju, šķembas lido uz mūsu pusi. Es sāku stipri raudāt.
Mamma man uzsedza mēteli un pa virsu uzlika ridikilu. Bet mana galva katru reizi, kad
bija sprādziens, palēcās kā bumba,” – atceras A. Slovs. “Brīnums, kā palikām dzīvi,
aizgājām līdz Sebežai, bet pēc tam kājām aizkļuvām līdz Veļikije Lukiem. Pa ceļam
glābāmies no bada, jo atkāpjošies sarkanarmieši deva maizi. Veļikije Lukos bija samērā
mierīgi, bet veikali bija vai nu sagrauti, vai izlaupīti. Izdevās iekāpt preču vilcienā, kas
devās uz Maskavu. Ešelons pienāca Ivanovā. Tur nevienam neļāva izkāpt no vagoniem.
Beidzot vilciens devās uz Tatāriju. Neilgi padzīvojām Kukmerā, bet nebija ko ēst. Izplatījās
baumas, ka jābrauc uz dienvidiem, tur ir silti, kā saka – “Taškenta – maizes
pilsēta”. Pierunājām vietējo komandantu dot atļauju un devāmies uz “maizes pilsētu”.
Taškentas laukumā gulēja tūkstošiem izbadējušos cilvēku. Brālis atrada jaunekli Foļu,
kurš bija strādājis pie mums darbnīcā. Viņš viss bija utains un nevarēja paiet.”
No Uzbekijas galvaspilsētas viņi pārcēlās uz Serovu (Kokandas apgabals). Bet
arī tur plosījās bads, ūdens trūkums, dizentērija pļāva cilvēkus. Nācās dzīvot pagrabā
ar klona grīdu. 1942. gada vasarā Slovu ģimene, saņēmusi atļauju, devās uz ziemeļiem
– pārbrauca uz Udmurtiju, Sarapulas apgabalu, Maloturginskas rajonu, padomju
saimniecību “Uraļskij” , ciemu Rešetņikovo. Šeit māte – Gesja Slova strādāja lauka
darbos, par apkopēju kantorī.
1942. gada 21. novembrī nomira Vulfs Slovs. Māte palika ar trim bērniem. Brālis
piepelnījās te par pastnieku, te par pārdevēju. Tuvējo skolu, kas atradās sešus kilometrus
no ciema, Aleksandrs sāka apmeklēt tikai 1944. gada ziemā. Nācās celties sešos no rīta,
ziemā sals sasniedza 30–40 grādu, dažreiz uz skolu gāja ar lāpām, lai atbaidītu vilkus.
Reiz NKVD darbinieki arestēja skolas direktoru un pasludināja viņu par vācu spiegu. Pat
bads un trūkums nevarēja apturēt represijas. Vietējie udmurti nezināja, kas ir ebreji. Bet
ebreju bērnus pārsteidza vietējo iedzīvotāju tumsonība. 1944. gada ziemā, kā atceras
343