Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Jānis Britāns. Liecinieku vairs nav…
Pēc paša redzētā, pārdzīvotā un citu stāstītā man nav nekādu šaubu, ka Oskaram
Baltmanim līdzi bija krievu smagais Maksima tipa ložmetējs un munīcija ar sprāgstošām
lodēm. Arī upuru apracēji apliecināja, ka līķi bijuši stipri saplosīti.
Aresti sākti jau 17. jūlija rītā. Visiem teikts, ka vedīs uz Daugavpili, kur tikšot
ierīkots geto. Tāpēc nakts Antona zālē pagājusi mierīgi. Tāpat uzņemta arī ziņa, ka
pusei transports jau pienācis un jāiet ārā. Kolonna vesta pāri Ilūkstes ielai, starp Vanaga
un Ģīļa mājām uz pļavu aiz tām. Un tur sācies slaktiņš. Nav gadījies satikt cilvēku, kas
bijis tam liecinieks. Tikai dzirdējuši daudzi. Ložmetēja nepārtraukta reja, mašīnpistoļu
kārtas un šauteņu sprakšķi uz kopā saplūdušu kliedzienu fona. Pašaizsardzībnieku
Krišjāni Buiķi ievaino kājā, vairāki citi sāk vemt un pat zaudē samaņu, šo skatu neizturēdami.
Bet šo kaujas troksni dzird arī palikušie Antona zālē, nu viņi saprot, kas netālu
notiek. Sākas nevaldāma histērija. Slepkavām jāpamet apklususī līķu kaudze – nāves
briesmās cilvēki spiežas cits pie cita – un skriešus jādodas uz Antona namu. Nu jau
no šiem upuriem vairs kolonna neiznāk, ar varu jāizvelk no zāles, jābīda uz klajāko
vietu pie Antona nama, uz Susējas upes krastu. Soļus piecdesmit tas izdodas, ne
vairāk. Kas notika tālāk – aculiecinieku nav. Tagad ložmetēja reja esot bijusi krietni
ilgāka nekā pirmā.
Puse no Aknīstes mājām bija palikusi tukša. Tukša līdz brīdim, kamēr pārstāja rēkt
ložmetējs. Un tad sākās... Nezinu, kas sākās, jo neredzēju, Tārpu purvā ganīju lopus.
Aknīsti ieraudzīju pēc divām nedēļām, kādā no augusta pirmajām dienām.
Šo datumu precīzi neatceros. 18. sējumā izlasu, ka Zemgales apgabala komisārs
standartenfīrers Valters Eberhards brīvkungs fon Medems savā mītnē Jelgavā ierodas
29. jūlijā. Nākamajā nedēļā viņš apceļo savu apgabalu. Apkārtrakstā bija izziņots, ka
visiem obligāti jābrauc viņu apsveikt uz Aknīsti. Abi ar māti braucam, uz siena maisa
sēdēdami. Pret Ancīšiem mūsu ratos iesēžas pagasta vecākais Eduards Mežaraups.
Aknīstiešos tika par Lukstenieku saukts – pēc mājuvārda, jo te Mežaraupi simtos skaitāmi.
Protams, runājam par šo un to, bet par Aknīstē notikušo ne vārda. Vientuļajā
priedē uz Radžupes kraujas pie Brūža kalna uzmests pātardeķis, atvests no sinagogas.
Starp citu, divas ziemas vācu laikā dzīvoju Aknīstes skolas kopmītnē. Zēnu guļamistaba
bija ceturtajā stāvā, no tās durvis uz bēniņiem. Ziņkārības dēļ dažreiz tur klusi ielīdām.
Pie ūdens tvertnes bija kaudze ar pergamenta tīstokļiem, šeit atvestiem no sinagogas.
Nezinu, kāds bija to liktenis. Droši vien aizgāja bojā 1944. gadā, kad skolas nama jumts
tika pamatīgi sabombardēts.
Aknīste tik drūma nebija redzēta ne pirms, ne pēc tam. Daļa logu aizslēģota, daļa
izsista vai izrauta ar visiem rāmjiem. Pa logiem redzams, ka ārdītas krāsnis, plēstas
tapetes no sienām. Lieveņi izcilāti. Visur meklētas dārglietas. No mēbelēm un istablietām
ne miņas, pat agrāko bodīšu plaukti izlauzti.
337