Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

338 Atmiņas
Kāds desmits aknīstiešu, daži arī no Aizpores, 18. jūlijā kļuva divreiz bagātāki.
Nesaukšu uzvārdus, jo viņu šai pasaulē vairs nav, bet bērni un mazbērni nav vainīgi.
Varu galvot tikai to, ka mans kaimiņš Jānis Audze, todien Aknīstē būdams, pat adatu
nebija paņēmis.
Pajūgu iebraucām Zālīšu pagalmā, kas arī bija uz Susējas upes stāvā krasta
pavisam tuvu vietai, kur nošauta ebreju otrā grupa. Pa krasta taciņu abi ar māti uz
to vietu aizgājām. Aizbērta ne pārāk liela bedre. Visapkārt tai diezgan plašā laukumā
zāle nobērta ar baltu kaļķi. Tāpēc ne visai precīzs ir teikums: “Komjauniešiem pavēlēja
nošautos mest bedrē un apbērt ar kaļķiem.” Patiesībā nevis nošautie tika ar kaļķiem
apbērti, bet asiņu peļķes slepkavības vietā. Balts laukums bija arī ap otro kapu pļavā
aiz Vanaga mājas. To tikai pa gabalu redzēju.
Tad gājām brīvkungu fon Medemu gaidīt. Pretī skolai pāri ceļam bija uzcelti lieli
goda vārti. Tieši turpat, kur pirms gada Kārlim Ulmanim, un es mazpulku ierindā stāvēju
pilnā formā, ar paceltu roku. Brīvkungs fon Medems ieradās ar triju stundu nokavēšanos.
Zem goda vārtiem jau bija nolikts galds, brīvkungs uzkāpa uz tā un teica runu. Viņam
blakus nostājās kapteinis Jānis Valdmanis un katru teikumu tulkoja latviski. Protams,
no šīs runas neatceros neko, izņemot nobeiguma vārdus: arbeiten, arbeiten, arbeiten!
Strādāt, strādāt, strādāt! – noskaldīja Valdmanis.
Tad gājām garām Antona mājai. Pa vaļējām durvīm redzējām, ka Kosovāniete tirgo
vīra ceptu baltmaizi. Par garajiem krievu červonciem. Klaipiņu nopirkām. Tajās dienās tā
bija vienīgā tirdzniecības vieta Aknīstē. Vēl bija kooperatīva veikals, bet tajā visi plaukti
bija piekrauti tikai ar zārku kājām, rokturiem un sudrabainiem papes izgreznojumiem.
Absolūti nekā cita. Pēc iegriešanās tur braucām mājās.
Šajā braucienā pašā šosejas malā pretī Kāpostiņiem redzējām svaigi raktu zemi.
Zinājām, ka tur aprakts ebreju puisis, kas bijis salīdzis uz vasaru strādāt pie viena saimnieka.
Dažas dienas pēc lielās slepkavības Aknīstē todienu varasvīri bija atjēgušies, ka
viens ebrejs vēl dzīvs. Gājuši pakaļ, saņēmuši ciet, nošāvuši ceļmalā, lai miestiņā liels
troksnis nav jātaisa. Kad rudenī mani veda uz Aknīstes skolu, lauks jau bija aparts un
no puiša kapa ne zīmes.
Cik ebreju Aknīstē nošauts? “Šeit dzīvoja 199 ebreji (42 procenti ciema iedzīvotāju)”
– 18. sējuma 52. lapaspusē raksta Josifs Ročko. Nekādās enciklopēdijās kopš
1928. gada par ebrejiem Aknīstē nekādu ziņu nav. Kad no 1954. gada līdz 1956. gadam
strādāju Aknīstes rajona avīzītes redakcijā, bija pieņemts oficiāli uzskatīt, ka Aknīstē
1941. gadā nošauti 158 ebreji. Laikā no 1950. līdz 1954. gadam, kad dienēju armijā,
upuri bija pārapbedīti Aknīstes siliņā. Vēlāk neizdevās noskaidrot, vai ir stādīti pārapbedīšanas
protokoli, vai ir skaitīti galvaskausi. Izglābās Galsmanu ģimene, Marginieku
Mērija, kas 1941. gadā bija apprecējusi milici Cālīti un reizē ar viņu aizbrauca uz Krieviju,
vēl viena no Matisonu meitām, mana nelaiķa kolēģa Eidusa dzīvesbiedre. Vairāk manā