Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Andrievs Ezergailis. Štālekera ziņojumi: holokausta vēstures pirmavots un atslēga
realitāti Austrumeiropā. Ziņojuma pirmā un galvenā funkcija bija apgaismot Nirnbergas
prāvas prokurorus. Tā ietekme uz vēsturniekiem ir paraiba. 6
Gebelsa galvenais “sasniegums” bija radīt domu, ka ne pavēles, bet antisemītisms,
vienalga, kāds un cik intensīvs, izskaidro holokaustu. Holokausta interpretīvā
literatūra jau no paša sākuma un vēl joprojām turpina šūpoties uz divām asīm: pirmā,
ka tas bija primitīvs, dusmu, atriebības un antisemītisks uzbrukums ebrejiem; otrā, ka
tas bija modernas valsts plānots, organizēts, varētu pat teikt – birokrātisks projekts.
Pirmais variants lielā mērā atbalsta, it īpaši attiecībā uz Austrumeiropu, nacistu
1941. gada viedokli, un tas vēl joprojām dzīvo dažu – pat izcilu vēsturnieku galvās. 7
Otrais ir iesēdies jo īpaši Rietumu juridiskajā praksē. Varam arī piezīmēt, ka Štālekera
ziņojumi, sākot ar Nirnbergu, ir bijusi daļa no visām kara noziedznieku prāvām,
bet tie ir gandrīz nepieminēti holokausta revizionistu darbos, piemēram, Dāvida
Irvinga darbos. Arī Padomju Savienības juridiskā prakse neatrada vietu Štālekera
ziņojumiem. 8
*
Štālekera apvienotie ziņojumi. Štālekera ziņojumi ir vairāk nekā hronika, lai gan
tos var uzskatīt arī par hroniku. Atšķirībā no viduslaiku hronikām, kas parasti rakstītas
pat pāris gadsimtu pēc aprakstītā notikuma, Štālekera ziņojumi bija “tekoši” apraksti ar
dienas, lielākais, dažu mēnešu atstarpi pēc notikumiem. Lai gan šie ziņojumi ir rakstīti
no nacistu viedokļa, tie ir arī rakstīti ar dalītu apziņu, ka reālais notikums ir konfliktā
ar tā aprakstu. No vienas puses, viņš dokumentē veiksmīgi padarītu darbu – 30 000
ebreju iznīcināšanu, raksta par pūlēm un publiskās domas maldināšanu; no otras puses,
ka pogromu inscenēšana nav bijusi tik sekmīga, kā iecerēts, un bijusi jāmaina taktika.
Varam arī teikt, ka ziņojumi ir pirmā vēsture par holokaustu, akadēmisks abstraktējums
par ebreju iznīcināšanu Baltijas telpā – īsa, pat daļēji telegrāfiska, bet tomēr – vēsture.
Ziņojumiem ir sākums un beigas, tie sastāv no stāstījuma un analītiskiem elementiem.
Teksts satur maz detaļu, bet atsauces norāda, ka sīkāku informāciju var atrast
astoņpadsmit pielikumos. Šos ziņojumus var arī uzskatīt kā birokrātisku atskaiti ar
tieksmi pārspīlēt pozitīvos sasniegumus. Holokausta pētniekiem vissvarīgākās ir pirmās
trīsdesmit lappuses, jo tajās atrodas Štālekera notikumu atstāstījums un problēmu
analīze. Ziņojuma otra puse ir veltīta aizmugurei, Baltijas valstu un ebreju vēsturei, un
šķiet, ka nav paša Štālekera sacerēta, jo vietvietām teksta saturs nesaskan ar nacistu
propagandu. Piemēram:
Vispārīgi runājot, Latvijas ebreji bija cionistiski orientēti, un atšķirībā no Lietuvas
viņiem nebija liela ietekme uz marksistu-boļševiku nelegālajām tieksmēm.
Pārskata līmenī daļēji ar šī ziņojuma saturu var iepazīties no tā rādītāja, kas
šeit tiek publicēts. Štālekers terminu lietošanā nav pilnīgi konsekvents. Ne vienmēr
33