Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Jānis Britāns. Liecinieku vairs nav…
atmiņā nav. Domāju, ka šis skaits precīzi nebūs noskaidrojams, jo Aknīstē nošauti arī
tādi, kam dzīvesvieta reģistrēta citur, piemēram, jau minētais Berka Beinarts, kurš bija
pierakstīts Krustpilī, viņa sieva tur dzīvoja. Šaubos, vai vispār kaut kur ir reģistrēta no
Lietuvas bēgošā ebrejiete, kas nošauta un aprakta virs Brūža kalna uz Radžupes pusi.
Arī es par viņu neko nezinu, man tikai viens klasesbiedrs, no skolas mājup kopā ejot,
rādīja šo kapavietu. Manā apziņā apmēram 158 var būt.
Tūlīt pēc 18. jūlija arī līdz Aizporei atnāca runas par Baltmaņa un Valdmaņa konfliktu
ebreju apšaušanas vispār un it īpaši Leopolda Rozenkoviča dēļ, jo visi zināja, ka viņi ir
draugi, abi brīvības cīņu dalībnieki. Šis konflikts aprakstīts Skaidrītes Gailītes grāmatā
“Tu esi viens no mūžības”. Apmēram atbilst tam, ko es zināju. Taču no šīs grāmatas
pirmo reizi uzzināju, ka šajā konfliktā piedalījies kāds vācu virsnieks, kas šo operāciju
koordinējis. Man neviens nekad un nekur to nav pieminējis. Es neko neapšaubu, jo nezinu.
Ja tā ir patiesība, tad vācu virsnieka klātbūtne ir turēta vislielākajā slepenībā, par
to zinājusi tikai Valdmaņu ģimene, no kuras Gailīte smēlusi šīs ziņas. Viss var būt.
Kas bija Oskars Baltmanis? Gailīte viņu sauc par Ilūkstes apriņķa policijas priekšnieku.
Man liekas, ka tad policijas priekšnieks, ko parasti sauca par apriņķa priekšnieku,
bija cits. Kad komandantūras likvidēja, Oskars Baltmanis dzīvoja Eglainē, no kurienes
bija nācis. Starp citu, viņš ar Saulīša uzvārdu pavadīja mierīgas vecumdienas Kanādā,
miris ne visai sen. Kapteinis Jānis Valdmanis nošauts “stūra mājas” pagrabā 1952. gada
8. februārī.
18. sējumā ir pārspriedumi par to, kā tika iecelti vietējie komandanti. Jānis Valdmanis
pats sevi par Aknīstes komandantu iecēla apmēram diennakti pirms vācu vienību ierašanās,
iepriekš par to brīdinot izpildkomitejas priekšsēdētāju Pēteri Kiopu (paša Kiopa
stāstījums autoram). Leimaņos Zommers rīkojās vēl agrāk. Susējas pašaizsardzībnieki
iebruka Susējas pagastmājā, nošāva Pētera Kiopa znotu un ievainoja aizporieti Grauzu
Robertu, kad apmēram 100 metru attālumā pa Ilūkstes–Aknīstes ceļu vēl brauca
krievu armijas automašīnas. Mans tēvs pavēlu vakarā (datuma atmiņā nav) ar maisu
vezumu atgriezās no Aknīstes Straumes dzirnavām, uz Jēkabpils šosejas nevarēja
tikt, tā bija pilna ar sarkanarmiešiem un Lietuvas bēgļiem, tāpēc brauca apkārt caur
Gribiliškām, Mežaraupiem, Vilkapurvu, kur patrulēja Valdmaņa vīri, tēvam pazīstami.
Ar vāciešiem topošie komandanti tehniski sazināties nevarēja, jo tie strauji tuvojās no
Lietuvas puses...
Tādas ir manas atmiņas.
339