Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Atmiņas par Latgales ebreju bēgļu likteni. 1941–1945
8. Ceļš uz dziļāku padomju aizmuguri cauri “vecajām” padomju republikām (apstākļi,
kas ietekmēja ceļa izvēli).
9. “Veco republiku” iedzīvotāju attieksme pret bēgļiem no Latvijas PSR.
10. Bēgļu civiliedzīvotāju zaudējumi (ceļā un uzlidojumu laikā pazudušie, no
slimībām).
11. Darbs aizmugurē (darba veids, apstākļi).
12. Frontē nokļuvušo bēgļu procents.
13. Ziņas par ebreju bēgļu – vīriešu likteni karā.
14. Represijas pret bēgļiem no Latvijas (cik tika apcietināti un represēti, par ko).
Protams, ne viss saglabājies atmiņā, jo no aprakstāmajiem notikumiem pagājis
vairāk nekā sešdesmit gadu. Tomēr epizodes, kas atkārtojas dažādu cilvēku liktenī,
dod iespēju apstiprināt notikumu ticamību. Tomēr katra cilvēka, katras ģimenes liktenī
ir kaut kas īpašs, kas to atšķir no citu bēgļu ģimenēm. Protams, autors saprot, ka nevar
ebreju bēgļu likteni atraut no citu tautību cilvēku likteņa. Bēga visi kopā, bumbas meta
uz visiem, un badu cieta gandrīz visi, un atgriezties dzimtajās vietās gribēja visi. Tomēr
iemesli, kas lika ebrejiem bēgt, citu tautu attieksme pret viņiem piespiedu pārcelšanās
laikā piedod ebreju liktenim specifisku raksturu.
Kas lika cilvēkiem dalīties savās atmiņām? Pēc autora domām, tā bija vēlēšanās
iemūžināt savu ģimeņu piemiņu, pastāstīt par rūgtajiem zaudējumu gadiem, tuvinieku
bojāeju. Daļa ir negatīvi noskaņota pret padomju varu un ne bez pamata, jo tās politika
ir novedusi pie tuvinieku bojāejas, īpašumu zaudējuma, būtiskām izmaiņām liktenī. Cita
daļa, to vidū tie, kas tika evakuēti, uzsver, ka tieši padomju vara tos izglāba no holokausta.
Kāds ir bijušo Latgales ebreju bēgļu emocionālais noskaņojums? Sievietes bieži vien
raudāja, atcerējās tuviniekus, īpaši vecākus, kuri mira bada nāvē padomju aizmugurē.
Liela daļa sieviešu respondentu uzskatīja, ka bads, smagu pārdzīvojumu pilnā dzīve
provocējusi vecāku pāragro nāvi. Izrādās, ka sieviešu atmiņa glabā tik sīkas detaļas, ko
vīrieši ir aizmirsuši. Vīriešu atmiņas nav tik emocionālas. Bet visi respondenti dziļi nožēloja,
ka daļa viņu radinieku 1941. gada jūnijā nebēga un gāja bojā vācu okupētajā Latvijā.
Tagad autora aptaujātie respondenti ir pensionāri. Viņu atmiņas – tā ir reakcija
uz 1941.–1945. gada notikumiem, kas radās sešdesmit gadus ilgajā dzīves pieredzē.
Pētījums deva iespēju noskaidrot cēloņus, kādēļ ebreji bēga, kā arī notikumus, kas norisinājušies
Latgales teritorijā, kur daži cieta no vietējo antisemītu vajāšanām. Notikumi
uz Latvijas–Krievijas bijušās robežas pirmajās kara dienās uzskatāmi parāda padomju
varas attieksmi pret bēgļiem. Ceļš pa Krieviju uz jaunajām pagaidu apmešanās vietām
liecina par haosu, kāds valdīja 1941. gada jūnijā–jūlijā. Ebreju nodarbošanās jaunajās
dzīvesvietās, vietējo iedzīvotāju attieksme pret svešiniekiem, padomju varas attieksme
pret viņiem kā pret bijušās buržuāziskās Latvijas iedzīvotājiem, viņu atgriešanās Latvijā
dod bagātu materiālu ebreju dzīves analīzei šajos gados.
341